20. lekcija
1993. gada 31.marts

XIX – XX gadsimtu mija

Tautisko centienu laiks, kas aptvēra laiku no 1853. līdz 1895.gadam, deva spēcīgu impulsu latviešu tautas sabiedriskai un kultūras dzīvei, īpaši literatūrā iezīmējot šos nacionālisma un romantisma elementus, bet jau 1890.gadi iezīmējas ar jaunām idejām – sociālismu, racionālismu un materiālismu, ko mēdz saukt par Jauno strāvu. Par tās sākotnību mēdz uzskatīt Raiņa 1893.gadā atvesto sociālisma literatūru no ārzemēm, kura tūlīnās tika pavairota, izplatīta un propagandēta. Kristīgā Baznīca Baltijā, cieši un nelokāmi glabādama savu konsekvento vāciskumu, saņēma asu kritiku un pat ļaužu novēršanos no tās. Šis laikmets bija liktenīgs un reizē traģisks Baltijas vācu Baznīcai, un laikmeta izpausmes sevišķi smagi skāra latviešu tautu, lielā mērā noteicot tās turpmāko un, gandrīz jāsaka, tradicionālo attieksmi pret reliģiju vispār un sevišķi pret kristīgo Baznīcu. Skepse, kritika, novēršanās, ateisms un cīņa pret Baznīcu atrada savu īsto sākumu šajā laikmetā. Tajā pašā laikā latviešu tautas saimnieciskais, politiskais, sociālais un nacionālais stāvoklis aktualizējās savās īpatās problēmās. Starptautiskā sociālisma idejas lielā mērā kļuva par jauno reliģiju. Šīs dzīves taisnīgā iekārtošana kļuva gandrīz vai par reliģisku ideālu. Un ne bez iemesla. Ļoti spēcīgā un spējā rūpniecības attīstība piepludināja Rīgu, Liepāju un arī mazākās pilsētas ar lauku ļaudīm, kas izveidoja plašu, jaunu šķiru – strādnieku proletariātu. Sablīvēti pilsētās, bieži ļoti primitīvos, neērtos, nechigiēniskos dzīves apstākļos, ar nenoregulēti ilgu darba laiku, zemu izpeļņu, visāda veida spaidiem, apgrūtinājumiem un rupjībām darbavietās un no darba devēju puses šie izsakņotie cilvēki bija viegli satverami sociāliskās nākotnes rožainajiem sapņiem un pelnītai kritikai pret sociālo netaisnību.

Tajā pašā laikā laukos ļoti smagi spieda senā feodālisma atliekas. Muižu uzkundzēšanās, nenokārtotais zemes jautājums kā visā Eiropā, tā arī Krievijā un Latvijā prasīja pēc jaunas, taisnīgas izkārtošanas īpašuma, darba, peļņas un cilvēku tiesību lietās, šī prasība bija kļuvusi dzīva un meklēja risinājumu. Baznīca, ja arī tās darbinieki saskatīja šo problēmu aktualitāti un atrisinājuma nepieciešamību, kā to redzam vēlāk 1905.gada notikumu vērtējumos no latviešu mācītāju puses, Baltijas vācu Baznīca saglabāja savu iekapsulētību uz āru un savu katalepsiju – sastingumu - iekšienē, un piedzīvoja izraidīšanu no cilvēku dvēselēm un pat no dzīves. Šī vāciskā organizācija palika kā svešs, nepakustināms svešķermenis latviešu tautas vidū. Latviešu mācītāji un darbinieki tās vidū bija ieslēgti it kā mājas arestā, kavēti un atturēti, pat vajāti par mēģinājumiem tuvoties savas tautas dzīvei. Kas bija tautiskais vai nacionālais - jaunlatvietis –, tas jau tūlīnās bija kļuvis par tādu rejamo vārdu šajās aprindās. Ja atskaitām dažus mācītājus, kas bija no latviešu, tāpat no igauņu vidus, tad vienīgie garīgie amati, vienīgā garīgā līdzdaļa Baznīcas dzīvē no latviešu puses bija draudzes pērminderi – praktiskie, zemākie kalpojošie spēki un tāpat arī konventa locekļi, kuriem teorētiski piekrita tiesības runāt līdzi mācītāju vēlēšanās, bet tas ne vienmēr tā notika.

