15. lekcija
1993. gada 17.februāris

Latvijas Baznīca XIX gs.

Mūsu priekšā tāds vispusīgāks ieskats XIX gadusimtenī, kas latviešu tautai bija ļoti lielu, nozīmīgu izmaiņu, notikumu un veidojumu laiks - saimnieciskā, politiskā, nacionālā un garīgā ziņā. Tas, ko gribētu šajā gadījumā īpaši uzsvērt, ir, ka mēs gluži vienkārši nevaram atdalīt garīgo dzīvi vai Baznīcas dzīvi, vai tautas garīgo dzīvi tādā tīrkultūrā atšķirti nost no visa, kas vispār norisinājās tajā laikā un kas ļoti būtiski skāra arī mūs.

Viens no lieliem tematiem, kas gāja cauri šim gadusimtenim, dziļi skardams, ietekmēdams latviešu tautu un tās garīgo dzīvi, bija pārvācošanas, pārkrievošanas notikumi vai problēmas. XIX gadusimtenis latviešu tautai šajā ziņā bija liktenīgu norišu laiks. Garīgā, saimnieciskā, nacionālā ziņā tā vienlaicīgi bija malta starp diviem dzirnakmeņiem – starp vācietības centieniem pārvācot un krievestības centieniem asimilēt.

Vispirms kavēsimies pie pārvācošanas centieniem, jo tie bija senāki. Tie nepārtraukti sevi šādā vai tādā veidā atgādināja tanī kopdzīvē, kāda bija izveidojusies iekarotāju vāciešu un pakļauto latviešu cilšu starpā jau no XIII gadusimta sākuma. Pie tam ne vienmēr tie parādījās kādās izpausmēs, iedarbībās un kādos īpašos rezultātos. Var gandrīz saskatīt zināmas fāzes vācu un latviešu attiecībās nacionālajos jautājumos, nacionālās sadzīves, nacionālās ietekmes jautājumos. Kopš pakļaušanas un īpaši kopš muižnieku kārtas izveidošanās no bruņniecības šķiras, kad vēlāk šo vārdu attiecināja arī uz muižnieku kārtu, dēvējot to par bruņniecību, ar tās privilēģijām valdīt zemi un iedzīvotājus, pārsvarā bija centieni saglabāt neierobežoto virsvaru pār pakļautajiem un viņu zemi. Tajā pašā laikā stingrs aparteīds. Mēs varam arī Latvijas vēsturē lietot šo vārdu, kas beidzamajā gadusimtenī kļuvis par vienu specifisku apzīmējumu tautu savstarpējās nošķirtības apzīmēšanai ar sevišķu uzsvaru uz notikumiem Dienvidāfrikā, bet šo vārdu pilnā mērā pēc būtības varam lietot arī tur, kur sastopamies ar tautu sadzīvi mūsu pašu zemē. Šis stingrais aparteīds nepieļāva zemnieku kārtai sabiedrisko un kulturālo augšupeju. Tas parādījās dažās zīmīgās lietās Reformācijas laikā, kad pirmajā jūsmā Reformācijas kustība nesa sev līdzi visus iedzīvotājus. Šeit ir domāta Rīga. Reformācijas notikumi ārpus Rīgas bija maz izteikti, bet pacilātība, kas valdīja Rīgā, vienlīdz kaut kādā veidā skāra un pat sabiedroja tiklab vāciešus, kā latviešus. Ja domājam par tām negatīvajām lietām – nemieriem un baznīcu grautiņiem – tur čakli piedalījās ne tikai vācieši, bet arī latvieši. Arī vēlākos notikumos, kad pēc sajukuma vajadzēja rasties kādām pārvaldes un sakārtotības iestādēm, piemēram, tā sauktajā palīdzības lādes izveidošanā bija tapis tāds stāvoklis, ka viens no septiņiem darbiniekiem, kas bija atbildīgi par pilsētas nespējnieku apgādes kasi, bija no Latviešu biedrības amatniekiem. Tāpat latvieši jau bija sastopami ģildes locekļos, bet tad nāca stingrs norobežojums, ka nevāci nevar tikt uzņemti šādās organizācijās. Un nevāci tad palika norobežoti no sabiedriskā augšupejas momenta, bet šī separācija negatīvā veidā parādījās tautu savstarpējā gribā nesajaukties. Ļoti raksturīgi bija, kad kādu gadusimtu vēlāk Zviedrijas ķēniņš Kārlis IX, atkarodams krieviem Ziemeļigauniju un visu Vidzemi, 1601.gadā lika priekšā Vidzemes muižniecībai pakļauties Zviedrijas valsts kārtībai. Pēc baismīgajiem Livonijas kariem, pēc visiem šiem notikumiem bija gandrīz dabīgi domāt, ka evaņģēliski ievirzītā Vidzeme ar prieku pakļausies Zviedrijai, jo Vidzemes pastāvēšana patstāvīgi nemaz nebija iedomājama. Tomēr Kārlis IX dabūja milzīgu pretestību par saviem šausminošajiem priekšlikumiem Vidzemes muižniecībai, proti, viņa plānos, zīmējoties uz Vidzemes pārvaldi, ietilpa tas, ka atveramas skolas un šīm skolām jābūt pieejamām arī zemnieku bērniem. Bez tam Kārlis IX prasīja – tas bija pēc Zviedrijas valsts kārtības un ieraduma -, ka zemnieki kā ceturtā kārta tiktu pārstāvēta arī valsts pārvaldē. Vēl bija prasība, ka zemnieku dēli, kuru bija vairāk nekā vajadzīgs viņu saimniecības kopšanai, varētu brīvi mācīties un ieņemt amatus, – tas bija vācu muižniecības ausīs kaut kas šausmīgs. Bija viens baismu kliedziens: tās taču vairs nav privilēģijas, kuras muižniecība grib, lai viņiem apstiprina, - taisni otrādi, tā ir viņu pakļaušana un viņu nokļūšana kādā šausmīgā stāvoklī. Lūk, šīs Kārļa IX labi domātās lietas lielā mērā taisni iespaidoja to, ka Vidzemes muižniecība labāk meklēja sakļaušanos ar mīļo Poliju, kura garantēja muižniekiem visas viņu privilēģijas un arī varu pār cilvēkiem, novedot tik tālu, ka cilvēks, patiesību sakot, paverdzinātais cilvēks bija jau verga, ja ne pat darba kustoņa kārtā. Šeit redzam milzīgo norobežošanos. 1621.gadā, kad Gustavs Adolfs ieņēma Rīgu un arī Vidzeme pakļāvās viņam, ar lielu sirds pretestību Vidzemes muižniecība bija spiesta pieņemt to, ka Gustavs Adolfs tūdaļ Rīgā un Tērbatā atvēra ģimnāzijas un ka bija izteikti uzsvērts - tās ir atvērtas arī zemnieku kārtai. Tas pats notika, arī atverot universitāti Tērbatā. Šo lielo pretestību kā sevišķu izpausmi atrodam valsts nodevēja Patkula rīcībā, kurš ļoti skaidri izteica domu, ka ienīstā Zviedrija, kas gan bija tās pašas ticības zeme, ienīstā Zviedrija tāpēc ir tik ļauna, ka ierobežo muižnieku varu pār cilvēkiem. Polija, kura garantēja visas privilēģijas, bija tā, kuras rokās tad arī Patkuls devās. Lai arī muižniecība ne visai drīkstēja ārēji sakļauties, bet tās īstenībā bija vācu muižniecības domas, kuras Patkuls bija izpaudis. Kad Patkulam tas nebija izdevies, tad viņa plānus pārņēma Krievija. Krievija ieņēma šo zemi, un Pēteris Lielais, neatskatīdamies, jo viņu tādi sīkumi neinteresēja, garantēja visas muižnieku priekšrocības, atdeva atpakaļ reducētās muižas, un tad vācu muižniecībā bija tāda sajūsma par šo jauno virsvaru, nemaz neapjaušot, ka tanī pašā laikā viņi sevī ir ielikuši laika bumbu, kura vēlāk eksplodēja un sadragāja to visu, kas viņiem bija tik ļoti mīlams. Nākošā fāze bija XIX gadusimta pirmajā pusē, kad zemnieki bija ieguvuši jau zināmas saimnieciskas tiesības, arī kustības brīvību un kad tieksme pēc izglītības strauji auga. Nu bija jautājums par zemnieku kārtas izglītību. Ne vairs vai, bet - cik tā pieļaujama un cik dodama. Itin nopietni bija pat izteikti viedokļi, ka latviešiem nedrīkst dot vairāk par pirmizglītību, lai tos varētu paturēt viņu kārtā un kalpošanā. Tam pretī darbojās spēcīgi izglītības atbalstītājspēki no pašu vācu mācītāju un literātu puses. Līdz ar to arī radās jautājums latviešiem – vai latviešiem būt un palikt latvietībā jeb tiem tapt par vāciešiem, jo kultūra, ko viņi izglītībā apgūst, taču bija vācu kultūra.

