26. lekcija
1993. gada 26.maijs
Latvijas ev. lut. Baznīcas izveidošanās
Par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pirmsākumiem un tās pirmo veidošanās izpausmi jāuzskata 1917.gada 31.oktobrī Pēterpilī jau pieminētās Latviešu evanēliski luteriskās Pagaidu konsistorijas dibināšana ar uzdevumu izveidot bēgļu draudzes un pieņemt savā pārziņā jau esošās draudzes.
Tālāk notikumi strauji ritēja. Desmit dienas pēc šī notikuma nodibinājās komunistu vara. Vācu okupācija un komunistu varas nomaiņas jau drīz minimalizēja šīs konsistorijas darbību un nozīmi. Tā vēl palika pie Krievijā ieslēgtajām latviešu evaņģēliski luteriskajām draudzēm.
Jaunais sākums nāca jau Latvijas brīvvalsts dienās, Brīvības cīņu noslēguma posmā. Sekojot redzamāko latviešu mācītāju grupas ierosinājumiem un priekšlikumiem, pagaidu valdība sāka pārveidot Baznīcas un draudžu pārvaldi. 1919.gada rudenī tika izveidoti pagaidu valdības noteikumi par evaņģēliski luteriskajām konsistorijām, un tās tika pārorganizētas. Līdz tam kā Kurzemes konsistorija, tā arī Vidzemes absolūti bija vācu iestādes. Visos kara jūkļos konsistoriju darbība vispār bija pajukusi. Piemēram, Kurzemē pats ģenerālsuperintendents bija aizbēdzis uz Vāciju. Es nezinu, kas bija noticis ar Vidzemi, bet katrā ziņā konsistorijas kā iestādes bija izirušas kā iekārtas, tā arī sastāva dēļ. Un Latvijas pagaidu valdība tās reorganizēja. Kāpēc valdība? Redziet, te ir tāds īpatnējs pārejas moments. Arī vecās konsistorijas patiesībā bija Krievijas valsts iestāžu līmenī ieceltas un apstiprinātas ar ķeizara un ar valsts orgānu nosacījumiem. Latvijas pagaidu valdība zināmā mērā pārņēma šīs funkcijas, iesāka pārorganizēt konsistorijas un noteica, ka konsistorijās divas trešdaļas no locekļiem būs latviešiem, arī prezidenta un ģenerālsuperintendenta vieta. Šis bija 1919.gada 26. septembra rīkojums. Pagaidu noteikumi konsistorijām atcēla bruņniecības patronāta tiesības pār kopbaznīcu. Tātad bruņniecībai vairs nebija noteikšana iecelt konsistorijas priekšnieku, prezidentu un arī citas amatpersonas. Tāpat tika atceltas muižnieku patronātu tiesības uz atsevišķām Baznīcām (faktiski tās jau bija beigušas pastāvēt) un nodibināta draudžu pašvaldība. Agrāko konsistoriju vietā radās jaunas, piešķirot latviešiem pa diviem garīgiem un diviem laicīgiem locekļiem, un vāciešiem tikai pa vienam garīgam un vienam laicīgam loceklim, tajā starpā otro – garīgo viceprezidentu. Tas notika 1919.gada 26.septembrī.
1920.gada 1.oktobrī valdība likvidēja Kurzemes konsistoriju, nostādot Vidzemes konsistoriju visas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas priekšgalā. Tā arī tika likvidēta. 1922.gada 5.janvārī izdeva noteikumus par Vidzemes konsistorijas likvidēšanu un evaņģēliski luteriskās Baznīcas pārvaldīšanu, nostādot visas Baznīcas priekšgalā draudžu delegātu sinodes ievēlēto Baznīcas Virsvaldi. Tas bija ļoti interesants posms.
Baznīcas Virsvalde sastāvēja no 9 locekļiem: 6 latviešiem, to starpā prezidents, un trim vāciešiem, to starpā viceprezidents. Baznīcas Virsvalde pilntiesīga Baznīcas pašpārvaldības orgāna stāvokli ieguva tikai ar jauno Baznīcas Satversmi 1928.gada 14.augustā – noteikumi par evaņģēliski luteriskās Baznīcas stāvokli. 1919.gada 27.oktobrī apstiprināja un 14. novembrī publicēja pagaidu noteikumus par evaņģēliski luterisko draudžu padomēm, kas paredzēja, ka draudžu saimniecību un pārvaldi pārzina īpaša, uz trim gadiem vēlēta draudzes locekļu padome un valde. 1922.gadā Baznīcas Virsvalde izdeva jaunas vēlēšanu instrukcijas, kas prasīja zināmu vecuma cenzu un reliģiski tikumisku kvalifikāciju. Jaunais stāvoklis bija sākumā neierasts. Neierasto apstākļu dēļ dažas draudzes nīkuļoja, piemēram, vairākas Kurzemes un Zemgales bijušās patronāta draudzes. Blakus padomēm un valdēm bieži rosījās sieviešu jeb, kā toreiz sauca, dāmu komitejas. Piedalīšanās vēlēšanās visumā bija vāja, tomēr lietas varēja tikt kārtotas.
