Pāriedami pie Baznīcas vēstures turpinājuma, joprojām paturam acīs chronoloģiju, ko jums nodiktēju par tiem apmēram sešiem gadiem, kuri ietver laiku starp Pirmā pasaules kara sākumu un beidzamo karu izbeigšanos Latvijas teritorijā Brīvības cīņu laikmetā.
Mazā atskatā iepriekš kavēsimies pie lietām, kas vēl bija norisinājušās Krievijas ķeizarvalsts beidzamajās dienās 1916.gadā un kas tur bija svarīgs mūsu Baznīcas garīgajā dzīvē.
Jūsu acu priekšā jābūt Latvijas kartei, citādi jūs neko lielu nevarēsiet sapras, un tai jūsu acu priekšā tagad jābūt nepārtraukti, jo notikumi, kuri sākās ar Krievijas ķeizarvalsts sabrukumu, mainījās ļoti strauji un ļoti būtiski.
Līdz Krievijas ķeizarvalsts sabrukumam 1917.gada martā, kad ķeizars Nikolajs II atteicās no troņa, situācija bija tāda, ka visa Kurzeme bija vācu okupēta un tur jau divus gadus saimniekoja vācieši, rosīgi iekārtojoties uz mūžīgiem laikiem, kaldami plānus par Kurzemes pilnīgo iekļaušanu Vācijā un Kurzemes pārtautošanu. Tajā pašā laikā otrpus Daugavai Vidzeme un Igaunija, līdz ar Rīgu vēl bija Krievijas valsts sastāvdaļa, un tur lietas risinājās tajos rāmjos, kādos vispār risinās notikumi krievu zemē.
1916.gadā bija jau pirmās rosmes mācītāju sanāksmē, kur sprieda par priekšlikumiem un iespējamībām, kā būtu veidojama turpmākā Latvijas garīgā dzīve Baznīcā un arī teoloģiskajā izglītībā. Šī pirmā mācītāju konference zināmā mērā jau bija priekšnojauta Latvijas Baznīcas veidošanai.
Nepilnus divus mēnešus pēc ķeizarvalsts sabrukuma no 1917.gada 31.maija līdz 1.jūnijam Krievijā nodibinājās pagaidu valdība uz tādiem kā demokrātiskiem pamatiem. Būtu labi, ka jūs šos datumus iegaumētu, jo šo datumu secība vai šo datumu noteiktība jums daudz ko ļaus saprast. Atkārtoju vēlreiz, ka notikumi šinī laikā risinājās ļoti strauji, kādreiz ļoti pretrunīgi un vienlaicīgi vairākos virzienos. 1917.gada 31.maijā un 1.jūnijā Cēsīs notika latviešu mācītāju konference, kurā piedalījās vairāk par 30 personām. Šai konferencei jau bija citāds raksturs nekā tai mācītāju konferencei, kas notika vēl ķeizara valdīšanas laikos gadu iepriekš – 1916.gadā. Cēsu konferencē piedalījās mācītāji un referēja par politiskiem jautājumiem, bet arī par Baznīcas jautājumiem un teoloģiskās izglītības jautājumiem. Mācītājs Avots referēja par politiku un Baznīcu. Mācītājs Kaspars - par valsts un Baznīcas attiecībām. Mācītājs Ādams Jende – par draudžu pašvaldībām. Mācītājs Voldemārs Maldonis, vēlākais profesors, – par Baznīcu un skolu. Mācītājs Andrievs Niedra – par Baznīcas mantu. Mācītājs Gustavs Šaurums – par teologu izglītību. Rezolūcijās izskanēja prasība pēc tautas Baznīcas ar patiesu sirdsapziņas brīvību un pēc personālām draudzēm. Kā redzat, tie paši aktuālie jautājumi: Baznīcas neatkarība no senās, ierastās vācu konsekventās, diktatoriskās virsvaras pār Baznīcu un tā sauktās tautas Baznīcas princips. Tāpat arī teoloģiskās izglītības jautājums un attiecību jautājums starp Baznīcu un valsti, kas, protams, bija ļoti aktuāls, tāpēc ka konsistoriālajā iekārtā Baznīca bija valsts pakļautībā kā viena no valsts pakļautām iestādēm.
Kamēr notika šī apspriede, Jānis Sanders, Pēterpils Jēzus draudzes mācītājs, kopā ar Cēsu iecirkņa prāvestu Kārli Irbi, mūsu vēlāko bīskapu, jau bija iesnieguši Krievijas pagaidu valdībai priekšlikumu nodibināt Latviešu evaņģēliski luterisko pagaidu konsistoriju ar uzdevumu dibināt latviešu bēgļu draudzes un gādāt par to garīgo apkopšanu, kā arī ar tiesībām uzņemt savā pārziņā jau pastāvošās draudzes, kas to vēlētos. Kā redzat, bija šķirošana starp divu veidu draudzēm. Bija tā sauktās pastāvošās draudzes – Vidzemē: visa Vidzeme vēl atradās bijušās varas rokās, tāpat arī Krievijas izkaisībā bija jau pastāvošās latviešu draudzes. Tādas bija Pēterpilī, Maskavā, tādas bija tālajās kolonijās ap Urāliem, aiz Urāliem Sibīrijā, – tur bija jau pastāvīgās, agrākās latviešu draudzes. Lielajā izkaisījumā šur un tur bēgļu pulki jau bija sākuši organizēties, un faktiski jau pastāvēja tikpat kā atsevišķas draudzes. Šī pagaidu konsistorija tad pirmkārt varētu apkopot bēgļus, bet uzņemtu sevī arī pārējās draudzes, kas to labprāt vēlētos.
