20. lekcija
1993. gada 31.marts

1905.gada revolūcija

Ko tā nozīmēja evaņģēliski luteriskajai Baznīcai? 1905.gada revolūcija vai latviešu tautā sauktais Piektais gads. Piektais gads ir apzīmējums revolucionārai masu kustībai Latvijā 1905.gadā, bet arī vēl īsi pirms tam un pēc tam.

Pamatā redzam pretrunu starp latviešu tautas beztiesisko, saimnieciski apspiesto lielāko daļu no vienas puses un sasniegto augstāko kultūras un saimniecisko attīstības pakāpi no otras puses.

Pirmais - lauku dzīvē savu laiku pilnīgi pārdzīvojušā agrārā iekārta no feodālisma laikiem un bezzemnieku lielais skaits. Muižnieku uzglabātās feodālo laiku privilēģijas. Arī Baznīca bija padota šai feodālo laiku iekārtai ar visām īpatām pazīmēm un ar tā sauktām mācītāju muižām.

Otrais - rūpniecības strādnieku pilnīgi beztiesiskais stāvoklis, dzīves nenodrošinātība, neciešamie dzīves un darba apstākļi.

Trešais – nacionālais moments gan attiecībā pret vācu valdošo stāvokli, gan pret krievu valdības izvesto pārkrievošanas politiku.

Ceturtais – latviešu lielākās daļas sabiedriski beztiesiskais stāvoklis. Arī augstu stāvokli izglītībā vai saimniecībā sasniegušie bija pakļauti tiem pašiem pazemojošiem ierobežojumiem vispārējā tā laika beztiesībā.

Piektais – Baznīcas dzīvē patronāta uzkundzēšanās. Konsistoriju apzinātā latviešu mācītāju nobīdīšana pie malas un draudžu prasību atklāta ignorēšana mācītāju izvēles jautājumos un mācītāju pārvaldes lietās. Viens no vissvarīgākajiem un populārākajiem revolucionārajiem momentiem: uzstāšanās pret mācītāju zemēm, uzstāšanās pret beztiesību, jo laukos tajos laikos Baznīca reprezentēja vairāk vai mazāk arī sabiedrisko dzīvi, un tur latviešu cilvēks bija pilnīgi bez tiesībām.

Šie apstākļi nobriedināja pretestības spēkus, kas atrada izpausmi revolucionāros notikumos Piektajā gadā, bet impulss nāca no ārpuses. Un tagad kāda atkāpe, lai mēs varētu saprast šo impulsu.

Krievijas valstī terorisms un revolucionārās idejas bija atradušas plašu izplatību. Sociālisms un absolūtisma gāšanas idejas virmoja gaisā. Tas nodarbināja visu prātus. Sociālisms un tāpat pretestība pret patvaldību, pret absolūtismu – to juta tautas masas, to juta arī patvaldība, cars un krievu valdība. Apstiprinošo piemēru netrūka. Atentāti pret valstsvīriem un valdošām personām. Beidzamais ļoti iespaidīgais atentāts bija Aleksandra II noslepkavošana 1881.gadā, bet atentāts tika rīkots arī Aleksandram III, tikai neveiksmīgi. Krievu valdība meklēja iekšējo nemieru pārvarēšanu un savas nestabilitātes izbeigšanu un sekoja receptei, kas agrākos laikos bija izrādījusies laba un iedarbīga. Un šī recepte ir izteikta apmēram tādiem vārdiem: neliels, uzvarām vainagots karš novērš tautas prātus no tās vajadzībām uz jūsmas un patriotisma pusi. Recepti valstis šad un tad ir lietojušas, lai novērstu ļaužu domas no problēmām iekšzemē. Šo recepti krievu valdība gribēja pielietot arī toreiz. Vajadzēja uzvarām bagātu, nelielu karu. Vilināja Tālie Austrumi. No politiski un militāri pilnīgi nevarīgās Ķīnas Krievija faktiski jau bija okupējusi milzīgu teritoriju, apmēram vienu miljonu kvadrātkilometru lielu, – Mandžūriju, kas pieslējās Sibīrijas dienvidaustrumiem. Ar to vēl bija par maz. 1898.gadā Krievija nonomāja no Ķīnas Portarturas ostu – Ļao Tungas pussalas daļu ar smailīti, kurā atrodas Portartura. Ar Portarturu saistās interesanta imperiālisma sacensība. Japāna 1894.gadā pieteica Ķīnai karu, bez kaut kādām grūtībām sakāva Ķīnu, kurai nebija tikpat kā nekādas armijas, un no Ķīnas ieguva Formozas salu, tagadējo Taivānu, un ieguva arī šo Ļao Tungas pussalas smailīti.

