Baznīcas vēstures kursā vēl nedaudz jāpabeidz Kurzemes hercogistes laikmets, kad izbeidzās Ketleru dinastija un beidzamais Kurzemes posms bija zem jaunas dinastijas – Bīroniem. Kādēļ kavējamies pie šīm lietām? Tādēļ, ka, paliekot tikai pie pašas Baznīcas notikumiem vien, zināmā mērā karājamies gaisā tādā īpatā neorientācijā. Lai saprastu šos apstākļus visā kopumā, gribētu vispirms atgādināt vienu pavisam īpatu apstākli, kas attiecas gan uz visu Livoniju, bet ļoti lielā mērā arī uz Kurzemi, jo tikai tad jūs varbūt varēsiet iedomāties tos apstākļus, kādos risinājās garīgā dzīve.
Kā zināms, Livonijas sabrukums XVI gadusimtenī bija ievadīts ar Livonijas kariem, kad Krievija atkal atraisījās saviem agresīvajiem mērķiem un nolūkiem. Un no 1558.gada, nerēķinot iepriekšējos uzbrukumus un iebrukumus, var teikt, divarpus gadusimteņus Livonijas vēsture – un šinī gadījumā arī vēl speciāli Kurzemes vēsture – bija šinī nepārtraukto, drausmīgo postījumu laikā. Livonijas karš Kurzemi skāra maz, jo Jānis Briesmīgais bija nodomājis vispirms tikt galā ar Igauniju un ar Vidzemi. Tūdaļ pēc tam nāca karš, ko izcīnīja poļi ar Zviedriju no 1600. līdz 1629.gadam. Tas īstenībā norisinājās Vidzemē vārda pēc, bet abu pušu karapulki mīdīja Kurzemi, faktiski to okupējot. Zviedri bija okupējuši lielu daļu Kurzemes, hercogu paņemdami gūstā un visu ziedošo Kurzemes saimniecību iznīcinādami. Tikai īsu brīdi pēc šiem kariem, pēc 40 gadiem, sākās lielais Ziemeļu karš, kad Krievija sabiedrībā ar Poliju, Saksiju un Dāniju bruka virsū Zviedrijai. Un, lai gan Kurzeme it kā netika skarta, karš ietekmēja to ļoti lielā mērā politiski un arī citādi. Visos šajos karos kā piedeva vienmēr nāca mēris. Sevišķi liela bija 1709.–1710.gada mēra epidēmija, pie kuras tuvāk kavēsimies laiku secībā.
Kad 1710.gada maijā Liepājā mācītājs Aleksandrs Grēvens apsveica ļaužu pulka apjūsmoto jauno hercogu Fridrichu Vilhelmu, kas bija ieradies no Vācijas, kur viņš bija audzināts un izglītojies, lai turpmāk uzņemtos hercoga pienākumus Kurzemē, viņa priekšā bija baismīgi izpostīta un smagas mēra epidēmijas pārņemta zeme. Lielais Ziemeļu karš teorētiski norisinājās Vidzemē un ap Vidzemi no 1700. līdz 1721.gadam - kā pieminēju, kur no vienas puses bija Zviedrija, otrā pusē bija Krievija ar saviem sabiedrotajiem; šo zemju karapulki pilnīgi brīvi rīkojās pa neitrālo Kurzemes hercogisti, to izlaupīdami un postīdami. Pēc lielās izpostīšanas poļu–zviedru karā Kurzeme bija sākusi atspirgt, līdz atkal uznāca kārtējā izpostīšana – mēris, kas bija ievazāts no Pārdaugavas hercogistes, t.i., no Vidzemes. Tas šausmīgi plosījās Kurzemē, īpaši skarot latviešu zemniekus. Lēš, ka Kurzemē tanī laikā miruši 200'000 cilvēku pie tik vājas