17. lekcija
1993. gada 10.marts

Pravoslāvijas agresija, latviešu pārvilšana pravoslāvībā II

Pāgājušās divas reizes kavējāmies pie notikumiem, kas saistās ar latviešu pāriešanu vai pārvilšanu pareizticībā, un visā visumā apskatījām šo notikumu gaitu. Patiesībā šis jautājums, zīmējoties uz latviešu Baznīcas vēsturi, arī uz latviešu tautas vēsturi, ir daudz nozīmīgāks un plašāks, un tas pavisam īpatā kārtā atsedz ne tikai tiešā veidā šos motīvus, ar kādiem sastapāmies, kad runājām par latviešu pāriešanu pareizticībā, bet arī šo notikumu vēl daudz dziļākās saknes, kuras ļoti spilgti un - es gribētu sacīt – īpati liktenīgi atsedza visu latviešu tautas garīgo situāciju un arī evaņģēliski luteriskās Baznīcas stāvokli Baltijā.

Protams, visparastākās lietas mums ir jau pietiekami zināmas. Ir zināms, ka XIX gs. četrdesmitajos gados notika kustība uz pareizticību, ka sastopamies ar parādību, kur, pirmkārt, uzkrīt īpašā aģitācija no valsts ticības darbinieku puses un Krievijas valsts varas iestāžu atbalsts. Tur pietiekami skaidri un klaji varējām redzēt, ka tā bija ļoti apzināta, mērķtiecīgi virzīta kustība ar paņēmieniem, kurus nekādā gadījumā nevaram saukt par krietniem un godīgiem. Redzam, ka liela daļa latviešu cilvēku jutās tādā veidā iespaidoti un viena liela tiesa pārgāja tā sauktajā ķeizara ticībā. Tomēr šīs kustības, kura bija tādā negodīgā kārtā virzīta, rezultāts tūdaļ bija jūtams negatīvās izpausmēs un negatīvās parādībās, arī īpašā pretniecībā, neskatoties uz to, ka jebkura veida turēšanās pretī vai kritika bija stingri noliegta. Tas saistījās ar ļoti smagām represijām un sodiem, ja kāds kaut mazliet iebilda pret šo negodīgo un nekrietno pārvilšanas un pievilšanas norisi.

Drīz sākās arī tādi kā atplūdi. Sākās strīds par sastādītajiem pareizticībā pārgājušo sarakstiem. Atklājās viltojumi: citu pieteikti, paši nemaz to nezinādami, cilvēki vēlāk ar lielu izbrīnu un izmisumu konstatēja, ka ierakstīti tādā listē, kas it kā pieprasa uzņemt pareizticībā. Pareizticībā uzņemšanai figurēja sastādītas listes, bet ko praktiski nozīmēja pāriešana pravoslāvībā. Tā bija ļoti vienkārša - tā sauktā eļļas svaidīšana: sapulcēto baru gluži vienkārši svaidīja ar eļļu. Ar svētīto eļļu uzvilka krustu, un lieta bija darīta, ar to cilvēks bija jau piesiets. Kādreiz dzirdējām, ka pie latviešu kristīšanas XIII gadusimtenī pietika tikai apslacīšana ar ūdeni, ar kristāmo ūdeni, bez kādas sagatavošanas. Piemēram, tādi pavisam komiski, ja tā var sacīt, notikumi, bija norisinājušies Igaunijā, kur bija sacensība starp ordeni un dāņiem. Dāņi bija ieņēmuši Igaunijas ziemeļus, un ordenis atkal tuvojās igauņu zemei no dienvidiem. Lai pārņemtu savā pusē šos nekristīgos, jau ar citiem kristītajiem cilvēkiem sūtīja kristīto ūdeni, lai tikai apslaka tos, kas tur ir igauņu ciemos, un tad tā lieta būs darīta. Apmēram tādu pašu mechāniku piekopa pravoslāvi: pietika būt apzīmētam ar šo eļļu, un jau bija piesaistīts. Tajos baros, kur cilvēki bija sapulcēti kopā uz šām svaidīšanām, kādreiz bija tā, ka cilvēki no pūļa vienkārši izbēga nepamanīti, saprazdami, ap ko lieta grozās, un cerēdami, ka izbēguši bez tās eļļas svaidīšanas, tomēr listēs viņi jau skaitījās pravoslāvi.

Cēlās arī pretestība. Tika apšaubīti ieraksti. 1865.gadā nāca instrukcija Baltijas ģenerālgubernatoram atraidīt lūgumus par atpakaļatgriešanos. Aleksandra II valdīšanas laikā bija iestājies tāds zināms atslābuma periods. Aleksandrs II bija ļoti humāns cilvēks, un bija arī iespējas tikt atpakaļ, bet tad atkal pastiprinājās spaidi. Ar 1865.gadu bija norādījums šādus lūgumus atraidīt, bet izturēties saudzīgi pret tiem, kas klusībā atkrīt no pravoslāvības. Nu sākās īsti atplūdi atpakaļ uz evaņģēlisko ticību, un pēc pašu pravoslāvu  avotiem atkritusi kāda ceturtā daļa.

Ar 1885.gadu atkal sākās krievu valdības gādība par pareizticības nostiprināšanu. Izveidojās tā sauktās pravoslāvās brālības, kas visādiem centieniem un paņēmieniem gribēja veicināt šo pravoslāvības nostiprināšanu ar tādiem lozungiem, kā austrumnovadu vai Baltijas novadu pilnīga pravoslāvizācija, pilnīga pārkrievošana.

Pēc 1905.gada revolūcijas ķeizars bija spiests izdot tolerances manifestu – tādu demokrātisku manifestu. Pēc tam ar zināmiem blakus ierobežojumiem tomēr bija atļauta konfesiju mainīšana, kas līdz tam nebija iespējama. Tad sākās atplūdi jau daudz lielākā mērā. No 1905.gada līdz 1909.gada sākumam atpakaļ katoļticībā Krievijas valstī bija pārgājuši 233’000, Polijā – 268’000, Rietumu guberņās, t.i., ieskaitot Lietuvu un arī Baltiju – 62’000; luterticībā bija atgriezušies atpakaļ 32’000, bez tam vēl 14’000 un Baltijā vien kādi 12’000; muhamedāņos atgriezušies atpakaļ 50’000, t.i., tatāri un tās Pievolgas muhamedāņu tautas, kuras arī visādiem spaidiem bija iespiestas pravoslāvībā; budismā atgriezušies 3400; jūdu ticībā atgriezušies 400, un pie tā sauktajiem pagāniem – 150. Kas tie par pagāniem? Izrādās, ka Krievijas iekšienē dažas no ciltīm, ja nemaldos, tad tie bija čeremisi, kas vēl joprojām bija pie savām senču ticībām, - tātad tie nebija ne muhamedāņi, ne kristīgie, tie arī bija spaidu kārtā iespiesti pravoslāvībā, kādi 150 atkrituši atpakaļ savos vecajos paradumos. Jāsaka, šī atļauja atgriezties bija nākusi par vēlu, jo pravoslāvība bija jau atradusi zināmu ieraduma iesakņošanos cilvēkos šajos 50–60 gados, jau bija nomainījušās  paaudzes. Bez tam tā sauktie ticības jautājumi 1905.gadā cilvēkos bija pavisam citādi nekā XIX gs. vidū: daudz lielāka vienaldzība ticības lietās, jaunā ticība – sociālisms, visi šie jaunie strāvojumi – bija ieņēmuši cilvēku prātus. Ja ņemam vērā 1905.gada notikumus, pie kuriem vēlāk kavēsimies, uzbrukumi Baznīcai un Baznīcas darbiniekiem, tie vien jau deva liecību, cik vispār ticības lietas bija ne tikai vienaldzīgas, bet  kļuvušas pat pretniecīgas latviešu tautā.