Japāņi nu bija ieguvuši šo vietu no Ķīnas, bet tā sauktās lielvalstis – Anglija, Francija, arī Savienotās Valstis, Vācija – protestēja. Japānai gribot negribot Portartura un arī Ļao Tungas pussala bija jādod atpakaļ Ķīnai. Pēc 1894. gada Šinomoseki noslēgtā miera līguma Japāna varēja tikai paturēt Formozu un vēl dažas saliņas – Riukiu salas, bet Ļao Tungu nē. 1898.gadā, četrus gadus vēlāk, Krievija Ķīnai uzspieda jaunu līgumu un paņēma šo apstrīdēto Portarturu ar Ļao Tungas pussalu savā rīcībā, tā sakot, nocēla japāņiem deguna priekšā. Tikko japāņi to nedrīkstēja paturēt, tā krievi šito lietu dabūja. Kas notika tālāk? Tā nu japāņu acu priekšā šī viņu savā laikā iegūtā teritorija krita krievu rokās. Tomēr arī ar to Krievijai vēl bija par maz. Tai bija visa lielā Sibīrija, praktiski jau piederēja arī Mandžūrija, bet bija vēl Koreja, kas sniedzās dziļi iekšā siltajās jūrās. Vladivostoka ir mazliet augstāk par Koreju. Koreju no Japānas šķir tikai jūras šaurums, un japāņi vienmēr savas acis metuši uz šo zemi, kā uz savu nākamo ieguvumu. Domāsim šoreiz imperiālistiski. Toreiz Koreja skaitījās neatkarīga ķeizara valsts, kas atradās Ķīnas protektorātā, tātad it kā Ķīna arī būtu līdzivaldiniece. Krievija meta uz to savas acis, interesējās par Korejas mežu bagātībām un sāka jau interesēties par koncesijām pat no ķeizara nama tuviniekiem, - tur būtu brīnišķīgas iedzīvošanās iespējas. Japāna, to visu juzdama, Krievijai piedāvāja draudzības līgumu. Tas nozīmēja – neuzbrukšanas līgumu. Ja nu Portartura un Mandžūrija paņemtas un bija drauds Korejai, Japāna gribēja nodrošināties pret šo draudu, jo Krievijai šeit būtu viens kaķa lēciens pāri uz Japānu. Ko visu var izdarīt no tāda tuvuma? Tas lai paliek politiķu un militāristu vērtēšanai. Kas notika? Krievija līgumu noraidīja, jo Krievija gribēja šo Koreju dabūt savās rokās, tāpēc viņa nesaistījās ar Japānu ar kaut kādiem līgumiem. Savukārt Japāna dabūjusi pļauku no krievu puses, meklēja atbalstu citur un 1903.gadā noslēdza draudzības līgumu ar toreiz pasaules visvarenāko lielvalsti – Angliju. Nu bija pavisam cita lieta. Japāņi 1904.gadā - tā kā viņi to mēdz darīt - bez kara pieteikuma uzbruka krievu flotei, kas jau atradās Korejā, un ielenca Portarturu. Sākās tā sauktais Japāņu karš. Krievijā aģitācija gavilēja milzīgajā pašpārliecībā: pievarēsim šķībacainos, nomētāsim viņus cepurēm – šapkami zakidajem! – tāds bija krievu lozungs šinī karā. Tomēr karš bija ļoti nepopulārs, un Krievija piedzīvoja milzīgu militāru katastrofu. Japāņi viņus sakāva Mandžūrijā un nogremdēja divas krievu flotes. Vispirms viņi iznīcināja floti, kas atradās Tālajos Austrumos. Tad Baltijas flote gāja palīgā uz Japānas un Mandžūrijas ūdeņiem, un - kas notika? Anglija demonstratīvi nelaida krievu floti cauri Suecas kanālam, jo viņiem bija draudzības līgums ar Japānu. Nelaida floti cauri Suecas kanālam, kas būtu ceļu saīsinājis uz pusi. Tā nu krievu kuģi dampēja apkārt Āfrikai, un, kamēr tie bija nonākuši līdz Japānai, viss jau bija tuvu beigām. Vēl bija beidzamais fināls, kad krievu floti pie Cušimas nogremdēja ar visu, kas tur iekšā, un visu, kas tur klāt. Arī manas mātes brālis, jūrnieks būdams, ir nogājis lejā ar vienu kuģi tanī Cušimas kaujā.

Katastrofa bija ārkārtīga. Līdz ar to iekšējais nemiers, kas bija Krievijā krājies, spēcīgi izpaudās uz āru revolucionāros pasākumos. Patiesību sakot, pats sākums nemaz nebija revolucionārs. Tas bija slavenais Gapona gājiens. Tas bija kāds pravoslāvu priesteris ar krustu un ar svētbildēm. Liela ļaužu demonstrācija devās uz pili ķeizaram iesniegt petīciju ar prasībām pēc vajadzīgajām reformām. Tas notika 1905.gada 9.janvārī. Demonstrācija vai manifestācija, kā to varētu saukt, nemaz līdz pilij netika. Turpat pils priekšā to saņēma ar artilērijas uguni, nogalinot 96 un vairāk par 300 ievainojot. Tas bija kaut kas vienreizējs, tas bija kaut kas līdzīgs sprādzienam. Pa visu Krieviju sākās protesta streiki un demonstrācijas: Maskavā, Varšavā, Rīgā – divas dienas vēlāk, 11.janvārī. 13.janvārī Rīgā notika vairākas demonstrācijas. Viena no tām nāca no Latgales priekšpilsētas uz Dzelzs tiltu Daugavmalā, kur to arī sagaidīja karaspēks un bez brīdinājuma atklāja uguni. Bija apmēram kāds 100 kritušo un ļoti daudz ievainoto. Tas bija Piektā gada revolūcijas atklāšanas moments, tās uzliesmojuma moments. Pie revolūcijas norises nekavēsimies, par to jau ir rakstīti veseli foleanti, un mums tas arī nav tas svarīgākais. Pievērsīsimies lietām, kas mūs interesē, par latviešu tautas garīgās dzīves iespaidu vai ietekmi, kas ar to ir radies.

Revolūcijas kustība Baltijā un Latvijā raksturīga ar to, ka tā no pilsētām, kur aptvēra rūpniecības strādniekus, ļoti spēcīgi pārsviedās un izpaudās arī laukos. Jau pieminētie apstākļi, kas saglabāja seno feodālo iekārtu un tās formas, tāpat muižniecības privilēģijas un lielā bezzemnieku masa, - visur tur revolūcija ieguva agrārās revolūcijas izpausmi ar asu terorismu pret muižniekiem: Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā, kā arī ar tā sauktajiem baznīcu nemieriem un baznīcu demonstrācijām, kas piederēja pie ļoti raksturīgajiem momentiem šajā ziņā. Cēloņi šai parādībai meklējami jau pieminētajos vēsturiskajos apstākļos sakarā ar Baltijas Baznīcas vācu pārvaldes iekārtu, tās ciešo atkarību no muižniecības un pašu draudžu atstumtību no pārvaldes.

Jau pravoslāvības agresijas laikos 1845.gadā Vidzemes sinodēs izskanēja tāda bikla balss par to, ka Baznīca maz veltot mīlestības un aprūpes vienkāršajām aprindām. Tas viss izklausās drusku aizplīvuroti – šī mīlestība, lai nerunātu par atklātu pretniecību, – mīlestības trūkums. Šīs vienkāršās aprindas nav nekas cits kā tie paši nevāci, kuri šīs Baznīcas priekšā nemaz neeksistēja kā īsti cilvēki. Tas izskanēja jau agrāk, kā tāda pašatziņa, ka, lūk, apstākļi toreiz dzinuši tos nevācus prom no šīs Baznīcas un padarījuši viņus par pravoslāvības aģitācijas upuriem. Ko varētu sacīt šinī jautājumā? Toreizējā pasīvā pretestība izpaudās latviešu masu bēgšanā no savas pamātes Baznīcas uz ķeizara ticību. Tagad tā parādījās atklātā uzbrukumā šai pamātei – Baltijas vācu Baznīcai.