apdzīvotības, kāda toreiz bija. Tīrumi palikuši atmatā. Dažās pilnīgi iznīkušās vietās nometinājās lietuvieši un sāmsalieši. Smagi skarta bija arī Baznīcas dzīve. Nomira 54 mācītāji - vairāk nekā puse no visiem garīdzniekiem, to starpā arī rosīgais superintendents Hornhagens. Superintendenta vieta palika vakanta septiņus gadus no 1711. līdz 1717.gadam. Viss atkal bija jāsāk no jauna. Dievs arī šoreiz Dievzemītei piešķīra labus darbiniekus nākošā superintendenta Aleksandra Grēvena personā, kurš sākumā bija Bauskas un Sēlpils prāvests. Viņš kļuva par Jelgavas mācītāju un superintendentu. Viņa darbošanās lielā mērā tiek raksturota ar dažiem skaitļiem. Sava amata laikā no 1717. līdz 1746.gadam viņš ordinējis 93 mācītājus un 120 introducējis. Ne jau visi tie bija vietējie, bija arī ienācēji no ārpuses. 1738.gadā viņš Mežotnē kristījis 106 turku un tatāru bērnus. Kas tie par turku un tatāru bērniem? Tie bija gūstekņu bērni, kas bija saņemti karā no krievu karaspēka puses. Vēlāk Mežotnē kristīja vēl 40 citus. Grēvens stāvēja uz tās šķirtnes, kad izmainījās arī Kurzemes ārējie likteņi.
Vispirms jāsaka viena lieta. Kad ieskatāmies Kurzemītes dzīvē, no vienas puses, – redziet, tāds neatkarības laukumiņš mūsu dzimtenē, viena patstāvīga, varētu sacīt, valsts latviešu apdzīvotajā teritorijā – Kurzemes hercogiste. Vispirms, tā nebija patstāvīga. Tā bija atkarīga no Polijas - Polijas lēņa valsts, bet, otrkārt, būdama neliela, būdama rosīga un līdz ar to turīga, kā redzējām hercoga Jēkaba darbošanās laikā, tā visiem spēkiem vienmēr konfliktos bija centusies sevi paturēt neitrālu - deklarējusi savu neitralitāti un piedzīvojusi to, kas vienmēr par jaunu notiek: neitralitātes deklarācijas mazajiem un vājajiem nenozīmē itin neko. Kurzemītes tradīcija pēc 200 gadiem atkārtojās visā Latvijā, kad Latvija, būdama strikti neitrāla visos pasaules konfliktos un gribēdama tāda palikt, piedzīvoja, ka to bradāja, sabradāja, iznīcināja un nopostīja. Tā kā šis varmācības likums – tas ir nebeidzams.
Ar šo laiku izbeidzās Ketleru dinastija. Jēkaba dēli Fridrichs Kazimirs, Fridrichs Vilhelms – vairs neko lielu nepanāca, vairāk dzīvoja savai greznībai, un iestājās tāds periods, ka Kurzeme palika it kā bez hercoga. Hercogs Ferdinands bija no amata atstājies, un Kurzeme lika lielas cerības uz savu jauno hercogu. Tas arī bija kāds no Jēkaba mazdēliem, jauns cilvēks, dzimis 1692.gadā – Fridrichs Vilhelms. Uzaudzis Vācijā, Kurzemē pasludināts par pilngadīgu 1709.gadā, tad, kad viņam bija 18 gadu. 1710.gadā viņš, jūsmīgi saņemts, no Vācijas ieradās Liepājā - ieradās izpostītā un mēra plosītā zemē, ieradās situācijā, kad viņam Kurzemes liktenis pašķīrās uz Krievijas pusi tādā pavisam neparastā veidā.