Te tad arī iezīmējās trešā fāze – apzinātā tendence uz latviešu pārvācošanu. Sevišķu impulsu otrajai, šai īstajai pārvācošanas idejai deva Krievijas valdība, kas savukārt tīkoja pēc latviešu un igauņu asimilēšanas. Aiz pārvācošanas centieniem un rosmes nestāvēja ne administratīvais spēks, ne likuma vara, tā bija vietējās vācu sabiedrības - mācītāju, skolotāju, muižnieku - lieta.

Ir viena ļoti interesanta epizode pirms Latvijas valsts tapšanas 1919.gadā, kad vispārējā sajukuma un bezvaldības stāvoklī kādā brīdī vācu Vidzemes muižniecība ar savu landrātu priekšgalā meklēja sevi parādīt, kā vietējās zemes pārvaldes likumīgo instanci, un meklēja atbalstu pie Zviedrijas, lai varētu konstruēt šādu Baltijas muižnieku valsti, kurā, protams, arī iedzimtajiem būtu viņu tiesības tur būt un viss, kas uz tiem attiecas, bet tikai ierobežotā veidā, arī izglītības ziņā ne vairāk par pirmizglītību, lai īstā pārvalde un valsts vara varētu tā izpaust savus centienus un mērķus. Tas bija tā sauktais Strika notikums, kas nejauši tika atklāts ar visu nesmuko, nejēdzīgo plānu. Protams, arī tas izputēja, jo tūdaļ sekoja Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšana, un lietas stabilizējās.

Tā XIX gadusimtenis aiztecēja nepārtrauktā svārstībā starp latviešu un igauņu pārvācošanas ideju un šo tautu īpatību kopšanu un saglabāšanu. 1848.gadā Kurzemē, jo Vidzemē jau agrāk, valdība atļāva zināmam zemnieku skaitam pārcelties uz pilsētām un tur pierakstīties. Šo kustības brīvību zemnieki izmantoja un uzskatīja par brīvlaišanas vērtīgāko ieguvumu. Tā kā nu latvietis bija nomināli brīvs cilvēks, vācu literātu aprindās pacēlās jautājums, kā turpmāk veidosies latviešu nacionālā dzīve. Diezgan spēcīga strāva propagandēja latviešu un igauņu pārvācošanu. Jaunais Stenders - ne Vecais Stenders, kas veicināja latviešu izglītību, bet viņa dēls Jaunais Stenders - 1805.gadā savas grāmatas: dziesmu, stāstu – dziesmu un pasaku priekšvārdā raksta: „Ak, kauču mīļais Dievs mums to laiku liktu sadzīvot, ka pa visu Kurzemi un Vidzemi viena pati tauta, viena vācu valodu būtu. Dodieties uz vācu valodas mācīšanu, kā citkārt prūšu tauta to darīja." Latviešu izglītības centienos, kas jau sāka sniegties līdz universitātei, līdz studentiem, dažiem likās dabīgi, arī pat latviešiem, ka, apgūstot vācu valodu, literatūru un zinātni, dabīgi jānotiek arī pāriešanai vācietībā. Tādās domās bija pat kādi latviešu mācītāji, to starpā arī Juris Neikens, Roberts Auniņš un vēl citi. Pretējās domās bija redaktora Vatsona Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība Jelgavā. Tā ir vecākā no zinātniskām organizācijām mūsu zemē. Tur šis jautājums tika ļoti nopietni diskutēts referātā "Kas biedrībai darāms latviešu kultūras veicināšanai". Pie šī referāta domas dalījās. Biedrības sekretārs Paukars: mūsu priekšteču politiskā uzvara būtu jānoslēdz ar garīgo uzvaru pār latviešiem, t.i., latvieši gan ir pakļauti, bet viņi nav pārtautoti, bet šī uzvara ir īstenībā jāpilnveido – viņi ir jāpārtauto. 1819.gadā notika referātu cikls, kurus ievadīja Salgales mācītājs Konrādijs ar savu nostāju, ka nevajag vairs nekādu latviešu. Baltijai jāpaliekot vācu provincei. Tomēr tā gluži nebija, ka tas būtu jau valdošais uzskats. Lestenes mācītājs Vatsons, "Latviešu Avīžu" dibinātājs un arī pirmais redaktors, ļoti izglītots cilvēks, cēlies ne no vācu, bet, liekas, no skotu ģimenes, kas Jelgavā bijusi kulturāli darbīga, skaidri un gaiši teicis: „Latviešu valoda ir bagāta un attīstības spējīga. Un, kā to liecinot vendu un prūšu liktenis, ar citu tautu pārvācošanu nevaram sasniegt neko labu." Mācītājs Elverfelds brīdināja no mēģinājuma atņemt latviešiem viņu valodu, tas nozīmētu izdarīt garīgu slepkavību. Tas nekavēja tomēr notikt tā sauktai ieplūšanai mazvāciešos, kas notika pilsētās, uz kurām plūda latvieši, meklēdami dzīvītē tikt uz augšu, ieņemt kaut kādus sīkus amatus un uzdevumus, iekļauties tā sauktajā kārklu vācietībā. Šī kārklu vācietība vēlāk latviešu literatūrā izpelnījusies ļoti daudz izsmiekla un zākājumu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa satīriskos sacerējumos un dzejās. Tur viņš no vienas vietas izsmej kārklu vāciešus, kas nav ne vācieši, ne latvieši, kas arī pašu vācu valodu, kur nu viņi ir iestrēguši, nemaz nerunā kārtīgi, bet kādā žargona veidā.

Visos šajos notikumos un sacensībā vācieši bija attapušies drusku par vēlu. 1864.gadā citkārt ļoti ievērojamais un izcilais teologs, titulētais bīskaps Ferdinands Valters Valmierā savā landtāga sprediķī pārmeta vācu bruņniecībai, t.i., vācu muižniecībai, ka tā nokavējusi un palaidusi bez ievērības savu tiešo uzdevumu – Vidzemes pārvēršanu par vācu provinci ar iedzimto tautu pārvācošanu. Tā bija zināmā mērā strīpas pavilkšana visiem pārvācošanas centieniem, parādot līdzšinējo nesekmību un parādot arī to, ka tas vairs nav panākams, ko rādīja tūdaļ sekojošie notikumi. Un sekojošais notikums bija tas, ka Ferdinandu Valteru krievu valdība atcēla no ģenerālsuperintendenta amata taisni šīs lietas dēļ, jo viņš ar to zināmā mērā apstrīdēja Krievijas tiesības uz laupījumu, t.i., uz latviešu un igauņu dvēselēm. Notika konkurence, uz kuru Krievija bija ļoti jūtīga un uzmanīga līdz beidzamam sīkumam. To vēlākajos Krievijas režīmos esam piedzīvojuši, ka vissīkākā niansīte šajos jautājumos tiek vienmēr uztverta un uz to reaģēts. Tā Ferdinanda Valtera sprediķis bija vienā reizē gan kapa piemineklis vācu nokavētajiem uzdevumiem un mēģinātajiem centieniem, gan arī cīņas atklāšana šo divu spēku starpā, kas abi cīnījās par latviešu dvēselēm.