Ļoti interesantu raksturojumu šeit sniedzis viens no mūsu ievērojamiem publicistiem, literātiem un rakstniekiem Nonācs, kas ir sakopojis ziņojumus par 1905.gadu, kā taisni noritējusi šī revolūcija lauku apstākļos. Nonācs arī ļoti interesanti izvērtē visus šos notikumus. Viņš, starp citu, saka tā:

„Būtu tomēr maldīgi domāt, ka visi mācītāji būtu atradušies draudžu pārvaldīšanas un vispār tā laika novecojušās dzīves iekārtas aizstāvētāju pusē. Visi mācītāji, var teikt, bija vienisprātis tikai vienā ziņā un, proti, tanī, ka viņi bija patvarību pretinieki, bet ar to nav teikts, ka viņi visi būtu bijuši tautas tiesību pretinieku pusē. Ievērojama daļa latviešu tautā redzamāko mācītāju ieņēma noteiktu stāvokli reformām par labu un tādā garā uzstājās gan presē, gan mācītāju sinodēs, neskatoties uz savu ciešo atkarību no patrona, no draudžu priekšniecības un muižniecības vispār. Tas notika nevien laikā, kad revolūcijas vilnis bija visaugstāks, bet arī tad, kad jau bija iestājies lūzums, t.i., kad jau darbojās soda ekspedīcijas, arī tad viņi palika pie šī paša viedokļa. Lielais vairums mācītāju, sevišķi vācu tautības, zināms, bija reformu un līdz ar to katras kustības pretinieku pusē. Patiesībā pārsvarā un vienīgi tie bija gandrīz tikai vācu tautības mācītāji. Uz šo parādību jāskatās kā uz vēsturiski izskaidrojumu, protams, neattaisnojamu no mūsu tautas un zemes interešu viedokļa. Vēsture pa tam pagriezusies citādi, nekā domāja līdz tam varenā muižniecība un no viņas atkarīgā Baznīca, respektīvi, mācītāji. Par ko vēsture ir spriedusi tiesu, tas mums vairs nav jātiesā. Šie diametrāli pretējie uzskati pašu mācītāju starpā uz mūsu dzīves iekārtas nepilnībām un trūkumiem, un tātad arī viņu attiecības pret 1905.gada kustību kā tādu izsakās nepārprotami tā laika rakstītā vārda liecībās, un šīs liecības mums var noderēt par augšā teiktā apstiprinājumu.” ( “Mācītāju ziņojumi par 1905.gada revolūciju“ O. Nonāca priekšvārds un sakārtojums, Rīgā, 1930., “ Kultūras Balss “, 3.lpp. )

Ir šeit arī ļoti interesanti viedokļi, kādi tikuši izteikti.

Ļoti strīdīgs, piemēram, bija jautājums par baznīcu apsardzību. Ko nozīmē baznīcu apsardzība? Arī pret baznīcām vērsās terors. Baznīcās bruka iekšā revolucionāri, dziedāja savas dziesmas, rāva mācītājus nost no kanceles un arī citādā veidā izturējās ļoti agresīvi. Protams, ir bijuši arī upuri. Tas viss radīja sajukumu un radīja arī jautājumu – kā būtu jāpasargā baznīcas no apgānīšanām, jo šo apgānīšanu sekās laba tiesa baznīcu bija slēgtas, dievkalpojumus tur vairs tad neturēja, gaidot apstākļus, kad to varēs atkal atjaunot citādos apstākļos. Un tur nu bija arī ļoti krasi priekšlikumi. No vācu puses bija prasība, ka jāorganizē pat militāra aizsardzība – vai no laicīgās varas puses, vai arī turpat no muižu ļaudīm, lai uzturētu kārtību un sargātu dievnamus, ka tur nenotiek šīs nekārtības, aizkavētu demonstrācijas, kas tur mēģinātu ielauzties, un tamlīdzīgi. Ļoti strīdīgs bija šis jautājums. Kā šinī lietā izturējās mācītāji? Viena puse visu svaru lika uz bruņotu spēku, otra to tikpat noteikti noraidīja.

Ir dažas personas, un es gribētu, lai jūs iegaumētu viņu vārdus un viedokļus, jo mēs vēlāk ar šiem cilvēkiem vēl sastapsimies Latvijas Baznīcas vēsturē jau pavisam citādā sakarā.

Agrākais Dzērbenes mācītājs un prāvests Kārlis Irbe. Prāvests Kārlis Irbe, kuru Latvijas laikā iepazinām kā mūsu Baznīcas pirmo bīskapu. Toreiz viņš bija Cēsu iecirkņa prāvests un Dzērbenes draudzes mācītājs. 1905.gada "Düna Zeitung’ā“ polemizē ar draudzes patronu H.v.Laudonu par baznīcas aizsardzību. Irbe bija pret katru baznīcas aizsardzību ar ieroču palīdzību. Viņš paļāvās tikai uz pašas draudzes iekšējo morālisko spēku.