Mūsu autors Adamovičs ir maldījies ar datumu, kad viņš runā par jūnija mēnesi, tas nav pareizi. Pagaidu konsistorija ir nodibināta 1917.gada 18.oktobrī, respektīvi, pēc jaunā kalendāra 31.oktobrī - 400 gadu Reformācijas piemiņas dienā. Šī pagaidu konsistorija bija iecelta un par tās prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām bija iecelts Kārlis Irbe, par garīgo asesoru – mācītāju, vēlākais bīskaps Jānis Grīnbergs - Pēterpils Jēzus draudzes otrais mācītājs, kurš vēlākos laikos palika tur par latviešu draudžu bīskapu lielinieku režīmā. Pēc nāves viņa pīšļi pārvesti un apbedīti Rīgā. Par laicīgajiem asesoriem bija iecelti F.Alberts un F.Blumbachs. Svinīgā ievešana amatā notika Jēzus baznīcā Pēterpilī, to izdarīja ģenerālkonsistorijas viceprezidents, Pēterpils konsistorijas viceprezidents, bīskaps Freifelds. Piemiņas grāmatiņā par šo notikumu teikts: „Latvijas evaņģēliski luteriskā pagaidu konsistorija iesāka savu darbību Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 31.oktobrī 1917.gadā ar svētku dievkalpojumu Jēzus baznīcā Pēterpilī.”
Šis notikums – un tagad ņemiet vērā chronoloģiju – 1917. gada 18.oktobris, respektīvi, 31.oktobris. 24. un 25.oktobra naktī, respektīvi, 7., 8.novembrī, t.i., tikai nedēļu vēlāk notika lielinieku apvērsums Pēterpilī, kuru dēvē par Oktobra revolūciju. Krievijas pagaidu valdība tika gāzta, un visa situācija valstī izmainījās.
Tikai pēc šī notikuma un atkal tikai ar desmit dienu vēlumu - no 16. līdz 19.novembrim (pēc jaunā stila no 29.novembra līdz 2.decembrim) Valkā tika nodibināta latviešu pagaidu Nacionālā Padome, latviešu pirmā politiskā tautas organizēšanās, - jau lielinieku režīma pirmajās dienās.
Tālākos notikumus noteica pamiers, ko nākošā mēnesī Padomju Krievija noslēdza ar Vāciju, izbeigdami karadarbību. 1917.gada 16.decembrī (pēc jaunā stila) izbeidzās karadarbība Padomju Savienības un Vācijas starpā, respektīvi, Krievijas un Vācijas starpā. Krievijas armija dezorganizējās, atplūda no frontēm, bet miera līguma sarunas, sāktas 22.decembrī, ieilga sakarā ar krievu valdības vilcināšanos.
Kāpēc un kādi bija politiskie motīvi, tas mums šinī gadījumā nav jāapcer un jāizspriež. Vācija sakarā ar šo vilcināšanos lauza pamieru, un 1918.gada 18.februārī, t.i., divus mēnešus pēc pamiera noslēgšanas Vācija atkal uzsāka karadarbību pret Krieviju un ieņēma visu Vidzemi un Igauniju. Ar šo brīdi radikāli izmainījās situācija mūsu zemē. Šinī brīdī visa Latvijas teritorija, atskaitot Latgali, bija zem vācu okupācijas varas.
1918.gada 3.martā Vācija ar Padomju Krieviju beidzot noslēdza tā saukto Brestļitovskas miera līgumu. Šos datumus mēģiniet precīzi fiksēt, lai saprastu lietu notikumus, kā tie risinājās. Brestļitovskas miera līgums nostiprināja Vācijas ieguvumus Baltijā. Vācijā bija lielas gaviles, jo ilgstošajā karā tā bija stipri aizelsusies un sabrukuma priekšā. Vācijas situācija bija ļoti kritiska, un šis Brestļitovskas līgums radīja iespaidu, ka nupat Vācijai sāksies zelta laiki. Nu tā varētu savus spēkus koncentrēt pret rietumiem un uzvarēt rietumus, lai gan tā bija tukša ilūzija. Šie prieki nebija ilgi.
1918.gadā starp Brestļitovskas miera līgumu 3. martā un 9. novembri bija pagājis apmēram pusgads. 9. novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, tika gāzts ķeizars. 11.novembrī Vācija paziņoja par savu kapitulāciju un Ziemeļfrancijā Kompjēnā parakstīja savu kapitulāciju sabiedroto priekšā. Vācijai bija jāatbrīvo visas karā okupētās zemes. Rietumos - okupētā Ziemeļfrancija un Beļģija, austrumos - tika anulēti visi Vācijas līgumi (Brestļitovskas līgums un citi), tāpēc tai bija jāatstāj bijušās Krievijas okupētā teritorija, tāpat anulēts tika Bukarestes līgums, ar ko Vācija bija piespiedusi Rumāniju kapitulēt. Radās pilnīgi jauna situācija. Vācu karaspēkam bija jāizvācas no Baltijas, bet sabiedrotie uzstādīja noteikumu, lai vācu karaspēks no Baltijas izietu lēnām un tam bija jāgarantē robežas pret Padomju Savienību un tās iespējamo agresiju.
Šinī ļoti sarežģītajā briesmu un sāpju pilnajā situācijā izveidojās mūsu Latvijas valsts. Lielinieki bruka iekšā kādreizējās vācu okupētajās Vidzemes teritorijās un jau nodibināja savu režīmu. Tāds tika nodibināts no 16. līdz 18.decembrim. Tātad jau drīz pēc Vācijas kapitulācijas lielinieki bija paguvuši ieiet lielā daļā Vidzemes un Igaunijas. No 16. līdz 18.decembrim Valmieras baznīcā lielinieki noturēja savu kongresu un pasludināja padomju valsts nodibināšanu. Viņu rīcībā bija Cēsis, Valmiera, Valka un viņu kustība gāja virzienā uz Rīgu. Palīgā viņiem nāca latviešu sarkano strēlnieku pulki, kuri bija pārvilināti un pārcelti savā laikā uz Krieviju.