XIX gadusimts bija latviešu izglītības, kultūras, saimnieciskās augšupcelšanās laikmets. Garīgi laikmetu iezīmēja luteriskā ortodoksija. Tērbatas Universitāte bija pārvarējusi seklo, vulgāro racionālismu un 1840. gados virsroku guva konfesionālais luterisms ar dažiem ļoti izciliem teologiem, piemēram, Filipi (Philippi, 1841-1851) ar viņa dogmātiku (1841–1851). Filipi bija kristīts ebrejs, izcils evaņģēliskais teologs. Teodozijs Harnaks divreiz bija Teoloģijas fakultātes profesors no 1843. līdz 1851. un tad vēl no 1865. līdz 1875.gadam. Šis konfesionālais luterisms atspoguļojās arī Baznīcas dzīvē un iezīmējās, kā evaņģēliski luteriskās Vidzemes Baznīcas beidzamā izšķīrēja cīņa pret hernhūtismu. Vācu muižniecība tajā jau saskatīja bīstamu nacionālu spēku. Baznīcā valdošā teoloģija uzstājās pret kultiskām neparastībām. 1849.gadā Vidzemes sinode vienbalsīgi atcēla vai pārtrauca jebkuru kopdarbību ar Brāļu draudzi, atzīstot to par neiespējamu, un ģenerālsuperintendentu Valtera un vēlāk arī Kristiani (1865–1882) vadībā arvien vairāk tika ierobežota Brāļu draudzes rīcība un darbošanās. 1860. gados, kā zināms, Brāļu draudze arī beidza savu oficiālo iekārtas veidu un pakļāvās vispārējiem evaņģēliskās Baznīcas notikumiem. Tomēr jāsaka, ka cīņa pret Brāļu draudzi vienlīdz bija cīņa pret latviešu patstāvību. To redzējām jau XVIII gadusimtenī, ka dziļajā nospiestības un verdzības laikā Brāļu draudze ienesa latviešu cilvēkā sevis, savu spēju apzināšanās momentu, izvirzīšanos Brāļu draudzes darbiniekos, teicējos, draudžu dzīves organizētājos, cilvēkos, kas spēja uzrunāt, kas spēja aizstāvēt savas tiesības, ja lietas bija kārtojamas kādās iestādēs. Izaugšana no aizbildniecības stāvokļa, ko bija panākusi Brāļu draudze, bija kļuvusi ļoti bīstama tiem, kas gribēja redzēt iekaroto ļaužu nepārtraukto, ne ar ko nesamazināto pakļautību, kā to redzējām gadusimtiem cauri. Tagad cīņa pret hernhūtismu aizplīvuroja Vidzemes evaņģēliski luteriskai Baznīcai acis pret to, kas patiesībā tai īsti draudēja, t.i., ka līdz ar šīs cīņas kāpinājumu pravoslāvība ar apzinātiem paņēmieniem, jau ar lielu sagatavotību, mērķtiecību un atbalstu no valsts varas gāzās virsū Vidzemes Baznīcai un atrāva no Vidzemes Baznīcas ne vairs tos pārdesmit tūkstošu hernhūtiešu, bet pāris simts tūkstošus evaņģēliski luteriskos. Tas ir jautājums, pie kura atgriezīsimies vēlāk.

Tajā pašā laikā Vidzemes Baznīcā un līdzīgos apstākļos arī Kurzemē vēl turpinājās cīņa pret pagānisma atliekām. Lai gan zinām, ka jau zviedru laikos šī cīņa bija izvērsta ļoti spēcīgi – reizē pret pagānismu un reizē pret sinkrētiskās katoļu reliģijas atlikumiem, bet vēl XVIII gadusimtā šī cīņa bija spēcīga un iesniedzās arī XIX gadusimtā. Piemēram, Kampenhauzena ziņojums par 1739.gada vizitāciju. Apgaismošanas laikā vērsās pret māņticību un blēņu ticības izpausmēm. Gribu atgādināt jau iepriekš minēto, kas šeit iederas zināmā mērā lietu sakarībā – atkal šis pārpratums no mūsu pašu literatūras un kultūras darbiniekiem, kuri apsūdz, ka vācieši, apkarodami latviešu kultūru un tās izpausmes, zākājuši un turējušies pretī mūsu garamantu lietošanai, mūsu dainas nodēvēdami par blēņu dziesmām un tamlīdzīgi. Šeit viens apstāklis gluži vienkārši ir palicis neievērots. Proti, mūsu folkloras krātuvē, mūsu garamantās jau vecajā, pirmajā Barontēva izdevumā, kas satur sešus lielus sējumus, viens no šiem sējumiem satur erotiku, pat ļoti rupji piedauzīgu un, jāsaka, izvirtīgu. Barontēvs šo beidzamo sējumu, kas nenāca plaši izplatījumā, definēja kā nerātnās dainas. Nerātnās. Šis nosaukums stāv blakus vārdam blēņu dziesmas. Un šis paskaidrojums ir ļoti viegli saprotams no kādas mūsu pašu dainas, kas saka: „Kāzās dziedāju negoda dziesmas, pārnācu mājā, turēju godu." Tātad speciālos gadījumos - kāzās vai kādās citās sanāksmēs šīm nerātnajām, šīm blēņu dziesmām bija plašs pielietojums. Vai lai mēs brīnītos, ka tad, kad tā sauktās morālās mērauklas tika stingri un burtiski ievērotas un prasītas, bija pat sodi tiem, ieskaitot kaunastaba sodu un tamlīdzīgi, kas bija pienākti pie izlaidībām un pie nekrietnībām. Vai lai mēs brīnītos, ka vācu mācītāji, kas cīnījās pret mūsu kultūru, pret mūsu dainām, patiesībā cīnījās pret šo vienu spēcīgo zaru mūsu citādi tik jaukajā folkloras krājumā. To derētu iegaumēt un arī pēc iespējas iedziļināties un pārbaudīt. Šis temats nav kustināts. Tas ir viens no tiem paviršajiem vispārinājumiem, kādi daudzi ir iegājušies mūsu vēstures un kultūras izpratnē, kam braucam vienkārši pāri kā pašsaprotamām lietām. Tātad - mūsu tautasdziesmas apspieda un mūsu garīgo kultūru apspieda. Tā ir galīgi skaidra nepatiesība, kura iet no rokas rokā. Patiesība ir savādāka. Tāpat mēs falsificējam chroniku ziņas, zīmējoties uz notikumiem un uz personām.

Šī pati pasaka, kas tagad ieguvusi milzīgu popularitāti ar vienu dzeju par Beverīnas dziedoni. Ko izlasām šo notikumu chronikā, tas ir ļoti spilgti, līdz sīkumiem spilgti pārstāstīts. Ieņemtajā Beverīnas pilī kādreiz atradās Tālivaldis un atradās arī krustnešu karaspēka daļa ar savu priesteri, jo beverīnieši bija pārgājuši kristīgajā ticībā un viena daļa tālaviešu arī. Igauņu uzbrukuma laikā katoļu priesteris ir stāvējis uz vaļņa malas, nebīdamies no bultām, kas viņam varēja tikt raidītas virsū, un dziedājis Psalmus kāda instrumenta pavadībā, kas igauņiem bija pilnīgi nezināms. Koklēšanu, par kuru runā mūsu dzejnieki, pazina arī igauņi, par to viņi nebūtu ne brīnījušies, ne uztraukušies. Šis instruments bija kaut kas cits. Tas bija kāds no eiropeiskiem tā laika mūzikas instrumentiem, un šie Psalmi arī nebija gluži vienkāršas mūsu dainošanas. Tas bija Beverīnas dziedonis. Tas dziedonis nebija nekāds Vaidelotis ar kokli. Tas bija priesteris, kristīgais priesteris, kas dziedāja Psalmus. Tas ir rakstīts chronikā. Lūdzu lasiet šīs vecās chronikas! Jūs tur ieraudzīsiet pavisam ko citu, nekā mūsu literārais apstrādājums to dara. Ar šo literāro apstrādājumu mums vēl būs jācīnās, kad par latviešu tautas tālākiem kultūras augšupkāpumiem runāsim.