Caram Pēterim I (1672-1725), kurš tanī laikā sekmīgi karoja pret zviedriem, praktiski jau bija ieņēmis Vidzemi un izturējās tur kā saimnieks, – viņam, protams, bija daudz tālāki mērķi nekā tikai Vidzeme. Tāds mērķis bija arī Kurzeme un - vēl vairāk – arī Vācijas tālākie novadi. Tomēr Polija, kurai bija pakļauta Kurzeme, bija sabiedrotā un gluži vienkārši iesoļot Kurzemē un pievienot to Krievijas īpašumiem tieši vēl tā kā nevedās. Pēteris bija izdomājis citu paņēmienu. Viņš izdomāja, ka jaunajam hercogam jāapprec viņa brāļameita Anna Ivanovna. Tas jau zināmā mērā bija rīkojums, un 1710.gadā Pēterpilī notika kāzu svinības, kad novembrī jaunais pāris tika salaulāts. Trīs dienas pēc šīm pravoslāvu laulībām Aleksandrs Grēvens kā galma mācītājs, kas arī bija ieradies līdzi, vēl laulību iesvētīja pēc evaņģēliskās kārtības. Kāzu svinības pēc krievu paraduma tika svinētas divus mēnešus. Un tikai 1711.gada janvārī atpakaļceļam uz Kurzemi sāka posties jaunais pāris - jaunais Kurzemes hercogs ar hercogieni Annu. Netālu no Pēterpils, tikai nelielu ceļa gabaliņu nobraucot, Čipenā – Ingermanlandē jaunais hercogs pēkšņi saslima un nomira. Ir jautājums par šīs nāves cēloni. To visādi tulko, saka: jā, visas tās svētku pārmērības varēja būt par iemeslu viņa pēkšņajai slimībai. Var jau arī tā būt, bet var arī būt citādi. Krievija troņmantošanas lietas kādreiz izkārtoja arī tādā veidā, ka vajadzīgā brīdī nevēlamais varēja nomirt pēkšņā nāvē. Toreiz kāzu ceļojums izvērtās par bēru braucienu. Hercoga līķis tika aizvests uz Jelgavu, apbedīts Jelgavā hercogu kriptā, bet jaunajai hercogienei atraitnei Pēteris – ne Kurzemes valdība, ne Kurzemes kārtas, kurām varētu būt noteikšana – pavēlēja doties uz Jelgavu un uzņemties valdnieces pienākumus kā Kurzemes hercogienei. Viņai līdzi brauca viss krievu galminieku, padomdevēju un rīkotāju pulks. Kurzeme praktiski pārvērtās par krievu provinci, kur tie rīkojās brīvi un plaši. Un lieta bija ļoti skaidra un vienkārša, ka pēc hercogienes, kura palika joprojām neprecēta, nāves būs jāpievieno šī hercogiste Krievijai. Tomēr notika tādi savādi notikumi. Pēteris – lielais izrīkotājs – nomira 1725.gadā. Hercogiene noturējās Kurzemes tronī gandrīz divdesmit gadus - līdz 1730.gadam, kad viņu ievēlēja un aicināja par Krievijas ķeizarieni, jo tajos mantošanas sakārtojumos, kādi bija Krievijas tronim, izrādījās, ka šī Pētera brāļameita bija vienīgā īstā, iespējamā Krievijas troņa mantotāja. Viņa atstāja Kurzemi un devās uz Pēterpili. Pa to starpu bija noticis kaut kas jauns. Starp Annas galminiekiem hercogienes padomnieks un lielais ģenerālrīkotājs visās lietās bija viņas mīlulis, kāds samērā vienkāršs dižciltīgo dzimtas loceklis Ernests Johans Bīrons (1690–1772), kas jau Kurzemē bija viņas padomnieks un lietu rīkotājs. Hercogiene – jau Krievijas ķeizariene – Anna panāca to, ka gribot negribot Kurzeme šo Kurzemes muižnieku iecēla hercoga kārtā. Tas notika, protams, ar lielu negribību, jo Bīronam bija liela pretestība vācu muižniekos, bet ar 1737. gadu Bīrons kļuva par Kurzemes hercogu. Kad hercogiene pārgāja uz Krieviju, tukšajā vietā par Kurzemes hercogu viņa nozīmēja savu favorītu Ernestu Bīronu.
