21. lekcija
1993. gada 21.aprīlis

Latvijas Baznīcas vēsture Latvija 1914. –1920. gados

Šodien došu tikai ļoti vispārēju un sākotnēju ievadījumu tālākam posmam, kas patiesībā ir ļoti nozīmīgs, intensīvs un plašs posms, lai gan laika ziņā īss. Tas aptver laiku, sākot no Pirmā pasaules kara sākuma līdz Latvijas valsts tapšanai un varbūt arī vēl nedaudz tam pāri - līdz Latvijas Brīvības cīņu beigām, tātad līdz 1920.gadam. Šie seši kara gadi Latvijas vēsturē ieņem izcilu vietu un nozīmi savas intensitātes, traģisma, notikumu pārblīvētības dēļ. Tiem ir īpaša liktenība latviešu tautas dzīvē, un tie nes ļoti radikālas izmaiņas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas dzīvē. Tas viss ir ietverts šajos sešos gados. Pieņemu, ka notikumi, kas saistās ar Pirmo pasaules karu, jums jau vairāk vai mazāk ir zināmi. Tomēr, no savas puses, gribētu ieteikt šo vēstures posmu ļoti rūpīgi iepazīt. Bez tā jūs nepazīsiet mūsu tautas dzīvi un nesapratīsiet arī norises pasaules mērogā  - gan Pirmo pasaules karu ar tā notikumiem un sekām, gan īpaši notikumus, kas saistās ar mūsu Dzimteni. Patlaban dzīvojam īpatā laikā, kad tiek izdots ļoti daudz publikāciju, kuras lielā mērā saistās ar notikumiem pirms Latvijas valsts tapšanas. Ņemiet tās visas, kādas tikai atrodat. Var gadīties, ka šie izdevumi vēlāk netiek vairs atkārtoti un tas jums būs ļoti nepieciešams materiāls Latvijas vēsturei, kā arī mūsu Baznīcas vēsturei. Nepazīstot šo vispārējo vēsturi, arī Baznīcas vēsture paliks nesaprotama, kā tas ir kādreiz mūsu mācību grāmatās, ka pēkšņi šiem notikumiem ir tā vienkārši pārlēkts pāri, ar pāris teikumiem tos nobīdot pie malas.

Es gribētu vērst uzmanību uz kādu grāmatu krievu valodā. Tas ir viens no padomju vēsturniekiem ar ievērojamu vārdu – Tarle. Protams, visi viņa darbi nav vienādi, bet šis viens, kas saistās ar Pirmā pasaules kara priekšvēsturi un Pirmā pasaules kara vēsturi, ir ļoti labs un pārskatāms. V sējums kopotajos rakstos, kas saucās “Jevropa v epohu imperiaļizma 1871–1919”, izdots Maskavā, 1958.gadā. Darbs ļoti labi ievada notikumos, kas noveda pie Pirmā pasaules kara, raksturojot toreizējās valstis, varas un spēkus. Uz tā pamata jūs arī varēsiet saprast daudz ko, kas norisinājās tā laika kristīgajā pasaulē.

1914. gada 28.jūlijs. Ir tāda ļoti īpata sagadīšanās, ka  tagad, atvērot laikrakstus, jau kādu gadu vai vairāk gandrīz katrā laikrakstā sastopamies ar vārdu – Sarajeva. Jūs zināt, ka tā ir Bosnijas un Hercegovinas patstāvīgi izsludinātās jaunvalsts galvaspilsēta, kas kādreiz ietilpa Dienvidslāvijā. Sarajevas vārds ir simbolisks. Ir tāda jocīga un savāda sajūta, lasot par šo pilsētu, par zvērībām, kas tur notiek, par apšaudi, postījumiem un drausmīgo postu, kas tur ir iedzīvotājiem. Cīņas serbu, horvātu un muhamedāņu starpā. Šīs pilsētas vārds stāv Pirmā pasaules kara virsrakstā, ja tā var teikt.