Ļoti plaši ticis pārrunāts nemieru jautājums, piemēram, Vidzemes mācītāju sinodē 1905.gada rudenī. Sapulcē nolasīta virsmācītāja Kēlbranta (Kaehlbrandta) vēstule, kurā bijuši izsacīti ļoti naivi pārmetumi latviešu un igauņu mācītājiem par to, ka latviešu mācītāji kaut kādā veidā ir šīs kustības piekritēji un atbalstītāji, - prāvests Irbe pienācīgi atraidījis šos pārmetumus. Par sapulces tālāko gaitu tā laika laikrakstos lasām: „Sakarā ar nolasīto virsmācītāja Kēlbranta vēstuli vācu mācītāji lūdza latviešu un igauņu mācītājus, lai tie atklāti izsakot savas domas par šo kustību un par nacionālo stāvokli šai lietā.” Tātad viens eksāmens latviešu mācītājiem. Uz to Raunas latviešu mācītājs Jende garākā runā attīstījis šādas domas: „Vispirms jādara starpība starp tādiem, kas aktīvi piedalās, un tādiem, kas savos uzskatos tapuši tikai šaubīgi. Pret šīs kustības aktīviem ļaudīm, kā baznīcas gānītājiem un dedzinātājiem, ne ar sprediķiem, ne ar traktātiem nebūs panākumu. Tos līdzekļus varēs lietot tikai pie tiem draudzes locekļiem, kas būtu atturami, lai tos neievilktu kustībā. Bet tāpat revolucionārās kustības apspiešana ar varu, kā arī šādi traktāti uzskatāmi tikai par priekšdarbu īstam darbam. Iekšķīga miera nodibināšanai vēl tikai ir jāsākas. Šis darbs pastāv iekš tā, ka jānovērš rūgšanas un nemiera dziļākie cēloņi, kuri ir meklējami tagadējos sociālos un ekonomiskos apstākļos, nevienādā pienākumu un tiesību sadalīšanā.” Ļoti precīzi un tādā kā formulas veidā pateikts: nevienādās tiesības un nevienādie pienākumi. Tas zīmējās uz to, cik lielas tiesības bija muižai visās garīgās lietās un, protams, laicīgās lietās, arī pieprasījums pēc visām nodevām un nastām, bet pienākumi bija tikai otrā pusē, t.i., zemnieku kārtai un Baznīcas ļaudīm, kuriem jāpilda šīs vienpusīgās prasības un izkārtojumi.

„Draudzes prasa lielāku piedalīšanos baznīcu pārvaldīšanā un patronu, kurš pret draudzes gribu ievēl mācītājus, atrod par atmetamu.” Tik droša valoda no mācītāja Jendes. „Un ja tagad muižniecība apspriežot skolu projektu, tad nebijis vis aizmirstams arī atļaut tautskolu uzturētājiem, t.i. pagastiem, runāt līdzi.” Nevis muižniecība apspriedīs skolu jautājumu viena pati, bet arī pagasti, kas uztur šīs skolas. Protams, tie nerunāja līdzi nemaz. Te jūs redziet tās tiesības un pienākumus. „Par vietējo skolu pašvaldību runājot, esot katrā ziņā jāgādā, ka visās vietējo skolu valdēs arī būtu balstiesīgi locekļi, no viņiem pašiem ievēlēti. Tāpat vienlīdzīgi ir jāsadala arī ceļu klaušas pēc zemes lieluma uz muižām un pagastiem. Rentes būšana ir jāpārvērš gruntniecībā, jo tā dod iemeslu kurnēšanai.” Tas ir viens ļoti ass vārds. Mums tas izklausās tāds ļoti vienkāršs – rentniecība, tas nozīmē, ka mācītāju zemes saimnieki bija rentnieki. Viņi maksāja savu renti mācītājiem un, protams, arī slēdza līgumus, un tāpat arī šie līgumi varēja tikt atcelti, un rentnieks varēja tikt padzīts. Ir jāpārvērš par gruntniecību, t.i. par īpašumu, – ka tie, kas šo zemi apsaimnieko, kļūst arī tās īpašnieki, ne tikai rentētāji. „Bez kavēšanās mācītāju muižu mājas jāpārdod, jo tās traucē mācītāja amata darbu, tāpēc ka viņš tagad ir arī rentes kungs. Arī citas reformas ir vajadzīgas. Un – ja ir tā, kā Baltijas vācu laikraksti ziņo, ka visas lietas Baltijā esot labā kārtībā, tad katrā ziņā tā ir maldināšana. Jautājumi ir tik svarīgi un tik nobrieduši, ka tie visi prasa risinājumu,” – to sacīja mācītājs Jende.

Pēc tam prāvests Irbe referēja par saviem piedzīvojumiem, brīdinādams sevišķi jaunākos mācītājus: ar notiesāšanām no kanceles nevar cerēt kustību apkarot. Tā varot vairāk kaitēt nekā laba darīt. Amata istaba tam ir vairāk piemērota vieta, jo tur varot sarunu daudz labāk piemērot apstākļiem. Beidzot viņš – Kārlis Irbe – nevarot atstāt nepieminētu tagadējās draudzes organizāciju. Kad konsistorija uzdevusi aprunāties, vai draudze pati negribot organizēt baznīcas apsardzību. Patiesībā ļoti interesanti pacelts jautājums no tādas nevainīgas puses. Konsistorija uzdevusi noskaidrot draudžu viedokli baznīcas apsardzības jautājumā. Un prāvests atbild, jā nu, kad tagad konsistorija uzdevusi aprunāties, vai draudze pati negribot organizēt baznīcas apsardzību, tad ceļas jautājums – kā izzināt draudzes gribu. Vispirms viņš domājis griezties pie baznīcas priekšnieka, bet visiem jau esot zināms, ka baznīcas priekšnieki un draudžu griba saskanot reti, jo draudzes priekšnieks ir barons. Tādēļ viņš domājis par patronu, bet arī tas nevarot izteikt, ko draudze gribot, jo patrons un draudze esot dažreiz gluži pretējās domās, patrons arī esot tikai muižas kungs. Arī konventa delegāti kā politiskā pagasta reprezentētāji nevarot būt baznīcas draudzes gribas izteicēji. Prāvests nācis pie gala slēdziena, ka viņa Dzērbenes, Drustu draudzēs tagad nemaz neesot mutes, ar ko izteikt draudzes gribu. Jāgādā par labāku draudzes organizāciju. Daži mācītāji te teikuši, ka runājot savas draudzes vārdā, bet draudzes vārdā nemaz nevarot runāt, jo tagadējās draudzes pašas nevarot ne savu gribu izteikt, ne arī kādu uz to pilnvarot - runāt draudzes vārdā. Tādēļ esot vajadzīgas pamatīgas reformas. Ar to noslēdzas referāts laikrakstā “Balss”.