Ernests Bīrons bija ļoti īpata persona. Viņa valdīšana sakrita divos posmos: 1737.–1740.gadi, kad sākās viņa trimdas laiks, un atkal 1763.–1769.gadi. Ko nozīmēja šī jaunā dinastija? Bīrons, patiesību sakot, Kurzemē uzturējās ļoti maz. Viņš uzturējās Pēterpilī pie galma, pie savas cienītājas un rīkoja Krievijas lietas. Krieviem viņš palicis sliktā atmiņā. Krievi Bīrona un vēl divu citu vācu kungu– Minicha un Ostermaņa - valdīšanu vienmēr piemin ar zobu griešanu – tā bijusi vāciskā uzkundzēšanās Krievijai - un pārmet Bīronam, ka viņš ļoti iedzīvojies uz Krievijas rēķina. Protams, Bīrona kabatas bija dziļas, tur tilpa daudz kas iekšā, un pati Krievija tās pildīja, bet viņš jau bija mazais bērns, salīdzinot ar to, kā paši krievi rīkojās, tikuši pie varas un valdības, kā, piemēram, Menšikovs, kad vienkārši vairs katrs mērs un katrs skaitlis palika ēnā pret visu to, kas tur tika ņemts no tās pašas Krievijas. Tā kā tas pārmetums īstenībā ir gandrīz citādi domāts.
Bīronu raksturo grandioza celtniecība. Krievijā tanī laikā darbojās ievērojamais itāļu architekts Rastrelli, un šo Rastrelli Bīrons aicināja arī uz Kurzemi, kur viņš cēla divas lielas, varenas pilis – vispirms Rundāli un pēc Rundāles arī Jelgavas pili, tās palikušas kā Bīrona piemiņa un pieminekļi.
1740. gadā, kad Anna nomira, viņu nomainīja Krievijas ķeizariene Elizabete. Tā nosūtīja Bīronu trimdā, kur viņš pavadīja labu laiku - 23 gadus, un atgriezās atpakaļ tad, kad Katrīna II viņu amnestēja. Viņš vēl valdīja Kurzemē dažus gadus un tad arī mira. Patiesībā – ne mira, bet atstāja valdīšanu savam dēlam Pēterim.
Kurzemē šis bezhercoga laiks no 1740. līdz 1763.gadam bija juku laiks, kad visvisādi troņa pretendenti izmēģinājās nokļūt Kurzemes tronī: tur Polijas ķēniņš savu ārlaulības dēlu gribēja nolikt par hercogu, tur vēl kādi citi gadījās. Tomēr stūrgalvīgā Kurzemes muižniecība, kurai bija ļoti daudz citāda veida, jāsaka, ļaunuma un iespītības, zīmējoties uz zemnieku kārtas lietām, šajā ziņā tomēr sīksti cīnījās pret šiem visiem mēģinājumiem. Arī pret to mēģinājumu, ka pats Menšikovs bija gribējis kļūt par Kurzemes hercogu, bet Kurzemes muižnieku kārtas to visu spēja novērst.
Tas, kas šajā laikmetā kaut kādā veidā garīgā ziņā bijis par celsmi, ir viena lieta, ko hercogs Pēteris – Bīrona dēls, pats maz dzīvodams Kurzemē, pirkdams sev muižas Silēzijā, Čechijā un jau pilnīgi skaidri zinādams, ka Kurzeme tāpat iet bojā (neviens par to vairs nešaubījās, ka Kurzeme eksistē vairs tikai kā ēna), un tikai retumis vēl uzturēdamies Kurzemē, - vienu darbu Kurzemē viņš bija izdarījis labi. Tā bija Academia Petrina - tā sauktās Pētera Akadēmijas dibināšana Jelgavā 1792.gadā. Tā bija augstākā mācību iestāde, pēc sava rakstura tuva universitātei. Tur arī darbojās tā laika ievērojami zinātnieki kā mācību spēki. Šai Pētera Akadēmijai vēlākos laikos piekrita viena zināma loma. Kad XIX gs. pirmajos gados bija pacēlusies doma par universitātes atjaunošanu Baltijā, tad vienu brīdi bija domas, ka Jelgavā jau eksistēja šī akadēmija un Jelgava jau bija pievienota visai krievu valstij (Vidzeme, Kurzeme), tātad gluži dabīgi būtu šo zinātnisko mācību iestādi paplašināt, papildināt, pacelt līdz universitātes līmenim. Vidzemnieki bija nikni pretī, tāpēc ka Vidzemei taču bija Tērbatā dibināta universitāte, un, lai gan aizgājusi bojā, iznīkusi un tobrīd neeksistēja, tomēr balsis pārsvērās uz to, ka tanī vecajā, nopostītajā vietā Tērbatā būtu universitāte ceļama. Tas sarūgtināja kurzemniekus uz ilgiem laikiem, un, piemēram, vietējie vācieši nemīlēja sūtīt savus dēlus studēt uz Tērbatu, tie labāk sūtīja uz Vāciju, tāpēc ka viņiem tā bija saspītēts.