1850.gadā pravoslāvība ieguva savu Rīgas virsbīskapiju – eparchiju ar metropolīta titulu, kuram bija padotas visas trīs Baltijas guberņas – Igaunija, Vidzeme un Kurzeme.

Ar pareizticības izplatību bija sācis iet stipri lēni. 1864.gadā konstatēts, ka no ieplānotajām 113 baznīcām uzceltas tikai 46. Visu kopā saņemot, jāsaka, ka pareizticība  Baltijā sevi ir visaugstākajā mērā diskreditējusi. Tas rīcība notika valsts varas aizsardzībā un pabalstā, pie tam ļoti rupjā, ļoti radikālā veidā ar paņēmieniem, kad zemniekiem tika solīti visāda veida atvieglinājumi, atlaišana no karadienesta, nodevu atlaišana, zemes piešķiršana, par ko arī kādreiz bija runa, bet pēc tam, kad cilvēki nāca šos solījumus saņemt, viņi dabūja izsmieklu pretī. Arī pretinieka nospiešana likuma spēkā, visāda veida ierobežojumi, spaidi un apgrūtinājumi evaņģēliskai Baznīcai, ieskaitot vēl tādas lietas, kā mēģinājumu slēgt Tērbatas augstskolas teoloģijas fakultāti. Šī pārvilšana pareizticībā izraisīja latviešu tautā īpatu rūgtumu, skepsi un nicināšanu, pat novēršanu no kristīgās ticības, redzot šādu cinisku kristīgās ticības degradāciju, un galu galā arī necienīgo dzīvesveidu, kādā viņi redzēja dzīvojam pareizticīgo garīdzniecību.

Šī pati ticība, kas sevi dēvēja par visusvēto, savu vizītkarti pasniedza cilvēkiem tādā veidā, ka, piemēram, Latvijā 1905.gada nemieri un nejēdzības, baznīcu apgānīšanas un pat garīdznieku nonāvēšana norisinājās taisni Vidzemes vidienes apvidos, kur pravoslāvība bija visvairāk iepletusies. Tur arī radies šis ciniskais cilvēks, kas uz visām garīgām lietām sāka skatīties pavisam citādi.

Mums jāpievēršas vienam nopietnam jautājumam – kas tad bija tie dziļākie motīvi, ka latviešu ļaudis pārgāja pareizticībā. Kā varējām redzēt sākotnēji – lielos baros, tomēr ne vienmēr tikai tādas tiešas krāpniecības dēļ, bet tur bija vēl kādi dziļāki momenti. Un atkal jautājums – kāpēc latviešu zemnieki nemeklēja padomu pie saviem mācītājiem, bet pie iestādēm un pie pravoslāvu bīskapa. Piemēram, 1841. gadā radās jautājums par tā saukto silto zemi. Paklīda baumas, ka tiem, kas izceļos uz dienvidiem, uz Ziemeļkaukāzu, uz Jeiskas apgabalu, piešķirs par brīvu zemi. Ļaudis bariem plūda uz Rīgu un griezās pie visāda veida iestādēm, un beidzot uzdūrās vai tika aizvesti pie pravoslāvu bīskapa. Tie bija laucinieki, kas plūda uz Rīgu. Bet kāpēc viņi nekad nebija griezušies pie saviem mācītājiem, lai tie viņiem paskaidro, kas par lietu? Mācītājs draudzē bija tas izglītotākais un informētākais cilvēks. Īpatā veidā latvieši gāja ar līkumu ap to visu, nemaz jau nerunājot par 1845.gadu un pravoslāvības padomiem, vilinājumiem. Te atklājas kāda dziļāka sakne. Neuzticības un svešuma izjūta pret Baltijas vācu mācītājiem latviešu tautā. Tas izklausās ļoti – es teikšu – sāpīgi, jo mēs esam tiklab šo Vidzemes latviešu bērnubērni, tāpat esam Baltijas vācu garīdzniecības turpinātāji kā Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas darbinieki. Un šis jautājums mūs arī būtiski nodarbina.

Evaņģēliskie mācītāji Latvijā XIX gadusimtā gandrīz bez izņēmuma bija cittautieši – vācieši, pat ienācēji, lai gan Tērbatas Universitāte gatavoja teologus, tomēr te bija tādi, kas bija ienākuši no Vācijas. Viņiem šajā svešajā zemē vietējie apstākļi nebija tik skaidri. Tas viss kopumā izveidoja šo svešniecību mācītāju un latviešu zemnieku starpā. Vietējie vācu mācītāji tikai ar retiem izņēmumiem kaut kā iekļāvās latviešu tautā. Bija kaut kāda nesakļautība. Izņēmumu tanī ziņā redzam pie Vecā Stendera – Sunākstes mācītāja, kurš ar tādu īpašu uzsvaru uz sava kapakmens bija licis rakstīt vārdu – latvis, šeit dus ar savu gaspažu - abi divi - tā sakot, viņi sevi nodēvē par latviešiem, tāpēc ka viņi ienākuši šinī tautā, tāpēc ka viņi kalpojuši šai tautai, tāpēc ka viņi bija kļuvuši viens ar šo tautu. Tas Stendera uzraksts ļoti kontrastē ar visu pārējo attiecību kopumu, kāds latviešiem bija ar vācu tautības mācītājiem. Nevar salīdzināt, piemēram, kā tas bija Skandināvijas zemēs, kur mācītājs bija sava novada, savas draudzes, tā sakot, viss – ne tikai dvēseļu kopējs garīgā nozīmē, bet arī padomdevējs vispār, visādā veidā pieejams savai draudzei - tiklab pats šos draudzes ļaudis apmeklēdams, kā arī vienmēr viņus pie sevis redzēdams.