Brīvības cīņu laikam izbeidzoties un Latvijai uzsākot normālāku dzīvi un attīstību, mantojums no sešie kara gadiem un okupācijas apstākļiem bija ārkārtīgi smags. Izpostījums bija skāris tautas un valsts dzīvi visās nozarēs. Daugavas abi krasti bija drupu kaudzēs. Tās klāja vai visu Latviju. Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā postījumi bija sevišķi lieli. Sagrauto un izpostīto baznīcu skaits bija ļoti liels, tāpat arī mācītāju, ķesteru un draudžu māju skaits. Mācītāji bija noslepkavoti komunistu terora laikā, miruši, atstājuši draudzes. Vācu mācītāji bija izceļojuši.
Vidzemē 1914.gadā amatā bija 93 mācītāji. Komunistu nošauti 19, savas draudzes atstājuši 9, citi miruši kara un revolūcijas laikā.1920.gada sākumā amatā bija 56 mācītāji.
Kurzemē un Zemgalē 1914.gadā bija 103 mācītāji. Komunistu laikā nogalināti 7, draudzes atstājuši 31, arī izceļojuši uz Vāciju līdz ar pašu ģenerālsuperintendantu Bernevicu, vairāki miruši. 1920.gadā amatā bija tikai 54 – puse.
Nopostītas baznīcas – Vidzemē 13, Kurzemē un Zemgalē 36; pastorāti – Vidzemē 11, Kurzemē un Zemgalē 28. Materiālie zaudējumi draudzēm Vidzemē aprēķināti apmēram 8 miljoni, Kurzemē un Zemgalē pāri par 3 miljoniem zelta rubļu. Darba atsākums – ar konsistoriju pārveidošanu un Baznīcas Virsvaldes izveidošanu.
Tagad apskatīsim šīs divas, patiesībā trīs ļoti interesantās sinodes, kurās izveidojās Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca.
Pirmā šāda sinode bija Kurzemes mācītāju un draudžu delegātu sinode Jelgavā 1920.gadā no 9. līdz 12.aprīlim. Ar 1920.gada 8.marta apkārtrakstu Kurzemes evaņģēliski luteriskā konsistorija, toreiz vēl ieceltā konsistorija, uzaicināja Kurzemes mācītājus un draudžu delegātus uz sinodi Jelgavā, kuras noturēšana bija nolikta uz laiku no 9. līdz 12.aprīlim. 9.aprīlī pulksten 10.00 sinodes dalībnieki un viesi sapulcējās draudzes konfirmandu zālē pie lielās, plašās Nikolaja baznīcas, ko prāvests Reinhards vēl tikai nesen kā bija uzcēlis un kurā bija patstāvīgā draudze, neatkarīgā no patronātiem un apstiprinātā tieši draudzē. Visi devās uz atklāšanas dievkalpojumu skaisti pušķotajā Nikolaja baznīcā. Liturģiju vadīja prāvests Grīners no Bauskas, sprediķoja konsistorijas viceprezidents mācītājs J.Reinhards, vēlākais prāvests. Pēc tam dievkalpojumu Svētās Trīsvienības baznīcā turēja vācu delegāti. Sinodes dalībnieki bija no Kurzemes konsistorijas (arī vēl vecās konsistorijas iekārtas veida – toreiz Latvijas pagaidu valdības ieceltā konsistorija). Ievērojiet – prezidents bija lajs, laju loceklis Jānis Lapiņš, ģimnāzijas direktors. Man jums jāsaka viena lieta, mīļie draugi. Kad runājam par Latvijas Tautas Padomes un pagaidu valdības laikiem, latviešu tautā, neskatoties uz dažādajām partiju lietām, arī kreisajām partijām, tomēr vēl ļoti dzīva bija kristīgā cilvēka apziņa. Mēs ar to atkal sastapsimies, kad runāsim par sinodes darbību, - šādi bija latviešu toreizējās sabiedrības cilvēki. Ģimnāzijas direktors Lapiņš bija Kurzemes konsistorijas prezidents. Es tagad skatos atpakaļ un redzu, kāds ļoti abējādi pozitīvs veidojums. Viens dziļas pārliecības, kristīgs un izglītots vīrs, kas stāvēja Baznīcas vadībā. Viceprezidents Reinhards – Nikolaja baznīcas mācītājs. Laicīgais piesēdētājs Dučkens – aptiekas īpašnieks. Garīgais priekšsēdētājs Irbe – mācītājs (t.i., ne prāvests, ne vēlākais bīskaps, bet viņa brāļadēls). Laicīgais priekšsēdētājs Jirgens – zvērināts advokāts. Piedalās 45 mācītāji, 93 draudžu delegāti. Viesi – 4 garīdznieki, to starpā garīgā departamenta direktors Mīlenbachs un 7 laju viesi. Sēdes notika Jelgavas reālģimnāzijas telpās. Vācieši noturēja savas atsevišķās sēdes.
Ļoti zīmīgs, ļoti interesants bija šīs sēdes gājums.
Gribētu, ka jūs pievērstu uzmanību kādam referātam un censtos to atzīmēt. 12.aprīļa sēdē mācītājs Irbe nolasīja referātu ”Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas iekārtas projekts” un uzstādīja šādas tēzes.