Kas notika Latvijā? Šinī situācijā Vidzemes dienvidu daļā un Kurzemē vēl saimniekoja vācieši, kuri ļoti lēni atkāpās, vācu armija jau bija dezorganizēta un līdz ar to lielinieki savā kustībā netika kavēti. Šinī ļoti sarežģītajā situācijā latviešu Tautas Padome, latviešu sabiedriskās un politiskās grupas savā kopsanāksmē, par kuru tuvāk šeit neko jums neskaidrošu, 1918. gada 18.novembrī Rīgā Nacionālajā teātrī pasludināja Latvijas Valsts neatkarību.
Šis notikums, bez šaubām, latviešu apziņā bija kaut kas ārkārtīgi liels un tāds tas arī ir, bet patiesībā tādām saprātīgu cilvēku acīm var izlikties kaut kas paradoksāls. Bija tapusi valsts, kurai nav pat savas teritorijas, savas armijas un savu līdzekļu. Tai visapkārt bija svešas un naidīgas varas, un vienīgais minējums bija tikai tas – kurš tad nu paņems, kurš tad nu paturēs: vai paliks vācieši, vai paņems krievi. Šinī traģiskajā situācijā latviešu tauta pārdzīvoja ļoti smagus krīzes brīžus.
Kamēr 18.novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība, Maskavā jau bija izveidota Latvijas pagaidu Padomju valdība ar Pēteri Stučku – Raiņa māsasvīru - priekšgalā. Tas notika pirms ienākšanas Latvijas teritorijā – 4.decembrī - tātad nedaudz pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas.
1919.gada 3.janvārī padomju karaspēks, vāciešiem atkāpjoties, ieņēma Rīgu un iesākās baismīgais terora vilnis, kas jau bija plosījies Vidzemē, Latgalē un Igaunijā, nu tas sasniedza Rīgu un vēlās tālāk pār Zemgali un Kurzemi, sekojot atejošiem Latvijas aizsardzības spēkiem, kādi bija jau sākuši izveidoties.
No 13. līdz 15.janvārim Rīgā sanāca apvienotais padomju Latvijas 1.kongress, ko vadīja Pēteris Stučka un pasludināja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas nodibināšanu.
Latvijas armija atkāpās cauri visai Zemgalei un gandrīz cauri arī visai Kurzemei, apstājoties pie Ventas. Latvijas pagaidu valdība apmetās Liepājā, kur to mēģināja gāzt vācu muižnieku sastādītā valdība, kura nostādīja lietas un iesāka intrigas ārzemēs, ka Latvijā latvieši un igauņi ir boļševiki, ka īstā valsts vara būtu jāņem vācu rokās un ka vācu muižniecības pārstāvji jau šinī virzienā ievadījuši sarunas. Norisinājās viena ļoti skandaloza lieta, kur atklājās viss par vācu slepenajiem plāniem tā sauktajā Strīka afērā, kad Latvijas valdības rokās nāca vācu dokumenti un plāni par Latvijas un Igaunijas pakļaušanu. Liepājā šī pati vācu muižnieku vara 16.aprīlī sarīkoja apvērsumu, t.i., mēģināja apcietināt Latvijas pagaidu valdību un izsludināt savu sastādīto valdību, diemžēl ar mācītāja Niedras klātbūtni. Viņi bija meklējuši piedabūt arī kādus no latviešu puses, kas viņus atbalstītu. Latviešu pagaidu valdība, atskaitot divus tās locekļus, tomēr paglābās uz kuģa “Saratova” Liepājas ostā, ko apsargāja angļu flotes vienības.
Rīgā plosījās baismīgs terors, kurš sevišķi vērsās pret vācu muižniekiem. Liela tiesa vācu muižnieku no laukiem bija sabēguši Rīgā, meklēdami patvērumu, jo laukos viņi bija jutušies mazāk droši. Šeit ļoti liela tiesa no viņiem tika apcietināti un vēlāk arī nošauti. Tāpat arī laukos visā Vidzemē šis terors bija ārkārtīgi nejēdzīgs un baismīgs.
Kādai vācu autorei, baronesei, toreiz jaunai sievietei bija laimējies rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatas atzīmēm, tās ir saglabājušās un nesen tika izdotas Vācijā. Viņa attēlojusi piedzīvotās šausmas Rīgā laikā no 1919.gada 3.janvāra līdz 22.maijam. Bez šaubām, tas šausmu attēlojums ir genuīns un atbilst arī tam visam, kas noticis. No otras puses atklājās tā viena cita lieta, ko mīļie vācieši nebija varējuši pamanīt visus šos gadusimtus, ka šinī zemē eksistēja tomēr arī tā sauktie nevāci, kurus viņi kādreiz pat nepazina vai negribēja pazīt pēc vārda, un ka viņi paši bija vainīgi pie tā, ka bija sakrājuši tik daudz apsūdzības materiālu pret sevi ar tendenci šos nevācus vispār ignorēt kā cilvēkus un tikai lietot savai ērtībai. Visur pavīd tikai tas, ka Baltija nav nekas cits kā tikai viena vācu zeme ar vācu kultūru, ar vācu iekārtu un ar vācu dzīvi, viss pārējais neeksistē. Protams, no vācu skatītāju acīm galīgi pagājis apstāklis, ka šinī briesmīgajā sarkanajā terorā ne mazāk un pat vēl vairāk cieta un tika iznīcināti paši latvieši. Šinī šausmu un sarkanā terora laikā atklājās, ka blakus vāciešiem tomēr eksistēja arī šie nevāci, kuri šādā apvērstā veidā meklēja savas tiesības dzīvot, eksistēt un būt šinī zemē. Tas ir viens kultūrvēstures jautājums, pie kura būtu vērts strādāt un iedziļināties.
