18. lekcija
1993. gada 17.marts          

Latvijas Baznīcas vēsture
Latviešu tautas garīgās augšupejas ceļš XIX gadsimtā

Šodien stāvam neparasta temata priekšā Latvijas Baznīcas vēsturē. Šis temats ir aprakstāms, kā latviešu tautas garīgās augšupejas ceļš izglītībā, teoloģijā, aktīvā līdzdaļā sabiedriskajā dzīvē XIX gadusimtā. Iesākumā šis temats prasa atskatu uz lietām, kuras esam jau pārcilājuši. Atskats ir tikai ļoti vispārēja rakstura un kas atgādina to, kas tālāk un turpmāk būs būtiski svarīgi. Tāpēc to neuzņemiet kā tādu zināmu vienmuļību, ja atkārtojumā vēl kavēsimies pie latviešu tautas garīgās veidošanās un pie Baznīcas vēstures sākotnējiem laikiem.

Ar kristīgās ticības ienākšanu latviešu tautā radās pirmie patstāvīgie kontakti ar tā laika Eiropas garīgo kultūru. Tomēr līdz Reformācijai tās ietekme latviešos bija maza un trūcīga, izpauzdamās galvenkārt sinkrētismā, veco ticējumu sakausējumā ar vulgārkatolicismu, apvienojot katoļu mitoloģiju, kā kādreiz mēdz sacīt, ar seno latviešu mitoloģiju. To uzskatīt par ieaugšanu Eiropas garīgā kultūrā var ļoti nosacīti. Rakstības trūkums kavēja garīgās informācijas izplatīšanos. Apgūstot rakstu valodu – vācu un latīņu, latviešiem bija iespējams iekļūt katoļu priesteru kārtā, bet tādā veidā sagatavotie automātiski saplūda ar vāciem, viņu iespaids aprobežojās ar jau pieminētā sinkrētisma kulta popularizēšanu un mītiskajām tradīcijām. Bez šaubām, bija cilvēki, kas apguva kaut ko no toreizējās kristīgās kultūras, tie bija priesteri. Šo priesteru starpā bija arī latviešu un lībiešu jaunekļi, kuri bija paņemti līdzi uz Vāciju kā ķīlnieki un tur izglītojušies, bet viņi nenesa no sevis neko tālāk latviešu tautā, jo izglītība viņus sakausēja ar toreizējo kultūru, ko pārstāvēja Vācija, – latīņu katoļu kultūru. Viņiem gluži vienkārši nebija atsperšanās vietas latviešu tautā, kur varētu kaut kā izvērsties, atskaitot priesteru darbu.

Pirmo impulsu tālākai attīstībai deva Reformācija un Mārtiņa Lutera pamatprasība sniegt tautai Svētos Rakstus sludināšanā un rakstos tautas valodā. Tai bija eksplozīvs raksturs. Tā pēkšņi atrāva vaļā gara plūdu slūžas. Rakstīšanas un lasīšanas māksla, rakstītais un lasītais vārds ievadīja tautu dzīvē ticības izpratni un šo ticības patiesību īstenošanu. Pirmkārt, tas notika jau pašā vācu tautā. Bībele arī vācu tautai nozīmēja ļoti daudz kultūras veidošanā. Visur, kur Reformācija iesniedzās, šis moments un šis apstāklis – tulkotie Svētie Raksti – atrāva vaļā it kā kādas slūžas, kur pēkšņi tautas pamodās aktīvai garīgai dzīvei. Un tas ne tikai aprobežojās ar garīgo kultūru Svēto Rakstu un ticības patiesību nozīmē, bet arī vispār cilvēces garīgās kultūras celšanā un ietekmē uz kultūras veidošanos. Latviešu tauta, palikdama tikai savas orālās tradīcijas rāmjos, nebija spējīga uztvert, izprast un izpaust sevi. Reformācija atnesa atslēgu uz slēgtajām durvīm – alfabētu, gan svešu, ne pašu latviešu izveidotu, jo patiesībā tam nebija nekāda iepriekšēja pamata, tomēr visā savā neveiklībā jau plūstot gar ausīm un acīm, ja tā var teikt. Rakstītais vārds runāja uz latviešu tautas dvēseli. Nav mūsu uzdevums šajā vietā izsekot alfabēta izveidošanās vēsturei. Pieminams ir tikai tas, ka latviešu tautas izglītības ceļš un garīgā augšupeja sākās ar - gan vēl neveiklām rakstu zīmēm un negludā valodā - garīga satura kristīgās ticības mācības grāmatām: Pētera Kanīzija katoļu Katķismu, kas izdots Viļņā 1558.gadā, un nākošā gadā pirmais luteriskais Katķisms “Enchiridions”. Šīm pirmām Katķisma grāmatām sekoja citas – dievkalpojumu kārtības, dziesmu grāmatas, Svēto Rakstu tulkojumi. Līdztekus garīgai, kristīgai celsmei nāca latviešu tautas gara celsme. Vārdi – Mancelis, Fīrekers, Gliks: Manceļa sprediķu grāmata 1654.gadā, Fīrekera vārdnīca un garīgās dziesmas, Ernesta Glika Bībeles tulkojums 1689.gadā – ir neizdzēšami latviešu tautas vispārīgās gara kustībās un izglītībā. Latviešu valodas kopšana, tās atslēgšanās latviešu literatūrā, latviešu dzejā, latviešu garīgās atmošanās sākums – saistīti ar šo cilvēku vārdiem un viņu darbiem. Tad pieslēdzās garīgās dzejas un rakstniecības periods XVII un XVIII gadusimtā, un sāka parādīties pirmie latviešu autori. Pirmie latviešu autori – XVII, XVIII gadusimtenī – atbilde uz garīgo pieklaudzinājumu pie latviešu dvēseles. Jau pirmais latviešu mācītājs vārdā Vilhelms Šteineks (1681–1735), bet viņam līdzās arī mācītājs Reiters, kas jau bija studējis Tērbatā, iezīmēja latviešu tautas garīgās augšupejas, latviešu tautas atmošanās, latviešu tautas garīgās veidošanās pirmos drošākos pakāpienus.

Pietuvojamies XVII gadusimtenim, kad latviešu tautas garīgā un kulturālā izaugsme sāka iezīmēties trīs galvenajos virzienos – zeme, skola, Baznīca. Lēnā un nedrošā skolu attīstība, kas ar lielām pūlēm un pretestību veidojās zviedru varas laikos Vidzemē, nu guva spēcīgus impulsus. Zviedru valdība gribēja skolu jautājumā Vidzemē ievest tādu pašu kārtību, kāda eksistēja Zviedrijā un kur aprūpe par skolām ietilpa valsts uzdevumā. Livonijā un Baltijā šīs lietas bija muižniecības un garīdzniecības ziņā. Tūdaļ pēc Rīgas ieņemšanas Gustavs II Adolfs dibināja ģimnāziju Rīgā. Gadu iepriekš tāda jau bija nodibināta Tērbatā. 1632.gadā tika nodibināta universitāte Tērbatā. Tika uzsvērts, ka visās šajās mācību iestādēs paredzēta arī zemnieku kārtas izglītošana. Muižnieki bija dziļi sašutuši, jo jau Kārlis IX, piedāvādams Vidzemei Zviedrijas pārvaldi, bija minējis par to, ka izglītība un pieeja amatiem dodama arī zemnieku bērniem. Tas bija radījis spēcīgu un spontānu sašutumu, ka aizskartas muižniecības tiesības, jo muižniecības uzskati par zemnieku kārtu bija pavisam citādi, līdz pat tādam uzskatam, ka zemnieks tika uzskatīts par inventāru līdz ar zemi, uz kuras viņš atrodas, dzīvo un strādā. Tātad atšķirība bija bezgalīgi liela. Redzam arī, cik ļoti liels bija zviedru varas atstātais iespaids. Pa to īso laiku, kamēr viņi valdīja - šos 90 gadus Vidzemē, skolu jautājums tomēr bija pacelts augstu. Protams, tas vēl nemaz līdz galam nebija izveidots, bet tas nozīmēja jau lielu ieguldījumu tanī attīstībā, kā veidojās latviešu tauta par kultūras tautu, kā tā vispār veidojās par tautu, kas bija tie faktori, kas to tādu darīja. Sākumi ar rakstu ieviešanu latviešos bija tikai pirmais un vēl nedrošais solis. Nākošais bija skolas. Vidzemes bruņniecība, kura līdz tam bija lietu kārtotāja, visai maz bija par tām rūpējusies, un, nākot zem Krievijas, tālāk par solījumiem nekas netika darīts. Lai gan bija doti solījumi, ka arī muižniecība pievērsīsies zemnieku izglītības jautājumam, tas viss palika, gaisā karājoties.