Jūs tomēr redzat to interesanto, īpato, patstāvīgo un veselīgo stāju tai vēl nelielai latviešu mācītāju daļai, kas drosmīgi šinīs lietās uzstājās. Kad es lasīju šīs ziņas, man arī kļuva ļoti skaidrs, ka Latvijas pirmajam bīskapam tiešām vajadzēja būt Kārlim Irbem. Viņš vēlāk to vēl vairāk apstiprināja ar darbošanos mūsu Baznīcas jaunveidošanā. Viņš bija tas, kas, Latvijas Baznīcai topot, teica šo lozungu: Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca – tautas Baznīca. Toreiz cilvēki tam nepiegrieza lielu vērību, domāja – nu, tas tāds patriotisks nosaukums. Nē, tas ir dziļi būtisks jautājums un viens dziļi būtisks sauciens pēc tā. Mēs bijām tuvu šim jautājumam, izejot atkal no vienas aizbildniecības, kamēr te sāka jaukt mūsu Baznīcas lietas pilnīgi ārpusē stāvoši ļaudis, kuri katrā ziņā gribēja savu patronātu šeit pār mūsu Baznīcu uzspiest. Tā kā vecos laikos baroni, tā jaunākos laikos te ir kaut kādas grupas.

Starp tā laika latviešu mācītājiem bija arī kādi, uz kuriem vācieši, mīksti izsakoties, raudzījās ar lielu neuzticību. Pēc viņu brošūras “ Die Revolution in den Ostseeprovinzen von 1905 –1906 “ minēsim tikai pāris gadījumus šinī sakarībā.

Runājot par baznīcas nemieriem Skujenes–Lodes draudzē, tiek atzīmēts tas savādais apstāklis, ka mācītājs Kaspars mītiņa laikā baznīcu neesot pat atstājis. Tādēļ viņam bijis jāatbild kara lauku tiesas priekšā, kur viņš ticis nopratināts. Viņam bijuši jāsniedz pierādījumi, ka viņš ir monarchistiski noskaņots. Tikai pēc vairāku draudzes locekļu un pareizticīgo mācītāju nopratināšanas aizdomas pret mācītāju Kasparu tika atzītas par nepamatotām un mācītājs tika reabilitēts.

Par Palsmanes draudzi Valkas apriņķī tanī pašā grāmatā, starp citu, ir teikts sekojošais, ka tad, kad mācītājs Bergs slimības dēļ atteicies no amata, 7.decembrī Palsmanē noturētā mītiņā, kuru vadījis kāds no Vecpiebalgas ieradies Pēterburgas students, par mācītāju ievēlēts Vecpiebalgas mācītājs Gailītis, kurš ievēlēšanu arī pieņēmis. Un 13.decembrī, tātad nevis svētdienā, bet darba dienā, viņš Palsmanes draudzē un tūdaļ nākošā dienā Aumeistaru draudzē noturējis ārkārtējus dievkalpojumus. Aizkustinošu uzticību savai baznīcai pie tam esot parādījis ķesteris Jēkabs Ābelis. Minētais students pieprasījis, ka dievkalpojumā jādzied revolucionārā dziesma: “Mostieties jūs, darba ļaudis” meldijā “Ak, Jeruzāleme, modies”. Tas arī bija viens no paņēmieniem baznīcas nemieros, kad revolucionārās dziesmas bija sacerētas garīgo dziesmu meldijās, arī “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” meldijā un vēl kādās citās, ar kurām tāpat kā ar sarkaniem karogiem pavadīja visus gājienus. Ķesteris pret šādu nodomu ar visu sparu protestējis un pēdīgi griezies pie augstākās instances – mācītāja Gailīša, bet tas atteicis: man nav pret to, ko iebilst. Tad nu tālāka pretošanās bijusi lieka, tomēr ķesteris vismaz to panācis, ka viņš neteicis draudzei priekšā mazpazīstamās dziesmas vārdus, bet tikai dziesmu pavadījis uz ērģelēm, jo citādi viņa iemīļotās ērģeles būtu sācis spēlēt kāds pie baznīcas pavisam nepiederīgs cilvēks.

Pats par sevi saprotams, ka jau noteikti revolucionāru kategorijā vācieši ierindoja mācītāju Rozenu. Teiktajā raksturojumā ir dažas atzīmes no “Baltische Revolutions - Chronik” 23.oktobrī. Nemieri Rīgā. Visās kapsētās, kur apglabāti kritušie sociāldemokrātu partijas biedri, tikušas turētas runas un dziedātas revolucionārās dziesmas. Kādu kritušo revolucionāru piemiņai domātu dievkalpojumu mācītājs Rozens nevarēja noturēt, jo tam paredzētā baznīca bija slēgta un karaspēka ielenkta. 30.oktobrī Romanova ielā 25 notika liela sapulce. To apmeklējuši pāri par 1000 sociāldemokrātu un nacionālistu. Vācieši tās lietas ļoti saista vienu ar otru, un nacionālisti viņiem ir taisni tāda pati nelaime kā sociāldemokrāti. Chronists atzīmē sapulces vadoņos arī mācītāju Rozenu un to apstākli, ka sapulces beigās pieņemta rezolūcija, kura nosūtīta ministrijai. 19.novembrī notika Vidzemes un Kurzemes pagastu delegātu kongress. Tas bija latviešu revolucionārās kustības kulminācijas punkts un nozīmēja atklātu nostāšanos pret valsts varu. Kongress pieņēma mācītāja Rozena priekšā likto rezolūciju par Baltijas autonomiju. Arī beigu vārdus teica mācītājs Rozens, aicinādams uzstāties pret kungiem.

Pietiks ar šiem nedaudzajiem piemēriem, lai raksturotu vienas latviešu mācītāju daļas ieņemto stāvokli 1905.gada notikumos, kā arī to neuzticību, ar kādu vismaz uz zināmu daļu latviešu mācītāju raudzījās vācieši.

Pavisam citāds lietu uztvērums, kā to redzējām arī no šīs grāmatas satura, bija vācu tautības mācītājiem. Vismaz viņu nospiedošajam vairākumam.