1795.gadā, trešo reizi sadalot Poliju, Kurzemes hercogs Pēteris zaudēja savu lēņkungu, jo Polijas valsts un Polijas ķēniņa vairs nebija. Viņš bija Kurzemi kā hercogisti saņēmis no Polijas ķēniņa. Šī lēņkunga vairs nebija. 17. marta landtāgs ar savu manifestu pasludināja Kurzemes padošanos Krievijai. Katrīna II – toreizējā Krievijas ķeizariene – hercogam izmaksāja 2 miljoni rubļu un vēl viņam piešķīra mūža pensiju. Hercogs aizbrauca no Kurzemes un apmetās savās muižās. Ziemeļčechijā viņam bija lielā Nafodas pils, Silēzijā - Vartenberga, Goldšica, Bralina.
Vēl viena lieta jāsaka. Kurzeme varēja būt laimīga tajā ziņā, ka tai netrūka garīgo darbinieku. Jau iepriekšējais gadusimtenis Kurzemē iezīmējās ar tādiem lieliem vīriem un viņu darbiem, kā ar Manceli un viņa Sprediķu grāmatu, ar Fīrekeru un viņa dziesmām. Šeit arī jāsaka gods jau pieminētajam superintendentam Aleksandram Grēvenam, kas, iesākdams visu burtiski no garīgās iznīcības, no kara iznīcības, no drausmīgā mēra posta, ar lielu spēku, ar lielu enerģiju, ar lielu nodošanos savam uzdevumam bija varējis panākt to, ka Kurzemīte zināmā mērā atkal nostājās uz kājām. Kā jau minēju, bija miruši vairāk nekā puse no visiem mācītājiem – 54 mācītāji, to starpā arī superintendents Hornhagens. Grēvens atrada laiku visam: vizitācijām, draudžu pārraudzībām, draudžu lietu sakārtošanām, mācītāju aicināšanām, viņš arī pārstrādāja un no jauna izdeva Manceļa Sprediķu grāmatu – ”Jauna latviešu sprediku grāmata" 1747.gadā. Bez tam viņš apgādājis – ”Latviešu Baznīcas kungu grāmata" 1727.gadā un "Jelgavas jauna un pilnīga latviešu dziesmu grāmata" 1727.gadā. Jau šie darbi vien rāda ieguldījumu latviešu garīgajā dzīvē. Kurzemes Dziesmu grāmatas izdevums, tad pārstrādātā sprediķu grāmata un Agenda, kura nu bija lietošanā. Un viņš nebija vienīgais. To jau nevar uzrādīt tieši chronoloģiskā secībā, bet laikmeta raksturojumā šīs personas, kas te būtu nosaucamas, ietilpst.
Kristians Hūts dzimis 1716.gadā, studējis Karalaučos teoloģiju, kļuvis par mācītāju Vircavā, vēlāk Jelgav, bijis superintendents pēc Grēvena. Miris 1784.gadā. Manceļa Sprediķu grāmatas 4.izdevumā viņš ir pārlabojis valodu, gādājis arī vēl citus garīgos rakstus.