Pēdējais un tas ir varbūt vissvarīgākais un smagākais iemesls – vācu mācītāju identificēšanās ar vietējo muižniecību. Jau pēc savas kārtas mācītājs, savu mācītājmuižu valdīdams, līdz ar to zināmā mērā bija kā kāds no muižniekiem. Otrkārt, viņa tautība un sabiedriskais stāvoklis to tuvināja vāciešiem, nevis latviešiem. Ļoti raksturīgs piemērs. 1910. vai sekojošos gados - tātad īsi pirms Pirmā pasaules kara - divos sējumos iznāca tādas Krievijas evaņģēliski luterisko draudžu pārskata grāmatas. To bija izdevusi tā sauktā Palīdzības lāde. Ļoti īsumā - draudze, draudzes baznīca, tās uzcelšanas laiks, tad vēl – kādas  muižas vai pagasti pakļauti draudzei, kādi mācītāji tur beidzamajos gadu desmitos pēc kārtas bijuši un kurš ir beidzamais, cik ir draudzes locekļu. Cik ir draudzes locekļu. Vāciski gan tas nozīmē – tie, kas ieskaitīti šinī draudzē - viss draudzes novads. Pārsteidz tas, ka šie skaitļi ir tūkstošos, pat desmitos tūkstošu. Ļoti interesanta ir šī statistika. Un šī statistikas uzskaites arī veica. Ir dažas atsevišķas draudzes pilsētās, piemēram, Jelgavā, Liepājā, Rīgā, Cēsīs, protams, arī igauņu tiesā, kuras bija tikai vācu draudzes vien, tikai ar vācu draudzes locekļiem. Un pāris tādas draudzes arī latviešu pusē, piemēram, Jelgavas pilsētas draudze, Liepājas pilsētas draudze, vēl Cēsu lauku draudze, tāpat viena no Rīgas  Ģertrūdes draudzēm, kuras bija tikai latviešu draudzes. Tomēr pa lielākai daļai visas draudzes bija jauktas, t.i., vācieši un latvieši. Mācītājam bija pienākums apkalpot abas. Tā sakot, viena draudze, bet divas grupas. Bija noteikumi, cik reizes gadā, cik reizes pēc kārtas jāsprediķo vienā valodā un cik atkal otrā. Un tad šis statistikas veids – šī lietisķā statistika – ir ļoti interesanta. Tas vācu skaitlis pie jauktajām draudzēm bija ļoti svārstīgs. Retā, retā vietā tas  pārsniedza kādu simtu, visur tas sniedzās tikai desmitos, citreiz pavisam niecīgi, teiksim - 10, 15. Un skaitās tā: tāda un tāda draudze, nu, piemēram, Skujene - draudzē skaitās – sacīsim – 5000 cilvēku. Tālāk seko nākošā teikumā – 15 vāciešu, pārējie latvieši. 4985 - tie pārējie. Tas bija tas īstais kontingents, kas tika uzskaitīts, un tur tā masa, kas tur, tā sakot, pielikta klāt. Šis statistikas veids – un konsekventi – šis statistikas izpausmes veids tā aizskar. Nu, ja jau skaitļi, nu tad sakiet skaitļus, nepasakiet tā: un tas pārējais. Un kas bija šie daži? Tie bija muižas ļaudis un pa retam kādreiz arī kādi vācu amatnieki, ja tur, sevišķi pilsētiņās, kāds simts to vāciešu bija, tad tie bija kādi vācu amatnieki, vēl kādi sīki amata turētāji un tamlīdzīgi. Grēks ir šī vērā neņemšana, šī atšķirtība, kuru zināmā mērā arī uzturēja paši mācītāji. Nenoliedzami, ka viņu starpā bija ļoti krietni cilvēki, un nenoliedzami ir tas, ka viņi mums ir devuši ļoti daudz garīgā rosmē un garīgā literatūrā – tā visa ir augusi vispirms no vācu mācītāju rakstniecības un tamlīdzīgi, bet šajās tīri cilvēcīgajās attieksmēs lielā mērā trūka tas, ka draudze un mācītājs būtu viens. Un ne tikai tas, bet vēl daudz sliktākas lietas. Tās lielā mērā atsedza šī pravoslāvības kustība, piemēram, tas, ko Merķelis savās atmiņās raksta. Merķelis piedzima 1815.gadā, viņa tēvs bija mācītājs Lēdurgā. Par vardarbībām runā ne tikai Merķelis savos “Latviešos”, bet runā vēl arī citi darbinieki.

Tā mēs pienākam pie vienas īpatas lietas, ko ir grūti varbūt tā uzreiz aptveroši izskaidrot, bet es gribētu jums to nedaudz izteikt dažos vispārējos vilcienos.