Ļoti lielu impulsu latviešu tautas garīgās izaugsmes, vispārējās attīstības, sabiedrības veidošanās un tautas apziņas veidošanā devusi Brāļu draudze. Mēs līdz šim apskatījām Brāļu draudzi kā garīgu kustību, kas latviešu cilvēkus sakustināja. Tomēr, kā to ļoti pareizi atzīmējis profesors Adamovičs, latviešu ieaugšana kristietībā īstenībā ir notikusi tikai ar Brāļu draudzes atmodas kustību. Savā darbošanās laikā no 1729. līdz 1860.gadam Brāļu draudze devusi ļoti spēcīgu impulsu latviešu vispārējās garīgās attīstības, arī saimnieciskās, sabiedriskās dzīves veidojumā. Mūsu vēsturnieks Krodzinieks teicis: „Kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzsimtgadīgā miega, iedvesdama viņas izdēdējušajos kaulos jaunu dzīvību” – Brāļu draudze. To rakstīja latviešu pirmais ievērojamais vēsturnieks, raksturodams Brāļu draudzes nopelnu un arī uzdevumu, kāds tai ir bijis latviešu tautā. Arī bīskaps Ulmans – viens no visievērojamākajiem garīgiem darbiniekiem XVIII/XIX gadusimtā – par Brāļu draudzi teicis: „Tikai viens gaišs punkts atspīd šinī laikmetā. Tā ir Brāļu draudzes darbība Vidzemē, sākot ar 1735.gadu.” Šis viens gaišais punkts, šis meteors patiesībā bija kā kādas enerģijas uzlādēts koncentrāts, kurš atraisījās un izpaudās vienlaicīgi daudzos virzienos. Vispirms jau tas, ko pieminēju, citējot profesoru Adamoviču, – ieaugšana kristīgajā ticībā. Tas izklausās it kā ļoti vienkārši, bet aiz tā stāv viss lielais dziļums un nopietnība, ko tas nozīmē – būt kristīgam cilvēkam, ko tas nozīmē – dzīvot kristīgu un morālu dzīvi. Tas viss kļuva realitāte un apzinīgums latviešu tautā ar Brāļu draudzi. Tas kļuva par vienu no latviešu tautas rakstura pamatiem. Ieaugšana kristīgajā ticībā, bet arī tautas apziņas atmodā no inertās zemnieku masas – dzīvā inventāra - un pārveidošanā par apzinīgu sabiedrības locekli, spēcīgā izglītības impulsā, visas dzīves ievirzes pārveidošanā par aktīvu, mērķtiesīgu rosmi. Tas viss ir tapis Brāļu draudzes ietekmē. Varētu droši apgalvot, ka latviešu tautas patstāvības un neatkarības dīgļi tapuši Brāļu draudzes namiņos, par kuriem Brāļu draudzes pretinieki, vainas pie tās meklējot, teica, ka ļaudis tur sanākot apspriest politiskos jautājumus. Cik taisnības šādam apgalvojumam? Ir sava taisnība. Šis laikmets sakrita ar ļoti lieliem notikumiem Eiropas vēsturē, pa daļai varbūt arī Amerikas vēsturē: Amerikas valstu izveide, Amerikas koloniju atraisīšana un brīvība, Franču revolūcija, Napoleona kari, Eiropas restaurācijas kari un Poļu sacelšanās 1830., 1831.gadā. Visi šie tik intensīvie, spēcīgie, varenie notikumi, kas toreiz viļņoja pa visu Eiropu, veidoja, pārveidoja robežas, pārbīdīja tautas, kari un visāda veida citi notikumi – tie bija temati, kurus vairs nevarēja noslēpt. Tie nepalika ieslēgti tikai augstāko aprindu salonos, bet atrada ceļu un lielu interesi Brāļu draudzes namiņos. Kā Brāļu draudze nāca pie šīm lietām? Tad jau sāka rasties arī avīzes, ļaudis runāja un apsprieda šīs lietas. Tās nepalika apslēptas aculieciniekiem, kas bija nākuši no Eiropas, no Vācijas, arī tie paši Brāļu draudzes darbinieki – tie visi nesa šīs ziņas līdzi. Un tur ir taisnība Brāļu draudzes nīdētājiem, kas pārmeta un teica, ka Brāļu draudzes namiņos pārsprieda arī politiskos jautājumus. Jā, šie jautājumi nepagāja garām Brāļu draudzes cilvēkiem, kas bija pulcējušies kopā jau tādai aktīvai dzīvei. Tāpat kā viņi apsprieda zemes lietas, savus saimnieciskos jautājumus, tāpat pārsprieda visas šīs lietas. Brāļu draudzes darbošanās nepastāvēja tikai tā, ka sanāca Dievu lūgt, Dieva Vārdu lasīt, klausīties un tad tūlīnās pa durvīm laukā un prom. Tās bija tādas īpašas tautas sapulcināšanās vietas, kur domas tika izmainītas arī par citām lietām. Tā tas arī tagad kādreiz notiek, kad baznīcēni pēc dievkalpojuma vēl vai nu paliek kopā, vai sadalās grupiņās un arī aktuālus jautājumus pārcilā. Bez tā tas nevar būt. Šie Brāļu draudzes namiņi ir pavēruši latviešu cilvēkam skatu uz lielo pasauli. Brāļu draudze Latvijas vēsturē, latviešu tautas garīgajā, materiālajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē bija XVII, bet īpaši XVIII gadusimta lielās piedauzīšanās sākums, pie kura drupa gadusimtiem ilgi iekārtojumi un daudzu siržu domas tika atklātas. Šeit iezīmējās liktenīgo cīņu lauki un dalībnieki. Baltijas muižniecība un garīdzniecība krasi šķīrās savos uzskatos par Brāļu draudzi. No vienas puses, pat tās pretinieki nevarēja noliegt Brāļu draudzes ļoti pozitīvo lomu. Tie visi sastapās konstatējumos, ka tieši apgabalus ar Brāļu draudzes izplatību zemnieku morālā dzīve, tāpat lasīt un rakstīt prašana, raksturu krietnums, īpatā dievbijība un nopietnība izcēla šos novadus un šos cilvēkus pāri vispārējam līmenim. Arī aizlieguma periodā, tā sauktajā klusajā gājumā, pat Brāļu draudzes pretinieki bieži vien neievēroja, ka Brāļu draudzes locekļi tomēr pulcējās, apsprieda, noturēja savas lūgšanu sapulces. Raksturīgi tas, piemēram, ja atceramies notikumus ap Baložu ģimeni, ka vecais “Krekstiņu” saimnieks, kas nebija līdz tam bijis Brāļu draudzes darbinieks, šinī Brāļu draudzes vajāšanu periodā iekārtoja savos “Krekstiņos” Brāļu draudzes saiešanu un pats arī bija teicējs, tāpat arī viņa dēls. No otras puses, pretestība pret Brāļu draudzi izpaudās tās īpato reliģisko uzskatu, īpato kulta paņēmienu dēļ, kuriem nostiprinoties, krasi ortodoksālais luterānisms toreizējā Baznīcā un arī universitātē cēla teoloģiska rakstura iebildumus. Daļa mācītāju stipri cieta no konkurences un izraisīja īpatu naidu pret Brāļu draudzi, jo baznīcās pulcējās maz ļaužu, bet turpat blakus saiešanās visi ļaudis pat nevarēja saiet namiņos uz dievlūgšanām. Vēl dziļāk nedefinēta gulēja kāda neuzticība. Brāļu draudze bija atraisījusi latviešu cilvēkos garīgās patstāvības un rosmes, kam līdzi atmodās kāda ilgi nomākta īpašība latviešu dabā – iniciatīva un aktivitāte. Šī inertā masa, kura pakļāvīgi gāja smagajos vergu darbos, pacietīgi pacieta sitienus un baismīgos spīdzinājumus, kas daudzus noveda pat līdz nāvei, tagad šī masa bija ieguvusi spēju domāt, spriest, vērtēt, izrādīt iniciatīvu un aktivitāti; aktivitāti arī tādā veidā, ja varam ticēt dialogiem, kas pārstāstīti, piemēram, par tā paša Baloža sarunām ar mācītājiem - ar Madlienas mācītāju un tāpat ar mācītāju Treiju Rīgā. Šie dialogi parāda, ar kādu drosmi un pašapziņu šāds Brāļu draudzes teicējs varēja turēt teoloģisku disputu ar mācītāju. Protams, stipri populārā līmenī, bet tomēr varēja. Viņš vairs nebija mēmais uzklausītājs un mēmais paklausītājs, viņš bija arī līdzispriedējs un līdzivērtētājs. Ja runājam par latviešu tautas veidošanos un nobriedumu patstāvībai, tad šinī ziņā Brāļu draudze bija viens milzīgs devējs iniciatīvas un aktivitātes jomā. Kādreiz bija arī izcilas runas dāvanas, spējas vadīt garīgas sapulces, garīgas pārrunas, interese par sadzīves problēmām un