4. lekcija
1992. gada 5. oktobris

Kristianizācijas centienu bilance

Reliģiskā sinkrētisma laikmets

Dabīgi rodas jautājums: kāda bijusi šīs simtgadu ilgās kristianizācijas centienu bilance. Ārēji panākta pakļautība neatļauj taisīt drošu un skaidru slēdzienu un būt par mērauklu. Viss aiztecējušais gadusimts bija pretpierādījumu pilns. Daži nopietni fakti jāpatur vērā, lai saprastu tiklab ārējās kristianizācijas procesu lēno, nestabilo gaitu, kā arī paša rezultāta apšaubāmo kvalitāti.

Šo katoļu baznīcas “misijas” (jāsaka pēdiņās) un garīgās valdīšanas laikmetu, kurš atrada savu spēcīgāko kāpinājumu vēlāk, Vidusamerikas un Dienvidamerikas tautu ietilpināšanā katoļu baznīcā, var raksturot kā īpatu garīgā mijkrēšļa laikmetu, vulgārkatolicisma apšaubāmajām ticības dzīves praksēm un prasībām pakļaujoties un iekļaujoties ārējās normās un formās.

Iekļaušana katoļu baznīcas organizācijā un dzīvē notika visumā tam laikmetam raksturīgajā veidā: pirmkārt, kristīšana uz līguma vai spaidu pamata, bieži vien vispārēji iepazīstinot tikai ar dažiem kulta elementiem, bet varēja būt pat bez šādas sagatavošanas.

Ap 1220. gadu, kad dāņi centās nostiprināties Ziemeļigaunijā, tie sacentās ar vācu misionāriem tādā kārtā, ka, nespēdami sasniegt igauņu ciemus, turp sūtīja koka krustus un deva vietējiem līdzi svētīto ūdeni pārējo ciema ļaužu aplaistīšanai, respektīvi, kristīšanai. Nostiprināt kaut kur šo koka krustu, aplaistīt visu pagalma pulku ar svētītu ūdeni – jau nozīmēja iekļaut viņus kristīgā ticībā, respektīvi, katoļu baznīcā.

Ko šādas metodes dod un kas ir šie panākumi, to arī mūsu Baznīcas vēsturē varam izsekot un novērtēt no tālākajiem notikumiem.

Otrkārt, iepazīstināšana ar katoļu kulta dažiem elementiem – arī visai primitīvā, maģiskā veidā, piemēram, kādas maģiskās izdarības varētu būt tikai ārišķīgi.

Treškārt, priesteru sūtīšana misas noturēšanai. Uz tādu jau nokristītu vietu nosūtīja priesterus. Nu, kur viņi atrada iespēju turēt šo misu? Vai tur tika uzcelts kaut kas jau iepriekš? Ko cilvēki no visa tā saprata? Tas viss bija ļoti neskaidri un problemātiski.

Ceturtkārt, priesteru darbības iecirkņu, vēlāko draudžu izveidošana. Arī tas pieder pie šīs misionēšanas vai katolizēšanas veida. Atsevišķie novadi tika izveidoti par tā sauktajām draudzēm. Šis teritoriālais draudžu iedalījums vēl tagad dažā ziņā turas mūsu zemē, lai gan tas daudz jau ir izmainīts un iedragāts. Un tas ir tas, ka iedzīvotāji, kas visi tātad pieder vienai un tai pašai ticībai - šinī gadījumā tā bija katoļticība, – viņu novads tika organizēts par vienu draudzi, kuras priekšgalā bija priesteris un centrā draudzes baznīca. Tai varēja būt arī vēl citas baznīcas klāt, bet bija šīs novadu baznīcas. Visumā arī Reformācija paturēja šo pašu iedalījumu draudzēs, jo cilvēki jau paaudzēm ilgi bija pieraduši turēties novados pie šiem centriem, un bez tam bija arī vēl citi nosacījumi, vēlāk arī ar cilvēku iekļaušana atkarībā no zemes kungiem. Tas gluži vienkārši jau arī tika uzturēts normētā veidā. Tā izveidojās šīs draudzes, un sevišķi Vidzemē šīs teritorijas bija krietni lielas. Piemēram, tāda teritorija kā Trikāta, Rauna, Smiltene, Rūjiena. Tās visas bija atsevišķās draudzes, kurās vēlāk, kad iedzīvotāji sāka mainīt savas dzīves vietas, sāka sašķobīties arī šīs robežas. Kad tur vēl palika iedzīvotāju kontingenta lielā daļa, joprojām tās draudzes bija, bet, piemēram, kad tapa pilsētas, tad viena daļa ”noplūda” uz pilsētām, un veidojās pavisam citādas draudze, tāpat arī vēlāk, kad lauku ļaudis dalījās sīkākās draudzēs. Tomēr šis novadu draudžu veidojums jau tajos laikos bija ņēmis savu sākumu.