1. Baznīca ir autonoma. Parlaments apstiprina tikai tos likumus, kas attiecas ar valsts dzīvi.
2. Sinodālā iekārta uz vienlīdzīgu, vispārēju balstiesību vēlēšanu pamata.
3. Episkopālā iekārta.
Kas šinī episkopālajā iekārtā bija raksturīgs? Pirmais – četras bīskapijas ar četriem bīskapiem un Rīgas bīskaps ir archibīskaps kā primus inter pares. Jautājums, kas tagad pēc mūsu pādējā archibīskapa ievēlēšanas tika pacelts. Un mani tas tā priecīgi pārsteidza, ka viņš pats bija tas, kas ar tādu interesi pieķērās šim jautājumam, un man viņam bija jādod šie paskaidrojumi, ka, patiesību sakot, tā ir sen paredzēta lieta, kas tikai bija ieprūdusi, kas 1920.gada 12.aprīlī tika proponēta.
4. Proporcija starp lajiem un garīdzniekiem un to funkcijas (t.i., sinodē).
Principā projekts tapa vienbalsīgi pieņemts, bet tālākā izstrādāšana uzticēta konsistorijai, klāt pievēlot vēl mācītāju Grīnbergu, vēlāko archibīskapu, un Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētāju baronu Osten–Sakenu.
Kurzemes sinodes dienas kārtībā, kas bija valdības apstiprināta, bija:
1. Pamats, uz kura mēs stāvam;
2. Baznīcas attiecība pret valsti;
3. Draudze un mācītājs;
4. Baznīca un skola;
5. Teoloģiskā izglītība;
6. Kā pacelt grimušu tikumību un reliģiozitāti;
7. Dažādi jautājumi.
Tā bija pirmā jaunā tipa t.i., pagaidu tipa sinode, kas bija sasaukta 1920.gadā Kurzemē.
Mēnesi vēlāk līdzīga sinode notika Vidzemē. Vidzemes evaņģēliski luterisko mācītāju un draudžu priekšstāvju Sinode Rīgā no 1920.gada 8. līdz 11.maijam. Ar 20.marta apkārtrakstu Vidzemes konsistorija uzaicināja Vidzemes mācītājus un draudžu delegātus uz Sinodi Rīgā. Sinodes dalībnieki sapulcējās 8.maijā pulksten 9.30 Mazās Ģildes zālē, no kurienes ar konsistorijas prezidentu un vixeprezidentu priekšgalā devās uz Sinodes atklāšanas dievkalpojumu Jēkaba baznīcā. Altāra runu un apsveikumu sacīja Cēsu prāvests Avots, liturģiju turēja Rīgas Miera draudzes mācītājs Bergs, sprediķi sacīja konsistorijas viceprezidents Maldonis, vēlākais profesors. Vācu mācītāji un delegāti sapulcējās Doma kapitula zālē un no turienes devās uz dievkalpojumu Doma baznīcā.
Dievkalpojumā Jēkaba baznīcā piedalījās arī Satversmes Sapulces prezidents Jānis Čakste. Satversmes Sapulces prezidents, varētu sacīt – valsts pagaidu prezidents. Viņš ieradās arī Sinodē un to apsveica sirsnīgiem vārdiem. Es vēlreiz uzsveru to, ka mūsu inteliģentā latviešu daļa nepavisam nebija tik ļoti pret visām lietām, ko saucam par ticību. Ar dziļu līdzdaļu, ar ļoti lielu nopietnību un lielu labvēlību viņi bija līdzi – tā šeit Čakste, kā tur Lapiņš, vēlāk redzēsim arī vēl citus. Konsistorijas prezidents Lazdiņš atklāja Sinodi. Sinodi apsveica iekšlietu ministra biedrs Kēmans. Vācu draudžu priekšstāvji nevarēja sekot debatēm latviešu valodā un lūdza Sinodes piekrišanu separātu sēžu noturēšanai. – Viņi jau nevar! 700 gadus viņi nevarēja to valodu iemācīties, nu, kur tad lai no viņiem to prasa uzreiz tagad.
Otrajā sēdē 8.maijā mācītājs Kundziņš no Smiltenes nolasīja referātu par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas sastāvu, draudzi un tās pārvaldību. Debates pie iepriekš nolasītā referāta. lūdzu, atkal ievērojiet to, atzīmējiet to sev katrā ziņā! Konsistorijas viceprezidents Maldonis nolasījas Kurzemes draudžu delegātu Sinodes lēmumu minētajā jautājumā, t.i., Baznīcas iekārtas jautājumā. Un Kurzemes mācītājs Irbe deva paskaidrojumus. Pēc pēdējā domām draudžu dzīvei par pamatu jāliek sinodāli – episkopālā iekārta. Izpildorgānam pēc viņa domām jābūt bīskapam ar kolēģiju, respektīvi, archibīskapam. Viņš proponēja četrus bīskapus un archibīskapu kā primus inter pares. Tātad atkal tika atkārtots tas pats, ko jau Kurzemes Sinode bija pieņēmusi.