iniciatīva to izkārtošanai. Kad tapa pagastu tiesas, runasvīru amati, nemaz nerunājot par amatiem Baznīcā – ķesteru, pērminderu, skolotāju darbā, tad taisni Brāļu draudzes cilvēki bija ļoti iecienīti savas krietnības, savas izpratnes dēļ, dzīvi sekodami XIX gadusimta lielajām problēmām. Tā latvietis sāka apzināties, ka viņš nav tikai muižnieka inventārs, tāpat kā zeme, kas ir muižnieka daļā, – latvieša augšupejas centienos pamodās apziņa, ka šī zeme ir arī viņa zeme, iekarotāju patvarīgi atņemta zeme. Raksturīgi, ka, piemēram, ārzemju ceļotāji, kas kādreiz brauca cauri Latvijai no Vācijas, no Holandes puses, arī Oleārijs savos ceļojumos caur Krieviju uz Persiju atzīmējis braucienu cauri Vidzemei un Igaunijai un sacījis, ka šeit ļoti nedroši jūtoties muižnieki, ka neuzdrošinoties vieni paši parādīties naktīs iedzīvotāju naidības dēļ. Tie uzskatot, ka muižnieki uzkundzējušies un atņēmuši viņu zemi - tas bijis XVII gadusimtenī. Bija pagājuši jau vairāki gadusimteņi, kopš zeme bija paņemta, bet tautas apziņā vienmēr vēl bija skats uz šiem ienācējiem kā nelikumīgiem paņēmējiem, aplaupītājiem, un ar tādu skatu tika pavadīta visa kungu rīcība - klusu ciešot, piespiesti un tomēr - sevišķi bīstami, ja viņi esot iereibuši. Tas esot īpaši bīstami šiem muižniekiem, jo alkohols jau atraisa visu patiesību un visu aktivitāti, un tad nāk uz āru tas, kas kādreiz tiek iekšā turēts un savaldīts. Laiks, sevišķi sākot ar Reformāciju, kad muižnieku īpašuma tiesības uz zemi un īpašuma tiesības uz cilvēku tika nostiprinātas, varētu sacīt, šie divi gadusimti būtu uzskatāmi gandrīz par tādu kluso, neatlaidīgo, lēno latviešu revolūciju, kad zemapziņā gruzdēja prasība pēc zemes, pēc atņemtās zemes, pēc šīs zemes atpakaļņemšanas. Jāsaprot arī īpatais vācu stāvoklis, īpaši muižniecības stāvoklis, kas bija izveidojies tāds pilnīgi vienreizīgs. Ja agrajos viduslaikos Eiropā pastāvēja feodālisms, kad valsts vara dalījās ar zemes varu – ķēniņš izveidoja apvidus saviem apakšniekiem, saviem lēņturētājiem tikai uz viņu mūža laiku un par to, protams, saņēma pretī kalpošanu, tad ar Livonijas sabrukumu muižnieki panāca stāvokli, ka viņu lēņi tika pataisīti jau par dzimtīpašumu. Stāvoklis bija tāds, ka Baltijā patiesībā valdīja viena kārta – muižnieku kārta, kas burtiski visu zemi turēja savās rokās. Viņi dabūja privilēģijas zem valsts varas, ka tiek pasargāti, un muižniecība kā vesela kopība slēdza līgumu ar valsts varu, teiksim, ar Poliju, pa daļai arī ar zviedru un atkal ļoti ar krievu valsti. Viņi atzina Krievijas virsvaru, bet Krievija atzina viņu patstāvību, viņu gandrīz vai pilnīgo neatkarību no valsts varas ar rīcību šinī zemē visos virzienos – zemes valdīšanā, zemes iedzīvotāju valdīšanā, tiesāšanā, viņu dzīves noteikšanā. Līgumos vienmēr tika likts ļoti liels uzsvars uz to – nostiprināt savas privilēģijas, pastāvēt kā valstij. Šo anahrono un atpakaļpalicīgo domu, kas Eiropā jau bija izbeigta, sākot no Reformācijas laikmeta, un ko Franču revolūcija izbeidza galīgā veidā, to vācu muižniecība turēja līdz Pirmajam pasaules karam, protams, ar ļoti daudz robiem, jo Krievijas valdība sevišķi pārkrievošanas un unifikācijas laikos, šāda veida privilēģijas centās atcelt un neievērot. Tad bija lielās vaimanas par netaisnībām, kādas šeit ciešot vācu muižniecība no krievu virsvaras. Lūk, šī latviešu tautas nostāja un lielā kontraverse starp muižniecību un latvieti, ka muižniecība ar ārkārtīgu vērību skatījās uz Brāļu draudzi, jo tā ienesa šo kaitīgo ievirzi zemniekos – viņu iekšējās patstāvības un reizē ar to arī saimnieciskās patstāvības domu. Kādreiz jau bija arī tādi ļoti apgaismoti vācu muižnieki, piemēram, Šulcs Aizkrauklē, kas bija izdevis savām muižām zemnieku likumus, t.i., regulēdams zemnieku stāvokli un paredzēdams arī zemnieku tiesības, – viņš un viņam līdzīgie tika no savas muižnieku kārtas norieti, pie malas aizbīdīti un zākāti. Merķeli, kas pacēla balsi pret šīm lietām, – to vācieši acīs negribēja redzēt, viņa vārds kļuva par sava veida lāsta vārdu. Šī vēlme saglabāt varu par katru cenu! Un atkal tā latviešu klusā revolūcija – ņemt varu savās rokās. Bija jau tā sauktā brīvlaišana, kad zemnieks tika brīvs - 1804.gadā, bet zemes viņam nebija, zemi dot nedrīkstēja, zeme bija jāvalda, kamēr 1860. gados vajadzēja tomēr tai zemei atļaut izslīdēt ārā no muižniecības rokām, atļaut zemi iegādāt tiem, kas to apstrādāja. Redziet, cik milzīgā bija šī cīņa un šī latviešu savas zemes atkalatkarošana. Ar to tad arī iezīmējās viss nākošais laikmets, tā sauktais tautiskās atmodas laikmets. Ja vaicājam, kur tad tapusi šī kontraverse ar vāciešiem, – taisni tajā apstāklī, ka vācu muižniecība un lielā mērā arī garīdzniecība, kas bija lielā atkarībā no muižniecības, piekopa šo ārkārtīgo norobežošanos, to, ko mūsu modernajos laikos saucam par aparteīdu. Mēs esam ienākuši tajos laikos, pasaules notikumos, to visu redzēdami, ka ir tā sauktais aparteīds, t.i., holandiešu vārds – atšķirtība, norobežošanās. Un šī stūrgalvīgā varaskāre, kas noveda arī pie stūrgalvīgās norobežošanās, tas beidzot padarīja to, ka vācu muižniecība un tai līdzi visa pārējā vācietība, šinī zemē nodzīvodama gadusimtus, bija kā tāds hidroponisks stāds. Jūs zināt, kas ir hidroponika, - ja kādu stādiņu ieliek tikai nepieciešamo sāļu šķīdumā ūdenī, tas nesakņojas nekur zemē un nevar arī īsti dzīvot, tas tikai eksistē, var kādreiz pat uzziedēt, bet tam nav nekādas nākotnes. Tas ir tikai tāds mākslīgs veidojums, kas parāda – var arī bez pamata eksistēt kādu laiku. Lūk, šinī cīņā frontes iezīmējās ar to, ka no vienas puses cilvēkam pieder viss – zeme un arī tas cilvēks, kas uz tās zemes dzīvo, strādā, - viss pieder pie zemes kā inventāra gabals zemes īpašniekam. Tas tika  definēts vēl XIX gadusimtenī kā visekstrēmākais uzskatu veids. Praktiski tas tāds arī bija. Un no otras puses - šis inventārs, kas sāka apzināties, ka viņš ir cilvēks. Lūk, šo apziņa, kad runājam par Brāļu draudzi un kad runājam par ieaugšanu kristīgajā ticībā, tad mēs arī redzam, ko nozīmē mūsu ticība un kristīgā ticība vispār, ko nozīmē Jēzus vārdi: „Es Esmu patiesība”. Mūsu piederība, mūsu sakļautība ar Viņu rada to stāvokli, ka iedarbojas šis Viņa vārds un Viņa patiesība. Šis vārds “patiesība”, ka mēs atzīstam, - palikdami Viņa vārdos, mēs iepazīstam patiesību un patiesība mūs atbrīvo. Atbrīvo visos tajos virzienos, kur cilvēks ir iežņaugts, kur viņš ir nebrīvs, mēs sakām – no grēka, no nāves, no velna varas. Pravietis Jesaja saka par cietumnieku palaišanu brīvībā, saistīto atraisīšanu un tamlīdzīgi, ka tas iedarbojas arī cilvēka dzīves vispārējā plūdumā, tas iedarbojas arī cilvēka raksturā. Un tur ir Brāļu draudzes lielais nopelns latviešu tautā, ka īstenībā tā bija latviešu tautas brīvības un Latvijas valsts neatkarības priekštecētāja, sagatavotāja, protams, to neturēdama par savu uzdevumu.