Pa to laiku Latvijas armija bija sadarbībā ar vācu brīvprātīgo korpusu, tā saukto Landesvēru, kurš gribot negribot bija spiests uzņemties cīņu pret lieliniekiem. Šī sadarbība bija ļoti īpata. Mums ir ļoti daudz pret to arī ko iebilst. Jo neskatoties, ka viņi cīnījās pret lieliniekiem, tanī pašā laikā neizlaida no acīm, ka beidzamā cīņa viņiem būs ar latviešiem. 3.martā, kad sākās latviešu pretuzbrukums no Ventas, mūsu armijas jeb mūsu militāro spēku virspavēlnieks pulkvedis Kalpaks nejauši ir kritis – ne frontē. It kā kaut kāds pārpratums noticis, bet mums ir ko domāt, ka tur nav bijis pārpratums, tur bijusi apzināta akcija pret latviešu spēkiem. Šā vai tā, bet pretuzbrukums gāja ļoti rosīgi. Padomju armija bija galīgi dezorganizēta, un ļoti daudzi no latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kas bija ievilināti šinī cīņā padomju iekārtas pusē, pārgāja latviešu nacionālās armijas pusē. Tā ātrā cīņu gaitā pienāca pie Rīgas, un 22.maijā Rīga krita.
Rīgā ienāca arī vācu spēki un izvērta šausmīgu izrēķināšanos ar latviešiem. Uz lielinieku vajāšanu rēķina ir noslepkavoti daudzi cilvēki, kuriem nav bijis nekāda sakara ar lielniecību. Šeit atkal redzam šo pašu taktiku, kā tas bija, 1905.gada revolūciju apspiežot, kad soda ekspedīcijas vācu muižnieku vadībā ne tikai tvarstīja revolūcijas darbiniekus, bet gluži vienkārši vērsās ar iznīcināšanu un atriebību pret latviešiem vispār. Tomēr Rīga bija atbrīvota, bet Landesvēra daļas, kas bija cīnījušās līdzi pie Rīgas atbrīvošanas, nedevās tālāk cīnīties austrumu frontē, kā tas viņiem ar pamiera noteikumiem bija uzdots, necīnījās pret lieliniekiem, bet devās iekšā Vidzemē, lai cīnītos ar latviešiem un igauņiem, kurus viņi bija pasludinājuši par boļševikiem. Igauņi bija mazāk cietuši. Igauņi nebija piedzīvojuši visas tās šausmas tādā veidā kā mēs, tādēļ bija paguvuši vairāk organizēt savus spēkus. Igauņu armija, nākdama no ziemeļiem, kopā ar latviešiem dzina ārā lieliniekus, līdz apvienotie igauņu un latviešu spēki sastapās ar Landesvēru pie Cēsīm. Tur notika tā sauktās Cēsu kaujas no 19. līdz 22.jūnijam, mēnesi pēc Rīgas atbrīvošanas.
Nu bija jāatbrīvo Vidzeme ne no lieliniekiem, bet no vāciešiem. Jāsaka – tas bija kaut kas vienreizējs! Latviešu spēki bija ļoti nelieli. Vidzemes un Cēsu skolnieki līdzi organizējās šajās cīņās, izveidodami savas vienības. Šajās trijās dienās latvieši un igauņi sakāva lieliski apbruņoto vācu Landesvēru, krita ļoti daudzi dižciltīgi vācu kungi, kas jau bija sagatavojušies šeit iegūt savu galīgo varu. Var teikt - tā bija vācietības īstā kapitulācija Latvijā.
Kas notika Baznīcā? Dievnami bija sagrauti, mācītāji bija izklīdināti, noslepkavoti, draudžu dzīve notika ļoti apspiestos, neregulāros apstākļos.
Vēl lietas nebija galā, jo arī Cēsu kaujas vēl neatnesa Latvijai mieru. Pagāja vasara, un vācu daļas, kas atradās Kurzemē, vācu virspavēlnieks fon derGolca vadībā, kuram bija lieli plāni Krievijas monarchijas atjaunošanā, bet pār visām lietām Baltijas pakļaušanā, sabiedrojoties ar kādu krievu avantūristu, kas sevi sauca par grāfu Avalovu–Bermontu, organizēja prāvus spēkus Kurzemē un Lietuvā, pakļaudami un neizlaizdami no savas varas Kurzemi, kur stāvēja viņu garnizoni, devās uzbrukumā pret Rīgu. Ar spēcīgu virzīšanos, pārvarot latviešu pretestību, 9. - 10. oktobra naktī tie nonāca līdz Daugavai. Pārdaugava, kā arī Kurzeme un Zemgale bija šīs avantūristu armijas rokās.
Rīga drebēja. Rīgai draudēja pakļaušana. Un tad norisinājās visas tautas aizsardzības cīņa: izgrieza Daugavas tiltus, raka tranšejas un uzstādīja artilēriju Daugavmalā. Daugava kļuva par frontes līniju. Ļoti liela bija visas latviešu tautas līdzdaļa, nešķirojot vairs nekādas grupas un politisko pārliecību, bet bija vienotības spēks stāties pretī. Veselu mēnesi turējās fronte – ne uz vienu, ne uz otru pusi.
Beidzot novembra sākumā latvieši sāka pretuzbrukumu, ieņēma Bolderāju un cīņu turpinājumā 11. novembrī atbrīvoja Pārdaugavu. Baznīcās zvanīja visi zvani. Rīga bija brīva, Pārdaugava bija latviešu rokās. Latviešu armija virzījās uz priekšu, dzīdama sakautos bermontiešu pulkus. 21. janvārī viņus padzina no Jelgavas. Atriebībā un nejēdzīgā ļaunumā viņi nodedzināja Jelgavas pili un Akadēmiju – Academia Petrina, kur aizgāja bojā milzīgas vērtības, ievērojamas bibliotēkas un kultūras krātuves, kā arī daudzas citas Jelgavas ēkas. Jelgava tika izpostīta, bet tas neglāba bermontiešus, un jau 28.novembrī šī laupītāju armija bija pilnīgi padzīta no Latvijas teritorijas.
Vēl palika Latgale, kura gaidīja savu kārtu kļūt atbrīvotai no lielinieku varas, tur norisinājās cīņas, kuras vēl tikai pēc kāda gada bija galīgi izbeigtas.