Kāds atskata punkts varētu būt 1562.gadā, kad Livonijas zemes - tāpat ordeņa zemes, kā bīskapu zemes - nāca dažādu citu varu pakļautībā. Bruņniecība – ordenis un arī ordeņa vasaļi tiklab ordeņa zemēs, kā bīskapu zemēs - bija panākusi to, ka viņiem piešķirtos feodus - muižas nodeva kā mantojamu īpašumu, ne vairs tikai zemes kunga uzticētais devums, bet kā īpašums. Izveidojās šķira, kura nesa šo muižniecības nosaukumu. Tā bija iekarotāju šķira, kas savā laikā bija pakļāvusi šīs zemes. Kad sabruka Livonija, radās ļoti sarežģīts, ļoti spraigs stāvoklis. Kā jūs atceraties, beidzamais Livonijas ordeņa mestrs Valters Pletenbergs, kas bija kļuvis lielā mērā par vēl toreiz eksistējošās Livonijas faktisko virskungu, jo Rīgas bīskapi jau bija pakļāvušies ordenim, stāvēja izvēles priekšā. 1525.gadā, tātad 40 gadus pirms tam, Vācu ordeņa zars, kas atradās Austrumprūsijā, šis Teitoņu zars Austrumprūsijā pārveidojās par pastāvīgu valsti. Baltijas zars arī bija Vācu ordeņa zars, tikai tam bija Livonijas ordeņa nosaukums. Beidzamais mestrs Albrechts noņēma savu mestra mēteli un zvērēja uzticību Polijas ķēniņam, un saņēma pretī ordeņa zemes kā savu hercogisti, tāda vēlāk kļuva arī hercogiste Kurzemē, gan Polijas protektorātā, bet tomēr visā visumā patstāvīga valsts. Nu Pletenbergam šis Albrechts, Prūsijas hercogs, lika priekšā izdarīt to pašu šeit Livonijā – izveidot no Livonijas patstāvīgu valsti, laikam arī Polijas protektorātā, bet tas būtu tāpat kā Prūsijā. Pletenbergs to noraidīja, aizbildinādamies, ka viņš ir jau vecs. Nu, bet tas nebūtu varējis būt gan tas izšķirošais. Radās cits stāvoklis. Livonija bija sadalīta un meklēja sev virskungus, un tie virskungi vienmēr bija kāda vara. Livonijas atsevišķo daļu bruņniecība, respektīvi, muižnieki pakļāvās dažādām valstīm. Toreiz visspēcīgākā pakļaušanās bija Polijai, kad visa Vidzeme pakļāvās Polijai. Kurzeme pakļāvās kā hercogiste, bet Vidzeme pakļāvās Polijas tiešā padotībā arī kā hercogiste. Radās šis īpatais stāvoklis, kad Polijas virsvara – Polijas ķēniņš – sev iekšpusē turēja vienu ļaužu kopu, kas bija saistīta ar sevišķām privilēģijām. Pakļaušanās saistījās ar privilēģiju apstiprināšanu. Kādu privilēģiju? Privilēģijas uz zemi, ko viņi turēja, privilēģijas uz iedzīvotājiem, kas atradās viņu varā, arī tiesas atkarībā, privilēģijas Baznīcas lietās, privilēģijas valodu lietā – paturēt savu vācu valodu, paturēt savu evaņģēlisko ticību, paturēt neskartas bruņniecības tiesības. Tātad – turpināt feodālismu, tāpat kā tajos laikos, kad ķēniņi izdalīja novadus saviem apakšvaldniekiem ar zināmiem nosacījumiem - viena puse un otra puse, tas pats tagad pārgāja uz šādu virsvalsti - uz Poliju. Un tā šī Baltijas muižniecība gadusimtiem cauri saglabāja sevi kā viena feodāla vienība, kura eksistēja īpašā stāvoklī un kura arī sevi uzskatīja par vienīgo elementu, kurš piedalās zemes lietu kārtošanā un valstiskajās lietās, tiklab attiecībās pret valsts varu – ķēniņu, kā arī uz leju - pret pavalstniekiem. Pie poļiem tas izdevās brīnišķīgi, tāpēc ka Polijā arī valdīja muižnieki un ķēniņš bija tikai vārda pēc, un tā Polija bija tas visjaukākais, brīnišķīgākais elements. Pie tā vēl nedaudz kavēsimies vēlāk. Tomēr nāca pārvērtības, un kārtējā iebrukumā Baltijā jau XVI gadusimta beigās, neilgi pirms Livonijas sabrukuma, Krievija nejēdzīgi, nežēlīgi izpostīja Igauniju un lielu daļu Vidzemes. Igaunija un igauņu muižniecība pakļāvās Zviedrijai. Zviedru ķēniņš Kārlis IX , kura rokās atradās arī iekarotā Vidzeme, Vidzemes muižniecībai piedāvāja to pašu, t.i., Zviedrijas protektorātu. Tas izsauca vācu muižniekos šausmas - ko šis negantais zviedru ķēniņš gribēja panākt? Viņš gribēja panākt to kārtību, kāda bija Zviedrijā. Zviedrija atzina par saviem pilsoņiem un tiem bija pārstāvība Riksdagā, parlamentā – četras kārtas: muižniecība, garīdzniecība, pilsonība, zemniecība. Zemniecība! Tas vācu muižniecībai bija, jāsaka, kā karsta dzelzs pie miesas. Zemniekiem tiesības! Viens šausmu kliedziens – mēs taču gaidījām, ka mūsu privilēģijas tiktu pastiprinātas, bet notiek vienkārši sagraušana – iedod zemniekiem līdztiesību būt par cilvēkiem un pilsoņiem. Tādā gadījumā brūktu visa sistēma, kas balstījās uz vienvaldību pār visu. Virsvarai bija šo vienvaldību jāgarantē. Tā Zviedrijas protektorāts tika atraidīts 1600. vai 1604. gadā. Vidzeme atkal nāca poļu varā, un, kad nu Gustavs Adolfs bija Vidzemi iekarojis, tā Zviedrijas vara gribot negribot bija jācieš, bet zviedri nepaguva šīs reformas izvest, jo viņi atdūrās pret milzīgi sīkstu pretestību visos virzienos. Pretestību arī pret to, ko jau Kārlis IX bija pasludinājis – zemniekiem jādod izglītību. Zemniekiem bija bērnu pārpalikums, kas nebija vajadzīgi lauku darbos, tie varētu mācīties amatus, lai viņiem atvērtos kāds dzīves ceļš. Un bez tam skolas. Tā vācu muižniecības acīs bija kaut kāda nedzirdēta negantība, jo pie zemes un cilvēku pārvaldīšanas piederēja ne tikai saimnieciskā nospiestība, bet arī garīgā nospiestība. Tie vāci mācītāji, kas cīnījās par latviešu izglītību un par skolu ierīkošanu dabūja bezgala daudz ciest no muižniekiem, kas visiem spēkiem turējās pretī. Tā tapa Patkula nodevība. Viņš bija spilgts feodālās vācu muižniecības pārstāvis. Sazvērestība pret Zviedrijas valsti ar mērķi gāzt šeit Zviedrijas varu. Viņš sabiedrojās ar Poliju, ar Saksiju, ar Krieviju (ar Krieviju, ar Krieviju, jā!) un naivi paredzēja, ka viņš atļaus krieviem paņemt Ingriju, apgabalu ap Pēterpili, varbūt arī Igauniju, pats paturēs Vidzemi kā savu hercogisti Polijas patvērumā. Viņš domāja, ka nodevējus ļoti mīl un viņus arī bagātīgi atalgo, bet nodevēji vienmēr dabū savu sodu. Tad, kad Vidzeme bija iekarota, Patkulu Zviedrija bija dabūjusi savā varā un notiesājusi uz nāvi, tomēr viņš jau bija atvēris vārtus Krievijai. Vācu muižniecība gavilēja, jo pēc Rīgas kapitulācijas cara Pētera vārdā Šeremetjevs parakstīja šo ķeizara žēlastību, ka visas privilēģijas, kādas vien vācu muižnieki bija iedomājušies, pat tādu Sigismunda II Augusta privilēģiju, kuru paši poļi neatdzina, pat arī to, Pēteris ar vieglu roku parakstīja visu, visu, visu. Un vācieši bija bezgala laimīgi. Zemnieks atkal bija īpašums – tas, kas bija zviedru laikā pacelts uz augšu, nu atkal bija nospiests lejā. Kad viņi pēc tam dabūja no krievu varas pamatīgi ciest, kad krievu vara viņus nolika iznīcības priekšā, tad apjēdza to, ko nebija sapratuši jau no sākuma, ka Pēterim tas paraksts nenozīmēja itin neko, viņam interesēja tikai saņemt visu savā varā un tad viņš rīkojās pēc savas vajadzības. Un kas notika? Latviešu un igauņu zemnieku stāvoklis tā sauktajos krievu laikos vācu muižnieku varā bija nospiests tik lielā mērā, ka bija pat tāda definīcija, kas ir šis zemnieks. Viņš īstenībā nemaz nebija atzīts par cilvēku, viņš bija inventārs. Tāpat kā arkls un ecēšas bija inventārs pie zemes, kura piederēja lielajam saimniekam - muižniekam, tāpat pie šīs zemes kā inventārs piederēja tas, kas šo zemi apstrādā. Līdz tādai pakāpei. Ja arī tas netika pavisam skaļi deklarēts, tad tomēr tas bija deklarēts, jo faktiskais stāvoklis bija tāds. No šī faktiskā stāvokļa izveidojās pavisam īpatās latviešu attiecības ar iekarotājiem. Tas arī nozīmēja, ka īstenībā viss šis periods, sakot jau no XIII gadusimta, bet sevišķi jau no XVI gadusimta šie apvidi Baltijā – latviešu un igauņu apvidi – patiesību sakot, atradās iekarotāju varā gandrīz faktiskā karastāvoklī. Faktiskā karastāvoklī, kuru mēs pazinām arī tagad, okupācijas laikā XX gadusimtā, kad viena vara, kura nenes nekādu atbildību savu pakļauto priekšā ir karastāvoklī ar pakļauto masu. Varas rokās ir līdzekļi nospiest, diktēt, vadīt, iznīcināt; masai līdzekļu nav vai arī tā nedrīkst tos lietot. Šis stāvoklis līdzīgā veidā bija izveidojies Latvijā un Igaunijā vācu feodālās varas laikā. Un, ja var sacīt tādu parafrāzi, ko varbūt latviešu cilvēki neapzinājās, jo definīcijas nāca tikai vēlāk, tad viss šis gadusimtenis, sevišķi XVIII un XIX gadusimtenis bija viena īpata veida revolūcija un latviešu brīvības cīņa. Cīņa par zemi. Tā zeme, uz kuras cilvēks stāv, kuru viņš apstrādā, viņam ir arī jāiegūst. Cīņa par savām tiesībām, pierādot, ka arī viņš ir cilvēks. Tās reformas, kuras ar visādiem grūtumiem, ar visādām ciešanām tika izspiestas vai radušās no valdības puses, visas šīs reformas bija tie sīkie solīši, tie paņēmieni, kas tanī brīvības cīņā, tanī revolūcijā virzīja latviešu cilvēku uz brīvības iegūšanu, jo viņš joprojām bija iekarotāju varā.Te redzamas zināmas paralēles un atšķirības ar koloniju valstīm, jo attiecīgās koloniju valstis gan saimnieciski pakļautos izmantoja, bet tajā pašā laikā šīs pakļautās melnās, brūnās un visādās zemes viņi kaut kādā veidā attīstīja, iemācīja vietējiem iedzīvotājiem darba paņēmienus, dzīvesveidus un kulturāli cēla tos uz augšu. Var jau žēloties kaut vai tāda Indija, ka Britānija to tik briesmīgi izmantojusi un izsūkusi, bet, tā pati Britānija viņiem ir iedevusi vienotību, kāda tur nekad nebija bijusi, attīstījusi saimniecību, kāda viņiem vēl nekad nav bijusi. Tas viss, ko Indija zaudējusi, tika kompensēts ar ieguvumiem, kādi tur vēl nekad nav bijuši. Viens tāds ļoti spilgts piemērs bija pirms kara. Pēkšņi visi atmostas, cik īpata lieta – viena maza piekrastes kolonija, tā piekraste, kurai tagad ir nosaukums Gana, piedzīvoja milzīgu saimniecisko uzplaukumu. Vietējais āfrikāņu valdinieks, kurš bija pakļauts Anglijas virsvarai, ieviesa šinī zemē saimnieciski ļoti izdevīgo kakao ražošanu, un melnie pavalstnieki ieauga turībā un visāda veida ārējās dzīves labumos. Tā kā tas ir pavisam cits stāvoklis nekā šis absolūtās varas monopols pār visu.