Šai atmodā uz patstāvību augstākās kārtas nojauta briesmas savai eksistencei. Radās idejas, ka latviešiem nedrīkst dot vairāk izglītības par elementārizglītību, ka latvieši vai nu jāatspiež atpakaļ viņu attīstībā - nebrīvībā un līdz ar to padotībā, vai jādenacionalizē – jāpārvāco, jāiekļauj savējos. Ļoti raksturīga lieta, ka šīs idejas vāciešos, kamēr viņi bija kopā ar latviešiem, nekad nenorima. Un tanī brīdī, kad radās kaut vai tikai idejas par to – iegūt politisko varu pār šo zemi, pār Baltiju, pār Kurzemi, pār Vidzemi – tūdaļ tam paralēli nāca visas šīs lietas: zemes atņemšana un atkalizdalīšana ieceļotājiem vāciešiem, latviešu, tā saukto iedzimto, izglītība nav ļaujama tālāk par pamatskolu, latvieši nav ļaujami nekur nekādos amatos un pēc iespējas arī pārvācojami. Kad lielajā mijkrēšļa laikā 1918.gadā pa šo zemi mīdījās visādas varas un vienu brīdi vācieši, vācu muižniecība meklēja dabūt virsroku pār vēl nenostiprinājušos Latvijas valsts sākuma veidojumu, programmas jau bija gatavas. Šajās programmās bija ierakstīts tas pats, kas jau XVIII gadusimtenī bijis. Ja domājam par tautu likteņiem, tad domājam tāpat kā par cilvēku likteņiem. Tur, kur cilvēki runā par likteņiem, tur viņiem parasti līdztekus nāk arī domas par cilvēku raksturiem, ka šie cilvēku raksturi paši kaldina savus likteņus. Un vācu tautai piemīt tāda nemainība dažās īpašībās, ka, neskatoties uz acīmredzamām neveiksmēm vai kļūdām, vai neiespējamībām, tā nepārtraukti atkārto vienmēr to pašu. Savu šauro un pa daļai jau pārdzīvoto feodālisma ideju varā šīs augstākās kārtas nepamanīja kādu baismīgu mākoni, kas strauji pletās un draudēja aizsegt viņu vācu debesis. Tieši netaisnā, pat varmācīgā cīņa pret Brāļu draudzi kļuva par tādu asu ieroci, ko tās turētāji bija satvēruši aiz asmeņa. Latviešu garīgā patstāvība padevības vietā kļuva par aktīvu cīņu pret aparteīdu, un zīmīgi, ka tieši Brāļu draudzes locekļi bija tie, kas izraisīja konfliktu ar vācu garīdzniecību, atklāti pārmetot tās trūkumus, un, diemžēl spītības vadīti, iekrita otrā ekstrēmā, kas nesa līdzi neizsakāmu, lielu postu Baltijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai un vēl pāri – latviešu tautai, iekļaujot lielu tās daļu ne ar ko nesalīdzināmā garīgā verdzībā un aptumsumā. Ļoti veikli izmantojot nejauko Baznīcas cīņu pret Brāļu draudzi, muižniecības varmācības pret saviem vergiem, sava inventāra neizsakāmo trūkumu, ko kāpināja vēl bads un nekautrīgā propaganda, latviešu tautā tika ieviests garīgais svešķermenis un Krievijas valsts varas pārkrievošanas politikas spēcīgais ierocis – pravoslāvība.