1914. gada 28.jūlijā šinī pilsētā, kas toreiz ar visu Bosniju un Hercegovinu piederēja Austroungārijas ķeizarvalstij, viesojās Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinands ar savu sievu. Viņš tur bija ieradies uz kādu parādi. Un šinī datumā viņu nogalināja kāds serbu nacionālists - students ar īpatu vārdu Princips. Šis notikums bija tas, kas formāli izraisīja lielo pasaules karu.

Tomēr Pirmā pasaules kara saknes guļ dziļāk. Šis autors Tarle tās atklāj jau pusgadu un vairāk iepriekš tanīs sasprūdos, problēmās, sacensībās un centienos, kādi pastāvēja toreizējā pasaulē imperiālistisko lielvalstu starpā. Šī vēl aizklātā un tomēr jau pilnīgi saredzamā cīņa pasaules valdīšanas dēļ. Galvenie komponenti, galvenās lielās cīņas un sacensības Vācijas un Francijas, Vācijas un Anglijas, Vācijas un Krievijas, un atkal Austroungārijas un Krievijas starpā. Un šis koncerns, kas jau visādā veidā šajās sacensībās bija licis nomanīt par virsvadību un virsvaldību, parādīja, ka cīņai dēļ pasaules varas jābūt, tā bija nenovēršama. Visu laiku ir arī jautāts: kas bija vainīgs pie Pirmā pasaules kara izcelšanās. Laikam taisnība ir tiem, kas saka – visi ir vienlīdz vainīgi. Visi to gribēja, visi bija ieinteresēti uzbrukumā un spēka pavēršanā pret saviem pretiniekiem. Šis notikums bija, kā mēdz salīdzinājumā teikt, tā dzirkstelīte, kas iekrita pulvera mucā, un dzirkstelīte izraisīja notikumus.

Serbija toreiz bija neliela valsts, iespiesta Balkānos starp Bulgāriju, Grieķiju, Rumāniju un Austroungāriju, jo Bosnija un Hercegovina bija Austroungārijas provinces. Tās centieni bija apvienot visas serbu apdzīvotās zemes. Serbi pa daļai dzīvoja arī Bosnijā un Hercegovinā, bez tam viņi dzīvoja arī Melnkalnē, kas bija neliela patstāvīga valsts kopš gadu simtiem. Bija arī serbu centieni piekļūt jūrai, skatoties vai nu uz Adrijas jūru caur Bosniju un Dalmātiju, vai atkal caur Maķedoniju un Grieķiju pie otra jūras krasta. Serbu nacionālismam mēdz visvairāk pārmest šo dedzīgo un kaislīgo tīkošanu pēc Serbijas paplašināšanas. Uz to viņus ļoti lielā mērā skubināja un balstīja Krievija, kas savu iespaidu Balkānos gribēja vēl vairāk paplašināt, un serbi ļoti cerēja uz to, ka krievi viņiem arī palīdzēs.

Tagad redzam šos pašus serbus, kas bija dabūjuši pēc pasaules kara milzīgu mantojumu – Serbija ne tikai ieguva serbu apgabalus, bet arī horvātu, slovēņu apdzīvotās zemes, pa daļai pat albāņu apdzīvotās zemes. Un, lai gan tā bija veidota kā federatīva valsts, tomēr Serbija bija tā, kas gribēja vairāk vai mazāk uzspiest savu gribu. Tas beidzot arī noveda pie katastrofas, kas notika pirms dažiem gadiem, kad šis Dienvidslāvijas mākslīgais veidojums izira. Un atkal Sarajeva stāv pasaules uzmanības centrā, tāpat kā toreiz, kad Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku Franci Ferdinandu. Pagāja viens mēnesis, kamēr tā īsti, kā tagad sakām, noformēja kara iesākumu.