Pēc mazas atkāpes pievēršamies kādu aculiecinieku autoru atmiņām par apstākļiem, kādi jau bija pieminēti un kas ir pārstāstīti pareizticīgā latvieša atmiņās un arī vērojumos par cilvēku beztiesisko, baismīgo stāvokli. „Bet es nu novēršos sāņus un netīši sāku runāt par to, kas vēl priekšā. Es sacīju, ka tēvs nevarēja plaši aprakstīt visu Bebru muižas slaktiņu.” Bebru muižas nemieri bija zemnieku nemieri, kurus apspieda ar lielu bardzību. Tie bija radušies sakarā ar baumām par siltajām zemēm, kad cilvēkiem bija radusies pārliecība, ka viņiem šīs lietas tiek slēptas un ka viņi tomēr grib šīs zemes iegūt. Kā notika apspiešana. „Tomēr viss, ko es no viņa dzirdēju, dziļi iespiedās manā atmiņā. Tā nebija - sacīja viņš - ļaužu strāpēšana, bet kaušana. Cilvēkus tādā kārtā nesit, un i sitienu skaits ir par lielu un nesamērots - ne ar gadiem, ne ar kārtu (vīriešu vai sieviešu). 12-13 gadu vecu puišeli tik dikti tiesāja, ka i pieaudzis nevarētu izciest; kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku; vecīti, kurš no redzes līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāga nevarēja iziet cauri i vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu, bet virsnieki gāja gar abām zaldātu rindām no pakaļas ar krītu rokā, un uzvilka uz mugurām krustu kuram katram zaldātam, kurš vai neiesita, vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un briesmīgi pēra. Bet bija arī varoņi pilnā vārda nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, padzīvojis zemnieks – viņa vārda es neatceros, bet uzvārdu zinu un nekad neaizmirsīšu. Šā varoņa uzvārds bija Āpša. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes; viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Un šis Āpša neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu un zaldāti gribēja viņam to uzvilkt, bet viņš pats to paņēma, iekams ārsts ar kādu zāli ierīvēja viņam muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svētu krustu, apsvētīja ar krusta zīmi i savu kreklu, tad pats to uzvilka. Pēc asinslugas tāds briesmīgs kungs, no augstas vietas, no kuras tika pasludināts spriedums kuram katram notiesātam, pasludināja visiem sadzītajiem skatītājiem: „Tā tiks sodīts kurš katrs, kas gribēs iet uz silto zemi, kam ienāks prātā pieņemt krievu ticību, kas iedrošināsies nepaklausīt muižniekiem un mācītājiem, bet paklausīs krāpniekiem - dumpiniekiem.” Mans tēvs visu to nostāvēja un noklausījās, bet tomēr tam nepaklausīja” (64.- 65. lpp.) „Likās, ka izlīdzināšanās par bebreniešu dumpi nekad nebeigsies. Par šo dumpi muižnieki atgādināja un atriebās kuram katram vīrietim un sievietei, kas tik priekšā gadījās. Ļaužu piekaušana uz laukiem sāka atkārtoties biežāk, “koki” palika it kā resnāki. Skataties: muižkungs pavēl stārastam ņemt zemnieku aiz kājām, iemiegt tās padusē un turēt stipri, bet pats ar nūju apstrādā muguru, kā viņam patīk, - to es pats redzēju. Pastāstīšu vēl par vienu šādu scēnu, pie kuras es biju vēl klāt par liecinieku, pēc tam es iestājos skolā. Muižā tika noņemti kartupeļi. Sajūdza vairākas četrzirgu partijas ecēšās, i kartupeļu lasītāji arī sadalījās partijās. Labajiem ecētājiem pakaļ izgāja labie lasītāji, sliktākajiem sliktākie. Pēdējiem pakaļ, savukārt, izgāja muižkungs. Par ecētāju bija zemnieciņš - es zinu viņa vārdu, uzvārdu un palamu - tāpat kā mēs - pareizas ticības. Uzreiz muižkungs spēra viņam ar nūju pa muguru reizi, divas, trīs. Mūs pārņēma izbailes, ecētājs sāka raudāt, neizcieta un sacīja: „Es taču nevaru dzīt lēkšus.” Muižkungs uzsvila kā zēvelkociņš pie uguns pielikts. Te nu iesākās tāda dauzīšana ar nūju, ka man sajuka i skaits belzieniem; es no izbailēm kā akla vista kampu zemes pikas un akmeņus un metu spainī kartupeļu vietā. Skatos: zemnieciņš neizturēja, izrāva muižkungam no rokām nūju ar dzelzs rokturi un gribēja pārlauzt, bet nevarēja, tik viņu salieca, tomēr tā, ka tā vairs nederēja lietošanai. Tas notikās pie pašas muižas, netālu no lielā ozola, kura galotnē bija stārķu ligzda. Muižkungs aizgāja uz muižu, bet te vārtos viņam sastapās pats muižnieks. Viņi apstājās, parunāja un tad abi pienāca pie mums. Muižnieks pavēlēja darbu apturēt, pieaicināja kādu biļetnieka zaldātu un tam pavēlēja izgriezt desmit “kokus” - nūjas, kādām tika sodīti noziedznieki. Mēs visi stāvējām bez cepurēm, i zaldāts grieza kokus bez cepures. Muižnieks pavēlēja vainīgajam zemnieciņam novilkt kamzoļus, bet otram turēt viņu stipri ar abām rokām aiz krekla apkakles zem paša zoda. Zaldāts, iesitis ar koku vienu reizi, meta to nost un ņēma jaunu, kamēr pārkravāja visus desmit kokus. Kad beidzās darbs, sasistais zemnieciņš aizgāja pie vietējā priestera. Pēc kāda laika viņus pavēstīja uz draudzes tiesu.“ Nu, pie pareizticīgā priestera aiziet, tas nozīmēja zināmā mērā stāties jau valsts varas protektorātā. „Tā lieta bija visai klaja, tāpēc ka bija notikusi dienā, proti, tanī laikā, kad Vidzemē jau bija iespīdējuši pareizticības un taisnības gaismas stari. Vainīgie nevarēja izgrozīties, jo, ja nebija citu liecinieku, notikumu varēja apliecināt zemnieciņa sasistā mugura. Tāpēc lietu pagrieza uz miera derēšanu. Vaicāja zemnieciņam: „Cik tu gribi?” Muižkungs tika vaļā laikam par desmit rubļiem sudraba. Redziet nu: mužiks jau vīrā! – runāja zemnieki, nu jau var par sitieniem naudu dabūt, bet agrāk no nopērtā ņēma 14 kapeikas sudrabā par pūliņu.” (67. – 68.lpp., Pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša raksti, 1840.–1845., Rīga, 1906.)