Raksturīgi, ka šajos XIX gadusimta 30./40.gados, kad ar tādu aizrautību notika cīņa pret Brāļu draudzi, taisni tanī brīdī ar lielu spēku, sparu, viltu latviešu tautai virsū nāca pravoslāvība. Tā bija apbrīnojama tuvredzība no vācu garīdzniecības puses, kas bija iekarsusi par Brāļu draudzes ierobežošanu vai iznīdēšanu. Kā viens vācu mācītājs saka, - tajos pārakmeņojošos formālā luterisma rāmjos nemanīdama, kas notiek aiz muguras. Patiesībā ne aiz muguras – turpat acu priekšā.

Pravoslāvība nāca ar daudz briesmīgākām lietām nekā Brāļu draudze ar savu pietismu. Lūk, tad notika latviešu tautas pagrieziens tanī virzienā. Savās sinodēs ļoti klusinātām balsīm kādreiz tomēr tika izteiktas domas par mūsu mīlestības trūkumu – kā sacīja vācu garīdznieki. Paši esam šo nelaimi, ko tagad nesam, sev uzgrūduši. Neesam savus apkopjamos, aprūpējamos locekļus ņēmuši vērā, esam kalpojuši galvenokārt augstākajām kārtām un pametuši tos - tur tiek meklēti vienmēr tādi aplinkus vārdi – tos nevācus vai tos nacionāļus novārtā un radījuši tiem iespaidu, ka viņi nemaz nepieder tai kopībai, ko sauc par evaņģēliski luterisko Baznīcu, kuru reprezentē tikai vācu mācītājs ar to mazo pulciņu vāciešu, kas ir ap viņu. Tie bija pareizi vārdi, bet tie bija pateikti jau par vēlu.

Iznāca tā ļoti liktenīgi, ka šo tik liktenīgo pavērsienu Latvijas Baznīcas dzīvē un latviešu tautas garīgajos likteņos izraisīja taisni Brāļu draudzes locekļi, jau pirmā kārtā Balodis, kas bija sludinātājs un teicējs; iznāca tāda it kā atspītība par visu to, kas bija darīts pret Brāļu draudzi. Nospiestās un aizliegtās Brāļu draudzes vietā latviešu tautai uzmetās viens īsts garīgs spaids un lietuvēns – pravoslāvība, pilnīgi sveša latviešu garam, ar saviem viltīgiem un varmācīgiem paņēmieniem. Viltīgi un varmācīgi iegūtie konvertītu pulki smaka šai garīgajā cietumā, briedinot latviešos negatīvo attieksmi pret reliģiju vispār un pret Baznīcu vēl īpaši. Visi centieni atraisīties, kā zinām, bija liegti, un tā šī garīgā cietuma izjūta pavadīja daudzus latviešu cilvēkus tanī laikā, atkal īpatā veidā radīdama šo nospiestības un spaidu stāvokli. Latviešu tautas, kas bija sākusi mosties jau pilnvērtīgai kultūras dzīvei, atklātajā brūcē, kura bija sista, sāka brīvi iemesties visāda veida infekcijas, kas postu vēl pavairoja: materiālisms, ateisms, nichilisms. XIX gadusimta otrā puse šo izraisīto un augošo simptomu rezultātā ieguva tā saukto jauno ticību – sociālismu, kurš sāka ieņemt latviešu tautas dzīvē ticības patiesības un garīgās celsmes vietu. Lielā mērā šī negatīvā attieksme pret reliģiju vispār, pret Baznīcu vēl speciāli bija pastiprināta ar milzīgu sajukumu, kas garīgi tika izraisīts latviešu tautā ar pravoslāvības uzbrukumu.

Tagad pievērsīsimies universitātei Tērbatā. Mēs jau runājām par tās sākumiem citā sakarā, bet arī par Tērbatas Universitātes vietu latviešu tautas garīgajā dzīvē, arī latviešu Baznīcas dzīvē. Tajā procesā, kas latviešu tautai lika pacelties no verga, no dzimtcilvēka, no inventāra, no priekšmeta, no baura, no zemnieku kārtas, no nevācu, no nacionāļu anonimitātes par tautu, ierindoties vēsturē un kultūras tautu saimē, Tērbatas Universitātei piekrīt izcila loma.

1632.gada 30.jūnijā ķēniņš Gustavs II Adolfs kara nometnē pie Nirnbergas parakstīja "Academia Gustaviana" dibināšanas aktu, piešķirot tai Upsalas Universitātes privilēģiju. 1632.gada 15.oktobrī Vidzemes ģenerālgubernators Johans Šute universitātes atklāšanas runā uzsvēra, ka universitātes labumus gūšot un tā būšot pieejama ne vien muižniekiem un namniekiem, bet arī zemnieku bērniem. Universitāte tapa ar četrām fakultātēm: teoloģijas, tiesību, medicīnas un filosofijas. Studenti galvenokārt nāca no Somijas, Zviedrijas, pa kādam arī no Vācijas. No latviešiem zināms Jānis Reiters, arī pieminētais Šteineks, vēlākais mācītājs Tukumā.

Ļoti interesanta personība ir Jānis Reiters (1632–1695) – latviešu mācītājs, medicīnas doktors, tiesību profesors un pirmais nacionālais cīnītājs. Dzimis Rīgā, amatnieka dēls. 1650.gadā beidzis Domskolu un iestājies Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē, 1656.gadā beidzis teoloģijas studijas, ceļojis pa ārzemēm, tad kļuvis par Raunas un Dzērbenes mācītāju. Nonācis konfliktā ar muižas pārvaldnieku, un šis konflikts izvērsies pavisam nejaukā veidā – rupjais vīrs ielauzies mācītāja mājā, ievainojis viņu un tāpat arī mācītāja sievu. Līdz ar to mācītājs nolēmis tur vairs nepalikt, jo atriebības kāre un ļaunums pret viņu tur bijis nepanesams. Uz sūdzību pamata, kuras vēlāk izrādījās nepamatotas, bīskaps Viceliuss Reiteru atcēlis no amata. Kārlis XI pavēlējis viņam atjaunot mācītāja tiesības. Reiters bija pirmais latviešu Bībeles tulkotājs. Tas bija viņam uzdots darbs, un viņš ir izdarījis dažu fragmentu tulkojumus. Valoda šiem tulkojumiem – ir iznākusi maza monogrāfija par Reiteru un tur ir arī novilkumi, kas rāda viņa tulkojumus, – ir apbrīnojami skaidra, ir ortogrāfiski jau ļoti labi pārdomāta latviešu valodas rakstība, kur nav jālauzās kaut kādā svešā izteiksmē. Viņš patiesībā bijis izcils zinātnieks, bet arī ļoti daudz cietis no muižniecības un garīdzniecības. Šo monogrāfiju astoņdesmitajos gados sarakstījis kāds Karulis. (Konstantīns Karulis – red.) Ja jūs to varat dabūt, katrā ziņā ir vērts iegūt kā vienu no vērtīgiem pētījumiem mūsu Baznīcas un arī vēstures jomā.

Tērbatas Universitātē studējis arī Georgs Mancelis (1593–1654) – teoloģijas licenciāts. Studijas beidzis 1615.gadā. Mācītājs Vallē, kara apstākļu dēļ no 1620.gada kalpojis Sēlpilī. 1625.gadā viņš devies uz Tērbatu, un kļuvis par Jāņa baznīcas mācītāju, no 1630.gada 13. oktobra – profesors Tērbatas Universitātē, vēlāk prorektors un rektors. 1632.gada oktobrī Tērbatas Universitātes atklāšanas brīdī viņš Jāņa baznīcā teicis svinīgo uzrunu latīņu valodā. 1637.gadā hercogs viņu aicinājis atpakaļ uz Kurzemi.

Tāpat Tērbatā studējošo latviešu teologu starpā ir pieminētais Šteineks, kas arī viens no retajiem latviešiem jau bija izvirzījies līdz augstākajai izglītībai.

Pēc kara posta, zviedriem atgūstot Vidzemi, 1689. gadā tika atjaunota universitāte Tērbatā ar Kārļa XI rīkojumu un tad tā saucās "Gustavo - Carolina" – Gustava un Kārļa Akadēmija. Latvieši, šķiet, tad nav studējuši, jo arī tās pastāvēšanas laiks bija ļoti īss. Jau pēc 10 gadiem tā izbeidza savu darbību. 1699.gadā Ziemeļu kara notikumos un apstākļos universitāti pārcēla uz Pērnavu, bet arī Pērnavā tā vairs nevarēja ilgi pastāvēt.