Jā, vēl XIX gadusimtā līdz pat četrdesmitiem, piecdesmitiem gadiem nomaļākās vietās turējās senču ticējumi. Piemēram, Ērģemes mācītājs P.Karbloms ziņo: „1836.gada 13.maijā es uzņēmu pirmo lielāko krusta karu pret mājas kungiem (mājas dieviem), kuri stāv lielā godā un kuriem divreiz gadā Jurģos un Miķeļos mājas saimnieks naktīs nes upurus. Šos mājas kungus tur par ļauniem gariem, kuriem ar ziedojumiem grib pielabināties, viņus darīt nekaitīgus. Es apskatīju 14 saimniecības." Seko mācītāja ziņojums, ko viņš tur ir atradis: mājinieki ir aizbēguši, lai nebūtu mācītājam jārādās, vai arī kaut kur paslēpušies, tad tur kāda sieva, kura, tomēr pierunāta, parādījusi, kas novietots zem kādiem akmeņiem. Tur ir vara monētas, tur ir dzīpari, tur ir nokauts gailis, t.i., kaut kas no šiem ziedojumiem. Vajadzētu pieminēt mūsu dievturiem, ja viņi meklē kultu taisīt, tad lai viņi arī tā: sapērk melnus gaiļus un cērt tiem galvas nost, un liek kaut kur zem akmeņiem. Un tāpat dzīparus vēl var dabūt un monētas, ja nav no vara, lai liek tādas, kādas ir, lai pielabinās. Pie tam šie ir ļaunie gari. Ļoti parastais animisms – vairīšanās no ļaunajiem gariem. Pasaule ir pilna ar ļauniem gariem, un visa tā fantastika par tiem brīnišķīgajiem dieviņiem un tām mārām, laimām, kas tur staigā apkārt spīdošas un brīnišķīgas, – tā atkal ir literārā fantāzija, bet tas kults ir neiedomājami primitīvs. Tas pat nav izaudzis līdz reliģijai. Tās ir tikai tādas kultiskās izdarības, kuras pazīst visas mežoņu tautas – pielabināties ļaunajiem gariem.

Šādi mēs attālināmies tīri no reliģiju vēstures skatījuma, bet pienākam pie tā, ko atgādina arī apustulis – par šo kalpošanu dēmoniem, t.i., šie dievekļi ir dēmoni. Viņš saka: jūs taču esiet atbrīvoti no kalpošanām šiem spēkiem un šiem dēmoniem. Līdz ar to tas ir aizrādījums, ka tie dēmoni arī ir realitāte. Mēs neesam tanī naivajā racionālismā, kādā bija savā laikā Zontāgs, kas pateiks: nu, tas vispār neko nenozīmē, tas viss ir tikai nieki vien. Gluži tā nav. Tā ir tā sauktā veltīšanās. Tas ir jau, var teikt, sakrālais akts – es tam piederu, es tam dodu, es tam ziedoju, es zināmā mērā stāvu viņa ziņā. Tā skaitās kā pretniecība Evaņģēlijam, kas mūs ir atbrīvojis no šīm lietām. Lasiet apustuli Pāvilu - kolosiešiem, efeziešiem, ko viņš raksta par šīm lietām: mēs esam brīvi – nekrītiet atpakaļ šajās kalpošanās. Šai kalpošanai ir dziļa tālāka konsekvence, t.i., to redzam apsēstībās, kādas tagad nāk pār cilvēkiem ārkārtīgā veidā, ārkārtīgā mērā. Absolūti normāli cilvēki ar kaut ko tādu ir pārņemti, ko ne viņi paši saprot, ne arī citi. Viņi ir kļuvuši par magnētu spēkiem, kas tagad caur viņiem un ar viņiem darbojas.

Garīgā rakstniecība XIX gadusimtenī ļoti stipri pieauga. Jau pagājušo reizi pieminētā Bībeles biedrība ar Svēto Rakstu apgādi nodarbojās līdz 1825.gadam. Britānijas un ārzemju Bībeles biedrības izdevumā 1854.gadā iznāca pirmā Jaunderība un 1877.gadā pirmā Bībele, t.i., šīs Britānijas un ārzemju Bībeles biedrības izdevumā, tāpēc ka Krievijas Bībeles biedrību slēdza Nikolajs I, tikko tronī uzkāpis, drīz pēc tam slēdza arī tās pēcteci, kas bija kā Krievijas Evaņģēliski luteriskā Bībeles biedrība. XIX gadusimtenī Bībeles valoda tika revidēta vairākkārt. Lielākie nopelni šajā ziņā ir Dobeles vācu draudzes mācītājam Augustam Bīlenšteinam (1826–1907), kurš 1877. gadā veica galveno darbu. Viņam palīdzēja Kārlis Roberts Auniņš – latviešu mācītājs, bet ļoti pārvācojies. Augusts Bīlenšteins – vācu mācītājs un arī vācu draudzes mācītājs – mūsu latviešu kultūras, garīgajā dzīvē un vēsturē iegājis kā viena īpata un izcila personība. Viņš bija ievērojams latviešu etnogrāfs un folklorists, latviešu valodas pētnieks, latviešu cilts izcelsmes un teritoriālās novietnes pētītājs. Bīlenšteina darbiem vēl šodien ir izcila nozīme rūpības dēļ, un viņš patiesi latviešu tautā sev atstājis lielu mantojumu. Viņš bija kaislīgs latviešu īpatību, paražu krājējs, pētītājs, arī latviešu dainu krājējs. Ļoti savāds bija šī cilvēka mūža gājums. Viņš bija sastrādājis ļoti lielu darbu kopumu. Viņam bija ļoti liela bibliotēka un daudz pētījumu arī rokrakstā. Ļoti interesanti, ka jau tuvu astoņdesmitajam mūža gadam viņš bija uzrakstījis savas dzīves pārskatāmības notikumus un deva savai grāmatai zīmīgu nosaukumu "Kāda laimīga dzīve". (Latviski grāmata tika izdota 1995. gadā – red.) "Kāda laimīga dzīve", domādams par to darbu, kādu viņš varējis padarīt ne tikai savā draudzē, bet lielā mērā arī latviešu tautā. Un, mīļie draugi, ir kāda rūgta – ārkārtīgi rūgta ironija. Grāmatai ir šis skaistais virsraksts "Kāda laimīga dzīve", bet 1905.gadā mīļie latvieši, cīnīdamies par savām tiesībām, brīvību un nezin par ko, nodedzināja Bīlenšteina mācītājmāju ar visiem kultūras krājumiem, kurus viņš latviešu tautas labā bija sastrādājis. Kaut kas no tā traģisma, jāsaka, arī tāda sātanisma, kas tur ir strādājis līdzi. Bīlenšteins nodzīvoja vēl pāris gadus. Viņš mira 1907.gadā un redzēja, ka viņa laimīgās dzīves noslēgums ieguvis vienu citu skaņu.

Pēdējā redakcija Bībeles izdevumam bija 1898.gadā. Auniņa darbu vēl caurskatīja Valmieras mācītājs Neilands, tāpat Smiltenes prāvests Kundziņš un citi.

Garīgā dzeja. Šeit būtu jākavējas ilgi un daudz. Tur ļoti izcēlās Kārlis Ludvigs Kēlbrants (Kaehlbrandt), Jaunpiebalgas mācītājs un prāvests. Kā Vidzemes, tā arī Kurzemes Dziesmu grāmata katra piedzīvoja pa trim jaunizdevumiem. Šīs latviešu Dziesmu grāmatas gāja savu attīstības ceļu, jo katrā jaunā izdevumā bija koriģēta valoda, izmestas kādas neveiklas, nepiemērotas dziesmas, bet arī atrasts kaut kas labs, atbilstošs. Mūsu tagadējai jaunajai Dziesmu grāmatai – amerikāņu sataisītai – nav nekāda sakara ar Dziesmu grāmatas tradīcijām. Tas ir jaunveidojums, kas pēc sava gara un satura ir svešs ar mūsu Dziesmu grāmatas tradīcijām visos virzienos, ieskaitot pat tādas lietas kā formātu - arī pat tanī nestāv mūsu Dziesmu grāmatas garās attīstības, izveides, pilnveidošanās tradīcijas.