Jā, tās ir tādas atsevišķas epizodes, bet tās ir raksturīgas un pastiprinātas neskaitāmos gadījumos.

Sevišķi interesanti tas, ka ar šādām epizodēm līdzi saistās arī ievērojamā, vēlākā pareizticīgā propagandista Dāvida Baloža dzīvesgājums, patiesībā viņa tēva dzīvesgājums. Dāvids Balodis bija klaušu bezzemnieka dēls. Baložu ģimene bija visinteresantākā no ģimenēm sava laika latviešu inteliģencē. Tēvs – hernhūtietis, dēls – hernhūtietis un pareizticīgo cīnītājs pret luterāņu garīdzniecību, dēladēls – revolucionārs. Nu, tādas bija tās paaudžu paaudzes. Ļaudonas pareizticīgās baznīcas chronikās par Andreju Balodi, t.i., Dāvida Baloža tēvu atrodamas tādas ziņas: Madlienas draudzes Lielajā muižā dzīvoja zemnieks Andrejs Balodis. Viņš bija luterāņu pērminderis. Iekams tas bija ticis par saimnieku un ieguvis zināmu labklājību, tam daudz bija nācies ciest no sava muižnieka. Šis ar saviem zemniekiem apgājās kā ar lopiem un pilnā vārda nozīmē viņu varēja saukt par cilvēkēdāju. Daudz tiek stāstīts par muižnieka cietsirdību. Piemēram, viņš kādu sievieti licis piesiet pie nosprāgušas govs un pavēlējis to sist, līdz sieviete izlaida garu. Tas tādēļ, ka viņas vainas dēļ it kā tā govs nobeigusies. Stiprus un spēcīgus vīrus viņš dzinis pie dzirnu akmeņu griešanas. Arī Andrejs Balodis dabūjis strādāt zirga vietā pie dzirņu akmeņiem. Zemniekus, kas mēģinājuši izbēgt no šī necilvēka rokām, viņš smagi sitis ar žagariem un kokiem pie kaunastaba, kas atradās pie vietējās baznīcas. Arī Andrejs Balodis dabūjis ciest pie kaunastaba. Kad 1819.gadā Vidzemes zemniekus atsvabināja no dzimtbūšanas, tad Lielās muižas īpašnieks pēc senāta lēmuma tika ierobežots savās valdīšanas tiesībās. Pēc tam Andrejs Balodis ar lielām pūlēm un mokām panāca to, ka tapa par mājas saimnieku un varēja skaitīties pie pārtikušiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā viņš slepeni pievienojās hernhūtiešu sabiedrībai. Hernhūtes aktivitātes bija pārtrauktas un tās darbošanās bija aizliegta. Vācu luterāņu garīdzniecība beidzot bija panākusi, ka Brāļu draudzes aktivitāte ne tikai tika ierobežota, bet pārtraukta. Vēl līdz pašam pēdējam brīdim savā ļoti īpatajā netālredzībā vācu garīdzniecība bija visiem spēkiem cīnījusies pret Brāļu draudzi ne tikai kā pret latviešu garīgās patstāvības lietu, bet arī pašu latviešu neatkarības izjūtu. Tā nu šī cīņa pret Brāļu draudzi iegāja pavisam citā fāzē. Visa kustība un aģitācija uz pravoslāvību sakņojās lielā mērā tanī nemierā, kas bija panākts pie latviešiem ar Brāļu draudzes aktivitāšu pārtraukšanu un tām pretdarbībām, kas pret Brāļu draudzi tika izdarītas, tas bija viens no pravoslāvības veiksmes un izplatīšanas veicinātājiem faktoriem. Tā šis Andrejs Balodis, piemēram, bija tajā ziņā drosmīgs cilvēks. Neraugoties uz visiem aizliegumiem, viņš savā mājā iekārtoja Brāļu draudzes saiešanu, arī pats tur bija līdzdalīgs kā teicējs un priekšāsacītājs vai lūdzējs, kā toreiz sauca. Šos faktus pa daļai no Andreja Baloža dzīves atzīmē arī pat muižniekiem draudzīgais vēsturnieks Harless, balstīdamies uz turienes mācītāja archīvā esošiem tiesu aktiem. Pēc šī vēsturnieka apraksta Balodis gadusimta 20.gados bijis jau salīcis, lēnu gaitu, vecs vīrs, dziļi grumbotu, inteliģentu seju. Kā baznīcas aizbildnis un apmeklētājs viņš bijis cītīgs un darbīgs. Madlienas mācītājs par viņu varējis teikt tikai cildinošus vārdus. Un raksturīgi ir tas, ka, neskatoties uz visām mocībām, ko bija izcietis, viņš tomēr bija ļoti nodevies savai ticības dzīvei luteriskajā baznīcā, kļuvis pat par pērminderi un tādu ievērotu, cienītu draudzes darbinieku. Runājot par viņa spīdzināšanu, Harless atzīmē, ka tā notikusi jau pirms šī laika. Dzirnavas, kuras zvērīgais kungs viņam bija licis griezt, bijušas zirgu dzirnavas, starp iejūgtajiem bijis arī Balodis, kas reiz mēģinājis bēgt, noķerts un līdz asinīm spīdzināts pie kāķa baznīcas priekšā, bet vēlāk bijis šajā baznīcā par pērminderi. Pēc Harlesa rodas iespaids, ka spīdzināšana notikusi dzimtbūšanas laikā, jo ar 1819.gadu esot uznākuši citi laiki, bez tam senāta ukazs atņēma šim muižniekam tiesības valdīt ne vien minēto muižu, bet arī jebkuru citu muižu. Tomēr muižnieks pratis likumu apiet. Vecais Krekstiņš - mājas bija “Krekstiņi”- Dāvida Baloža tēvs, pa to laiku bija paturējis savu māju, un tas viņu pacēla zināmā labklājības stāvoklī. 1825.gadā Madlienā vēl nebija hernhūtiešu sanāksmes. Par tādu madlienieši dabūja zināt tikai no cēsiniekiem, kas uz Madlienu braukuši rudzus pirkt. Tikai pēc tam, kad madlienieši aizbraukuši pie Cēsu hernhūtiešiem un iepazinušies ar viņu saiešanām, tie 1828.gadā nodibināja īpašu saiešanas kambari “Krekstiņu” mājas rijā. Tas noticis ar Lielās muižas dzimtkunga atļauju un piepalīdzību. Tā bija notikusi tāda zināma pārvērtība, bet īstenībā tas vairs nebija tas pats kungs, tur jau bija cits.