Tikai 1802.gada 12.aprīlī ķeizars Aleksandrs I izdeva pavēli par universitātes dibināšanu Tērbatā – "Universitas literarum Caesarea Dorpatensisis (Iureviensis)." – Ķeizariskā Zinātņu universitāte Tērbatā. Tas patiesībā ir jaundibinājums. Tieši šai universitātei, kura pastāvēja līdz 1918.gadam, piekrita izcila loma latviešu kultūrā un īpaši latviešu tautas teologu saimes izveidošanā. Teoloģiju studējuši, arī nepabeigušos ieskaitot, tā vidēji 200–300 latviešu. Studijas beiguši 160. Mācītāja vietas Kurzemē dabūjuši 35, Vidzemē apmēram 50. Ar mācītāja vietām latviešiem bija ļoti grūti. Pie tādām varēja tikt tikai atturīgākie latvieši, kas necentās uzsvērt savu latvietību un turējās vairāk malā, kā arī pārvācotie latvieši un latviešu kandidāti, kas noprecēja sava seniora vai kāda cita mācītāja, vai vācu kunga meitu. Tad bija zināmā mērā droši, ka tādam var ļaut ieņemt mācītāja vietu. Radās, piemēram, tāds stāvoklis, ka Kurzemē līdz pat pēdējam laikam pirms kara pārsvars - ne tikai pārsvars, bet absolūtais pārsvars - bija taisni šiem vācu tautības mācītājiem. Un ļoti interesanti ir vērtējumi, kuri tādos slīdošos vārdos kādreiz pasprūk. Piemēram, Šrenks savā Baltijas Baznīcas vēsturē saka, ka ar laiku Baltijas Baznīcas mācītāju saimē zuda vienveidība un tikai Kurzemē tā vēl kaut cik bija saglabājusies. Ko nozīmē šis vienveidības zudums? To, ka, piemēram, Vidzemē jau gandrīz vai puse no mācītājiem bija latvieši, bet Kurzemē vēl deviņas desmitdaļas bija vācieši – tā bija vienveidība. Nožēlojamais stāvoklis, ka tāds jaucējs faktors iejaucās Baltijas vācu evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Viņu citādi nevar apzīmēt. Ļoti interesanta ir vēl viena ziņa, arī tāda slīdoša piezīme. 1918.gadā, kad vācu okupācijas spēkiem vajadzēja no Kurzemes atkāpties, līdzi aizgāja daudzi no šiem vienveidības kungiem, mācītājiem ar pašu Bernevicu, Kurzemes pēdējo superintendentu priekšgalā, jo viņš bija ļoti aktīvi uzstājies vācu okupācijas laikā, visādā veidā rosinādams, atbalstīdams vācu varu un parakstīdams petīciju vācu ķeizaram Viļumam ar lūgumu ņemt Kurzemi savā pārvaldē, kļūt par Kurzemes hercogu. Lūkojoties no latviešu viedokļa, tas nu nebija nekāds lojāls akts, Bernevics jau to arī apzinājās un tāpēc emigrēja. Ļoti raksturīgi vārdi viņam veltīti nekrologā. Viņš mira apmēram 1935.-1936. gadā Vācijā kā Braunšveigas bīskaps. Vācieši viņu bija ieskatījuši par dikti vērtīgu, un Braunšveigas baznīcā, t.i., vienā nelielā vācu Baznīcas vienībā, viņš bija bīskaps. Šim Braunšveigas bīskapam tika veltīts nekrologs, rakstot, ka viņa dzīves traģiskais moments bijis tas, ka viņam vajadzēja atstāt savu dzimteni brīdī, kad taisni vērās vislabākās iespējas turpmākajam darbam, t.i., vācu okupācijas laikā. Tad vērās iespējas īstajam darbam un viņa dzimtene kļuva par diasporu. Par diasporu. Kas ir diaspora? Diaspora ir tad, kad kāda Baznīca, kāda ticība dzīvo svešā vidē kā viens mazākumiņš. Tādas diasporas, piemēram, tagad ir Rumānijā, kur rumāņi nejēdzīgi apietas ar ungāriem un ar vāciešiem, kas tur gadusimtiem ilgi dzīvojuši un izveidojuši arī savas Baznīcas. Protams, viņi ir minoritātes, viņi ir diaspora. Kurzeme bija kļuvusi diaspora pēc 1918.gada. Ko nozīmē šie vārdi? Kā tie jāsaprot? Tie jāsaprot tā, ka Kurzemē bija 6% vācu, 94% latviešu. No šiem 6% vēl kāds procents atkrita nost. 80% no Kurzemes iedzīvotājiem bija luterāņi, tāpat kā Bernevics bija luterānis, un viņi palika turpat Kurzemē. No Kurzemes aizbrauca varbūt tikai 2% iedzīvotāju – vāciešu. Un Kurzeme uzreiz kļuva par diasporu. Tātad tie 94% skaitās svešais elements, kura vidū šis elements, šie daži procenti – tā bija tā Baznīca. Summējot notikumus, varam sacīt, ka Baltijā līdz pat 1917.gadam pastāvēja evaņģēliski luteriskā vācu Baznīca, kam bija arī zināmas diakonijas un misijas, teiksim, dvēseles kopšanas saskares ar latviešu masu, kuras vidū eksistēja šī vācu Baznīca. Tas atkal ir tas elements, kas latviešus sarūgtina, un mēs saprotam tos XIX gadusimta un XX gadusimta latviešu nacionāli noskaņotos cilvēkus, kad viņi runā rūgtu valodu pret vācu Baznīcu, pret muižnieku un vācu mācītāju Baznīcu. Diemžēl sava tiesa taisnības tur ir un sava tiesa taisnības ir arī tam apstāklim, ka šī nostāja lielā mērā atsvešināja latviešu tautu no Baznīcas, kad 1917.gadā Pēterburgā tika organizēta latviešu evaņģēliskās Baznīcas konsistorija (zināmā mērā pagaidu konsistorija), un vēlāk ar 1922.gada sinodi, kad Latvijas Baznīca ar bīskapa Irbes teiktajiem vārdiem tapa kā Latvijas evaņģēliski luteriskā tautas Baznīca. Tautas Baznīca - mūsu latviešu tautas, pirmkārt, bet arī vispār luteriešu Baznīca.

Tikai daļa no šiem teologiem, kā jau pieminēju, kļuva par mācītājiem. Daudzi palika par skolotājiem, mājskolotājiem vai arī dabūja darbu diasporas draudzēs. Tās bija vācu draudzes Volgas vidusteces apgabalos. Vidzemē, bet galvenokārt Kurzemē draudžu vairums bija patronāta draudzes, kas iecēla mācītājus no vācu tautības teologiem. Šeit ļoti spilgti parādījās tas, ka Baltijas evaņģēliski luteriskā Baznīca bija vācu Baznīca. Par to liecina arī baznīcu nemieri, kas pagājušā gadusimta beigās un arī XX gadusimta sākumā izpaudās draudzēs pat lielos, atklātos nemieros, kad konsistorija uz laiku slēdza baznīcas un atcēla mācītājus, tāpēc ka draudzes neņēma pretī viņiem uzspiestos vācu mācītājus, un, ja arī beidzot ar varu viņi tika uzspiesti, tad draudzes un baznīcas stāvēja stipri tukšas.