Jelgavas lauku draudzes mācītājs Bernevics “Baltische Tageszeitung’ā” 1906.gada vasarā asi uzbruka Valsts Domes loceklim Jānim Čakstem, toreizējam Jelgavas advokātam, vēlākajam mūsu Latvijas prezidentam. Viņš bija advokāts Jelgavā un Krievijas Valsts Domē ievēlēts deputāts. Uzbruka Čakstem par to, ka viņš uzdrošinoties valsts dzīvē runāt par mācītājmuižu zemes atsavināšanu un izdalīšanu bezzemniekiem. „Ka mūsu baznīcu un draudžu iekārtā un draudzēs daudz kas ir labojams, to mēs zinām visi, bet,” – turpina mācītājs Bernevics, zīmējoties uz Čaksti, „ka tie līdzekļi, kurus Jūs pielietojat, nevis lietu labo, bet gan bojā, to arī mēs zinām. Vai mūsu tauta un mūsu draudzes jums par šiem līdzekļiem kādreiz pateiksies, to gan jūs pats redzēsiet. Vēsturi nevar grozīt pēc sava prāta.” – To raksta vācu mācītājs Bernevics.

Ko tad īsti Čakste kā Valsts Domes deputāts bija nogrēkojies? Lūk, ko. Apspriežot Krievijas Valsts Domē jautājumu par klosteru un kabinetu zemēm, Kurzemes tautas vietnieks Čakste pēc krievu avīzes “Reč” atreferējuma bija runājis apmēram tā: „Še man jāgriež uzmanība uz Baltijas guberņām. Lieta tā, ka Baltijas guberņās mācītājiem bez saviem parastiem ienākumiem ir vēl ienākumi no zemes. Šīs baznīcu zemes sastāv no mācītājmuižām, kā arī pie mācītājmuižām piederīgām mājām, kuras tiek nodotas zemniekiem arendā (tas ir, nomā). Mācītājmuižas bieži ir tikpat lielas kā jebkura cita privātā muiža. Starp zemniekiem, kuri nomā mācītājmuižām piederošo zemi, un mācītāju tādā kārtā izceļas nebeidzami strīdi. Bez tam nomas kontrakti tiek slēgti uz visai īsu laiku. Galu galā tā nodibinās stāvoklis, kur altāra kalps pārvēršas par ikdienišķu veikalnieku, ar ko viņa īstā nozīme draudzē ar laiku pavisam izzūd. Jūs, kungi, būsiet lasījuši, ka pagājušā vasarā nemieri Kurzemes guberņā pa lielākai daļai notika baznīcu zemju dēļ. Es cieši domāju, ka Baltijas guberņas baznīcu zeme katrā ziņā jāatdala no baznīcām un jāpiešķir zemniekiem.”- Ļoti skaidri raksturojis stāvokli un vajadzību šis deputāts, advokāts, vēlākais mūsu valsts prezidents.

Kā uz šādu latviešu deputāta uzstāšanos reaģēja aizvainotā muižniecības patmīlība rāda vēstule, ko Čakstem uz Valsts Domi piesūta Grobiņas barons: „Čakstes kungs, Jūs esat Kurzemes Valsts domnieks, tātad Jums pēc labākās zināšanas un apziņas jāapsver un jāpārrunā tie jautājumi, kas Jums nāk priekšā, attiecoties uz mūsu Baltijas apstākļiem. Bet, ievērojot Jūsu musinošās runas, es uzlūkoju par savu pienākumu Jums nevien izsacīt savu nicināšanu, bet arī īsi un skaidri Jums pasludināt, ka es un mani domubiedri, starp kuriem atrodas arī latvieši, Jūs uzskatām par neģēlīgu, prastu demagogu, kurš savu dzimteni pārdod par pāris radikāliem cīņas vārdiem. Es mīlu šo latviešu tautu un ienīstu katru, kas bez vēsturiskas jēgas pārdroši mēģina izpildīt kultūras plaisu ar nacionālu trakumu. Vēsture Jums, Čakstes kungs, teiks savu spriedumu, un tas terorisms, kuru Jūs izaiciniet, cerams, Jums padarīs galu, kad lapa būs griezusies (tas ir, pārvērst lapu). Dziļi nicinādams, barons Jūlijs fon de Ropp, Grobiņā, 15.maijā, 1906.gadā, monarchists konstitucionālists.”

Uz šo vēstuli Jānis Čakste atbild 1906.gada 25.maijā “Tēvijas” 60.numurā šādi: „Baron fon de Roppa kungs, atsaucoties uz manām musinošām runām, Jūs, kā domāju, zīmējaties uz tām manām runām, kuras turēju sakarā ar gaidāmām agrārreformām Baltijā un kurās aizstāvēju tās domas, ka priekš Baltijas zemnieku apgādāšanas ar zemi ir vajadzīgs arī privāto muižu zemi ekspropriēt (t.i., atsavināt), kā arī mācītāju muižu zemes līdz ar visiem mācītājiem saimniekiem. Ka tādas runas Jūsu cienīgās ausīs skan kā musināšana, par to es neesmu šaubījies nemaz. Es tikai brīnos par to, ka viņas tikai tagad jūs uzmusinājušas. Līdzīgas runas es jau turēju 1902.gadā, kad toreizējā guberņas komisija pārsprieda mūsu zemkopības trūkumus un vajadzības. Bet toreiz viņas Jūs maz uztrauca, tādēļ ka jūs bijāt pārliecināti, ka nekas no šīm runām nekad neiznāks. Turpretim tagad tā lieta paliek nopietna. Ja jums būtu cik necik saprašanas priekš mūsu zemes patiesām vajadzībām un ja jums cik necik būtu spējas izkūņoties no vecu laiku aizspriedumiem, tad jūs manas runas nemaz tā nebūtu uztraukušas. Jūs esat to panākuši, ka no jums visa zeme vairs nekā negaida. Jūsu pēdējais landtāgs jums parakstīja galīgo spriedumu. Tagad runā citi, un viņi to darīs, kauču jūs mētātos ar nezin kādām rupjībām. Jūsu apgalvojums, ka jūs mīlot to latviešu tautu var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka jūs mīlat arī savu jājamo zirgu un medību suni. Tikai to jums vajadzētu iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens negrib īsti ticēt. Bet mēs nemeklējam jūsu mīlestību, kura mums jau labi pazīstama. Mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribat saprast, ka bez jums vēl kādam citam varētu būt tiesības. Un te ir jūsu nelaime: “Quos deus perdera vult dementat prius” ( “Ko Dievs grib iznīcināt vai samaitāt, tam Viņš vispirms atņem prātu”). Ko mēs meklējam, to mēs sasniegsim bez jums. Jūsu cerība, ka lapa griezīsies uz otru pusi, šoreiz jūs piekrāps, kauču vēsture gan māca, ka viņa daudzreiz griezusies jums par labu. Kas vienreiz izdodas un desmitreiz izdodas, vienpadsmito reizi vairs neizdodas. Apdomājiet labi, vai jūs tagad nestāvat vienpadsmitās reizes priekšā. Beidzot Jums gribētu dot padomu nesteigties vēsturei priekšā un aiztaupīt savu nicināšanu uz vēlāku laiku. Viņa tad varbūt Jums noderēs pašam priekš sevis. 23.maijā, 1906.gadā. Jānis Čakste.” Šai vēstulei patiesībā ir viens dziļi būtisks vēsturisks raksturs – tik pat tajā vācu pašpaļāvības lietā un tajā katastrofā, ko Čakste ir viņiem pateicis. Vēstures lapa pagriezās drīz pēc tam, bet ne uz baronkunga pusi. Un uz visiem laikiem.