Kāda bija bilance visos šajos notikumos? Vispirms jāsaka, ka mums grūti to izvērtēt. Varbūt varēsim to izdarīt tad, kad skatīsimies, kāds bija sākuma stāvoklis Latvijas laikā mūsu draudzēm, kad visas lietas tika vairāk vai mazāk apkopotas. Tāpat nav iespējams uzskaitīt un aplēst zaudējumus, kas notikuši pie cilvēkiem.
Gribu atgādināt tikai ļoti nedaudzus skaitļus - lielinieku varas pirmajā periodā, t.i., 1918.–1919.gada laikā, kad lielinieku varā nāca Vidzemes viena daļa, noslepkavoti tika trīs latviešu, igauņu, vācu (šie skaitļi ir nešķiroti – latviešu, igauņu un vācu) mācītāji. Otrajā periodā tanī pašā 1918.–1919. gada nogalē noslepkavoti jau 19 mācītāji. 1919.gadā 22.maijā, bēgot no Rīgas, noslepkavoti vēl astoņi. Un 1919.gadā, beidzamajiem padomju bariem klīstot un atkāpjoties, noslepkavoti vēl divi. Pavisam šinī periodā noslepkavoti 32 mācītāji. Konfesoru, t.i., kas izcietuši cietumu un citas lielas pārbaudes, kas miruši pēc tam, tādi ir vairāki, kas miruši no cietumā dabūtā tīfa, tādu ir vēl astoņi klāt. Draudžu darbinieki nemaz nav uzskaitīti. Tas ir slikti, ka mūsu draudzes to nav darījušas. Draudžu darbinieku skaits noteikti ir vēl daudz lielāks, jo no vienas pašas Gaujienas draudzes, kad dzina prom apcietinātos, to starpā mācītāju Adolfi ar viņa kundzi, un ceļā noslepkavoja – tur bija noslepkavoti deviņi cilvēki, tostarp bija arī Gaujienas draudzes locekļi un darbinieki.
Kas bija šie cilvēki, kuri tā izcieta martīriju? Es nekavēšos pie vācu draudžu mācītājiem. Viņu vārdi mums ir svešāki, atskaitot dažus, piemēram, Heinrichs Leonards Adolfi – Gaujienas mācītājs. Dzimis 1852.gadā Cēsīs, noslepkavots kopā ar sievu Ellenu 1918.gada 21.februārī pie Valkas. Lieliniekiem atkāpjoties, viņi dzīti uz Valku, respektīvi, uz Pleskavu, kā tas bija paredzēts, bet, protams, nekur tālu nav aizdzīti, turpat tuvumā noslepkavoti. Viņu 1879.gadā ievēlēja par Gaujienas mācītāju, un Heinrichs Adolfiir darbojies, celdams Gaujienas jauno, ļoti skaisto baznīcu vecās, sagruvušās baznīcas vietā. Šo skaisti uzcelto Gaujienas baznīcu, kuru viņš aizstāvēja pret lieliniekiem, 1943. vai 1944. gadā sagrāva vācieši, uzspridzinādami baznīcu pie savas atkāpšanās, lai, vāciešiem aizejot, it nekas nepaliek ienaidniekiem. Adolfi ar šo skaisto baznīcu bija uzcēlis sev pieminekli. Viņš bija ļoti rosīgs, patiess audzināšanas un arī rakstniecības darbā. Rakstījis latviešu presē, darbojies pie Dziesmu grāmatas. Viena no viņa skaistajām dziesmām ir mūsu Dziesmu grāmatās oriģināldziesma latviešu valodā. Rosīgs ārmisijas darbinieks. Viņš bija Vidzemes sinodes referents par ārmisijas darbu, ko veica Leipcigas misija. Leipcigas misijas darbs bija arī tas, kuram Baltijas Baznīcas deva savus līdzekļus un darbiniekus. Adolfi sarakstījis skaistu, populāru un instruktīvu grāmatu par Leipcigas misijas darbu Austrumāfrikā, tagadējā Tanzānijā vācu valodā, šis darbs tulkots arī latviešu valodā un savā laikā bija ļoti iecienīts kā misijas literatūra. 1918.gadā 9.februārī pie viņa ieradās bruņota grupa un pieprasīja baznīcas atslēgas, lai tur varētu noturēt mītiņu. Mācītājs un viņa kundze liedzās tās dot. Viņi stāvēja pie baznīcas durvīm, sargādami tās, un liedzās dot atslēgas. Abi piedzīvoja daudz zaimu, apsmieklu un beidzot arī draudus. Atslēgas dabūja ne no Adolfi, bet no kāda cita cilvēka, kas bija dabūjis zināt, kur tās bija, un iegāja baznīcā turēt savu mītiņu. Mācītāju Adolfi un viņa kundzi apcietināja un paņēma līdzi, bet, sarkanarmijai bēgot no vācu nākšanas un pārvedot arestētos uz Pleskavu - tāds bija iegansts - visus šos apcietinātos ceļā pie Valkas ļoti zvērīgā kārtā noslepkavoja.