Turpinot atskatu par šiem notikumiem - latviešu teologiem Tērbatā, latviešu mācītājiem latviešu draudzēs, draudžu cīņām pret patronātu un jau dažu latviešu draudžu tapšanu neatkarīgi no patronāta, ar savu pašpārvaldi, - tādas draudzes arī tapa un izveidojās pilnīgi jaunas, ar vispārējās atļaujas palīdzību, kādu tās dabūja no valsts iestādēm, bet nu būdamas padotas konsistorijai, ne vairs patronātam. Tādas draudzes Latvijā toreiz līdz Pirmajam pasaules karam bija četras. Jelgavas pilsētas Nikolaja draudze, kuru nodibināja mācītājs, vēlākais prāvests Jānis Reinhards un arī uzcēla lielu, varenu baznīcu. Tajā laikā, kad dega Jelgava un aizgāja bojā šī baznīca, padomju armijas iebrukušās karaspēka daļas nogalināja arī pašu prāvestu Reinhardu. Tad Liepājā Annas draudze, Cēsu lauku Jāņa draudze un Rīgā Miera draudze, kas vēlāk sevi pārdēvēja par Doma draudzi, pārejot no atsavinātās Jēkaba baznīcas uz Doma baznīcu. Šeit iezīmējās Latvijas evaņģēliski luteriskās latviešu tautas Baznīcas tapšana, kas notika, ja ne formāli, tad jau iekšķīgi nošķiroties no Baltijas vācu evaņģēliski luteriskās Baznīcas.

Vai jūs ievērojāt vienu īpatu attīstību, kāpēc mēs gājām šādu varbūt garlaicīgu atskatu? Kad jūs domās summējat šīs lietas, tad rodas aptuvens iespaids par izaugsmi Baltijas, respektīvi, Latvijas vēsturē. Līdz Reformācijas laikam to redzam tikai kā vācu vēsturi. Lasot Baltijas vēstures grāmatas, viss grozās tikai ap šo vienu stādu, kas bija izaudzis. Reformācijas laikā aizmetās viens pumpuriņš, kas pamazām sāka veidoties un veidojās paralēli, kamēr secinām, ka nav vienveidīgas Latvijas vēstures un nav vienveidīgas Latvijas Baznīcas vēstures, – ka ir divas vēstures. Mēs jau varam tās arī harmonizēt un kaut kādā veidā savienot kopā. To varam. Tomēr netiksim vaļā no tā nošķirtības stāvokļa. Ja jums būs Baltijas vai Latvijas vēsturē jāsastopas ar tādām lietām kā, piemēram, pilsētu lomu un attīstību Baltijā, tad jūs tur sastapsieties tikai ar to, kā šo pilsētu vācu elements savu dzīvi iekārtojis, viņu toreizējo kultūras dzīvi. Un, ja tad daudz, tad pieminējums, ka mājkalpotājos kādreiz bijuši arī kādi nevāci no laukiem. Kad caurskatām šo attīstību, tad redzam, ka, piemēram, tāds elements kā Brāļu draudze Baltijas vācu Baznīcas vēsturē gan tiek pieminēts un apskatīts no konfesionālā viedokļa, arī cīņa ar pietistisko novirzienu, kas lielā mērā iespaidoja Baznīcas dzīvi, tur būs piesaukti visi tie vācu mācītāji un darbinieki, kuriem bija sevišķi liela cīņa ar šiem virzieniem, pieminēti arī kādi, kas to varbūt atbalstījuši. Bez šaubām, pieminēts, ka vietējai lauku masai viņi bijuši kaut kādā veidā noderīgi, bet tas ir vien tāds blakus jautājums, kuru vācu chistoriogrāfija gan līdzi piemin, bet pie tā maz kavējas. Mums tas ir viens no mūsu Baznīcas vēstures un arī vispārējās vēstures būtiskiem, lieliem, svarīgiem elementiem – Brāļu draudzes tapšana, eksistence, tās darbošanās rezultāts, iespaids un tamlīdzīgi. Kādreiz, lekcijas sākdams, profesors Adamovičs citēja klasisko latīņu teicienu, kādai jābūt pētniecībai. Tai ir jābūt sine ira et studio. Ko tas nozīmē? Bez dusmām un bez partejiskuma naida. Pareizi, mēs piekrītam tam vārdam sine ira – bez dusmām, bez naida, bet nevaram tomēr sacīt, ka studijas mūsu vēsturē tādas ir, lai gan tām jābūt sine studio. Mums tomēr ir savs viedoklis, mēs aplūkojam vēsturi no mūsu tautas specifiskās vēstures, nevis to iejaucam vai pat izkausējam vispārinājumā, kurā dominē mums pavisam sveši elementi.

Vēl par Baznīcas struktūras un arī statistikas jautājumiem. Evaņģēliski luterisko latviešu apdzīvotie apgabali – Kurzeme un Vidzeme, latviešu un igauņu daļa, garīgās pārvaldes ziņā bija padoti Kurzemes un Vidzemes konsistorijām. Baznīcas satversme abās zemēs pamatojās uz 1832.gada likumu par evaņģēliski luterisko Baznīcu Krievijas valstī. Kāda bija konsistorijas struktūra? Tā bija vienāda gan Kurzemē, gan Vidzemē. Konsistorijas prezidents bija lajs, ne garīga persona. To iecēla ķeizars no diviem muižniecības izredzētiem kandidātiem, kurus landtāgs mēdza izvēlēt no ievērojamiem muižniecības pārstāvjiem. Tātad konsistorijas priekšgalā nenovēršami stāvēja kāda vācu muižniecības persona. Ievēlēšana notika muižnieku konventos, un kandidātus lika priekšā ķeizaram. Ķeizars apstiprināja vienu no tiem. Līdzīgā kārtā notika arī garīgā viceprezidenta iecelšana, kuram bija ģenerālsuperintendenta tituls – galvenais virspārzinis, to nozīmēja šis vārds. Viņš nebija konsistorijas prezidents, viņš bija tikai garīgais viceprezidents. Tātad laicīgā daļa dominēja pār garīgo. Līdzīgā kārtā notika arī šī viceprezidenta – ģenerālsuperintendenta – iecelšana no mācītāju vidus. Divus laicīgos asesorus iecēla iekšlietu ministrs no muižniecības izredzētajiem četriem kandidātiem. Muižniecība atkal deva savus četrus kandidātus - pa diviem kandidātiem uz katru no asesora amatiem, no šiem četriem divi tika nozīmēti par asesoriem, kurus apstiprināja ministrs. Divus garīgos asesorus – konsistorijas padomniekus – izvirzīja pati konsistorija, no kuriem pa vienam apstiprināja ministrs. Konsistorijas darbvedību pārzināja īpašs sekretārs un notārs ar juridisko izglītību. Ģenerālsuperintendents bija prāvestu un mācītāju amata kandidātu priekšnieks, mācības skaidrības un tikumīgās dzīves pārraugs. Viņam sešu gadu laikā bija jāvizitē visas konsistorijas iecirkņa draudzes. Konsistorija sakarus ar mācītājiem un mācītājiem savā starpā uzturēja, katru gadu sasaucot sinodi ar apspriešanas tiesībām.

Kurzemē pavisam bija 8 prāvestu iecirkņi, Vidzemē bija 4 latviešu un 6 igauņu iecirkņi. Prāvesta amatam mācītāji uzstādīja divus kandidātus, no kuriem vienu amatā iecēla ministrs. Jūs redzat, cik ārkārtīgi cieši piesaistīta pie valsts varas diktāta bija Baznīcas struktūra. Neviena brīva kustība, tikai ar ministra vai ar paša ķeizara atļauju. Katrā draudzē bija savs priekšnieks, dažos gadījumos varēja būt arī divi. Šos priekšniekus izvēlēja konvents uz trim gadiem no muižas īpašnieku vai arendatoru vidus baznīcas saimniecības un kārtības pārzināšanai. Tur balstiesīgi bija tikai muižnieki. 1870.–1874.gada rīkojumos gan bija paredzētas tiesības uz konventiem sūtīt arī zemnieku delegātus, bet tas palika gandrīz bez nozīmes, tikai pie kroņa draudzēm, t.i., kuras nebija patronāta draudzes, tas bija vairāk vai mazāk iespējams. Konventi varēja lemt tikai par saimniecības jautājumiem, iecelt pērminderus un vēlēt mācītājus. Patronāta draudzēs patrona priekšrocības ierobežoja konventa vēlēšanu tiesības. Tā radās konflikti - šie sauktie baznīcu kari. Jāsaka, speciāli izdestilēta un attīrīta no visa nevāciskuma, sistēma gribēja vienmēr un nepārtraukti to uzturēt skaidru, visās vēlēšanās tikai ar ļoti retiem izņēmumiem varēja kandidēt latviešu tautības mācītāji.