Šajā ziņā raksturīga dzejnieka Friča Bārdas stāja, kas raksturo laikmetu. Te citēju no grāmatas, kura tagad iznākusi - “Friča Bārdas raksti” 2.sējums. Friča Bārdas dziļo un nopietno attieksmi pret reliģiju var raksturot kā diezgan neparastu gadusimta sākumā, kad latviešu inteliģences vidū moderns bija ateisms - to min visi viņa biogrāfi. Semināra biedrs A.Sestuls atzīmē, ka jau toreiz Bārda esot teicis – viņš gribot studēt teoloģiju. Vēlāk dzejnieka interese piegriezās filosofijai, bet arī tieši tādā pašā aspektā kā atbilžu meklēšana: „Kas biju, kas būšu un esmu kas es”, un viens no plašākiem darbiem, pie kā Bārda strādāja, ir “Domas par reliģiju”. Friča Bārdas ticība, atgrūžoties no tēva mājām, no tēva māju tradicionālā luterisma, arī domās par reliģiju uzrādot Baznīcas vēsturiskās vainas Latvijā un attieksmē pret latviešu tautu, izgāja sarežģītu meklējuma ceļu, kas balstījās Platona, Kanta, Bergsona, Nīčes un citu autoru studijās. Fricis Bārda interesējies arī par budismu, viņš raksturojisBudu kā vienu no cilvēces lielajām personībām blakus Kristum, Platonam, Tolstojam un citiem. Taču būtiski tuvs Bārdam budisms nekļuva, jo austrumnieciskā domāšana un austrumnieciskā stāja viņam kā eiropietim jau pati par sevi bija nepieņemama. Šī FričaBārdas stāja bija ļoti raksturīga viņa laikmetam un arī turpmāk, kad tā sauktā pozitīvā nostāja pret “reliģiju” nozīmēja piesliešanos vispārējam reliģiskam panteismam un Dieva esamības atzīšanai, bet nekādā ziņā šī piesliešanās nebija ģenuīdi kristīga. Kristus atzītā ģenialitāte blakus veselam pulkam līdzvērtīgu pēc katra atsevišķā ieskatiem un pēc komplektējumiem, kur daži iekomplektēja tajās ģenialitātēs arī Ļeņinu un tamlīdzīgas lietas, – tā bija tāda mums latviešos ļoti pazīstama reliģisko ideju pasaule.

Kādēļ tas tā bija? Varbūt varam pārmest latviešu tautai neiedziļināšanos, zināmā mērā seklumu un sekošanu ārzemju paraugiem, kad modē bija šis reliģisms, ja vispār par reliģijas lietām bija kaut kāda runa vai doma, bet diemžēl nenoliedzami jāsaka, ka izsekojot latviešu tautas garīgajai vai kristīgajai izaugsmei, tā ir bijusi ārkārtīgi apgrūtināta. Tikai šinī laikmetu mijā tas parādījās visā spilgtumā tajās cīņās, ar kādām Baltijas evaņģēliski luteriskā vācu Baznīca, kura bija arī kaut kādā sakarā ar latviešu un ar igauņu tautu, bet kas bija vācu Baznīca, šī vācu Baznīca cīnījās visādiem spēkiem un līdzekļiem visur tur, kur kaut kas izpaudās tāds latviski patstāvīgs. Negantā cīņa pret Brāļu draudzi, tad atkal cīņa pret nacionālo atmodu, un visur cīņa gāja līdzīgos virzienos - šis pārakmeņotais un vāciski apdvestais kristīgās ticības izpausmes veids, nacionālā neiecietība un neuzticība pret konkurējošiem nevāciem, kas centās tiekties uz augšu. Ja ņemam to vērā, mūsu pārmetums latviešu inteliģencei varbūt kļūst mazāks. Tā laika literatūrā un vispār latviešu literatūrā vairs tikai pa kādai dzirkstij redzam kaut ko atplaiksnām no ticības, un arī tur, kur atplaiksnī, tas ir ļoti tālu no kristīgās ticības īstajiem pamatiem un priekšstatiem. Piemēram, tās pašas Poruka jūsmas par balto baznīcu, kas stāv kalnā un kam viņš lūdz, lai baznīca arī par viņu lūdz, – tas ir tāds blakus lietu apjūsmojums. Kad skatāmies vēlāk mūsu tā sauktos korāļu dzejniekus – Andrievu Niedru, tad tur ir tā dzīves reliģija, tur ir tā kapsēta ar viņas asariņām un ar viņas mierinājumiem, tur ir tie bārenīši un tās māmulītes, un smiltiņas apdziedātas. Visas šīs blakus parādības kaut kā tiek apdzejotas, bet būtiskais paliek malā. To vēl sevišķi parādīja 1905.gads. Tas bija grēks pret latviešu tautas dvēseli, kas konsekventi bija šai vācu Baznīcas organizācijai 80 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā, kopš lielā, vispārējā Baznīcas likuma konsistorijās, nevienā no konsistorijām, atskaitot vienu atsevišķu gadījumu ar Sakranovicu, kas tur bija dažus gadus Kurzemē, konsekventi, tā sakot, no bēniņiem līdz pagrabam šī uzbūve bija tikai vāciska, bez vienas personas, nez vai pat arī durvju sargs nebija vācietis, pie visām tām lietām.