Vēl jāpakavējas pie kādiem atsevišķajiem tā laika darbiniekiem un viņu nozīmības mūsu tautā. Te pirmkārt pieminams bīskaps Kārlis Christians Ulmans (1793-1871). Vispirms visur tur, kur pieminam vārdu bīskaps - gan šeit Christians Ulmans, gan Ferdinands Valters - tas nav bīskaps kaut kādā Baznīcas hierarhiskā, respektīvi, Baznīcas amata nozīmē bīskaps, tas vienkārši bija tituls, kuru parasti ķeizars piešķīra kādam izcilam darbiniekam, viņu tādā veidā pagodinot un piešķirot kādreiz vēl zelta krustu, kā tas ir bijis laikam arī ar Christianu Ulmanu. Viņam nav nekāda sakara ar citu bīskapu iekārtas jautājumu. Sākumā Ulmans bija mācītājs Krimuldā un Pēterupē. 1835.–1842.g. – praktiskās teoloģijas profesors Tērbatā un kādu laiku arī Tērbatas Universitātes rektors. Sadursmē starp krievu valdību un vācu izglītības politiku Baltijā viņš zaudēja vietu. Viņu atcēla no amata par to, ka viņš šķērsoja krievu intereses un nodomus Baltijas izglītības politikā, bet muižniecība viņu ievēlēja par Vidzemes skolu padomnieku. Šajā amatā viņš ļoti daudz darījis latviešu skolu un izglītības labā. Darbojies rakstniecībā, darbojies dažādos Baznīcas uzdevumos un pasākumos, Dziesmu grāmatas komisijā, Bībeles biedrībā, cietumu garīgā apkopšanā. 1856.–1868.g. Ulmans bija ģenerālkonsistorijas viceprezidents un 1858.gadā dabūja evaņģēliski luteriskā bīskapa titulu. Šajā amatā viņa galvenais darbs bija evaņģēliski luteriskās Palīdzības kases nodibināšana visas Krievijas mērogā 1859.gadā, kas vāca līdzekļus trūcīgu draudžu pabalstam, baznīcu, skolu un lūgšanas namu celšanai un remontiem, mācītāju un ķesteru stipendijām studiju un mācību laikā un tamlīdzīgi. 50 gadu laikā bija savākts un izdots apmēram 3 miljoni zelta rubuļu. Liels un ārkārtīgi vērtīgs darbs, ar kura palīdzību bija iespējams celt dievnamus, jo nekāda krievu valdības palīdzība šādās lietās ticībai, kas tikko tika ciesta, nebija. Patiesībā šis palīdzības darbs bija ļoti efektīgs. Tas vēl tika turpināts Latvijas laikā kā Palīdzības kase. Tās vadītājs bija prāvests Reinhards Jelgavā. Būtu jāpaskatās beidzamajos pārskatos, kādi tika arī izdoti. Citiem vārdiem sakot, evaņģēliski luteriskās Baznīcas pašpalīdzība.

Draugi, gribētu jums pateikt vienu blakus domu. Vēsture mūs kādreiz pamāca. Mēs neimitējam notikumus un laikus – tas nav iespējams, bet mēs varam gan rast ierosmi no tā, ko mūsu tēvi kādreiz ir darījuši. Mēs zinām pašreizējos īpatos un spaidīgos apstākļus, jūs jau zināt un esat dzirdējuši par māsu draudzēm, par ārzemju organizācijām, arī par organizācijām tepat, kas atmet pa kādam ziedojumam, sevišķi, kad tā īpaši lūdzas – uzlikt baznīcai jumtu vai kaut ko saremontēt un tamlīdzīgi. Ievērojiet, ka tā visa ir staigāšana ar izstieptu roku pie svešām durvīm. Lai arī ar laiku mums tanī rokā tiek ielikts, tomēr tā ir savas nevarības atzīšana. Vai nebūtu pareizi, ka mūsu draudzes sadotos kopā savstarpējās palīdzības kopumā, saņemot līdzekļus tikai no pašu vidus un izdalot atkal tiem, kuriem trūkst. Tas jau šur tur notiek pats par sevi. Vai tāda Palīdzības kase nevarētu atrast vietu? Tad mēs varētu teikt tā: lūk, tās un tās draudzes ir salikušas kopā ziedojumus, un tagad mēs varam palīdzēt šai vai tai draudzei. Jūs stāvat uzdevuma priekšā, jo būs visādi uzdevumi un jums būs jāparāda iniciatīva lietās, kuras līdz tam nav bijušas.

Vēl savā atskatā pievēršamies tādai personībai kā bīskaps Ferdinands Valters (1801–1869). Mācītājs Ādažos, vēlāk Valmierā. No 1833. līdz 1857.gadam Valkas draudzes skolotāju un ķesteru semināra dibinātājs un izveidotājs, 1842.gadā iecelts par ģenerālkonsistorijas locekli un no 1855. līdz 1864.gadam – Vidzemes ģenerālsuperintendents, apbalvots ar bīskapa titulu. 1864.gadā, kā jau pieminēju, atcelts no amata Valmieras landtāga sprediķa dēļ, kur pārmetis bruņniecībai novārtā atstāto pienākumu pārvācot latviešus un igauņus un radīt vācisko Vidzemi. Kā minēju, krievu valdība bija ļoti rūpīga un uzmanīga šādu izpausmju izsekošanā un, protams, arī tālākā paralizēšanā. Ļoti enerģisks darbinieks, aizstāvot luteriskās intereses pret Brāļu draudzi un pret pravoslāvību, karsts vācietības aizstāvis un cīnītājs. Latviešu skolas viņš gribēja padarīt par pārvācošanas veicinātājām un šādā garā centās iespaidot arī pirmo skolotāju semināra vadītāju Jāni Cimzi, par kura pedagoģisko izglītību Vācijā viņš bija nopietni gādājis. Tas viss bija darīts, paredzot pravoslāvības pārkrievošanas aktivitāti. Sakarā ar Ferdinandu Valteru mums jāpiemin vēl kāda cita personība, kas iezīmēja šo laikmetu un vēl tālu uz priekšu. Tas ir Jānis Cimze (1814–1881). Miris 1881.gada 20.decembrī, apglabāts Rudbāržu kapsētā. Pedagogs un mūzikas kopējs. Dzimis un audzis Cimzes pusmuižā, kur viņa tēvs bija vagars. No 1830.gada mājskolotājs Rozes muižā Raunas draudzē, vēlāk Smiltenē. 1833.gadā – Valmieras draudzes skolas skolotājs. 1834.gadā Vidzemes sinode nolēma atvērt Vidzemē skolotāju semināru pēc mācītāja Valtera priekšlikuma. Pēc mācītāja Valtera priekšlikuma 1835.gadā Jāni Cimzi izraudzījās par dibināmā semināra vadītāju. Ar Valtera gādību no 1836. līdz 1838. gadam Cimze tika sūtīts uz Vāciju, Veisenfelsas Skolotāju semināru sagatavoties šim amatam. Pēc kursa pabeigšanas viņš vēl apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Ziemeļitāliju, iepazīdamies ar skolu iekārtu un darbību. 1838.gadā viņš vēl Berlīnē iestājās universitātē par brīvklausītāju, piegriezdamies pedagoģijas, teoloģijas un mūzikas studijām. Tātad ļoti labi sagatavots cilvēks savam priekšāstāvošam uzdevumam. 1839.gadā septembrī viņš atgriezās Vidzemē, un 22.novembrī Cimze atvēra skolotāju semināru Valmierā, kurš vēlāk tika pārcelts uz Valku. No 1849. līdz 1881.gadam šis seminārs bija Valkā. Cimzem bija pastāvīgas nesaskaņas ar kuratoriju, vācu mācītājiem un muižniekiem par viņu īpašajām prasībām un interesēm. Tajā pašā laikā Cimzem bija tāds īpašs takts un kaut kā, būdams ļoti apzinīgs savā darbā, ļoti rūpīgs, turēdamies tikai pašas pedagoģijas lietām, viņš varēja noturēties savā amatā tik ilgi. Viņš ir atradies, var teikt, starp divām ugunīm. No vienas puses, mums ir zināmas arī Valtera intereses, ka skolotājiem un skolām ir jādarbojas pārvācošanas virzienā. No otras puses, atmodas laika latviešu darbinieki Cimzi atkal uzskata par latviešu skolotāju pārvācotāju. Grūti teikt, vai tā ir taisnība. Sevišķi pret Cimzi uzstājās Kronvalds, un arī Auseklis viņam veltījis kādu asu vārdu vai dzeju, bet Cimze turējās objektīvi savās pedagoģijas robežās, turējās pie saviem principiem un kārtīgi, pašaizliedzīgi pildīja savu pienākumu. Viņa audzēkņi ieguva jau tādu kopapzīmējumu – cimzieši. Ļoti krietni skolotāji, ļoti muzikāli skolotāji. Ne bez tieksmēm, protams, arī uz pārvācošanos, jo saskare ar kultūras vērtībām, kuras tomēr nāca no Vācijas, varēja vienu otru arī ietekmēt. Viņš latviešu tautā licis pamatus kora dziedāšanai. Kora dziesmu krājumi. Vispār mūzikas literatūrā un dziesmu literatūrā Cimze ir atstājis lielu mantojumu. Dažādos laikos tas ir dažādi izvērtēts, bet šis fakts paliek neapšaubāms. Cimziešus varēja pazīt ne tikai pēc viņu muzikalitātes, bet arī pēc viņu rokraksta. Visi cimzieši rakstīja kaligrāfiski skaisti. Kad gāju pamatskolā Jelgavā, mūsu vecais Liepkalna tēvs bija viens no cimziešiem. Viņš bija muzikāls, mācīja dziedāt. Cita instrumenta nebija, tikai mūsu skolotāja vijole, kuras pavadībā dziedājām. Tādas lietas kā klavieres nāca daudz vēlāk. Tās bija tad, kad nāca draudzīgais aicinājums, kad latvieši sāka skolām kaut ko dāvināt. Otra lieta – Liepkalntēvs mācīja kaligrāfiju – skaistrakstību. Tas bija priekšmets, kas visiem bija jāapgūst, un tad puikas un meitenes iemācījās skaisti rakstīt. Viena īpata sakrišana, kuru saprast es dabūju vēlāk. Pašam Liepkalntēvam, kad viņš rakstīja uz tāfeles, bija ļoti skaists, pilnīgi kaligrāfisks rokraksts. Taisni tāds bija manam tēvam, jo arī viņš bija gājis skolā pie kāda no cimziešiem. Tēvs nevarēja ciest, ja kāds pavirši rakstīja. Viņš sacīja: ko tu te tā kā ar gaiļa kāju, vai nevar rakstīt skaidri! Tagadējiem cilvēkiem tas vairs nav jautājums. Tagad raksta tā, ka neviens nevar saprast, arī paši ne. Tagad tādi rakstāmie daikti, ar kuriem šī skrīvēšana sevišķi ieviesusies. Draugi, tāpat kā jūs kopjat savu valodu, ko runājat, - sargieties no visiem vot un značit, un tādiem vārdiem, tāpat kopiet arī savu roku, lai tā raksta tā, ka arī citi var izlasīt!

