4. lekcija
1992. gada 5. oktobris

Kristīgas pārliecības darbinieki

Visā šai ticības mijkrēslī bija arī kādi dziļas kristīgas pārliecības un pašaizliedzības pilni darbinieki, kas kalpoja kā Evaņģēlija nesēji pagāniskajā vidē. Te īpaši būtu pieminami divi priesteri, kuru vārdus arī vēsture ir uzglabājusi – Heinrichs un Alobrands.

Heinricha izcelsme nav droši zināma. Viņš varētu būt dzimis ap 1187. gadu. Liekas, ka viņš cēlies no Lonas apgabala Vestfālē, kristīts un ienācis kā jauneklis kopā ar bīskapu Albertu, kļūdams viņa skolnieks un palīgs. Nav pierādāms, ka viņš būtu kāds no šejienes dižciltīgo dēliem, kuri bija kā ķīlnieki aizvesti uz Vāciju un sagatavoti tur misijas darbam. Daudzi pētnieki viņu uzskata par Livonijas chronikas autoru. Tā sarakstīta ap 1222. - 1227. gadu, un tās autors sevi sauc par Heinricus (Henricus) de Lettis. 1208. gadā viņš ordinēts par imeriešu priesteri. Bijis bīskapa Alberta uzticības vīrs, līdz ar bīskapu bijis Romā 1215. gadā uz Laterāna koncilu. Daudz darbojies kā misionārs arī pie igauņiem. 1219. gadā piedalījies pirmo zemgaļu kristīšanā. Tāpat kā Alobrands baudījislatviešu uzticību, kā tas parādījies strīdā starp latviešiem un Cēsu ordeņbrāļiem, kad latvieši un lībieši nepieņēma pat bīskapu Albertu un viņa pavadoņu starpniecību. Miris sirmā vecumā ap 1260. gadu.

Jautājums par to, vai viņš ir šīs chronikas autors, un jautājums, vai viņš nav to jaunekļu pulkā, kuru savā laikā bīskaps Alberts bija paņēmis no lībiešiem un aizvedis līdzi uz Vāciju, tik galīgi skaidri izšķirts nav, un, liekas, kal beidzamajā laikā atkal tā versija tiek cilāta, ka viņš tomēr būtu varējis arī būt viens no tiem jaunekļiem.

Raksturīgi, ka nekur neatrodam nekādas drošas ziņas par to, kur palikuši tie apmēram trīsdesmit jaunieši – lībiešu augstmaņu dēli. Nekādā gadījumā, protams, tas nav pieņemams, ka viņi kaut kādā veidā gājuši bojā. Tas nekādā veidā neatbilst tam nolūkam, ar kādu viņi tika sapulcināti, kur chronika stāsta, ka tad, kad bīskaps Alberts viņus saņēmis, viņš bijis ļoti priecīgs un devies ar viņiem uz Vāciju. Mēs varam iedomāties, ka viņi, bez šaubām, tika kādā no klosteru skolām mācīti un izglītoti. Nav grūti iedomāties, ka varbūt kāds no viņiem būtu ieguvis kādu amatu, arī kādu garīgu amatu. Šis viens Heinrichs vai Indriķis bija izrādījis tādu īpašu pieķeršanos bīskapam Albertam un īstenībā bija bīskapa Alberta chronists, jo visa chronika vairāk vai mazāk grozās ap bīskapa Alberta darbošanos, – varam iedomāties, ka viņam bija pastāvējusi kāda dziļāka garīga saite ar šo bīskapu.

