2. lekcija
1992. gada 14. septembris

Atskats uz Latvijas kristianizācijas sākumiem

Pareizticīgo misija

Gribētu izcelt vienu ļoti svarīgu momentu, nedaudz atskatoties uz Latvijas kristianizācijas sākumiem, - pastāv tāds ļoti propagandēts uzskats, ka kristīgā ticība vispirms ir ienākusi no austrumiem, no pareizticības, no Polockas puses un ienākusi miermīlīgā (!) ceļā, salīdzinot ar to, ka rietumi šeit nākuši “ar uguni un ar zobenu”, te, Jersikā, jau zvanījuši baznīcas zvani, un bijusi mierīga dzīve. Draugi, es jūs daru uzmanīgus uz vienu kļūdu, kuru pielaiž pat diezgan atzīti mūsu vēsturnieki. Viņi sajauc divus laikmetus.

Tā bija XII/XIII gs. mija, kad šeit ieradās rietumu misionāri. Polocka Jersikā jau ”sēdēja”, tā nesāka tūlīnās vienlaicīgi ar Meinhardu zvanīt zvanus, – tas ir maldinājums, tā ir aplamība. Mēs zinām, ka krievu agresija pret Latviju vienmēr ir bijusi ārkārtīgi nežēlīga, rupja, asiņaina - arī 1180. gadā vai 1182. gadā, kad šeit jau bija saskare ar rietumiem. Pleskavas un Novgorodas krievi iebruka Dienvidigaunijā un Ziemeļlatvijā, tā sauktajā Tālavas novadā, kas sniedzās ap Valku, Alūksni un Latgales ziemeļiem, nežēlīgi izpostot – ilgstošā, nevis tikai vienā uzbrukuma gājienā, bet ilgstošā postīšanā. Pēc chronikām iebrukumi Igaunijas teritorijā un līdz ar to Ziemeļlatvijas teritorijā visā XII gs. bija regulāri, sistemātiski: ik pēc kādiem gadiem atkal tie paši iebrukumi, atkal tās pašas postīšanas, atkal tās pašas briesmas. Bet ko darīja Polocka? Polocka Jersikā zvanīja baznīcas zvanus un viss bija tik brīnišķīgi un skaisti. Vai bija tik brīnišķīgi un tik skaisti? Polockas chronikas ir uzglabājušas vienu ziņu, un šī ziņa ir atslēga, kas atslēdz visu mūsu izpratni par pareizticības “miermīlīgo” ienākšanu mūsu zemē. 1107. gadā, ievērojiet, tūkstoš simtu septītajā gadā, tātad XII gs. sākumā, milzīgs Polockas karaspēks devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali.

Kādēļ Zemgale bija tik svarīga? Polockas ziņā jau bija Daugava, bet Lielupe nebija mazāk svarīga. Ar savām daudzajām, sazarotajām pietekām tā bija viens no ļoti svarīgajiem ārējo tirdzniecības sakaru apvidiem. Piemēram, Nedervaldes (Zviedrija) rūnu akmens ieraksti liecina par braucienu uz Zemgali ap Domesness, tas noticis ap 1040 gadu. Zemgale Polockai nodrošinātu otru izeju uz jūru; abas izejas gandrīz saslēdzas kopā.

Polocka devās ar milzīgu karaspēku. Ppēc tiem labajiem panākumiem, kādi Polockai bijuši Daugavas labajā krastā, nu vajadzēja arī otru krastu. Labas sekmes ir bijušas XI gs. sākumā, iekarojot Jersiku, pret samērā miermīlīgajiem letgaļiem un pa daļai arī lībiešiem. Lībieši bija materiālisti, un viņus interesēja tirdzniecība, – ja tiem ļāva tirgoties, tad viņi bija mierīgi, vienalga, kas pār viņiem valdīja. kas nu bija par lietu? Polockieši devās uz Zemgali un zaudēja kaujā 9000(!) vīru. Iedomājieties šo skaitli! Tajos laikos karoja simti un nevis tūkstoši. Vai tas nebūs pārspīlēts skaitlis? Mums to saka pašu polockiešu chronika, un nav pamata to apstrīdēt.

9000 polockiešu palika šeit. Kad tas notika, Jersika tātad jau bija viņu rokās. Atstarpe starp gadusimta beigām un gadusimta sākumu ir ļoti tuvu simts gadiem. Ja Meinharda ierašanos nosacīti datējam ar 1182. vai 1184. gadu un ja redzam, ka Zemgales neveiksme bija 1107. gadā, tad Jersika šeit ir bijusi ”uz plāna” kādā 1100. gadā. Tuvu pie gadu simta bija šī starpība starp Jersikas pakļaušanu un rietumnieku ienākšanu. Nu, mazākais – 80 gadu. Pa 80 gadiem visi pelni jau bija atdzisuši, visas asinis bija izžuvušas, jau bija apmainījušās paaudzes, un nu varēja zvanīt zvanus, jau varēja turēt skaistu, brīnišķīgu dzīvi un izpaust šo slavu: redziet, cik miermīlīga bija šī austrumu misija. Tur ir tā nežēlība! Lai gan Meinhards, kā zinām, ieradās bez ieročiem un arī visu savu laiku viņš pavadīja bez ieročiem; ieroču lietošana nāca tikai vēlāk, bet tas ir atkal cits jautājums. Ievērojiet šo starpību –gandrīz simts gadu starpību, lai neteiktu: redziet, tie nāca ar uguni un šie nāca ar mieru. Arī tie nāca ar uguni. Ja 9000 gāja iekarot Zemgali, laikam arī kādi tūkstoši ir gājuši uz to pašu Jersiku. Un līdz ar to šī pakļautā Jersika jau ilgi nodzīvojusi miera apstākļos, bez šaubām, bija izveidojusies par tādu zināmu stabilu garīgo centru. Tās ir dabīgi saprotamas lietas. Tā kā šeit ap mūsu kristianizācijas sākumiem ir šī viena pasaka, kura balstās uz faktu neizpratni un ignorēšanu. Kā var ignorēt tāda veida starpību! Te nav vienlaicība.