Mācītājam Bernevicam Čakste dod principiālu atbildi “Tēvijas” 1906.gada 27.jūnija numurā, kurā, starp citu, viņš raksta tā: „Redzat, mācītāja kungs, kad beigsies tā kārtība, kuru jūs uzbāzāt draudzēm pret viņu gribu, kur jums jātirgojas ar arendatoriem un saimniekiem, kur jums jāizgudro fifīgi rentes kontrakti, kur jums jālingo laukā no tēvutēvu mājām zemnieki, dažreiz atraitnes ar maziem bērniem, tad jūs paliksiet draudzē par īstiem mācītājiem un tad jūsu svars būs tik liels, ka jūsu balss spēs atturēt draudzes locekļus no neapdomīgiem soļiem un darbiem, tad jums nebūs jābēg no aģitatoriem, bet aģitatori bēgs no jums. Arī varas darbi, kurus nekad neesmu ieteicis, bet gan esmu nosodījis, ir augs, kuram pie mums bija auglīga zeme netaisnajos, novecojušos apstākļos. Bet ja nosoda varas darbu darītājus, tad nevar slavēt un lielīt tos, kas šādus apstākļus radījuši un tos vēl cenšas visiem spēkiem uzturēt.”

Tāda bija polemika Baznīcai būtiskajos jautājumos, un, kā jūs redzat,. Piektā gada revolūcija patiesībā daudz lielākā mērā bija taisni agrārā revolūcijā Latvijā. Revolūcija pret visāda veida neizturamajiem apstākļiem, un tas īpašais fokuss parādījās taisni mācītāju māju zemēs un mācītāju muižu zemēs, kuras visādā veidā nozīmē apgrūtinājumu, kā jau arī te toreizējais advokāts ļoti pareizi pasaka, tas padara mācītāju ne vairs par mācītāju, bet par vienu šeptmani, kuram jāslēdz visādi līgumi, jāstrīdas ar līguma slēdzējiem, jātiesājas ar viņiem un tamlīdzīgi.

Revolūciju pavadīja terors. Laukos tas vērsās arī pret muižām un muižniekiem. Terors bija tāds, ka prasīja arī cilvēku dzīvības no muižnieku puses un nodedzinātās muižu mājas. Latviešu apdzīvotajā Vidzemes daļā nodedzinātas 183 muižas. Kurzemē nodedzinātas 229. Pavisam Latvijas teritorijā – 412. Igaunijā igauņu Vidzemes daļā – tikai 47. Kaut kā latviešos šī kustība bija spēcīgāka. Muižnieki arī bija revolucionāro grupu saņemti, tiesāti un arī noslepkavoti. Vēlāk tas atsaucās ar milzīgu pretteroru. Pie tā mēs tālākā laikā vēl kavēsimies.

Terors vērsās arī pret mācītājiem un pret draudzēm. Par baznīcu nemieriem jau tika pieminēts, ka revolucionāri lauzās baznīcās tur turēt mītiņus un arī mēģināja kādreiz uzspiest mācītājiem nest savus karogus. Bijuši gadījumi, kad mācītāji tika smagi piekauti. Draudžu izturēšanās bijusi ļoti dažāda. No vienas puses - tāds biklums, ka revolucionāru teroristiskā nostāja cilvēkus iebaidīja un kādreiz arī vairoja viņu pulkus. Ne velti nemieri bija izrisinājuši domu par militāru aizsardzību, kura šur un tur laikam arī bijusi spēkā pie vācu mācītājiem. Tomēr raksturīgi, ka tas nepanāca savu mērķi.

Piektā gada revolūcijas laikā Latvijas teritorijā ir noslepkavoti 5 mācītāji. Visi – vācu mācītāji, un tikai viens viņu starpā pārvācojies latviešu mācītājs.

Mācītājs Kārlis Šilings (Schilling,1865–1905), arī mācītāja dēls, noslepkavots Nītaurē 1905.gada 10.septembrī. Pie viņa pastorātā ieradušies divi vīri, it kā sniegdami viņam adresētu vēstuli. Kad viņš vēstuli paņēmis un gribējis doties to lasīt, viņu nošāvuši.

Prāvests Ludviks Cimmermans (Zimmerman,1852-1906) kopā ar sievu Katrīnu noslepkavots Lielvārdē. Nošauti pastorātā, kur ieradusies teroristu grupa, kad mājās bijusi tikai mācītāja sieva. Turējuši viņu mājas arestā, kamēr atbraucis mācītājs, un tad viņus abus nošāvuši.

Mācītājs Fridrichs Alberts Grīns (Grühn,1859-1906)noslepkavots 1906.gada 11.maijā. Nošauts ceļā uz baznīcu Rojas tuvumā. Braucis pajūgā, nošauti zirgi, kučieris un tad arī pats mācītājs.