Mēs kādreiz izslēdzam no ievērības dažus tādus motīvus un momentus, īpaši garīgo momentu. Iedomājieties tādu stāvokli: šie jaunekļi varēja būt kādi padsmitnieki, kas bija uzauguši šinī dzīvē varbūt samērā labos dzīves apstākļos, bet dzīvē, kurai nebija nekādas dziļākas garīgās rosmes. Iedomājieties šo analfabētismu un tos augstākās kultūras izpausmes veidus, kādi tajā laikā mūsu zemē bija! Cilvēks, kas ieradās Rietumos, neapšaubāmi bija satverts no tā, ko viņš redzēja. Ja arī tagad jūs, aizbraukdami uz Vāciju vai Skandināviju, nākat atpakaļ ar aizrautu elpu, ko jūs tur esat redzējuši. Varat iedomāties, kad jūs tādus mežoņus aizvestu, kas nekad neko tamlīdzīgu nav redzējuši: kas nav redzējuši ne grāmatu, ne rakstību, kas nav redzējuši mūra celtni, kas nav redzējuši kādu no katedrālēm, kas nav bijuši klāt dievkalpojumos, kur tik skaisti dziedāja, kas bija klāt pie tā, kā norisinājās ļaužu dzīve; ko tas nozīmē – pilsēta – tajos laikos! Tur varētu būt visādas izpausmes. Tur varētu būt tas, kas ir dažam labam noticis un notiek vēl tagad. Kad viņš redz tādus apstākļus, viņš vairs nemaz negrib griezties atpakaļ. Viņam te nav ko meklēt. Vai viņš te brauks lāčus šaut un sirojumos līdzi piedalīties - kaut kur uz kaut kurieni? Un dzīvot šinī primitīvismā? Taču nē! Iespējams, ka viņi bija, tā sakot, izšķīduši vai izšķīdināti turienes kultūras apstākļos, kļūdami par priesteriem. Un te nu ir jautājums: palikdami tur, bet varbūt arī šurp nākuši? Un, kas jau bija tapis katoļu priesteris un nācis no Eiropas, tas šeit bija un palika anonīms un nezināms. Viņam ar šejieni nebija nekādu sakņu, atskaitot to, ka viņi varēja mācīt, teiksim, attiecīgo draudzi vai ieviest katoļu ticību. Viņi nekur latviešos nav dabūjuši nekādu atskaņu. Un te atkal atgriežamies pie mūsu latviešiem. Mēs nesaglabājam neviena vārda mūsu garamantās: ne dzejā, ne prozā, ne teikās, ne stāstījumos! Mēs neatceramies nevienu cilvēku! Visi mūsu cilšu vadoņi un karavadoņi –viņus pazīstam no tās pašas vācu chronikas. Ne no latviešu stāstījuma, ne no mūsu orālās tradīcijas. Varbūt, ka tur bija, ja ne visi trīsdesmit, bet tur bija savi piecpadsmit vai cik šie lībieši, kas prata savu lībiešu valodu, bet kas prata arī vācu valodu, prata arī latīņu valodu un darbojās kā katoļu misionāri. Tas nav izslēgts. Mēs paši nekā nezinām. Vienīgais ir Heinrichsvai Indriķis, tāpēc ka viņš bija šis chronists, tāpēc ka viņš bija tiešais līdzstrādnieks bīskapam, – viņš arī šinī chronikā nāk līdz mums.

Otrs rosīgs priesteris, kura vārds ir saglabāts, bija Alobrands, kura draudze sākumā bija Krimulda, vēlāk – Straupe. Kopā ar Heinrichu viņš kristīja Imeras latviešus un Gaujas lībiešus. Bija iecienīts, laipni vienmēr aicināts par šķīrējtiesnesi visādos strīdos. Piedalījies arī citur latviešu un igauņu kristīšanā.

Sākumā par priesteriem varēja kļūt arī vietējie tautu locekļi, bet ne par viņiem, ne par kādreizējiem ķīlniekiem – iespējamiem priesteriem – mums nekādas drošas ziņas nav uzglabājušās. Priesteru starpā ir bijuši arī asinsliecinieki, kas miruši mocekļu nāvē. Tādi bijuši arī no latviešu vidus. Chronika piemin divus vīrus – lībiešus – Ķīrānu (Kirjānu) un Lejānu, kuri 1206. gadā 30. maijā Ogrē notikušajās pārrunās ar Polocku un nekristīto lībiešu pārstāvjiem nostājušies bīskapa pusē un apliecinājuši savu kristīgo pārliecību. Tie miruši, saraustīti gabalos. Chronists te piebilst: nav šaubu, ka par tik lielām mocībām tie līdz ar svētajiem mocekļiem iemantojuši mūžīgo dzīvību. Viņu mirstīgās atliekas bija apglabātas Ikšķiles baznīcā blakus bīskapiem Meinhardam un Bertoldam. Ka tādi mocekļi varēja būt bijuši, jau no tā varam secināt, cik ļoti draudoši lībieši izturējās Meinharda beidzamajos gados un dienās, tāpat Bertolda laikā pret ienācējiem un pret viņu līdzgaitniekiem šejieniešiem. Lai gan tas vairāk nekā sevišķi nav pieminēts, atskaitot šos gadījumus, tomēr var secināt, ka šādi gadījumi ir bijuši.

Tas ļauj mums secināt, ka, neskatoties uz metodēm, kuras nevaram atzīt par īsti pareizām kristianizēšanā, tomēr kristīgā Evaņģēlija vēsts kaut kādā veidā bija kādus sasniegusi, sasniegusi dzīvi un nopietni. Viens tāds piemērs, ko vēlāk pieminēsim mazliet citādā sakarībā, bija lībiešu ķēniņš Kaups, kura kristīgā stāja un pārliecība ļoti pārliecinoši un skaidri ir apliecināta arī chronikas notikumos, kur nebija nekāda iemesla viņu kaut kādā veidā īpaši izcelt. Tā kā nav tādas lietas, ka gluži nekas un nemaz nebūtu no visa tā iznācis.