Vācija bīdīja Austroungāriju uzsākt karu ar Serbiju un gribēja Serbiju galīgi samalt. Austroungārijas stāvoklis bija ļoti komplicēts. Tā sastāvēja no daudzu un dažādu tautu kopsalikuma, un tās situācija bija nedroša. Tomēr Austroungārija bija tā, kas Serbijai pieteica ultimātu, lai gan slepkavība notika ne Serbijā, bet Austroungārijas teritorijā, apvainoja Serbijas valsti un valdību sadarbībā, kas, protams, nebija pierādāms, bet vajadzēja rast ieganstu. Serbijas valstij pieteica tādu ultimātu, kas patiesībā nozīmēja tikpat kā neatkarības zaudēšanu. Serbija to nepieņēma, un 1.augustā iesākās karš starp Austroungāriju un Serbiju.

Vācija mobilizēja savu karaspēku, un Krievija darīja to pašu. Ja jūs skatāties tautu likteņus un tautu domu gājienus, tad ārkārtīgi interesanti šajā ziņā ir vācieši. Viņos ir kaut kas tāds, ko ir grūti saprast un loģiski izskaidrot. Viņi jau iepriekš zina, kas vēl būs. Viņus vēl neviens neapdraudēja, bet viņi pasteidzās tūlinās 1.augustā pieteikt karu Krievijai un sajaukt paši savus plānus, kādi bija izstrādāti, ka viņu pirmajam uzbrukumam jābūt uz Franciju. Uzreiz augusta pirmajās dienās radās apjukumi. Tūdaļ Vācija pieteica karu Francijai, lai gan Francija to lika mierā.Vācija sākumā bija domājusi sakaut Franciju un tikai tad brukt virsū Krievijai, bet nu iznāca otrādi – jāsāk ar oderi uz āru, papriekš ar Krieviju, un tad ar Franciju. Tad Vācija izdarīja vēl vienu kļūdu, kas tās vainu padarīja par pamatvainu: Vācija bruka cauri Beļģijai, lai varētu pievarēt Franciju.

Ja jūsu acu priekšā ir Eiropas karte, tad redzat, kā izskatās Vācija un Francija. Ziemeļos guļ Beļģija. Franči beļģu robežu nebija nocietinājuši, jo nocietināta bija Vācijas robeža. Vāciešiem bija ļoti svarīgi steidzīgi ieņemt Parīzi, lai varētu piespiest Franciju kapitulēt. Lai to varētu izdarīt, bija jāiet cauri Beļģijai, bet Beļģija bija neitrālā zeme, un toreiz jocīgā kārtā šādu neitralitāti centās ievērot, īpaši pār visām lietām Anglija, jo Beļģijas iekarošana bija drauds Anglijai. Napoleons bija pareizi teicis, ka Antverpene esot pistole pie Anglijas krūtīm. Antverpene ir Beļģijas lielā osta, pavērsta uz Anglijas pusi. Vāciešiem ļoti vajadzēja iziet Beļģijai cauri. Un tur radās tā politiskā anekdote, ka Vācijas ārlietu ministrs Anglijas sūtnim saka tā: ļaujiet mums tikai iziet cauri, mēs jau Beļģijā nepaliksim, mums tik vajag to Franciju piekaut. Mēs atkal atjaunosim Beļģijas neatkarību. Angļi saka tā: bet ir taču līgums, arī Vācija to ir parakstījusi un Francija ir parakstījusi, un Anglija garantē Beļģijas neitralitāti. Ak, nu tā ir tikai papīra strēmelīte, – atbild vācu kungs. Un ar ļoti lielu minstināšanos, kad vāciešiem radās iespaids, ka angļi tomēr neiebildīs, Vācija 4. augustā sāka iet cauri Beļģijai.

Vācu parlaments gavilēja, uzgavilēja visi sociāldemokrāti līdzi ķeizaram Viļumam un visi saslēdzās vienā draudzīgā kopībā lieliem, kopīgiem uzdevumiem. Kad visas gaviles jau tā labi bija izgavilētas un Viļums bija pavēlējis visiem steigties uz baznīcām, lai pateiktos Dievam par uzvaru, tad 4.augusta vakarā pēkšņi nāca tādas savādas ziņas, ka Anglija pieteikusi Vācijai karu. Milzīgā Britu impērija, kura pārvaldīja visas pasaules jūras un kurai visos pasaules kontinentos bija īpašumi un spēki. Vācija iekļuva triju lielvalstu vidū un tām pievienojās vēl neskaitāms pulks citu sīkāko. Tā iesākās šis lielais karš.