Mācītājs Ādams Jende. Jau sastapāmies ar viņa vārdu tajās pirmajās mācītāju konferencēs, kādas notika vēl Krievijas ķeizarvalsts un pagaidu valdības laikā. Mācītājs Jende bija ļoti darbīgs un rosīgs latviešu mācītājs. Dzimis 1861.gadā, cēlies no Rūjienas, studējis Tērbatā filosofiju un teoloģiju, bija mācītājs Raunā. Mācījies Valkā skolotāju seminārā, nolicis eksternus (ārpuskārtas) eksāmenus Rīgas apriņķa ģimnāzijā, studējis teoloģiju no 1884.gada un beidzis 1891.gadā. Jau 1890.gadā konkursa darbā ieguvis sudraba atzinības medaļu par savu darbu. Kandidāta gads viņam bija Mazsalacā un Rūjienā. Vispirms 1893.gadā ordinēts par Rīgas apriņķa vikāru, divus gadus bija Lēdurgas, Turaidas draudzēs un ar 1897.gadu mācītājs Raunā. Vienmēr uzsvēra savu latvietību pretī vācietībai, aizstāvot latviešu tautas attīstības principu. Viņu gribēja pārcelt uz Iekškrieviju. Tāds šeit bija nevēlams vācu vadītai Baltijas Baznīcai, bet tas nu nenotika. Sinode 1916.gadā viņu ievēlēja par Cēsu apriņķa priekšstāvi draudžu kārtības reoganizēšanas komitejā. Ļoti rosīgs viņš bija skolas darbā, skolas grāmatu un ticības mācības grāmatu sarakstīšanā. Jendes ticības mācības grāmata vēl Latvijas laikā tika lietota skolās. 1918.gadā noteikti pretojās komunistu varai, kas gribēja pārvērst Raunas baznīcu par mītiņu vietu. Saņēma par to draudus. Komunisti 1918.gada februārī, vāciešiem uzbrūkot, apcietināja Cēsu apriņķī apmēram 60 personas, to starpā arī mācītāju Jendi. Viņus gribēja pārvest ar vilcienu uz Pleskavu, bet Pleskavas tuvumā 24. februārī kādā klajā vietā lika izkāpt un turpat pie vagona apcietinātos noslepkavoja. Viņa beidzamie vārdi vēl bija: „Brāļi, brāļi, ko jūs darāt!” Slepkavas pēc tam mierīgi turpināja savu ceļu uz Pleskavu. Šis traģiskā nāvē mirušais mācītājs ievērojams gan kā bērnu literatūras izstrādātājs, gan kā populāro skolas grāmatu sastādītājs: ticības mācība, mājas mācība līdz skolas laikam, Baznīcas vēsture, vadonis un uzdevumu grāmatu rēķinos. Latvju rakstniecībā viņu piemin kā vienu no mūsu rakstniecības ievērojamiem darbiniekiem.
Mācītājs Ludvigs Johans Čiško – latvietis. Dzimis Lietuvā, Kauņas guberņā 1858.gada jūnijā. Noslepkavots 1918.gadā 21.februārī pie Strenčiem. 1890.gadā viņš bija aicināts par latviešu draudzes mācītāju Pleskavā un diasporas draudzēs, organizējot latviešu draudžu dzīvi Pleskavas apkārtnē. 1909. gadā viņš kļuva par mācītāju Matīšos. 1918. gada 20.februārī Lielās lūdzamās dienas rītā, dodoties uz baznīcu, viņu apcietināja un aizveda uz Valmieru. Tad, pārvedot uz Valku, t.i., dzenot ar kājām no Valmieras uz Valku, visu to grupu – sešus cilvēkus - turpat kādā ceļmalas mežiņā noslepkavoja, ieskaitot mācītāju Čiško.
Mācītājs Vilhelms Kaspars. Dzimis Rendā. No 1881. līdz 1891.gadam mācītājs Austrumsibīrijas draudzēs, ar centru Irkutskā. Ļoti plaša draudze, dažus miljonus kvadrātkilometru liela. No 1891.gada mācītājs Skujenē. Palika uzticīgi savā draudzē arī 1905.gadā. 1919. gada 4.martā viņu apcietināja un ievietoja Cēsu cietumā. Cietumā viņš saslima ar tīfu un mira pēc tam, kad Cēsis bija atbrīvotas un arī cietumniekus atbrīvoja. Viņš no cietumā dabūta tīfa mira 26.maijā.
Mācītājs Konstantīns Ūdris. Dzimis Valmiermuižā 1870.gadā, skolotāja dēls. Pēc teoloģijas studijām Tērbatā 1900.gadā viņš aicināts uz nesen dibināto Vidzemes jūrnieku misiju par mācītāju un piecus gadus darbojās Anglijā, Kardifā par jūrnieku mācītāju. Īsu laiku bija vikārs Pāvila baznīcā Rīgā. 1906.gadā Ūdris atgriezās Latvijā un kļuva par mācītāju Lejasciemā. 1917.gadā cietis no lieliniekiem par atsacīšanos sadarboties ar tiem, 1917.gada decembrī viņu apcietināja, bet draudze ļoti enerģiski uzstājās un panāca viņa atbrīvošanu. 1918. gada 25.februārī Lejasciemu ieņēma vāci. Ūdris turpināja draudzē darboties netraucēti un noturēja dievkalpojumus arī vācu kareivjiem. 1918.gada 25.novembrī viņš atstāja draudzi un devās uz Rīgu. Pēc Rīgā pārlaistā laika 22.maijā viņš devās atpakaļ uz savu draudzi, un apmeklēja pa ceļam savu ģimeni Vecgulbenē. Tur vēl 28.maijā rīkojās sarkano bandas. Viņš ieradās taisni uz viņu beidzamajām stundām. Mācītāju tūdaļ apcietināja un līdz ar deviņiem citiem notiesāja uz nāvi. Viņa noslepkavošanas dienā 29.maijā Gulbeni no lieliniekiem atbrīvoja latviešu spēki.
Mācītājs Kristaps Strautmanis. Dzimis 1860.gadā Sniķerē, kur viņa tēvs bija tautskolotājs. 1890.gadā viņš iestājās studēt teoloģiju un sešos semestros beidza studijas ar zelta medaļu. 1896.gadā viņš bija latviešu mācītājs Bauskā. 1905. un 1906.gadā uzticīgi palika savā draudzē. 1919.gadā Bauskā nošāva vācu draudzes mācītāju Bīlenšteinu, var teikt, vienīgo cilvēku, ar ko Strautmanis bijis tādā tuvākā draudzībā un labā saticībā. Viņa mājās tika izdarītas biežas kratīšanas, lai mēģinātu atrast kaut kādu iemeslu pret viņu. To nu beidzot atrada tanī apstāklī, ka ģimenes vajadzībām viņam pieliekamā kambarī, izrādās, ir bijis kāds pārtikas daudzums, tā sakot - bada veicināšana un pārtikas bēdzināšana. Cilvēkam paša nepieciešamākais sagāds ir bijis pietiekams iemesls un iegansts viņa apcietināšanai. 1919.gada 16.martā viņš vēl beidzamo reizi sprediķoja baznīcā par 77. Dāvida dziesmu. Vācu armijai tuvojoties, visus apcietinātos dzina prom no Bauskas uz Vecsauli. 19.martā turpat Vecsaulē pēc īsas tiesas sēdes viņš un arī citi, kas tur bijuši līdzi, tika noslepkavoti.