Pirmās Vidzemes laju sinodes igauņu grupai bija vēl atsevišķs protokols. Bija mums dažas tādas, Rīgā bija viena igauņu draudze. Vidzemes igauņu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšstāvji: Rīgas Svētā Pētera-Pāvila baznīcas mācītājs Kārlis Vinters, tās pašas draudzes delegāts Johans Ardons un viņa vietnieks Arnolds Hauslers (kas vēlāk bija igauņu draudzes mācītājs), kuri bija piedalījušies sinodes vācu sēdē, kas noturēta 10.maijā. Ir pieņemts tāds lēmums: ”Igauņu Rīgas Svētā Pētera-Pāvila draudze kā nacionāla mazākuma draudze pieslienas ārēji baznīcu – tiesiskā attiecībā Latvijas vācu evaņģēliski luteriskās Baznīcas organizācijai, bet patur arī brīvību to mainīt un pieslieties Latvijas Baznīcas kopai.” Tā tas arī bija. Divas igauņu draudzes bija Latvijas vispārējās Baznīcas dalībnieces.
Pēc diviem gadiem, 1922.gadā no 21. līdz 24.februārim, Rīgā notika Latvijas evaņģēliskās luteriskās baznīcas draudžu, mācītāju un priekšstāvju 2.Sinode. Par pirmo acīmredzot tiek uzskatītas šīs divas – Kurzemes un Vidzemes sinodes. Saskaņā ar iekšlietu ministra uzaicinājumu no šā gada 23.janvāra (t.i., 1922.gada) Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas drzudžu padomes sūtīja savus mācītājus un priekšstāvjus uz sinodi izvēlēt Baznīcas Virsvaldi. Ja līdz šim pagaidu konsistorijas bija vēl valdības ieceltās rīkotājas iestādes, tad šinī brīdī veidojās Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca savā neatkarīgajā veidā. Apsprieda vēl citus Baznīcas dzīves jautājumus. Pirms sinodes atklāšanas dalībnieki sapulcējās 22.februārī pulksten 9.30 Lielajā Ģildē, no kurienes kopīgā gājienā devās uz dievkalpojumu Jēkaba baznīcā. Altāra runa bija mācītājam Straumanim (Acta 16,34). Vācu priekšstāvji ar saviem mācītājiem tanī laikā turēja dievkalpojumu Pētera baznīcā. Sprediķi teica prāvests Kārlis Irbe, mūsu vēlākais bīskaps, par Jesajas grāmatas 54.nodaļas 10.pantu: ,,Kalni atkāpsies, pakalni šaubīsies utt.” Beigu liturģiju turēja mācītājs Bergs.
Pirmā sēde 21.februārī.
Pulksten divos iekšlietu ministrs Kviesis – vēlākais Latvijas brīvvalsts trešais prezidents atklāja Sinodi, apsveica Sinodes dalībniekus un aizrādīja, ka pats pirmais Sinodes uzdevums ir izvēlēt Baznīcas Virsvaldi. No bijušās konsistorijas tā atšķirsies ar to, ka būs Sinodes izvēlēta iestāde, nevis vairs valdības iecelts orgāns. Novēlēdams sekmīgu darbu, ministrs izteica cerību, ka valsts un Baznīca viena otru pabalstīšot: valsts – sniegdama baznīcai materiālo, Baznīca – valstij morālo pabalstu. Abām – valstij un Baznīcai – kopīgs mērķis – tautas labklājība. Ja valsts un Baznīca šādā kopīgā garā darbosies, tad varam droši cerēt, ka Dievs Latviju svētīs. Uz to sapulcētie sajūsmā nodziedāja trīsreiz ”Dievs, svētī Latviju!”
Ministram atbildēja prāvests Irbe, atzīstot to, ka ministra uzrunā ir iespaids, kas daudzus akmeņus it kā noveļ no sirds, un novēlēja sekmes ministram grūtajā, atbildīgajā darbā un svētīja to, Sinodes dalībniekiem dziedot ,,Āmen. Āmen. Āmen.”
Tas izklausās tā nedaudz neparasti tagadējās Latvijas domāšanā. Kur esam pazaudējuši tās lietas? Kāpēc esam palikuši pie stučkistiem un visa tā Raiņa sociāldemokrātisma? Kāpēec mūsu valstsvīros nekur neparādās nekas no mūsu pirmo prezidentu stājas? Kāpēc mēs nedzirdam viņus runājam par garīgām vērtībām, par morālo stāju utml.
Tad Kviesis atstāja Sinodi, Sinodes pezidija vēlēšanu vadību nodevis garīgo lietu departamenta direktoram Mīlenbacham. Balsojot Sinode nolēma, ka Baznīcas Virsvaldes prezidentam in viceprezidentam jābūt garīdzniekiem. Atcerieties, ka vecajās konsistorijās prezidents bija laicīgā pesona, ko iecēla muižniecība, bruņniecība, un viceprezidents bija superintendents, kāds no mācītājiem, ko atkal izraudzīja tā pati muižniecība. Tikai mācītājs Skrodelis bija domājis, ka prezidentam vajadzētu būt ne garīgai personai, bet tā bija atsevišķa balss. Un tie bija jāizvēl Sinodē – prezidents un viceprezidents, ne Baznīcas Virsvaldē. Sinode izvēlēja prezidentu un viceprezidentu. Sinode nolēma, ka relatīvais balsu vairākums izšķirs, kurš kandidāts ir ievēlēts. Nevis tādas manipulācijas, kādas mums tagad mēģināja grūst acīs tie neapmierinātie, kuriem neizdevās šinī Sinodē izdabūt cauri viņu kombinācijas. Vienkāršais relatīvais balsu vairākums. Relatīvais balsu vairākums ir vienas balss pārsvars, nemaz nav vairāk vajadzīgs.