Latvija jeb Baltijas guberņas, kā toreiz teica, atradās tiešā frontes joslā, jo Vācijai ar Krieviju bija tiešā robeža, kas sākās pie Palangas un gāja cauri Lietuvai uz Poliju. Tāpēc šis karš nenovēršami pārvietojās arī mūsu zemē.

Pirmie kara mēneši vēl to nelika manīt, atskaitot to, ka vietējie vācieši slepenībā gavilēja un dzēra laimes uz Vācijas uzvaru, bet 1915.gadā vācieši Baltijā iesāka lielo uzbrukumu vairākos virzienos – virzienā uz Liepāju, virzienā uz Šauļiem, virzienā uz Daugavpili, ātri atsita un izsita krievus, ieņemdami gandrīz visu Kurzemi, un apstājās pie Daugavas.

Kurzeme bija kara josla. Krievu valdība izdeva pavēli par Kurzemes evakuāciju un pavēlēja iedzīvotājiem no Kurzemes izvākties un pārvietoties uz tālākiem novadiem, lai tie  būtu pasargāti no karadarbības. Patiesībā tas bija manevrs, kuram ar karadarbību bija samērā maz kopīga. Krievu karaspēks dedzināja Kurzemē mājas un labības laukus, kas stāvēja jau nobriedumā, un  postīja šo zemi. Pēc dažiem aprēķiniem no Kurzemes izceļoja gandrīz vai deviņas desmitdaļas iedzīvotāju. Abām savā starpā naidīgajām pusēm bija noticis kaut kas ļoti vēlams un patīkams – Kurzeme bija kļuvusi tukša no iedzīvotājiem. Krievu nodoms bija tāds: kad vāciešus no Kurzemes atkal izdzīs, tad vietējiem Kurzemes iedzīvotājiem vairs neļaus  atgriezties, tiem ierādīs vietu kaut kur Krievijā, bet šajās nemierīgajās un nedrošajās nomalēs nometinās drošo, paļāvīgo un uzticamo krievu tautu. Šie pasākumi bija sākti jau pirms kara. Stolipins jau bija sācis muižu uzpirkšanu un sadalīšanu krievu zemniekiem ap Stendi. Virbos, piemēram, tika izveidota pirmā lielāka nometne. Savukārt vācieši gavilēja, ka nu Kurzemi viņi dabūs tukšu, un, kad karš būs nobeidzies, vietējiem iedzīvotājiem viņi tāpat neļaus atgriezties. Tad te būs vieta vācu tautai, kur izvietoties.

Latviešu tauta zināja un juta. Jūs varat iedomāties sāpes un rūgtumu, kas pildīja latviešu ļaudis. Viņi lielajā karā bija pirmie zaudētāji. Sākās bēgļu gaitas. Kurzemnieki – tūkstošu tūkstošiem – klīda prom. Viena daļa palika Vidzemē, daži aizklīda līdz Igaunijai, bet liela tiesa aizklīda pa plašo Krieviju, un vēlāk, kad Latvijas valsts bija nodibināta, tikai kāda daļa varēja atgriezties atpakaļ, jo viena tiesa jau bija gājusi bojā, cilvēki miruši, citi bija aizkavēti un traucēti atgriezties. Kurzeme dabūja atpakaļ vairs tikai kādu daļu no saviem iedzīvotājiem. Tas bija viens no tiem lielā kara notikumiem, kas traģiski un smagi skāra latviešu tautu. Varam nosaukt šo atsevišķo posmu vai nodaļu, par kuru runāsim nākošajā reizē, – latviešu tauta bēgļu gaitās un  latviešu tautas garīgā aprūpe bēgļu gaitās. Tas būs nākošais temats, pie kura kavēsimies.