Kristīgās ticības vieta vēl bija lauku mājās, māju dievvārdos, vēl čaklos baznīcas apmeklējumos un sakramentu saņemšanā. Savās atmiņās Friča Bārdas brālis Antons Bārda stāstīja par šiem mājas dievvārdiem, kurus turēja mājastēvs – viņa tēvs, būdams lielā mērā tāds kā īsts priesteris savā mājā, sevišķi izceldams Lielo Piektdienu. Lielajā Piektdienā dievvārdi notika trīsreiz, nebija nekāda sarunāšanās, nebija nekāda ēdiena gatavošana, nepieciešamie, neatliekamie darbi darīti klusībā, liela norimšana godbijībā, tāpat arī svētdienas dievvārdi. Te ir viena ļoti raksturīga īpašība. Tā sauktie mājas dievvārdi, kurus turēja tēvs vai vecaistēvs un visa saime tika sapulcēta. Te bija kāda īpaša latviska iezīme garīgajā pasaulē un ticības stājā. Vai tā bija latviešu pārmantotā kristianizētā mājas priesteru tradīcija? Ja atceramies Brēmenes Ādamu, kas, raksturodams kuršus un Kurzemi, saka, ka tur katrā mājā esot burvji un maģisko izdarību veicēji - viņu priesteri. Priesteru kārtas senajā latviešu reliģijā nebija, bet mājas kults bija. Kā atzīmē šie novērotāji, bija burvību darītāji, maģijas piekopēji un tie bija šie būrēji, par kuriem tad arī teica – tie bijuši ļoti spējīgi tajās īpašībās, tā ka no tāliem apvidiem cilvēki braukuši pēc viņu pareģojumiem un burvestībām. Tas esot raksturojis turienes kuršu pagānisko dzīvi. Vai šī namatēva priesterības tradīcija Latvijā nav atradusi savu turpinājumu taisni šajos vispārējos kristīgajos mājas dievvārdos? Tas ir temats, ko būtu vērts dziļāk papētīt.

Smagu, neizlabojamu triecienu šai dievbijības kopšanai nesa nākošais 1905.gads un pasaules karš, bēgļu gaitas, sekulārisms un pilnīgi citādi izveidojusies cilvēku dzīve laukos, topot brīvajai Latvijai. Vienkopus tik daudz ārkārtīgu, pamatus kustinošu notikumu un apstākļu. Jau lielā mērā kristīgai ticībai atsvešināta, materiālisma un ateisma ideju ietekmēta, asā kontraversē pret pārakmeņojušos vācu Baznīcas iekārtu un rīcību, latviešu tautai, garīgai dzīvei un piederībai kristīgajai Baznīcai bija jākonfrontējās līdz šim vēl tās vēsturē nepiedzīvotas pārbaudes un patstāvības izcīņas iznīcināšanas draudu priekšā.