Turpinot pavisam nelielā atskatā vēl pakavēsimies pie situācijas, kādā norisinājās Reformācijas turpinājums Vidzemē un kā norisinājās arī pretreformācijas kustība. Tur vērā ir ņemami divi apstākļi: briesmīgais 24 gadu ilgais Livonijas karš jeb, patiesību sakot, Livonijas kari, un Baltijas valstu sistēmas sabrukums un sadalīšanās.
Kā dzirdējām, jau 1501. gadā krievu–tatāru karapulki iebruka Baltijā un pieteica Krievijas ekspansijas atjaunošanos, kas bija pārtrūkusi sakarā ar tatāru jūgu pār Krieviju. Ordenis mestra Pletenberga vadībā 27. augustā pie Sericas upes Izborskas tuvumā sakāva trīsdesmit tūkstošus lielu karaspēku, bet nespēja aizkavēt un panākt 1. novembrī – Visu Svēto dienā – iebrukušā krievu–tatāru karapulku gaitas, kuri nonāca līdz pat Vīlandei, Cēsīm, Alūksnei un atkāpjoties līdzi paņēma četrdesmit tūkstošus gūstekņu.
Maza piezīme – šeit jūs redzat īpato kara vešanas paņēmienu. Eiropā norisinājās daudz karu, bija kara postījumi un nelaimes, bet Eiropas tautas cīņās nepazina cilvēku laupīšanu. Ar to nodarbojās arābi un turki, kas uzbruka Eiropas zemēm no austrumiem, ar to sistemātiski, regulāri nodarbojās Krievija, iebrukdama Baltijas zemēs un vienmēr kā kara laupījumu ņemdama līdzi tūkstošiem, desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, iztukšodama zemi. Te atkal ir viens no gadījumiem, kad četrdesmit tūkstoši toreiz mūsu vāji apdzīvotajās zemēs bija milzīgs zaudējums. Ne velti vēlākos karos sacīja, ka pie Volgas vairāk par krievu valodu dzirdot vācu valodu. Volgas apgabali bija toreizējā izsūtīšanas vieta, tāda vēlāk tapa Sibīrija. Un tā atkāpjoties, šis postītājspēks, kas bija iebrucis bez kara pieteikuma, paņēma līdzi četrdesmit tūkstošus cilvēku no Vidzemes.
Pamieru noslēdza līdz 1551. gadam. Jānis Briesmīgais, atcerēdamies, ka Tālava XIII gs. maksāja meslus Pleskavai, pieprasīja no Tērbatas bīskapijas milzīgu kontribūciju, un tas arī bija iemesls iebrukumam Baltijā, kura cīņai bija galīgi nesagatavota. Tās valstiņas, kas izveidoja Baltijas zemi – šīs četras bīskapu zemes un ordeņa zemes, bija nepārtrauktās, savstarpējās cīņās un pilnīgā bezrūpībā par kaut kādu ārēju nodrošinājumu. To vēl kaut cik darīja ordenis.
Iebrūkot Baltijā, līdz 1558. gada rudenim krievi bija ieņēmuši desmit pilsētas un kādas trīsdesmit pilis. Un nozīmes pilnais 1560. gads bija, tā sakot, nāves dūriens ordenim. 2. augustā kaujā pie Ērģemes krievi galīgi sakāva ordeni un ieņēma Vidzemi līdz pat Cēsīm un Pērnavai.
1561. gadā Lietuvas valdība sūtīja karaspēku pret krieviem. Karš ar krieviem izbeidzās ar Zapoļjes mierlīgumu 1582. gadā, pēc kura Jānis Briesmīgais Polijai par labu atteicās no iekarotās Vidzemes daļas, kas viņa varā bija kopš 1558. gada.
Ar 1561. gada septembrī Rīgas tuvumā sanākušo landtāgu Livonijas patstāvība tādā veidā izbeidzās. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers pirmais sevi atzina pat Polijas–Lietuvas vasali. Par labu Polijai izteicās arī archibīskaps, kā savas teritorijas kungs, un muižniecība.
1561. gada 28. novembrī – tas ir zīmīgs datums mūsu vēsturē – Viļņā noslēdza tā saukto Padošanās paktu – Pacta subjectionis. Kas padevās un kam padevās? Kurzeme līdzīgi Prūsijai kļuva par Polijas lēņhercogisti, ar Gothardu Ketleru kā pirmo hercogu un ar pārmantošanas tiesībām vīriešu līnijā. Vidzeme līdz ar poļu Vidzemi – tādā vārdā tika saukta mūsu Latgale, savā laikā neatdalīta no Vidzemes, – tātad, latviešu un igauņu apdzīvotā Vidzemes daļa un arī Latgale kļuva par Pārdaugavas hercogisti, ieskaitot arī archibīskapa zemes, padota tieši Polijas ķēniņam. Igaunija ar Rēveli un turienes bruņniecību jau bija padevušās Zviedrijai. Kurzemes bīskapija un Sāmsalas–Vīkas bīskapija Igaunijā nāca dāņu varā, dāņu ķēniņš ieguva šīs bīskapijas un nodeva tās savam brālim Magnusam, kurš mēģināja šeit izveidot šeit īpašu Livonijas ķēniņvalsti un kļūt par Livonijas ķēniņu. Tā bija viena tāda īpata epizode. Viņš sadarbojās un pat dabūja pat Jāņa Briesmīgā piekrišanu saradoties, noprecēdams viņa brāļameitu, bet arī tas neko nelīdzēja: ne viņam bija šīs organizēšanas spējas, ne arī kāds viņu vispār šādā stāvoklī atzina. Epizode izbeidzās bez kāda tālāka turpinājuma.
Simts gadus – no 1521. līdz 1621. – Livonija bija divu konfesiju cīņu lauks, kuru bez tam vēl plosīja ilgstošie kari. Nekāda evaņģēliskās Baznīcas kopvara vai centrālā pārvalde Livonijā rasties nevarēja – ne šaurākā, ne plašākā nozīmē.
Latviešu apdzīvotajā Livonijas daļā zināmi organizācijas sākumi beidzās Rīgā vienīgi ar nabagu lādes nodibināšanu 1524. gadā pie Pētera baznīcas, tas ir ar tā saukto baznīcas diakonijas vai palīdzības darba sākumu, un 1532. gadā ar Rātes norādījumu Rātes locekļiem un kādiem mācītājiem pārzināt Baznīcas lietas, kuras pēc Reformācijas, pēc pāriešanas evaņģēliskajā ticībā bija palikušas bez kaut kādiem organizatoriskajiem pamatiem. 1577. gads bija pirmās konsistorijas nodibināšanas laiks un liels solis uz priekšu, kas ievadīja jaunās ticības nostiprināšanos un dzīvi pēc brāzmainajiem Reformācijas laika notikumiem. Ar to arī sākās garīgās dzīves sakopšana Rīgā.