Notika vēlēšanas. Vispirms tika uzstādīti kandidāti un, izdarot vēlēšanas atklāti, ar zīmītēm, pēc balsu skaitīšanas izrādījās, ka nodotas 347 balsis un Baznīcas Virsvaldē ievēlēti šādi kandidāti:
prāvests Irbe ar 340 balsīm – par Baznīcas Virsvaldes prezidentu,
senators Gubenis ar 242 balsīm,
prāvests Reinhards – 225,
inženieris Kēse – 221,
kancelejas direktors Krūmiņš – 208,
mācītājs Ērmanis – 195,
vācu virsmācītājs Poelchau – 290 – par Baznīcas Virsvaldes viceprezidentu,
zvēriņāts advokāts Rīdigers – 289,
prāvests Erdmans – 195.
Tie visi bija Virsvaldes locekļi. Bez tam balsis nodotas par
zvērināto advokātu Reinfeldu – 16,
mācītāju Grīnbergu, vēlāko archibīskapu – 76,
mācītāju Beldavu – 68,
prāvestu Avotu – 64,
docentu Maldoni – 44,
mācītāju Bergu – 43,
doktoru mediķi Reinhardu – 38,
docentu Adamoviču – 10.
Konsistorija iesniegusi valdībai protestu sakarā ar jautājumu par Jēkaba Baznīcas atņemšanu, kas toreiz bija cilāts valdībā.
Piektajā sēdē 23.februārī (vēlēšanas bija 22.februārī) pēc īsa starpbrīža prāvests Reinhards aizrādīja, ka Sinode palikusi kopā šajā vēlajā vakara stundā, lai ieceltu visas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapu. Viņš norādīja uz prāvesta Kārļa Irbes nopelniem un pūliņiem mūsu Baznīcas labā (mēs arī varējām izsekot par viņa darbošanos bēgļu gaitu laikā un konsistoriju laikā) un lika priekšā viņu ievēlēt par visas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapu. Prāvests Irbe atstāja sēdi un tās vadību uzņēmās delegāts Varenais. Pēc tam, kad vairāki runātāji bija izteikušies par priekšlikuma pieņemšanu, Sinode pārgāja uz balsošanu un vienbalsīgi, vienam atturotis, ievēlēja prāvestu Kārli Irbi par visas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapu. Bīskapam Irbem zālē ienākot, visi sapulcējušies to saņēma, nodziedot ”Lai Dievu visi līdz”. Pēc tam prāvests Reinhards bīskapu uzrunāja, paziņojot tam par viņa ievēlēšanu un svētīja viņu. Sinodes dalībnieki nodziedāja ”Svētī, Kungs, un sargi”.
Sinodei atbildēdams, bīskaps teica:,,Latvijas Sinode, tavā priekšā stāv tavs kalps. Lai Dievs dod, ka es vienmēr par tādu sevi uzskatītu.” Tad bīskaps nāca ar saviem pirmajiem priekšlikumiem par vienprātību Baznīcā. Un vēl trešais lūgums bīskapam. Bīskaps Irbe lika priekšā viceprezidentu Poelchau, t.i., vācu Baznīcas Virsvaldes nodaļas prezidentu, ievēlēt par evaņģēliski luterisko vācu draudžu bīskapu Latvijā. Prāvests Erdmans vācu draudžu vārdā izteica pateicību par šo Vislatvijas bīskapu un Sinodes soli, kas radīs saprašanos un ievadīs jaunu posmu Baznīcas dzīvē mūsu kopīgai Tēvijai par svētību. Nu, tā – ”mūsu kopīgai Tēvijai par svētību”. Viņi vienmēr tādi dikti uzmanīgi, zīmējoties arī uz Latvijas vārdu. Uz bīskapa Irbes uzaicinājumu sapulce nodziedāja ”Dievs, svētī Latviju!”.
24. februāra sēdē bīskaps Irbe paziņoja, ka Zviedrijas archibīskaps viņu uzaicinājis noturēt Zviedrijas galvaspilsētā dievkalpojumu, pie kam kāds no Zviedrijas bīskapiem apciemotu Rīgu tādā pašā nolūkā. Līdz ar to archibīskaps pieprasīja, vai nebūtu pienācis laiks ierosināt Jēkaba baznīcas jautājumu Vispasaules Miera Savienībā. Vidzemes Sinodē bija 111 mācītāji un 255 draudžu delegāti.
Kā zinām, šī ievēlēšana noslēdzās ar bīskapa ievadīšanu amatā. To atzīmē dažādi – ievešana amatā, iesvētīšana amatā, pat ordinācija. No vienas puses, bez šaubām, tā ir ievešana amatā. Viņš tad uzņemas savu lielo, svarīgo uzdevumu, un tas ir tāds svinīgs ievadījums. Tomēr šeit pie viņa amatā stāšanās ievadījuma bija aicināts Zviedrijas Baznīcas archibīskaps Nātans Sēderblūms. Zviedrijas Baznīca glabā sevī tā saukto apustuliskās sukcesijas tradīciju.