Vēl būtu pieminams Pēteris Rozenbergs. Dzimis Vecpiebalgā 1871.gadā. Diemžēl biogrāfisko datu par viņu ir maz. Pēc studiju beigšanas bijis mācītājs Straupē un ļoti spēcīgi uzstājies pret tā laika aģitatoriem, tā ka tie bija spiesti pat glābties no tautas, kas tos mēģināja dzīt prom ar varu. Viņš kļuva ievērojams savā darbā, būdams Rīgā Mārtiņa draudzes mācītājs, izvērsdams tur plašu, spēcīgu draudzes darbu. 1918.gadā mācītāju sinodē viņš atteicās sūtīt pateicības telegrammu vācu ķeizaram par atbrīvošanu, motivēdams to tā, ka savā laikā viņš devis uzticības solījumu Krievijas ķeizaram un tagad viņš neredz nekāda iemesla, par ko jāsūta sveiciens vācu ķeizaram. 1919.gada 2.aprīlī viņu apcietināja un ievietoja cietumā, kur viņš bija ilgāku laiku, cietumā saslima ar tīfu un mira jau tad, kad vēl atlikušie nenoslepkavotie cietumnieki tika atbrīvoti. Miris Rīgā 10.jūnijā pēc atbrīvošanas no cietuma. Mācītājs Pēteris Rozenbergs bija Paula Rozenberga tēvs. Prāvests Paulis Rozenbergs bija mūsu Baznīcas Virsvaldes loceklis. 1944.gadā sākoties lielinieku okupācijas laikam, apcietināts 1946.gadā, notiesāts un Vorkutā miris piecdesmitajos gados. Abi divi – kā tēvs, tā dēls bija apliecinātāji, kas savas ticības dēļ cietuši vajāšanas un nāvi.
Vēl jāpiemin Cēsu iecirkņa prāvests, kas gan nav martīru un mocekļu rindās, bet kas bija viena liela, īpaša un izcila personība Latvijas Baznīcas ļoti grūtajā, sarežģītajā laikā un bija viens no lielākajiem, spēcīgākajiem augšupejas un celšanas darbiniekiem, kura darbība vēlāk turpinājās Latvijas Baznīcā kā pirmajam bīskapam.
Kārlis Irbe. Dzimis 1861.gada 7.augustā Lielsatiķu pagastā Kurzemē. Beidzis Kuldīgas ģimnāziju. No 1881. līdz 1886.gadam studējis Tērbatā teoloģiju. Vēlāk bijis adjunkts pie Smiltenes mācītāja Kundziņa, kur pavadījis savu pirmo mācītāja darba gadu. 1887.gadā Irbe bija adjunkts Maskavā Pētera–Pāvila baznīcā. 1888.–1905.gadam mācītājs Dzērbenē un Drustos, no 1903.gada Cēsu iecirkņa prāvests. Pirmais latviešu prāvests Baltijas vācu evaņģēliski luteriskajā Baznīcā, kur prāvestiem obligāti vajadzēja būt vāciešiem. Pirmais un vienīgais izņēmums. 1904.gadā krievu valdība viņu uz četriem mēnešiem atstādināja no amata par tā saukto Res graeca – grieķu lieta. Šis vārds ir vērts, ka jūs to paturat prātā, jo laikā līdz 1904.gadam tas bija bieži sastopams vārds. Grieķu lieta. Par grieķu lietu Baltijā bija iesaukuši konfliktu ar Krievijas likumiem pret pravoslāvu Baznīcu, t.i., ka luterāņu mācītāji izdarīja amatdarbus pie tā sauktajiem pravoslāvajiem, bieži vien pie saviem kādreizējiem evaņģēliski luteriskajiem draudzes locekļiem, un par to viņi bija sodāmi, jo aizskart pravoslāvību bija valsts noziegums. Ar šo Res graeca bija iezīmēti bezmaz visi Vidzemes mācītāji. Kurzemē lietu bija mazāk, jo tur sadursmju ar pravoslāvību bija mazāk, bet Vidzemē pēc tam, kad 1905.gadā pasludināja amnestiju un šī likuma mīkstināšanu, izrādījās, ka Vidzemē laikam tikai divi mācītāji no visa vācu, latviešu un igauņu mācītāju pulka nebija nonākuši konfliktā ar šo Res graeca, nav bijuši kaut kādā veidā deprimēti. Citi bijuši pat pilnīgi atstādināti no amata, citi uz laiku, piemēram, šis Dzērbenes mācītājs, Cēsu prāvests uz četriem mēnešiem. Šo laiku viņš izmantojis, apceļodams Somiju, Skandināviju, Rietumeiropu. No 1905.gada viņš bijis direktors un skolotājs Rīgā Maldoņa ģimnāzijā.Maldonis bija dibinājis sieviešu ģimnāziju latviešiem. 1915.gadā latviešu bēgļu mācītājs Harkovā, Pēterburgā un Maskavā. 1917.–1920.gadam Latvijas evaņģēliski luteriskās pagaidu konsistorijas prezidents ar ģenerālsuperintendenta tiesībām. Atcerieties, ka 1917.gada Reformācijas dienā notika pirmās Latviešu evaņģēliski luteriskās konsistorijas atklāšana, par kuras prezidentu bija aicināts šis bijušais Dzērbenes mācītājs, Cēsu prāvesta iecirkņa prāvests Kārlis Irbe ar ģenerālsuperintendenta titulu un tiesībām. To viņš saglabāja no 1917.gada līdz Latvijas patstāvības laikiem, kad Latvijas Baznīcas izveidošana ņēma savu patstāvīgo virzienu. No 1921.gada viņš bija sinodes padomes priekšsēdētājs un 1922.gada 23.februārī viņu ievēlēja par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapu un Baznīcas Virsvaldes prezidentu. – 1922.gadā, t.i., jau Latvijas neatkarības un Latvijas tālākās dzīves veidošanas laikmetā.