Vilhelms Šteineks, dzimis 1681.gadā Vecaucē, miris 1735.gadā. Latviešu tautības mācītājs. Viņa tēvs bijis arī kādas draudzes pērminderis vai kas tamlīdzīgs. 1702.gadā viņš imatrikulēts Karalauču Universitātē. Tuvāki dati nav mums zināmi. 1711.gadā viņš bijis mācītājs Jelgavā, kur 1710.gadā mērī nomira visi mācītāji. Viņš bija tā sauktais mēra mācītājs, kas palicis dzīvs. Pēc tam Šteineks pārgājis uz Tukumu, un 1712.gadā viņš ticis introducēts par mācītāju Tukumā, kur arī palicis līdz savam mūža vakaram. Viņam nācies daudz ciest savas tautības dēļ, jo šī vāciskā īpašība – aparteīds – smagi un asi gūlās uz tiem darbiniekiem, kas nāca no latviešu vidus, un tas palika kā viena īpata nolemtība vēl uz priekšu. Viņš ir sacerējis dažas Baznīcas dziesmas, bet nav zināms, kuras. Viņš ir iepinies zināmā mērā tādā kā polemikā ar vācietību, kad veltījis odu kādās hercoga svinībās. Šinī odā, slavinādams hercogu vai kā tamlīdzīgi, iepinis arī tādus visādus simboliskus aizrādījumus uz tām grūtībām un ciešanām, kādās ir zemnieku cilvēki. Protams, par to viņš dabūjis diezgan stingri, tā sakot, trūkties no tās pašas jau esošās virsvaras, kas visas lietas diriģēja.
Johans Buigers, dzimis Silēzijā, ieceļojis Kurzemē. Nav zināms, kad. 1638.gadā bijis Liepājas skolas rektors. 1644.gadā viņš tapa par pirmo latviešu draudzes mācītāju Liepājā. Miris 1658.gadā. Un arī 1645.gadā sacerējis svinīgu odu sakarā ar hercoga Jēkaba atgriešanos no Vācijas, kur viņš iepriekš bija dzīvojis, un sakarā ar hercoga laulībām.
Tad ievērojams vārds, kuru atrodam mūsu Dziesmu grāmatā, ja tā vērīgi ieskatāmies – Gerhards Remlings. Dzimis Grobiņā 1631.gadā, miris 1695.gadā. Mācītājs Saukā, vēlāk Sesavā. Tulkojis ap 20 garīgo dziesmu. "Redz, kā savīst, zūd un iznīkst" – tā dziesma, ko pagājušo reizi nedaudz pateicu priekšā, kas vēlāk vairs nav uzņemta Kurzemes Dziesmu grāmatā, arī ne 1922. gada Latvijas Dziesmu grāmatā. "Brīžiem rādās dusmas nesam", "Ak, mūžīb's vārds kā pērkons grauj", "Pasaulīt, tu ļaužu ēka", "Taisies, mana sirds, un posies" – arī tā ir Remlingadziesma.
Heinrichs Adolfijs. Dobeles, vēlāk Jelgavas mācītājs un Kurzemes superintendents. Arī ieceļotājs. Dzimis Silēzijā 1622.gadā, miris 1686.gadā. Tulkojis garīgās dziesmas, rūpējies par Dziesmu grāmatas izdošanu, latviešu lūgšanu grāmatu. Fīrekera labvēlis. Viņš ar lielu uzsvaru izteica Fīrekera nopelnu un slavēja viņa garīgo dzejiskumu, un pats zināmā mērā arī bija Fīrekera skolnieks, mācīdamies latviešu valodu.
