4. lekcija
1992. gada 5. oktobris
Tālavas novads
Tālavas novads bija ap Gaujas augšteci, Smilteni, Trikātu un Alūksnes novads līdz pat Tālavas ezeram. Pleskavas ezers, kas arī vēl tagad nesen krieviski tika saukts par ozero Talabskoje, – Pleskavas ezers ir Tālavas ezers. Tas rāda, ka Tālavas robežas, latviešu apdzīvotās robežas ir sniegušās līdz pat Pleskavas ezeram un līdz pat Mudas upei. Muda. Tagad krievu valodā to sauc Veļikaja. Tā ir upe, kas ietek Pleskavas ezerā un tek paralēli Latvijas austrumu robežai. Augstāk ir Peipuss. Tie ezeri ir savienoti: Tālavas, respektīvi, Pleskavas ezers un Peipuss. Tātad Tālavas robežas ir sniegušās gandrīz līdz pašai Pleskavai.
Tālavas novads bija pastāvīgi igauņu un krievu sirotāju apdraudēts. Ar 1180. gadu, tātad jau bīskapa Meinharda laikā, pēc Novgorodas kņazu ilgā iebrukuma čudu un atzeliešu zemēs (Čudi krievu apzīmējumā ir somu tautas – čudj – somu cilšu tautas. Atzelieši ir tālavieši. Raksturīgi ir tas, ka šis vārds saglabājies vācu ģeogrāfiskajos atzīmējumos. Vācieši Gaujienu sauc par Atzeli, uzglabādami vecveco šī novada nosaukumu. Mēs to esam vairāk piegriezuši tādai modernākai ģeogrāfijai kā Gaujas pakrasti un saucam par Gaujienu, bet vecais nosaukums bija Atzele.) Atzeles novadā sākās drausmīga izpostīšana. Tālavieši spiestā kārtā maksāja meslus Novgorodai. Tajā pašā laikā Tālavā arī ienāca Austrumu baznīca un ticība.
Te vēlreiz gūstam ieskatu par tā saukto kristianizāciju un tās metodēm Austrumu baznīcā. Tā ir pasaciņa, ko kādreiz pieminējām, par to, cik brīnišķīgi “miermīlīgā” pareizticība ienākusi mūsu novados. Piemēram, par Jersiku, kur zvana zvanus. Jersika acīmredzot taisni tādā pat veidā jau simts gadus iepriekš bija iekarota, kā 1180. gadā tika izsirota, pakļauta un pravoslavizēta Tālava. Tā kā šeit tas duālisms tiek apstrīdēts, kad reizēm ir tādi populāri chistoriogrāfi, kas saka: nu, rietumnieki nāca ar uguni un ar zobenu, bet austrumnieki nāca pie mums ar mīlestību un ar maigumu.
Gribēdami izbeigt šo atkarību, jau pirms 1208. gada tālavieši Satekles Rūsiņš, Autines Variģots un Beverīnas Tālivaldis slēdza līgumu ar Zobenbrāļu ordeni, ar ordeņa Cēsu komturu Bērtuli kopējai aizsardzībai un arī kopējai cīņai pret krieviem. Sarunas ar igauņiem beidzās nesekmīgi un ar ilgiem cīniņiem. 1214. gadā Tālivalda dēli slēdza līgumu ar bīskapu Albertu, nododot viņa ziņā savas valstis, kļūstot tā pavalstnieki un pārejot katoļticībā. Raksturīga bija šī konfesiju maiņa. Tā notika bez ”sāpēm” un bez sentimenta. Acīmredzot sirojumos un izpostīšanās uzspiestā Austrumu ticība nebija varējusi laist dziļas saknes Tālavas latviešos un viņu simpātijās. Vieglums, ar kādu ticību mainījušas arī Koknese un Jersika, neraugoties uz dievnamiem un kultu, liek domāt, ka arī tur piegriešana nebija tik miermīlīgi norisinājusies, kā to kādreiz esam dzirdējuši. Krievu iebrukums 1215. gadā meslu piedzīšanas nolūkos palika bez sekām. Ar šiem notikumiem Austrumu baznīca bija uz gadu simtiem zaudējusi savu ietekmi un iespaidu uz latviešu tautu.
Tikai pēc tam, kad latviešu tautas apdzīvotās zemes tika iekļautas Krievijas ķeizarvalstī, tā, bruņota ar spēcīgiem ārējās varas un garīgās varmācības līdzekļiem, centās sagraut jau kristīgās tautas garīgo dzīvi un pārvilt tās locekļus savā pusē. Tie notikumi norisinājās XIX gadusimta vidū.