Vēl mums jāpievēršas latviešu teologiem. XIX gadusimtenis sāk uzrādīt latviešu teologus. Vecajā zviedru laiku Tērbatas Universitātē neviens latvietis nebija studējis, bet jau pirmajā gadu desmitā pēc teoloģijas fakultātes dibināšanas 1801.gadā bija pirmie latvieši teologi. Kāds latvietis bijis jau pirmajā gadu desmitā, līdz 1850.gadam - veseli septiņi, bet par mācītājiem tapa tikai trīs, pie tam viens Krievijā. Kā tas tā varēja notikt? Kāpēc tad tie citi nē? Tur mēs pievērsīsimies atkal vienai sāpīgai patiesībai. No šiem tapušajiem redzamu stāvokli sasniedza trīs – Juris Neikens, Krišjānis Dzirne un Jānis Sakranovics.

Juris (Georgs) Neikens (1826–1868). Beidzis Valmierā skolotāju semināru, Ferdinanda Valtera māceklis. Mācītājs Dikļos no 1857. līdz 1866.gadam, Umurgā no 1867. līdz 1868.gadam. Lielu vērību pievērsis reliģiski tikumiskās dzīves kopšanai un draudzes audzināšanai, izglītības veicināšanai, izcils predikants, ļoti iemīļots arī kā svētku  sprediķotājs. Viņš varējis ilgi sprediķot, tomēr tas neapnika klausītāju pulkam. Dzejnieks, arī rakstnieks, pirmo Dziesmu svētku ierosinātājs. Pirmie latviešu Dziesmu svētki notika 1864.gadā Dikļu mācītājmuižas birzī, kur piedalījās seši kori. Tāpat viņš ir ietekmējis šādus Dziesmu svētkus Bauņu muižā gadu vēlāk – 1865.gadā un Rūjienā – 1866.gadā. Attiecības tautiskajās lietās. Ļoti dzēlīgs pret Neikenu bija Auseklis, bet Neikens stāvēja kaut kā malā tiklab no tautiskajiem tā laika jūsmu centieniem, kā arī no piesliešanās vācietībai. Tas bija liktenīgi, un šī liktenība gājusi cauri arī citos gadījumos līdz par Pirmajam pasaules karam. Neikena sieva bija vāciete, un tas ir arī izskaidrojums, kāpēc viņš varēja dabūt vietu Baltijā. Pastāvēja cieša rīcība sevišķi Kurzemē, bet arī Vidzemē par mācītājiem nepielaist latviešus, viņus nobīdīt kaut kur uz Volgas vācu draudzēm un šeit likt vāciešus. Tad vienīgā glābšanās šīs šķirošanas priekšā bija vācu tautības sieva. Un dažs labs latviešu mācītājs ir mantojis mācītājmuižu, noprecēdams iepriekšējā vācu mācītāja meitu vai arī vispār kādu dāmu vācieti. Arī mūsu daudzslavinātais un daudzinātais prāvests Kundziņš, Kundziņu dzimtas ciltstēvs – Kārlis Kundziņš Smiltenē. Viņš arī tika pie amata lielā mērā ar to, ka noprecēja vācieti.

Johans Vilhelms Sakranovics, arī Zakranovics (Sakranovicz, 1836–1908). Studiju laikā piederēja pie Valdemāra – Barona patriotiskā pulciņa. Pēc studijām vairākus gadus bijis mājskolotājs, gaidīdams mācītāja vietu Kurzemē, ar rūgtumu piedzīvodams, kā bieži nācies norīt savus paša uzskatus. Viņš rakstīja Valdemāram, ka visu laiku turēts par slepenu jaunlatvieti. Tas skaitījās vācu acīs kaut kas briesmīgi ļauns. Beidzot pēc četru gadu ilgas gaidīšanas viņš dabūja mācītāja palīga vietu kādā vācu draudzē. No 1866. līdz 1879.gadam mācītājs Lutriņos, no 1879. līdz 1907.gadam mācītājs Lielaucē, Vecaucē un Īlē. Darbojies Agendas komisijā no 1898.gada. No 1898.gada līdz 1905.gadam Sakranovics bija Kurzemes konsistorijas garīgais loceklis. Vienīgais gadījums Latvijas Baznīcas vēsturē pirms Latvijas valsts nodibināšanas, kad latvietis bija ievēlēts konsistorijā. Piedalījies Dziesmu grāmatas un lūgšanu grāmatas sakārtošanās. Personīgā ģimenes dzīvē bija atsvešinājies no latviešu sabiedrības, tāpēc ka viņš arī caur konsistoriju bija nepārtraukti ierauts vācu vidē.

Krišjānis Dzirne (1820–1896). Neikena skolas biedrs seminārā. Vispirms mācītājs Tērbatā – 1858.–1864. Tur jau nu latviešu draudzes lāga nebija, tur varēja būt tikai vācu draudzes mācītājs. Tad mācītājs Krievijā. Arī tur Krievijas luterāņu draudzes bija vācu diasporas draudzes, bet tur jau bija kādreiz arī nedaudz latviešu vai igauņu – tie bija draudzes pulciņi, kam reizi mēnesī vai reizi pa diviem, trim mēnešiem varēja noturēt arī latviešu dievvārdus. Vēlāk strādājis Jelgavā vācu draudzē. Tikai mūža beigās latviešu draudzē Raunā – 1877.–1896.g. Teoloģiski ļoti ieinteresēts, ļoti vispusīgs cilvēks. Rosīgs, garīgs rakstnieks. Izdevis sprediķu grāmatu "Dzīvais ūdens".