Mācītājs Jūlijs Bušs (Busch,1879-1907) no Neretas, noslepkavots 1907.gada 29. jūlijā ceļā uz filiālbaznīcu Ilzenē.

Beidzot vēl mācītājs Vilhelms Taurītis (1870-1906) Doles mācītājs. Viņa tēvatēvs arī mācītājs, latvietis, tāpat arī viņa tēvs – mācītājs. Mācītājs Vilhelms Taurītis jau bija pārvācojies un tiek minēts vācu mācītāju pulkā. Visa šī mācītāju saime ir bijusi Doles mācītāji, un viņš ir noslepkavots Dolē 1906.gada 23.novembrī. Savos aprakstos Šāberts par Baltijas martīriem zina stāstīt, ka noslepkavošana esot izdarīta it kā atriebības dēļ. Šis cilvēks esot bijis ļoti maigs un ļoti iemīļots. Vienmēr aizrunājis arī par visiem revolucionāriem labu vārdu, bet vienā gadījumā, kad viņam arī lūgušies, lai aizteic kādu labu vārdu par vienu no šiem revolucionāriem, viņš atteicies to darīt, tāpēc ka tas esot bijis viens nelabojams noziedznieks. Nu, kādā veidā tā nelabojamā noziedzība pastāvēja? Vai iekš tā, ka viņš bija revolucionārs, vai iekš tā, ka viņš varbūt bija nacionālis, jo tie jau arī skaitījās vāciešiem nelabojami noziegumi. Drīz pēc tam viņš ticis savā mācītājmājā nošauts.

Kāda bija mācītāju izturēšanās pret revolucionāriem? Vācu mācītāju izturēšanās jau principā bija atraidīga, ja arī ne aktīvi pretestīga, bet ne vienmēr un ne katrreiz. Man ir atmiņā kāds aculiecinieks, kas to stāstīja pats. Tas ir jau mirušais Dalbes mācītājs. Es viņu ļoti labi pazinu. Viņš vēl Latvijas laikos bija mācītājs Zaļeniekos. Revolūcijas laikos viņš bija Dalbē, un tas bija jau pēc revolūcijas, kad darbojās soda ekspedīcijas, kuras pārmeklēja mājas, lai atrastu, kur ir paslēpts vai paslēpušies meklējamie revolucionāri un citāda veida iznīcināmie. Viņš stāstīja tādu gadījumu. Kādā dienā pie viņa pastorāta atskrien aizelsies cilvēks un lūdz patvērumu: viņu vajājot, ja atradīs, tad viņš ir pagalam. Brigāde, kas nodarbojās ar apcietināšanām un iznīcināšanām, jau tepat kaut kur ir. Ko darīt? Mācītājs kaut kur viņu iegrūž – kādā telpā vai šķūnī, vai citur. Vārdu sakot, steigā to cilvēku kaut kur paslēpj. Nav ilgs laiks, kad mācītājmājas pagalmā iejāj meklētāji un ļoti varonīgi un braši saka, ka viņi te tūlīnās izdarīs meklēšanu, jo viņi meklē noziedzniekus, lai nedomā tos slēpt. Mācītājs, iznācis uz lieveņa, saka tā: vai jūs esat atbraukuši, vai jūs esat ieradušies, es tūdaļ par jūsu ielaušanos ziņošu jūsu priekšniecībai. Es esmu mācītājs, te ir mācītājmāja. Tad soda brigāde teic – lūdzu atvainojiet, piedodiet un tā tālāk. Un prom ir. Vecais mācītājs bija labs cilvēks. Es viņu pazinu, viņš jau bija vecs vīrs, un vēlāk viņš laikam izceļoja.

Šodien nesāksim jaunu nodaļu, kas būs par revolūcijas izskaņa un par to, ko šī revolūcija bija devusi Baznīcai.

Slavenais 1905.gada 17. oktobra manifests ietvēra sevī arī tā saukto ticības brīvības deklarāciju. Šim manifestam bija liela nozīme, jo tas vismaz formāli  Krievijas valstī izbeidza patvaldību. Jūs šo valdības formu varbūt nemaz nesaprotiet, bet tās atveidi ir pazīstami nedaudz citādā izpausmē. Tie ir pazīstami tajās modernajās patvaldībās, kuras sauc par diktatūrām, – vienvaldība. Valdinieks ir likuma devējs un arī tiesību izpildītājs. Vienvaldība – valdīt bez tautas pārstāvniecības. Ministri un valdība ir ķeizara uzaicināti, un ir ķeizaram arī atbildīgi. Nekādas tautas pārstāvniecības nebija. Ar šo 1905.gada manifestu Krievija pārveidoja savu satversmi, un ķeizars bija spiests aicināt tautas pārstāvjus, kad tika sasauktas Domes. Piemēram, arī Čakste bija šinī otrajā Valsts Domē par delegātu no Kurzemes puses. Šī jaunā iekārta radīja zināmu un ļoti mērenu demokrātisma raksturu ar vēl ļoti daudz visādām piekāpēm un atkāpēm par labu tam pašam absolūtismam.

Svarīgi ir tas, ka tur ietilpa arī tolerances jautājums – reliģijas brīvība, arī brīvība mainīt savu ticības piederību. Un tūdaļ sākās masveidīga rekonversija no pareizticības. Mūsu Baznīca vairs neatguva to visu atpakaļ. Bija izmainījušies laiki, bija izmainījušies cilvēku uzskati pret ticības lietām, arī pret uzspiesto pravoslāvību. Viena tiesa ar to bija jau apradusi, bet tomēr atplūdi bija lieli. Nākošā reizē es jums nosaukšu datus. Atplūdi atpakaļ uz katoļu Baznīcu, atplūdi pat uz muhamedānismu, arī uz žīdu ticību, kuri bija bijuši kaut kādā veidā spiesti pāriet pravoslāvībā. Tur radās šie lielie atplūdi. Tas bija tas īpatējais, kas garīgā ziņā ir vērā ņemams. Arī dažas citas lietas. Nākošais laikmets jau ir tas, kas mūs ved tuvāk vēl lielākiem notikumiem - Pirmajam pasaules karam.