Šie nedaudzie ieskati varētu mēģināt ilustrēt lietas apstākļus, kas varētu izskaidrot latviešu noskaņojumu ne tikai pret muižu, bet lielā mērā arī pret vācu garīdzniecību. Šeit paliek nepieminētas lietas, kādā veidā šis pats autors piemin, ka ir pastāvējusi tāda, jāsaka, saskanība rīcībā un arī ieskati starp muižkungu un vietējo mācītāju, kas parādījās, piemēram, ka pēc tam, tiesājoties ar muižu, bez īpaša iemesla, jo “Krekstiņu” māju atņemšanas apstākļi nav nekur skaidri definēti, muiža panākusi to, ka Krekstiņiem bija jāaiziet no savām mājām. Līdz ar to dēls – Dāvids Balodis – devās uz Rīgu, un tālākā vēsture jau runā par viņu, kā par darbinieku ne tikai hernhūtiešu, bet jau pravoslāvības labā. Tajā pašā laikā atzīmēts, ka šī “Krekstiņu” paņemšana bijusi it kā mācītāja atriebība par Dāvida Baloža atklāto uzstāšanos un bezbailīgu disputu ar pašu mācītāju, kurš bijis lielā niknumā un līdz ar to turējis sevī apņēmību atriebties. Tā esot bijusi atriebība par mācītāja aizvainošanu, kas viņam notikusi sarunā vai disputā ar Dāvidu Balodi. Kad mācītājs, liela niknuma pārņemts uz hernhūtiešiem, pārmetis, kāpēc viņi nenāk baznīcā un ka viņi taču var tur pulcēties, tad viņam ir atbildēts: jā, bet ko viņi lai tur darītu. Balodis pārmetis mācītājam, ka mācītāji nepabaro cilvēkus garīgā ziņā, tāpēc viņi meklē šīs saiešanas, tāpēc viņi pulcējas saiešanās, tur nenotiek nekas cits, kā tas pats, kas notiek arī baznīcā, t.i., Dieva lūgšana, Dieva Vārda apcere un tamlīdzīgi. Disputs beidzies ar to, ka mācītājs ar lielu niknumu aizcirtis durvis un izskrējis ārā - laikam apņēmies par to atriebties. Šī atriebība tad nu izpaudusies tādā veidā, ka saziņā, sadarbībā ar muižu panāktas tās represijas un bez kāda skaidra tiesas lēmuma Baložiem no “Krekstiņiem” bija jāaiziet. Tik tālu šīs lietas priekšvēsture.

Tātad jūs redzat, ka šīs lietas īpatā veidā rāda latviešu nostāju, kāda varētu būt izveidojusies. Veltīgi mēs prasām, kāpēc latvieši negriezās pie saviem mācītājiem, padomu prasīdami. Ja šie mācītāji bija tādā garā, kā tur tas viens īpatais, tad, bez šaubām, ko ļaudis pie viņa būtu varējuši meklēt. Šī neuzticība, šī atsvešinātība. Vai vācu garīdzniecība kaut ko šajos pareizticībā pāriešanas apstākļos varēja saskatīt, kas tai īpaši būtu jāņem vērā? Te nu tas īpatais apstāklis, kuru jau pieminēju, ka karstajā cīņā pret Brāļu draudzi, kas norisinājās 30./40. gados, šinī aizraušanās stāvoklī savā ortodoksajā vienpusībā, kuru toreiz balstīja arī  Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāte, mīļie vācieši nemanīja, ka patiesībā nāk virsū īsti  draudi šejienes garīgai dzīvei. Tad, kad pērkona grāvieni bija ne tikai draudīgi grāvuši, bet, kad jau bija iestājušies šie briesmīgie apstākļi, draudzes locekļu izstāšanās no evaņģēliskās Baznīcas, kā, piemēram, Ļaudonā, kur puse no 6000 vai 7000 draudzes locekļiem bija atkritusi un pārgājusi pravoslāvībā, – vai tas neradīja kādas pārdomas?

Tā kā jebkāda, arī vismazākā kritika par pravoslāvības darbinieku propagandu un rīcību bija visstingrākā kārtā noliegta un tika sodīta, jo interesantāka ir tā kritika, ar kādu vērsās vācu garīdzniecība pati pret sevi, mēģinot saprast, kas oficiālās evaņģēliskās luteriskās Baznīcas un tās garīdzniecības stājā un rīcībā ir veicinājis plaši izvērsto pravoslāvizācijas karu. Jau 1847.gada Vidzemes sinode ņēma ļoti uzmanīgu vārdu šajā jautājumā. Pats virskonsistorijas padomnieks, doktors, mācītājs Valters deva plašāku paskaidrojumu, noliegdams jebkuru vainu no Baznīcas vai saimniecisko apstākļu puses, kas būtu izsaukusi nacionāļu atkrišanu. Latviešiem un igauņiem tajā laikā tika piešķirts jauns vārds – nacionāļi. Ne latvieši, ne igauņi, bet nacionāļi pret vāciešiem. Negribēšana saukt vārdā – arī viens no veidiem, lai kādreiz nepiešķirtu tādu īstu lamuvārdu. Nacionāļu atkrišana. Lai kādi arī būtu uzbrukumi mācītājiem, jāatzīstot, ka pasludināšanā ir vajadzīgs vairāk dzīvības un mīlestības pret uzticētajām dvēselēm, – tā runāja lielais, varenais virskonsistorijas padomnieks Valters. Nevis, kas ir šī vaina, bet kā vajadzētu, lai tāda vaina nerastos, ka pasludināšanā vajagot vairāk dzīvības un mīlestības pret uzticētajām dvēselēm, kas arī dažu eventuālu trūkumu drīz vien padarītu nekaitīgu Baznīcai un rūgto uzticības trūkumu Baznīcas mācībai novērstu, un vispār dārgās Baznīcas pasludināšanai netraucētu, gļēvi neraugoties ne uz kaunu, ne uz pārmetumiem. Mācītājiem pašiem jādarbojas bikts noskaņojumā un upurēšanā Tam Kungam. Apmēram tādā veidā izteicies virskonsistorijas kungs Valters. Tātad īstenībā vaina tikai tā, ka mācītāju pasludināšanā vajag vairāk saturības un mīlestības. Jāpatur visi pārmetumi vērā, tad tāda rīcība un pārmetumi, kādi kādreiz arī nepamatoti ceļas pret Baznīcas darbiniekiem, noklusīs paši no sevis. Tātad lieta negrozās nemaz ap to, ka šie pārmetumu sacītāji vai viņu rīcība, – ka tas jau ir rezultāts no kaut kā konkrētāka, bet, ka mācītājs nav pietiekami labi sprediķojis vai ar pietiekamu mīlestību nav darbojies savā draudzē. Ko tas nozīmē? Tas viss ir tik ļoti, ļoti maigā apklājumā teikts.