Jau no šiem trim jūs redzat latviešu teologu tā laika traģismu. Viņu studijas vēl neko nenozīmēja. Attiecības pret toreiz visvareno vācietību nozīmēja daudz. Tā sauktais pārvācošanas moments te izpaudās varbūt visspilgtāk un iedzina arī tādu zināmu ķīli starp latviešu tautu un tās mācītājiem. Tā bija parasta lieta, ka ar draudzi mācītājs sarunājās latviski, bet ģimenē valdīja viņa vācu gaspaža, ģimenes valoda bija vācu valoda, bērni tika audzināti vāciski un izauga dažos gadījumos par stiprākiem vāciešiem nekā paši vācieši. Tomēr teoloģijas fakultātē latviešu studenti - teologi bija vairāki.

Krišjānis Laiviņš (1779-1823). Studējis teoloģiju no 1808. līdz 1810.gadam, bet palicis tikai skolotājs. Miris Tambovā, ne Latvijā.

Johans Krišjānis Irbe (1800-1838). Nav sajaucams ar mūsu prāvestu, vēlāk bīskapu Irbi. Studējis teoloģiju no 1821. līdz 1823.gadam. Skolotājs Iršu pagastā. Iršu pagasts bija vācu kolonistu pagasts Latvijā, vienīgā vieta, kur vācieši dzīvoja brīvi, nometināti vēl Katrīnas laikos.

Johans Zobens (1803-1831). Studējis teoloģiju no 1823. līdz 1826.gadam. Rīgas ģimnāzijas virsskolotājs.

Kaspars Ernests Biezbārdis (1806-1886). Studējis teoloģiju no 1823. līdz 1826.gadam. Ievērojams kultūras darbinieks, rakstnieks, zinātnieks, skolotājs. Par mācītāju nav darbojies.

Jēkabs Heinrichs Taurītis (1804-1836). Dzimis Dolē. Studējis no 1825. līdz 1828.gadam. Pēc tam mācītājs Dolē. Viņa dēls arī ir bijis mācītājs turpat Dolē, tāpat arī dēladēls. Dēladēls pilnīgi pārvācojies, tiek minēts kā vācu mācītājs Dolē, kas 1905.gada revolūcijā nošauts. To izdarījis kāds no pašiem doleniešiem. Pārvācojies, ģimene vāciska.

Peitans Augusts Eduards (1823-1870). Studējis teoloģiju no 1841. līdz 1846.gadam. Mācītājs Lubānā.

Rutkovskis Adolfs Ferdinands (1820-1890). Studējis teoloģiju no 1841. līdz 1845.gadam. Mācītājs Kalnmuižā, tagad to sauc par Tērveti Dobeles prāvesta iecirknī.
Roberts Auniņš (1834-1914). Teoloģiju studējis no 1854. līdz 1858.gadam. Mācītājs Cesvainē. Laikam tāpēc varējis tā pastāvēt, ka bijis stipri pārvācojies un uzskatījis to par latviešiem nepieciešamo ceļu.

Vēl viens Fridrichs Dzirne. Liekas, tas bijis brālis. Studējis teoloģiju no 1853. līdz 1857.gadam. Mācītājs Krievijā. Miris 1872.gadā.

Tā varētu to rindu turpināt. Jūs redzat, ka mums tiešām netrūka teologu. Viņi bija, viņi radās, bet vai nu viņi visu mūžu nodzīvoja kā skolotāji vai pat mājskolotāji, vai atkal tika par mācītājiem vācu draudzēs, kur gribot negribot bija jābūt vāciskam, jālieto vācu valoda, jādarbojas ar vācu draudzi un arī lielā mērā jāatsvešinās no saviem iedzimtajiem. Viens no tādiem traģiskiem momentiem. No otras puses, mūsu latvieši kādreiz atkal ir netaisni pret šiem mācītājiem, nevarēdami saprast un iedomāties, kā varētu šādu jautājumu citādi atrisināt, un domāšanā kļūdami vispār ļoti nekristīgi. Mūsu patriotisms jau ir audzis uz pagāniskiem un uz sociālistiskiem pamatiem.

Tagad pārejam pie latviešu un igauņu pārkrievošanas un pārvilšanas pravoslāvībā.

Cīņu karstumā pret Brāļu draudzi Vidzemes Baznīcas vadība nepamanīja savelkamies pār sevi draudīgos mākoņus – pārkrievošanas un pravoslāvizācijas draudus. Pēc Baltijas iekļaušanas Krievijas valstī pravoslāvība bija pārstāvēta tikai ar ieceļotāju krievu locekļiem pilsētās, patiesībā tikai Rīgā. Ar Nīstades miera līgumu 1721.gadā pravoslāvība ieguva arī Vidzemē ticības brīvību. Tādēļ, ka Zviedrijas valstī ne pravoslāvība, ne katoļticība netika ciestas, tur nebija pieļauti ne viņu dievkalpojumi, ne viņu draudzes. Tikai tad, kad šeit izbeidzās Zviedrijas virsvara, tad pravoslāvība ieguva ticības brīvību un ticības tiesības, ko Pēteris I tūlīnās savos noteikumos uzstādīja Vidzemes muižniecībai. 1830. gadi ienesa pēkšņu un spēcīgu pārmaiņu. Līdz tam tā eksistence bija tāda ļoti nemanāma, nejūtama, tās dažas draudzes, kas Rīgā bija tikai ar ieceļojušiem krieviem, tās nekādu lomu visā mūsu tautas dzīvē un Baznīcas dzīvē nespēlēja. 1830.gada pārmaiņas nāca pēc poļu sacelšanās apspiešanas 1831.gadā, kad poļu brīvības cīņas tika nomāktas un Polija pakļauta Krievijai ciešāk nekā līdz tam. Ja līdz tam bija Polijas ķēniņvalsts ar Krievijas ķeizaru kā valdinieku, tad tagad tā bija tikai Krievijas province. Nikolajs I, ļoti stingrs pārkrievotājs, šāda veida tālāko briesmu izvairīšanās gribā 1832.gadā slēdza universitāti Viļņā. Viļņas Universitāte bija viens no lielajiem katoļu, speciāli poļu centriem. Ar 1832.gada 19.jūlija dekrētu visā Krievijas valstī slēdza visus katoļu klosterus un pavēlēja izraidīt visus mūkus. Jaunais izglītības ministrs grāfs Uvarovs (1833-1849), kura vārds jāievēro, jo viņš daudz darījis evaņģēliskās Baznīcas apspiešanā, paziņoja, ka kultūras politikā turēsies pie "trīsvienības": patvaldība, pareizticība, tautība. Šī formula, var teikt, uz laikiem nosacīja Krievijas dzīvi: stāju, politiku, kultūru - līdz pat 1905.gadam, bet patiesībā līdz pat Krievijas ķeizarvalsts galīgam sabrukumam. Patvaldība – tas nozīmē, ka Krievijas valsts nav saistīta ne ar kādām institūcijām – ķeizara vienvaldība visās lietās līdz pēdējam sīkumam. Visu pavalstnieku attieksme ir tāda, lai tikai viņu rīcība saskanētu ar ķeizara gribu. Nevis, ka viņi rīkojas kaut kādās likumības robežās, bet – vai tikai tas saskanēs ar ķeizara gribu. Katra lieta, kas varētu pacelties kā doma, priekšlikums, ideja, tas viss nāca tūlīnās zem šī pārbaudes momenta – vai tas ir saskaņā ar ķeizara gribu. Otrkārt, ķeizara likumi un rīkojumi – tur nav nekādas pārsūdzības, tie tika pieņemti vienvaldīgi. Pareizticība. Krievu valstī bija tikai viena ticība. Tikai viena ticība bija ticība, pārējais - pieciestie veidojumi, kur jāraugās, kā tos pēc iespējas iekļaut pareizticībā vai arī kā tādus atsevišķus iznīcinātu. Absolūti tā pati sistēma, kas bija arī komunistiskajai partijai. Kā jūs redzat, šīs idejas pilnīgi sasaucās. Tām tikai tika dots tāds citādāks virsraksts. Tautība – krievu tautība. Nekāda cita tautība. Pārējie bija sveštautieši. Tā drūmi izklausās, ka, piemēram, tādās zemēs kā Polijā, kur iedzīvotāju vairums bija poļi, var teikt, neskaitot vēl žīdus klāt, poļi taču tur bija 80–90 procenti un pārējie bija žīdi. Tie visi skaitījās par cittautiešiem. Un tikai krievu administrācija un tur kādi ieceļojušie krievi – tie bija, tā sakot, tauta. Pārējie bija inorodci. Krieviem – padomju krieviem – bija tāds vārds nacmeņi. Tas ir tas pats vārds, tikai citādā toņkārtā. Nekrievs jau ir nepilns cilvēks.