Kas ir šī apustuliskā sukcesija? Katoļu versija ir ļoti radikāla, un, kā katoļiem mēdz būt, viņiem visas neskaidrās lietas vienmēr ir pilnīgi skaidras. Viņi jau visu to atvasina, ka Jēzus Kristus ir iesvētījis amatā savu mācekli Pēteri un tas ir kļuvis par pirmo pāvestu, un tad tā vēlāk gājusi visa tā rinda nepārtraukti, un it kā tā apustuļu svētība tad nu nākusi cauri tai katoļu pāvestu un bīskapu rindai. Tur ir kaut kas pareizs un kaut kas arī nepareizs. Apustuļi iesvētīja amatā savus pēctečus. Bet ne tikai Pēteris. Par to mēs mazāk dzirdam, bet mēs ļoti dzirdam, ka apustulis Pāvils un viņa līdzstrādnieki uzlika rokas nākošajiem darbiniekiem. Un apustulim Pāvilam nemaz nebija sakars ar vecajiem apustuļiem, tā ka tur bija tā garīgā sukcesija. Sukcesijas nozīme parādījās Baznīcu vajāšanas laikā, kristīgās Baznīcas visgrūtākajā posmā otrajā gadusimtenī, kad kristīgā Baznīca bija žņaugta, vajāta un postīta no divām pusēm. No vienas puses to postīja un žņaudza Romas vara, kas to uzskatīja par pretvalstisku iekārtojumu, tāpēc ka Baznīca nepiekopa ķeizara godināšanu par Dievu. No otras puses tanī laikā spēcīgi ziedēja visādas maldu mācības, sektas – gnosticisms, sinkrētisms un visi citi pagānisma veidi. Un tie visi, kaut ko patapinādami no kristīgās Baznīcas, uzstājās kā īstie kristīgās mācības turpinātāji – gnostiķi, ariāņi un visi pārējie radīja tautā lielu sajukumu. Tā, kā tas notiek arī šodien. Tad tā sauktais bīskaps kristīgajā draudzē vai draudžu kopumā bija šī klints un garantija. Tie bija spēcīgi raksturi, un ļoti daudzi no viņiem gāja martīrijā, mira mocekļu nāvē, Romas varas vajāti. Tie bija tie, kas raudzījās uz ticības mācības skaidrību. Kad izsekojam dogmātu vēstures gājumam, kā veidojās mūsu kristīgās ticības mācību teikumi, kā viņi it kā tika apkopoti – šie teikumi Ticības apliecībās, kur šie tēvi, šie bīskapi, šie ticības klinšu vīri vārda un katra teikuma priekšā gadiem un gadu desmitiem ilgi bija savās diskusijās, līdz varēja nākt pie tiešām tāda kā Svētā Gara apdvesuma un ieturēt pareizo līniju, izvairoties no Kristus personas degradācijas par pravieti, par krietnu cilvēku un tamlīdzīgi. No otras puses bija šī cīņa pastāvēt un izturēt vajāšanas. Bīskaps bija tas, pie kura patvērās, viņš bija patvērums, viņš nebija tautas ieceltais direktors, bet viņš bija patvērums – garīgais patvērums un arī tāds garīgā spēka patvērums. Tāpēc šeit tā pareizā secība – tikai tie, kurus šie bīskapi svētīja un iesvētīja amatā un kas paši arī tika iesvētīti amatā, tikai tie tad arī skaitījās īstie un legālie. Un visi sektantu, gnostiķu un sinkrētiķu sadomātie amati – tie izrādījās tukši, un tādi tie arī bija. Viņi vēl mēģināja sevi pamatot visādās fantāzijās. Lūk, šeit stāvēja tas nemainīgais, tiešais, skaidrais Evaņģēlija – tiešam šinī gadījumā Evaņģēlija pamats, un tika tālāk dots kā uzdevums un arī zināmā mērā kā sargājošā zīme, sargājošā koppazīme. Šī tālākdošana tad ir arī turpinājums šinā apziņā. To tad arī sauc par apustuļu sukcesiju, kas dod tālāk Baznīcas disciplīnu, mācības disciplīnu un izturēšanās disciplīnu. Tādam arī ir jābūt bīskapam, katram un katrā reizē, kur viņš ir iecelts kādā amatā. Lūk, Zviedijas Baznīca cauri visiem viduslaikiem un katoļu laikiem, neizmainīdama bīskapa iekārtu, tikai pārņemdama evaņģēlisko ticības mācību un stāju, turēja arī joprojām šo līniju. Tāpat kā anglikāņi. Es nezinu, cik lielā mērā pārējie skandināvi, bet katrā ziņā par zviedriem un par anglikāņiem tas ir zināms. Svētījot, ievadot mūsu pirmo bīskapu garīgajā uzdevumā, viņam arī tika dots šis sensenais bīskapa garīgais uzdevums apustuliskā secības kārtībā. Tas bija tāds lielā mērā goda stāvoklis mūsu Baznīcai.