Kādi vārdi vēl par Tērbatas Universitāti un nacionālo profesūru jautājumu Teoloģijas fakultātē. Jautājums par praktiskās teoloģijas priekšmetu lasīšanu latviešu un igauņu valodās tika cilāts jau agrāk latviešu evaņģēliski luterisko mācītāju sapulcē 1916.gadā no 9. līdz 16.martam. Par to referēja mācītājs Kundziņš. To pieminējām jau pagājušajā reizē. Referātam pieslēdzās plašas debates un propozīcijas. Jautājums kļuva akūts, kad 1916.gada rudenī no Krievijas valdības puses nāca aizliegums lasīt lekcijas vācu valodā, un vācu profesori kategoriski atteicās lasīt savas lekcijas krievu valodā. Kā var lasīt teoloģiju krievu valodā un vēl vācietis! Tā bija viena neiedomājama lieta. Visi vācu profesori demonstratīvi atteicās to darīt, un fakultātē palika viens vienīgs profesors. Tas bija Baznīcas vēstures profesors Kvačala, slovāks pēc tautības. Uz to tad vēlāk vērsās visādais vācu naids. Līdz ar to pacēlās jautājums par profesūrām latviešu un igauņu valodā. Valsts domnieki latvieši – Zālītis un Goldmanis, kā arī Tērbatas Universitātes profesoru padome no jauna ierosināja šo profesūru dibināšanu. Izkārtojuma rezultātā latviešiem tika divi mācību spēki – praktiskajā teoloģijā un Jaunajā Derībā, ar izredzēm turpmāk dabūt arī vēl trešo. Štata docents Kundziņš 1917.gada pirmajā semestrī lasīja par Jēzus dzīvi un Mateja evaņģēlija eksegēzi. Sanders bija profesors praktiskajā teoloģijā, 1917.gada 28.janvārī viņš nolasīja savu iestājlekciju “Praktiskās teoloģijas nozīme”- latviešu valodā. Uz lekciju bija ieradušies universitātes rektors, fakultātes dekāns un liels skaits latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku, kas kā bēgļi dzīvoja Tērbatā.
Sanders pirmajā semestrī lasīja homilētiku un misijas mācību. Kara apstākļos latviešu teologu lekciju apmeklētāju un klausītāju skaits bija mazs, tikai daži cilvēki. Ziemassvētku brīvdienās bez tam noturēja reliģiski filosofisku lekciju ciklu latviešu valodā, kas bija pieejams arī nestudentiem un kurā ar lekcijām bez universitātes latviešu mācības spēkiem – profesora Oša, profesora Felsberga un docenta Kundziņa – piedalījās arī daži jaunāki zinātnieki, piemēram, filosofijas kandidāts Pauls Dāle, vēlākais mūsu universitātes profesors, un teoloģijas kandidāts Ludvigs Adamovičs, mūsu vēlākais Baznīcas vēstures profesors, – toreiz jauni zinātnieki. Tāpat arī 1917.gada 27.novembrī pēc teoloģijas fakultātes priekšlikuma sagatavošanai zinātniskai darbībai universitātē atstāja Ludvigu Adamoviču.
Latviešu teologu starpā bija daudz zelta medaļu ieguvēju par zinātniskiem darbiem. Pirmais tāds bija jau 1875.gadā Kārlis Kundziņš vecākais, vēlākais prāvests, pēdējais 1911.gadā tādu medaļu saņēma Gustavs Šaurums.
Beidzamais krievu laiku universitātes semestris bija ļoti īss. 1918.gada februāra beigās ienāca vācieši, t.i., kad Brestļitovskas miera līgums vēl nebija noslēgts un kad vācu armija atjaunoja uzbrukumu krievu spēkiem un spieda tos vēlāk noslēgt šo līgumu jau martā. Februāra beigās vācieši ienāca Tērbatā, lekcijas izbeidzās, lai gan pārbaudījumu beigšanai vācu okupācijas vara deva laiku līdz maijam. Universitāti evakuēja uz Voroņežu, bet mūsu mācību spēki uz turieni līdzi nedevās.
Bijušās Jurjevas Ķeizariskās universitātes vietā, kā saucās universitāte Tērbatā krievu laikos, vācieši nodibināja Universität Dorpat - Tērbatas Universitāti. Vācu armijas virspavēlnieks 1918.gada 11.augustā apstiprināja universitātes statūtus. 15.septembrī bija nolikta atklāšana. Bija ieradies arī Prūsijas izglītības ministrs. Teoloģijas fakultātē nāca atpakaļ visi bijušie vācu mācību spēki, un varēja atkal lasīt vāciski. Imatrikulēto skaits teoloģijas fakultātē bija 50. Tomēr pēc Vācijas sabrukuma un - tas nāca drīz, jau tā paša 1918.gada 11.novembrī - Igaunijas valdība pārņēma universitāti. Līdz ar to tā kļuva par Igaunijas Valsts universitāti. Mums tās likteņi līdz ar to kļuvuši tālāki, jo studijas tad latviešiem bija pašiem savā Latvijas Universitātē. Tas vairs neietilpst mūsu šodienas apskatā, kā arī periods pēc Latvijas Brīvības cīņu izbeigšanās, kad Latvijas Baznīca sāka savu atjaunošanos. To turpināsim nākošajā reizē.
Esam cauri vienam grūtam posmam - evaņģēliskās latviešu Baznīcas pakrēslas laikam līdz tās izveidei par Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu. Zīmīgs, notikumiem bagāts laikmets, kas zināmā mērā sniedzās no Reformācijas līdz Pirmā pasaules kara beigām.
