Tas īpaši lika pievērsties Sēlijai. Sēļi bija tiešie kaimiņi, sabiedrotie un atbalstītāji saviem kaimiņiem leišiem, palīgi viņu sirojumos pāri Daugavai. 1208. gadā bīskaps Alberts kopā ar kristīgajiem lībiešiem un letgaļiem ieņēma Sēlpili, kura bija sēļu galvenais politiskais un militārais centrs, patvērums visiem Daugavas pārnācējiem leišiem. Bīskaps Alberts piespieda sēļus kristīties, dot ķīlniekus un atteikties no savienības ar leišiem. Īpašu bīskapiju Sēlijai nodibināja tikai 1218. gadā, ieceļot par tās pirmo bīskapu Lipes Bernhardu un par Sēlijas bīskapijas sēdekli noteicot Mežotni.
Mežotne bija bīskapa sēdeklis no 1219. gada, tomēr, kā vēl redzēsim, arī tas bija kaut kas pilnīgi nedrošs. Pēc bīskapa Bernharda nāves 1224. gadā bīskaps Alberts par tā pēcteci iecēla Lambertu. 1226. gadā, divus gadus vēlāk, Sēliju atdalīja no Mežotnes un vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai. Sēlijas bīskapija beidza eksistēt 1226. gadā. Zemgale palika atsevišķi. Zemgales likteņi vispār bija pavisam citādi.