1922.gada 16.jūlijā, ne tikai ievadot, bet arī iesvētot Kārli Irbi īsti bīskapa amatā, archibīskaps Sēderblūms jau bija arī līdzi izteicies, ka Rīga patiesībā ir archibīskapa sēdeklis un bīskaps Irbe ir faktisti uzskatāms par pirmo archibīskapu, ko viņš mūsu Baznīcas vēl neizbūvētās un vēl tikko organizācijā sāktās tapšanas dēļ nebija pieņēmis. Šo amatu pieņēma viņa pēctecis archibīskaps Grīnbergs, bet viņam zuda šī iesvētīšana no Zviedrijas Baznīcas, un šis jautājums iesprūda uz 60 gadiem. Tagad šis jautājums paceļas par jaunu. Bīskaps un viņa kolēģi – pārējie bīskapi, četri bīskapi, kā jau Kurzemes un Vidzemes toreizējās sinodes bija pašas no savas izjūtas to cēlušas priekšā.
Te gribas sacīt to, ko kādreiz sacīju lekcijā, mūsu cienījamais profesors Bencingers, kad brīnījāmies, Vecās Derības tekstos atrazdami tādas lietas, dziļas domas, noteica savā īpatnējā izteiksme:,,Tie vecie nemaz nebija tik dumji, kā jūs domājat.”
Te jāsaka tā – tie mūsu sinodāļi 1920.gadā nemaz nebija tādi vientieši, pa visām kara vētrām iztramdīti un izpostīti, ka viņi nebūtu varējuši domāt kaut ko ļoti pozitīvu, nopietnu, svarīgu un paliekošu. Tā tas bija šinī jautājumā par bīskapu iesvētīšanu.
Mūsu kurss ir šinī vietā jāpārtrauc, nevis jāizbeidz. Periods, kas sākās ar 1922.gadu, ar bīskapa Irbes nākšanu mūsu Baznīcas priekšgalā, ar Baznīcas dzīvi, attīstību un veidošanos starp diviem pasaules kariem, šie 20 gadi, - tas patiesībā sevī ietver vienu veselu, lielu kursu, kuru dažās stundās nemaz izņemt nevar.
Līdztekus bīskapa iekārtas jautājumam un tā atrisinājumam, ir arī jautājums par teoloģisko izglītību. Kā jūs to varbūt atceraties, vienmēr, kur sastapamies ar tādiem mūsu Baznīcas darba posmiem, kur tika kaut kas apspriests par Baznīcas būtiskajās, nepieciešamajām vajadzībām – tā tas bija kara un okupācijas laikos, tā tas bija okupētajā un neokupētajā Latvijā, tā tas bija ārpus Latvijas robežām arī Pēterpilī un Tērbatā, - visur jautājums par teoloģisko izglītību bija aktuāls un vienmēr cilāts, vienmēr ticis meklēts risinājums. Šie ne visai veiksmīgie risinājumi, kas deva tādus daļējus panākumus, kad vēl zem krievu varas esošajā Tērbatā tika ievesta krievu valoda par mācību valodu un vācu mācību spēki atteicās kaut ko tur darīt, tad bija pirmā iespēja, kad arī latviešu mācību spēki sāka piedalīties universitātes dzīvē.
Latviešu evaņģēlisko mācītāju apspriede Rīgā, piedaloties apmēram 15 personām, 1919.gada 6. un 7.augustā, t.i., vēl pirms Bermonta uzbrukuma, izteica vienprātīgu prasību pēc teoloģiskās fakultātes Latvijas Universitātē, kas bija tikko kā tapusi, - evaņģēliski luteriskās tradīcijas vārdā, ka par evaņģēliskās draudzes mācītāju var būt tikai akadēmiski izglītots teologs. Apspriedes pilnvarotie mācītāji – Kundziņš vecākais no Smiltenes, Beldavs no Valmieras, Maldonis no Cēsīm 1919.gada 25.augustā iesniedza Latvijas pagaidu valdības Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim motivētu lūgumu, lai nebūtu spiesti meklēt teoloģisko izglītību ārpus Latvijas ārzemju universitātēs, kur situācija bija visai nedroša, dibināt teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Augstskolas organizācijas komisijā bija savi pārstāvji. Jau pirmajā sēdē 12.septembrī, kur tika spriests par teoloģijas fakultātes dibināšanu, tika izteiktas domas, ka nebūtu vēlams teoloģijas fakultāti dibināt kā konfesionālu iestādījumu.
Par fakultātes iniciatoru Izglītības ministrija izraudzīja Voldemāru Maldoni, kurš izveidoja subkomisiju. Jau otrā dienā pēc Latvijas Universitātes darba sākšanas 1919.gada 29.septembrī subkomisija sastādīja teoloģijas fakultātes mācību plānu. Sakarā ar nenoteiktību valdības aprindās attiecībās pret Baznīcu nolēma, ka teoloģijas fakultātei jābūt pāri konfesijām stāvošai kristīgai, reliģiskai, zinātnes pētniecības iestādei un tai ir jādarbojās bez konfesionālās dogmātikas un praktiskās teoloģijas priekšmetiem.