Vēl mazliet par šiem ieceļojušajiem. Es vēl atceros pats redzējis un lasījis uz piemiņas akmens, kas atradās tagad izpostītās Jelgavas Trīsvienības baznīcas pagalmā. Es neatceros, kurš bijis tas, kas šo akmeni licis sev uzlikt, un vai tas bijis mācītājs. Maz ticams, ka tas ir bijis mācītājs, jo Kurzeme hercogu laikā pie sevis pievilka daudzus ārzemniekus: arī visāda veida amatniekus, zinātniekus, literātus un vispār labas, nodrošinātas dzīves meklētājus. Livonijā, respektīvi, arī Kurzemē skaitījās, ka, piemēram, mācītāja dzīve tur esot brīnišķīgi laba, salīdzinot ar to, cik trūcīgi mācītāji dzīvoja Vācijā. Uz akmens šis ieceļotājs, kas Kurzemē bija nācis pie kaut kāda ievērojama amata, bija uzrakstījis tā: (vāciski) – „Vācija bija mana dzimtene, Kurzeme – mans ēdiena kambaris (pieliekamais kambaris, treknuma un barības kambaris), atnācu es šurp tikai ar spieķi un nepaņēmu arī neko līdzi kapā,” – tā skan šī epitāfija. Tas bija ļoti raksturīgi, ka, nākdami no savas toreiz vēl lielā 30 gadu kara izpostītās Vācijas, viņi šeit atrada labu, nodrošinātu dzīvi.
Bernhards Bīnemans. Zemītes, vēlāk Spāres mācītājs, miris ap 1730.gadu. Tulkojis apmēram simts garīgo dziesmu. Viņa dziesmas atrodam arī mūsu Dziesmu grāmatā. Tās ir sakopotas 1714.gadā Jelgavā izdotajā Dziesmu grāmatā.
Nikolajs Fridrichs Hespe. Viņa dzimšanas gads nav zināms, miršanas gads ir 1699. Džūkstes, vēlāk Bauskas mācītājs. Tulkojis četras garīgās dziesmas. “Augstais Dievs, kam slava dota”, “Nu klusas visas vietas”, “Es pie Jēzus turēšos” un ceturtā – nezināma, tā laikam ir kāda dziesma, kas vēlāk vairs nebija mūsu Dziesmu grāmatā atrodama.
Vēl jāpiemin divi īpaši vārdi, kuri raksturo Kurzemes garīgo rosmi. Jēkabs Bankavs. Dzimšanas gads nav zināms, miris viņš 1725.gadā. Lielzaubes un Zemītes mācītājs, arī Dundagas draudzes mācītājs un Piltenes konsistorijas loceklis. Viņš kā pieminekli ir atstājis savu lielo sprediķu grāmatu, kuru tā arī sauca “Bankava sprediķu grāmata”. “Latviski svētdienas darbi, iekš kuriem atrodami īsi un jauki dvēseles uztaisīšanai derīgi spredigi” (ar “g” ir rakstīts – spredigi). 1725.gadā – viņa nāves gadā. Bankava sprediķu grāmata piedzīvoja 10 izdevumus un praktiski tā bija sastopama gandrīz vai katrā mājā. Arī savā saturā tā stādāma tūlīt pēc Manceļa Sprediķu grāmatas. Viņš sākumā sniedzis pat ziņas par dažādām citām lietām, arī par vēsturi, par šejienes vēsturi, kā latvieši pie kristīgās ticības nākuši, un dažas citas vispārizglītojošas lietas tādā kā ievada kārtībā, bez šaubām, arī tam bija sava nozīme. Bankava sprediķu grāmatu pieminēja un daudzināja arī vēl vēlākos laikos, kad Bankavs jau sen vairs nebija šinī pasaulē.
Joachims Baumans. Dzimis 1712.gadā Mēmeles tuvumā. Mācītājs Gramzdā, Jaunpilī, Blīdenē, Liepājā, beidzot Jelgavā, kļuvis arī par Kurzemes superintendentu. Miris 1759.gadā. Viņš gādāja par latviešu grāmatu, latviešu garīgo rakstu izdošanu. Viņa laikā 1754. gadā iznāca Kurzemes jaunā un pilnīgā Dziesmu grāmata.