Tērbatas Universitāte sagatavoja mācītājus, un līdz ar to arī apsīka ārzemnieku ieplūšana. Dažā ziņā tam tomēr bija savs labums, jo, kad nebija Tērbatas Universitātes, tad uz Kurzemi un Vidzemi plūda amata kārie un arī labās dzīves kārie kandidāti no Vācijas, kuri, bez šaubām, šo nevācu valodu nepārvaldīja, kuri reizēm līdz pašam mūža galam to īsti nebija varējuši iemācīties. Visas lietas ar draudzi viņiem bija vēl svešākas nekā tiem, kas nāca no vietējiem.

Jau ap 1840.gadu, Kurzemē nedaudz vēlāk, Baznīcā juta konfesionālā luterisma garu, kas pārvarēja rupjo un primitīvo racionālismu, kāds savā laikā bija Zontāgam un citiem kungiem ar viņu ļoti īpatajiem priekšācēlumiem. Jaunais laiks nobīdīja pie malas racionālistu Dziesmu grāmatas. Jaunā Kurzemes Dziesmu grāmata tapa 1836.gadā ar 627 dziesmām, Vidzemē – 1846./1847.gadā ar 737 dziesmām. Izdeva arī jaunu Agendu visai Krievijai kopīgi, protams, uz tā paša 1832.gada likuma pamata. Latviešu valodā tā iznāca 1834.gadā, jaunizdevumā – 1900.gadā. Sākās jau modernisma iespaidi, arī kriticisma iespaidi teoloģijā. Laikā no 1912. līdz 1914.gadam bija tā sauktais Ticības Apliecības strīds.

Galvenie darbinieki Kurzemē bija ģenerālsuperintendenti K.L.Viliperts (1842–1861), T.E.Lambergs (1862–1887), R.J.Betchers (Bõttcher,1888–1897), O.K.J.Panks (Panck,1898–1907) un jau pieminētais A.H.Bernevics (1908–1918). Vidzemē izcilie teologi un Baznīcas darbinieki bija bīskaps F.Valters (1855–1864), A.F.Christiāni (1865–1882), H.Girgensons (1882–1888), F.Holmans (1889–1900), G.Ērns (Oehrn,1901–1906) un T.Gētgenss (Gaethgens,1906–1919). Latvieši augstākos amatos tika tikai izņēmuma kārtā. Piemēram, Ēģiptes un Demenes mācītājs K.Velceris kļuva arī par Sēlpils iecirkņa prāvestu. 1880.gadā Dobeles mācītājs Arnolds Rutkovskis (Rutkowski) kļuva par Dobeles prāvestu. Un 1898. - 1905.gadam – brīnums no brīnumiem – Lielauces mācītājs Sakranovics kļuva par Kurzemes konsistorijas garīgo asesoru. Tas bija vienīgais izņēmums visā Baltijas vācu vadītajā luterāņu Baznīcā. Tomēr arī tas bija jautājums, jo Sakranovics, būdams latviešu mācītājs, pats saka, cik ļoti daudz viņam bijis jānorij un jāpiecieš savā amatā; otrām kārtām, tikai tāpēc, ka viņš bija apprecējis vācieti un zināmā mērā apvācojies, viņš varēja tādu uzticību izpelnīties.

Ģenerālkonsistoriju Pēterpilī pazina tikai kā augstāko Baznīcas instanci, tās locekļi un vadītāji stāvēja tālu no šejienes. Vienīgais izņēmums, kad par ģenerālkonsistorijas viceprezidentu bija bīskaps Ulmans, kam bija labi pazīstami Latvijas apstākļi. Viņa lielais darbs visas Krievijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas apmēros bija tā sauktās Palīdzības kases dibināšana. Palīdzības kase evaņģēliski luteriskām draudzēm visā Krievijā, kas pirmajos 50 pastāvēšanas gados bija savākusi un izdalījusi pabalstiem trīs miljonus zelta rubļu. Tas bija milzīgs kapitāls, un šī Palīdzības kase tiešām bija ļoti vērtīgs palīgs un spēks, sevišķi mazākajām draudzēm dievnamu celšanai, pabalstiem mācītājiem un pat studentiem. Par tās darbu uzrakstīta vesela monogrāfija. Ir vērts kādreiz arī pastudēt šo lielo Baznīcas diakonijas darba veidu. Bez tam bīskapa Ulmana nopelns bija ievērojamais teoloģiskais mēnešraksts evaņģēliski luteriskajām draudzēm, protams, vācu valodā: Mitteilungen und Nachrichten für die ev. luth. Geistlichkeit Ruslands. Tur ir daudz vērtīgu ziņu, kas palīdz daudz ko saprast no mūsu dzīves. Protams, viņu viedoklis ir tāds, kā jau minēju, bet bija arī atreferējumi par tām sinodēm, kuras izteica savas nopūtas un žēlabas par pielaistajām kļūdām, zīmējoties uz Brāļu draudzes vajāšanu. Šis vērtīgais materiāls pastāvēja no 1838. līdz 1914. gadam. Ļoti rosīga kļuva iekšējā misija savos dažādajos izpausmes veidos. Sevišķi  ievērojami bija darbi, ko Jelgavā veica mācītājs Katerfelds pie diakonisu iestādes. Šādas diakonisu mājas pastāvēja Jelgavā, Rīgā, Liepājā. Protams, švesteres, kas tur tika uzņemtas, bija vācietes, pa retai varbūt kāda latviete, bet viņas bija arī pilnīgi šīs pašas Baznīcas varā. Jelgavā Kurzemes konsistorija uzturēja un vadīja dažus ļoti ievērojamus diakonijas iestādījumus, piemēram, Jelgavas kurlmēmo skolu ar ļoti labi izvērstu darbu un lieliskiem skolotājiem. Man nācās kādus no viņiem arī iepazīt. Otrs bija tā sauktais Tabors. Tabors bija, kā toreiz mēdza sacīt, gara slimnieku patversme, ne patversme, viņu sauca arī paralēlvārdā – Ģintermuiža. Ģintermuiža bija neliela muižiņa Jelgavas tiešā tuvumā, kas bija iegūta Kurzemes konsistorijas īpašumā un kur Kurzemes konsistorija iekārtoja patversmi gara apēnotajiem. Latvijas laikā tā tika sekularizēta. Latviešu valdība šinīs lietās bija rīkojusies ļoti materiālistiski un pretbaznīciski: šos institūtus, tiklab kurlmēmo skolu, kā arī Taboru atsavinot un pataisot tās par valsts iestādēm. Vācu diakonisu iestādi Jelgavā atsavināja, padarot par pilsētas slimnīcu, un diakonises bija saspiedušās vienā nelielā mājiņā, kur bija iekārtojušas savu slimnīcu. Tā kā Latvijas valdība – nevar sacīt, ka tā ir bijusi mūsu Latvijas Baznīcai laba māte, drīzāk to varam saukt par pamāti, jo dziļi iesūktais, var teikt, pretniecības gars un arī tas sociālisma saldums, kas bija iegūlies kā jauna ticība, tās rīcību virzīja uz ļoti kreisu un greizu pusi. Ģintermuiža izvērtās par veselu, lielu ēku kompleksu un bija viena no lielajām, atzītajām dziedniecības iestādēm, kādas Latvijā pastāvēja.