Ir arī citi vērtējumi pie šīs 1846.gada sinodes. Ne tikai sinodes svinīgajā atklāšanā, bet arī pārrunās sinodes laikā no atsevišķiem darbiniekiem tas vairākkārt apliecināts, ka mums šai iekšējo un ārējo grūtību laikā vispirms sev pašiem patiesā grēksūdzē jāatzīstas Dieva, kura roka mūs tagad soda, priekšā. Sinode jūtās spiesta arī no savas puses visā kopumā vienprātīgi apliecināt, ka šī liecība nākusi izteikta no sirds dziļumiem, vadoties no apziņas, ka garīdzniecība ir tā, kas visdziļāk un sāpīgāk jūt šo sodu, kas nācis pār Vidzemes Baznīcu, un ka šis sods ir pašu vainas dēļ pelnīts. Tāpēc Baznīca ir skubināta visām draudzēm un visām zemes kārtām sludināt vajadzīgo grēku nožēlu. Tā ir jau tiešāka valoda.

Mācītājs Kēlbrants par šo sinodi rakstījis pēc 50 gadiem, ne par šo sinodi, bet atcerēdamies Vidzemes sinodes 50 gadu jubileju. Pirmā sinode sanāca 1834.gadā, un mācītājs Kēlbrants Jaunpiebalgā bija tas, kas sinodes jubilejas gadījumā kavējās pie šiem jautājumiem ļoti, ja var teikt, iespaidīgi runādams par vienaldzību ticības lietās. Vidzemes zemnieku materiālais stāvoklis atradās tādā trūkumā un pakāpē, ko varētu apzīmēt par nabadzību. Viselementārākās cilvēcīgās lietas bija visneiespējamākā stāvoklī. Zemnieku nožēlojamos mitekļos gaisma ieplūda un dūmi izgāja tikai pa pusatvērtajām durvju augšām, un tumšajā gadalaikā to vienīgais apgaismojums bija aizdegtais skals. Pie šī aizdegtā skala ne tikai mācījās bērni, bet arī mācītājs pārbaudīja, pārklaušināja bērnus, kā arī sagatavoja Svētā Vakarēdiena pasniegšanu. Klāt nāca liels vispārējais trūkums un nekāda iespēja kaut kādai garīgai augšuppaceltībai. Tauta nogrima rupjībā, padevās dzeršanai un negodībai, daudzi dzīvoja tādā aprobežotā rezignācijā. Šiem nožēlojamiem apstākļiem līdztekus nāca arī sociālais stāvoklis, kāds bija lauku cilvēkam, salīdzinot ar pārējām kārtām. Viņš bija ļoti maz vērā ņemtais cilvēks un bieži piedzīvoja ļoti necilvēcīgu apiešanos, un, ja viņš to, klusu ciezdams, panesa un ar neiespaidotības skatu ļāva šo savu panešanu tā redzēt, tad tomēr dziļumā šie iespaidi iegūla viņa apziņā par sociālo nevienlīdzību, lika iespaidot arī Baznīcas piederības apziņu negatīvi, jo starp zemnieku un citām – labāk nodrošinātajām – kārtām šī starpība izpaudās ļoti spilgti. Līdz ar to hernhūtisma apspiešana, kurā šie nožēlojamie varēja atrast sev konfesionālo stiprinājumu un justies arī kaut kādā drošumā, pavairoja atsvešinātību no Baznīcas, no Baznīcas kopības, kas vēlāk ļoti atmaksājās. Tautiskajai apziņai pamostoties, radās nacionālais sarūgtinājums, kas līdz pat šai dienai vēl turpinājās (līdz XIX gs. beigu gadiem). Šādos apstākļos tautas garīgai pacelšanai bija maz iespēju un visas lietas palika tikai pie ļoti vienkāršās mājas mācības, pie tam līdzejot arī tiem sarūgtinājumiem, par kuriem Kēlbrants runāja, ka ārējā šo ļoti pacietīgo cilvēku izturēšanās lai nevienu nepieviļ, it kā viņi neko nejustu, neko nepārdzīvotu, neko neapzinātos. Šajā ziņā cienījamam Kēlbrantam – viņš bija viens no izciliem, krietniem darbiniekiem, kas strādājis arī latviešu tautas labā – liela taisnība, un sevišķi tas, ko viņš sacījis: tas iegūla arī vēlākajā, jau mostošajā latviešu tautiskajā apziņā un šīs sekas turpinājās vēl joprojām, t.i., 1880. gadi. Vēl joprojām. Īstenībā tas vēl tikai bija īstais sākums visam tam, kam vēlāk vajadzēja izpausties vēl daudz spēcīgāk.

Ja kādreiz dzirdam pārmetumus vai arī paši redzam, kāda īpata vienaldzība ir latviešu tautai ticības lietās, tad ziniet, vienaldzība jau gandrīz kā tāds mantojums iet līdzi. Labi, ja tā ir formāla griešanās un lielā mērā īpaši vēl pret luterisko Baznīcu. Tas neizslēdz to, ka latvieši kaut ko meklē. Tas redzams arī tagad, cik viegli latvieši padodas visādām blakus lietām un mānekļiem. Ticības lietās tas vakuums ir un paliek, bet tajā pašā laikā ir palikusi, iegūlusi šī pretestība svešajai Baznīcai, kas bija tāda pamāte saviem bērniem. Latvietis Baltijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā garīgi nejutās kā mājās. Saprotiet vienu lietu, ko tagad tā mazliet nepamatoti vazā mūsu tagadējie baznīcpolitiķi, ka tad, kad 1922.gadā konstituējās Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, kad konsistoriālā iekārta bija likvidēta, sabrukusi, kad vajadzēja tapt jaunveidojumam, bīskaps Irbe bija tas, kurš definēja šo Baznīcu – Latvijas evaņģēliski luteriskā tautas Baznīca. Kādreiz jautā, kādēļ tāds piekārums, vai tā ir tendence uz kaut kādu īpašu nacionālismu? Nē, tas ir pasvītrojums, - ja runājam par Baltijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, mēs gandrīz nevaram runāt par latviešu Baznīcu. Tā bija Baltijas evaņģēliski luteriskā vācu Baznīca, kuras perifērā aprūpē un pieskatīšanā bija arī nevāci. Pie tam tas tā praktiski un faktiski izskatījās. Tanī pašā laikā jāsargās no modernajiem baznīcpolitiķiem, kas vispār šajos apstākļos nemaz nav orientēti un tos nepārredz, kas arī visu pārējo negrib redzēt, bet grib ar Baznīcas dzīves, iekārtas, ticības elementiem kravāties tā, kā bērns ar rotaļkastēm, un tad arī karina to vārdu  – nacionālais un patriotiskais. Tas neiztur šo vārdu nopietnību.

Mēs nevaram daudz ko saprast, ja neskatāmies uz saknēm. Uz tām kādreiz aug tie stādi un tie notikumi, kā, piemēram, latviešu tautas negatīvā un vienaldzīgā stāja pret kristīgo Baznīcu.