Katoļu kulta propaganda un ieviešana svētkos, svinībās, svētvietās. Procesiju veidā izpaudās kulta īpatības. Klosteru dibināšana. Tātad notika tā sauktā kristianizācija no iekšpuses. Pamazām tautas iedzīvotāji, draudzes locekļi tika ievadīti kulta īpatībās, arī pa daļai kulta lietu izpratnē. Prasot padošanos baznīcas autoritātei un dvēseļu vadībai un apkarojot pagāniskos kultus un paradumus, katoļu baznīca prata izmantot savā labā dažādas senās pagāniskās paražas. Dažā labā senču svētvietā vai kapsētā uzcēla baznīcu vai kapelu, vai vienkārši krustu. Dabas un mājas garu funkcijas pārņēma katoļu svētie. Gadskārtas svētki sakļāvās ar kristīgo kalendāru. Izveidojās tā sauktais reliģiskais sinkrētisms, kas ir ļoti raksturīgs katoļu misijas veidam arī modernos laikos, ne tikai viduslaikos un jaunlaikos.

Kad katolisko valstu varā nāca milzīgas platības ar senu kultūru tautām Amerikā un arī citur, tad šie cilvēki gluži vienkārši tīri mechāniski tika iekļauti katoļu baznīcā, pamazām iemācīti un apmācīti katoļu kulta īpatībās, un viņu, teiksim, pagāniskie uzskati un reliģiskie domu gājieni tur arī atrada savu vietu.

Raksturīga šajā ziņā ir modernā attīstība. Kad jūs lasāt par tā saukto atbrīvošanās teoloģiju, kura ir ieguvusi sevišķu izplatību Dienvidamerikā, tad redzama tāda ļoti īpata lieta, ka katoļu baznīca tur piedzīvo savu īpašo krīzi, kura nāk virsū divos galvenajos virzienos. Šīs pamatpirmtautas tika noturētas pilnīgā ignorancē, neizglītotas, padotas tikai šādai katoļu baznīcas ietekmei caur tās priesteriem. Pirmkārt, līdz ar iespējām izglītoties, lietas saprast un vērtēt šajās tautās rodas arī zināma pretniecība māņticībai, kas tiek proponēta. Otrkārt, ļoti plaši ir izplatītā sociālisma un komunisma propaganda, kas nemantīgajos, nabadzīgajos cilvēkos ar tiem pārsteidzoši skaidrajiem, noteiktajiem, radikālajiem lozungiem rod plašu izplatību un lielā mērā satricina katoļu baznīcas gadsimtiem ilgo mieru, kas tur bija valdījis, kad visas lietas noritēja sinkrētiskā katolicisma turēšanā.

Šis sinkrētisms atrada, kā jau minēju, savu izpausmi arī šeit, mūsu zemē. Ārējās varas nesēji, šķiet, parādījuši savu attieksmi kristīgā mīlestībā atgrieztajiem ticības brāļiem, reti šo mīlestību tiešām arī parādīja kaut kādā veidā darbos. Tā sauktie jaunatgrieztie – šis katoļu baznīcā ietilpinātais ļaužu pulks – palika lielā mērā rezervēts pret tiem, kas viņus kā iekarotāji bija pakļāvuši. Pāvesti vairākkārt caur saviem legātiem atgādināja varenajiem, tas ir bīskapiem un ordenim, lai jaunkristītie netiktu apspiesti un kalpināti, lai nenonāktu smagos apstākļos. Šie pastāvīgie atgādinājumi jaunkristīto labā liecina, ka samērā maz ticis darīts viņu labā. Netrūka arī naida pret ienācējiem un viņu uzlikto nastu. Un uzlikto spaidu dēļ notika nemieri, arī sacelšanās, kuru nolūks bija izdzīt vācus un kristiešus no sava pulka. Igauņu sacelšanās 1343. gadā bija sevišķi raksturīga.