Kas zīmējās uz vāciešiem, tad Kurzemes ieņemšana viņus ārkārtīgi iepriecināja un šeit palikušos vāciešus jau nu sevišķi. Viņi tūdaļ iesaistījās visos vajadzīgajos darbos, kādi vien bija veicami pie jauniegūtās teritorijas pārvaldīšanas. Jau gadu desmitus pirms šī kara sākuma, bet īpaši pēc 1905.gada, kad vācieši Baltijā un sevišķi latviešu apgabalos jutās stipri iebiedēti, pacēlās jautājums par latviešu pārtautošanu vai izspiešanu no viņu teritorijām, par Baltijas, speciāli Latvijas, bet vēl īpaši Kurzemes pārvācošanu. Vesela bibliotēka sarakstīta no visvisādiem autoriem – vācu tautsaimniekiem, vācu vēsturniekiem, vācu patriotiem, vācu politiķiem, visādiem domātājiem un jūsmotājiem, var teikt, – jūt cauri visu to siekalu rīšanu - tā būs mūsu nākošā faterlande. Kurzemē varēs novietot divarpus miljonus vāciešu, kas sadalīs visas iedzimto zemes. Vēl toreiz, pirms kara sākuma, kamēr nebija bijusi Kurzemes evakuācija, jau tad baroni paši piedāvāja savas nedalāmās zemes daļēji dalīt vācu kolonistiem. Latviešu zemes tāpat, ja ne pavisam atņemtas, tad lielā mērā arī tika dalītas vācu kolonistiem. Šie brīnišķīgie aprēķini, kur bija tikai starpība par to, cik tad nu – divarpus miljoni vai divi miljoni! Tas, ka te novietos vāciešus, tas bija pilnīgi skaidrs, un par to nebija nekādu šaubu. Jau iepriekš bija tikpat kā klāts galds tam jaunajam, tam nākošajam mielastam, kādu šeit varēs piedzīvot savā vāciskajā priekā. Kara vēlākajos notikumos un tālākajās gaitās  vēl redzam šos Kurzemes atraušanas mēģinājumus.

Šo ievadu neietilpinām mūsu apskatā, bet tas kalpo kā informatīva ziņa. Tiešais Baznīcas vēstures skatījums būs, kad nākošajā reizē kavēsimies pie garīgās dzīves organizēšanas, tiklab vācu okupētajā, kā arī vēl vācu neokupētajā Latvijas daļā, t.i., Vidzemē, tāpat arī lielajā izkaisītībā Krievijā latviešiem bēgļu gaitās. Visi šie notikumi iezīmēja jaunu sākumu, kā rezultāti vēlāk parādījās līdz ar Latvijas valsts nodibināšanos. Šie notikumi darīja galu tai gadusimtu ilgajai Baznīcas iekārtai, kāda pastāvēja Baltijā līdz 1905.gadam un pat vēl pēc tam, un daudzās lietās vajadzēja vācietībai parauties nost. Latviešu augšupeja, dzīves pārņemšana saimnieciski, kulturāli jau bija tik ļoti spēcīga, tomēr Baltijas vācu evaņģēliski luteriskā Baznīca vēl līdz pat Pirmajam pasaules karam, bet Kurzemē vēl pat zem vācu okupācijas joprojām caur un cauri palika šī pati vāciskā organizācija. Mēģinājumi organizēt Baznīcas dzīvi bija gan Vidzemē, gan arī Kurzemē. Kurzemē bija palikuši visi vācu mācītāji, kas nebija krievu laikā izsūtīti kā ārzemju pavalstnieki, tāpat savā amatā bija palicis arī Jelgavas, t.i., Kurzemes superintendents Bernevics. Kā vēlāk viņa biogrāfs to atzīmēja, ka viņš bija juties tā, ka nupat tikai īsti var sākties viņa darbs un viņa uzdevums, ka nu Kurzeme bija vācu varā un arī Baznīcas dzīvei tagad jāieiet jaunos, īstos un pareizos ūdeņos un veidojumos. Vēl tur šī saglabāšanās bija palikusi, bet arī tas nenozīmēja šīs sistēmas stabilitāti. Tālākie notikumi to visu izmainīja un pienāca pie Latvijas Baznīcas jaunveidošanās, kuras sākumi bija jau bēgļu gaitu laikā.