Sākās lielas cīņas ar sociāldemokrātiem. Izglītības ministrs K.Kasparsons turējās pie domas, ka teoloģijas fakultāte kā nodaļa pievienojama filoloģijas un filozofijas fakultātei. Organizācijas komisijas priekšsēdētājs un izglītības pilnvarotais augstskolas lietās Pauls Dāle ar savu noteikto, enerģisko rīcību iestājās par teoloģijas fakultāti. 1920.gada 13.janvārī izsludināja Izglītības ministrijas rīkojumu Nr.39, ka pie Latvijas augstskolas atverama Teoloģijas fakultāte, neuzņemot tajā konfesionāli dogmātiskos un praktiskās teoloģijas priekšmetus, - kā arī tagad mūs uz to tendē – par reliģisko ideju kaut kādu fakultāti, sākotnēji dibinātu kā konfesionālo, pēkšņi nezin kāpēc pārtapušo par gluži vienkārši reliģijas vēstures, apmēram kaut kādu mācību iestādi.
Par docentiem Baznīcas un reliģijas vēsturē ievēlēja cand.theol. Ludvigu Adamoviču, par docentu israēla tautas vēsturē – cand.theol. Maksimilianu Stefaniju (Stephany), par docentu Jēzus dzīves un apustuļa laikmeta vēsturē – theol.mag. Erichu fon Šrenku (Schrenck) un cand.theol. Kundziņu. Par docentu reliģijas filosofijā aicināja Maldoni. 28.janvārī tos apstiprināja Izglītības ministrija un Maldonis tapa par fakultātes pagaidu dekānu. Tās pašas dienas vakarā ziņoja organizācijas komisijai, ka uz lekcijām Teoloģijas fakultātē pieteikušās 14 personas. Fakultāte uzsāka savu darbu 1920.gada 4.februārī augstskolas 16. klausītavā Raiņa bulvārī. Otrajā mācības gadā bija jau 47 studenti. Vācu mācību spēki Stefanijs un Šrenks izstājās no darba fakultātē, sekojot vācu separācijai Baznīcas dzīvē.
Jaunā ierosme – būtu jādibina Romas katoļu teoloģijas fakultāte Latvijas katoļu vajadzībām. Valdība izrādīja gatavību arī noteikt konfesionāli augstāko akadēmisko izglītību. Katoļi ir kaut kas cits. Te tā konfesionālā puse pieļaujama. Teoloģiskā fakultāte jutās skubināta saglabāt praktiskās teoloģijas katedras nodibināšanu par luteriskās Baznīcas tradīciju, kā tas ir kādreiz arī bijis. Mēs arī zinām, ka tas vēlāk notika. Un taisni tāpēc, ka katoļi ir uzstājušies par savas konfesionālās fakultātes izveidošanu, tad arī konfesionālie priekšmeti tika pievienoti mūsu fakultātes mācībām. 1931.gada 26.februārī fakultāte ievēlēja teoloģijas doktoru Grīnbergu, archibīskapa vietas izpildītāju, par privātdocentu praktiskajā teoloģijā. Ar to sākas jauns un cits posms. Tas pašlaik vēl neietilpst mūsu turpinājumā. Bez tam jūs to visu atrodat diezgan skaidri mūsu Teoloģijas fakultātes vēstures apskatos.
Ar to beidzam Latvijas Baznīcas vēstures kursu visā īsumā un arī visā nepilnībā. Kā jūs paši to varat manīt, šis priekšmets prasa vēl daudz dziļāku iedziļināšanos, kuru lekciju sakarībā vien nav iespējams izdarīt.
Tomēr nolūks ir viens. Katram izglītotam Latvijas garīgajam darbiniekam šis priekšmets ir absolūti nepieciešams. Tas ir nepieciešams kā Latvijas vēstures daļa, kur Latvijas vēsture mums ir palikusi novārtā aiztecējušos 50 gados, un mēs tikai ar Latvijas Baznīcas vēsturi varam zināmā mērā izsekot mūsu tautas vēsturei. Šie priekšmeti nemaz nav šķirami, jo tas mēģinājums, ko tagad redzam, ka tas tā dīvaini stūrgalvīgi tiek turpināts, mūsu vēsturnieki vai nu gandrīz pilnīgi vai pat pilnīgi ignorē Baznīcas un ticības dzīves eksistenci mūsu tautas vēsturē un dzīvē, šis stāvoklis ir neveselīgs stāvoklis. Tas sarežģī arī mūsu pašu Baznīcas vēstures sapratni.
Otrkārt, Baznīcas vēsture mums atklāj kādu citu lietu, par ko materiālistiski noskaņotā pasaulē skaitās nepieklājīgi runāt. Proti, ka mūsu konkrētā vēsture saskaras ne tikai ar garīgās dzīves norisēm, bet arī ar to, ko pieminēju – to Vecā Derībā mums tik bieži rāda, - ar tā saukto Dieva rīcības manifestāciju tautu dzīvē un liktenībā. Arī šo momentu mēs nedrīkstam neievērot.
Tāpēc es pateicos par jūsu pacietību un uzmanību, ka esam varējuši kaut nedaudz šos jautājumus tirzāt. Paldies!