Vēl pie Kurzemes garīgā vainaga mums jāpiemin arī tāds vīrs kā Gorhards Fridrichs Stenders. Viņu latviešu tautā daudzina kā latviešu zinātnes un literatūras lielu spēku, un, neapšaubāmi, viņš bija viens no lielajiem latviešu garīgajiem rosinātājiem, ārkārtīgi vispusīgs un ļoti izglītots cilvēks tajos laikos un apstākļos. Tāpat nodevies audzināšanas un skolu darbam, literārajam darbam, zinātniskajam darbam, astronomijai, vienu laiku pat bijis profesors Kopenhāgenā, un - kas samērā maz tiek pieminēts latviešu biogrāfijās – nodevies arī garīgajam darbam. Pēc savas garīgās pārliecības viņš bija racionālists, sava laika bērns, kas cīnījās pret pietismu, pret pietisma salkanajām vai pārspīlētajām lietām, par ko vēlāk arī hernhūtieši dabūja piedzīvot, ka pret viņiem cēlās iebildumi. Stenders dzimis 1714.gadā Lašu draudzes mācītājmājā, mācītāja dēls. Kādu laiku bijis mācītājs Lindē un Žeimē – Lietuvā, Latvijas pierobežā. “Tās kristīgas mācības grāmata tiem latviešiem par svētu izskaidrošanu”, 1776.gads. Tātad – arī garīgais darbinieks, kas gādājis ne tikai laicīgos rakstus. Piemēram, pirms pāris gadiem faksimila iespiedumā iznāca “Bildu ābice” – ābecīte bērniem, bet šinī ābecītē tāpat atrodam garīgo, kristīgo pamatu līdzi. Mēs nevaram teikt, ka Stenders bijis tikai darbinieks kultūras, literatūras un laicīgās audzināšanas virzienā. Viņa pamatskaņa ir dziļumos kristīga īpatajā racionālajā uztverē: viņš vairāk ir moralizētājs nekā, teiksim, kaut kādā veidā garīgs jūsmotājs. “Jauna izskaidrota dziesmu grāmata līdz ar svētām lūgšanām tiem latviešiem par svētīšanu sarakstīta”, 1783.gadā. Otrā daļa iznāca 1792.gadā. Kas mūs tā īpaši pie Stendera saista un dziļi aizkustina? Viņš ir apbedīts Sunākstē – savā beidzamajā darba un dzīves vietā. Viņa kapakmens ir tāda īpata vizītkarte, kur viņš licis ierakstīt šādus vārdus: “Šeit aprakts G.F.Stenders – latvis, dzimis 1714, miris 1796, ar savu gaspažu” – ar savu sievu. Šis Stendera kapakmens, kā minēju, ir viena īpata vizītkarte. Tā ir tāda vesela atklāsme, kura atsedz, no vienas puses, arī ļoti sāpīgu lietu, - Stenders bija vienīgais, kurš sevi tādā veidā identificēja ar to tautu, kuras vidū viņš darbojās. Tā bija liela loblese, tas bija kaut kas no tā, kas parādās laicīgo kronēto valdnieku starpā, kad princis vai princese, aicināti kādā citā zemē par valdniekiem, noliek savu tautību un identificējas ar to tautu, kurā viņi ieiet. „Es vairs neesmu Hohencollerts, es vairs neesmu vācietis,” sacīja Rumānijas toreizējais ķēniņš Ferdinands, atbildēdams Vilhelmam, kas viņu gribēja dabūt savā sabiedroto pusē, „es esmu rumānis”. Lūk, šis īpatais gara cēlums, pilnīgi pretējs vispārējai vācu ievirzei, kas sevi norobežoja. Norobežoja tādā veidā, ka vēlāk, ja sekojam mūsu tautas un mūsu zemes vēsturei, redzam – tas kļuva par traģēdiju pašiem vāciešiem. Aparteīds, norobežošanās, nespēja sakļauties un nevēlēšanās šos pakļautos kaut kādā veidā, tā sakot, celt uz augšu. Beidzot pakļautie pavisam citā likumības sakarībā pārauga šo vācisko hidroponiku, šo bezsaknes augšanu. Vāci nebija sapratuši savu uzdevumu 700 gadus. Tā tas ir. Gotfrīds FridrichsStenders – tas ir viens spīdeklis, un latviešu tautai pieklātos viņam parādīt vairāk cieņas, nekā esam līdz šim to darījuši. Mēs, latvieši, nemēdzam pieminēt tos, kas ir kaut kādā veidā lielāki celti.