Lūk, šis trīsskanis mums jāpatur vienmēr vērā, kad domājam par notikumiem, kas risinājās Krievijas ķeizarvalstī un kas skāra latviešus vai nu tautiskā, vai ticības, vai izglītības, vai kādā citā ziņā.

Katoļu draudzes, ko apkalpoja ordeņu mūki, palika bez garīgās aprūpes. Mogiļevas archibīskaps, kuram bija padotas arī Latgales draudzes, sūtīja savus semināristus. Tie bija poļi. Un tomēr nekas labs tur neiznāca no draudžu apkalpošanas. Latgalē sākās un izplatījās mājmācība. Atkal tādā pašā formā, kādā vēlāk tas bija arī Padomijā. Mājmācība notika pie kādas vecākas sieviņas, kur sanāca daži bērni, kas mācījās lasīt, kas mācījās Katķismu. Vairāk par septiņiem nedrīkstēja būt – tad tā jau bija skola. Padomijā bija tas pats. Mēs drīkstējām sagatavot konfirmandus pa vienam. Laikam kaut kur ļāva pa diviem. Kad vairāk, tad tā bija skola,  un tas bija pret padomju likumiem. Taisni tādi paši bija ķeizara likumi, ka tikai šie cittautieši, šie nekrievi, kaut ko neiegūst savā labā no mājmācības. Tajā pašā laikā 1832.gadā izdeva arī Baznīcas likumu evaņģēliski luteriskajām draudzēm Krievijā. Šis likums, savukārt, nolika evaņģēliski luterisko Baznīcu par pieciešamo reliģiju Krievijā, kamēr valsts ticībai – pravoslāvībai – bija visas priekšrocības. Likums paredzēja, ka evaņģēliski luteriskai Baznīcai pēc likumā pieņemtās kārtības pieļauts darboties Krievijas valstī. Vācieši ļoti gavilēja un domāja: nu gan būs brīnišķīgi, ka ir noregulēts Baznīcas stāvoklis, bet viņi neievēroja vienu lietu, proti, Krievijas valstī, kur evaņģēliski luteriskai Baznīcai bija dots šis likums un tā drīkst pastāvēt un zināmās robežās darboties, šinī pašā valstī pravoslāvība ir vienīgā atzītā, īstā valsts ticība ar savām priekšrocībām un ka bez tāda asuma, kāds skāra katoļus ar šiem spēcīgajiem soļiem pret katoļu garīdzniecību, īstenībā teorētiski evaņģēliski luteriskā Baznīca bija līdzīgā stāvoklī kā katoļu Baznīca, t.i., pieciestā ticība. Ar to kā evaņģēliskie, tā katoļi bija nolikti zem smagiem nosacījumiem un sodiem. Par jaukto pāru laulāšanu, kā arī šādā laulībā dzimušu bērnu kristīšanu draudēja smags sods – atlaišana no amata. Tie bija jau pirmie reālie ierobežojumi ticībai. To pašu piedzīvo Gruzijas Baznīca Krievijas valstī. Gruzijas beidzamais ķēniņš 1801.gadā, kad valsts bija ļoti apdraudēta no turku un no persiešu puses, pakļāvās Krievijas valstij, ķeizaram Pāvilam par Gruzijas protektoram, ka Gruzija paliek kā valsts, bet ar Krievijas valdinieku kā tās valdinieku. Tātad, īstenībā tai vajadzēja būt joprojām patstāvīgai valstij, bet tomēr tādā iekļautībā Krievijā, piemēram, aizsardzībā. Tas absolūti netika ņemts vērā. Un Gruzijas pareizticīgā Baznīca – Gruzijas Austrumu Baznīca, kas bija dzīvojusi savus patstāvības ceļus visus šos gadusimtus cauri turku un persiešu varmācībai un uzmācībai, pēkšņi tika padarīta par vienu Krievijas pravoslāvības provinci. Atceros gadījumu pirms daudziem gadiem, kad bijām Tbilisi un uzmeklējām Doma baznīcu. Tā, protams, bija Krievijas pravoslāvu Baznīcas tikai viena province, un uzkrita tas, ka visi izkrāsojumi, visi uzraksti bija tikai krievu valodā. Vaicāju dāmai, kas pieskatīja baznīcu. Saku - vai šeit jums ir krievu draudzes baznīca? Nē, - viņa atbild, - tā ir mūsu Gruzijas baznīcas Dombaznīca. Es saku - bet te viss ir krievu stilā. Jā, - viņa saka, - to mums tā krieviski izkrāsoja. Tādā veidā. Iekļauta un pakļauta Dombaznīca. Tā pati vienvaldības bardzība ķēra arī pašu pareizticību īpatā veidā. Svētā Sinode, kur bija bīskapu konference un bīskapu lēmējsapulce, neievērojot nekādus bīskapu protestus, tika pārvērsta par iestādi - līdzīgu ministrijai, tādu valsts pārvaldes orgānu. Ar visu to, kas bija izdarīts pie pašu pravoslāvu Baznīcas, Krievija galīgā veidā sekularizēja visas kristīgās Baznīcas, nostādot tās pilnīgā valsts atkarībā.

Pārejam pie tā, ko nozīmēja latviešu pārtautošana vai pārvilkšana svešā ticībā. Tur nebija starpības. Viens no spēcīgākajiem, iespaidīgākajiem ieročiem pārtautošanā Krievijā un, tā tas arī bija domāts Baltijā, bija pravoslāvu Baznīca.

1836.gadā nodibināja Rīgas vikārbīskapiju, kas bija pakļauta Pleskavas bīskapijai. Par pirmo bīskapu iecēla Irinarchu – agrāko Vīnes un Romas Krievijas sūtniecības priesteri. Viņš amatā šeit Rīgā bija 1836.–1845.g. Šie gadi ir vērā ņemami! Visā Baltijā bija 18 krievu draudzes. Latvijā bija viena. Tās visas bija mazas, bet nu jau tām bija bīskaps, kas tās ganīja un pārvaldīja. XIXgs. trīsdesmitajos gados, oficiāli no 1842. gada, Pleskavas Garīgajā seminārā mācīja latviešu un igauņu valodu, gatavojot misionārus Baltijai. Jau 1842.gadā izdeva pravoslāvu garīgos rakstus latviešu un igauņu valodās. 1843.gadā šis pats izglītības ministrs Uvarovs iesniedza ķeizaram projektu slēgt Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāti, atvietojot to ar evaņģēlisku semināru Rēvelē – Tallinā. Tas būtu ļoti iespaidīgs darbs evaņģēliskās Baznīcas ierobežošanā. Viena lieta bija universitāte, otra lieta kaut kāds seminārs. Tas notika vēl pirms Ferdinanda Valtera slavenā Valmieras sprediķa, un viņam bija iespējams Pēterpilī iespaidīgās aprindās izskaidrot šāda soļa kaitīgumu. Ķeizars atrada par iespējamu atļaut teoloģijas fakultātei turpmāk vēl eksistēt. Vienas briesmas Valters vēl bija varējis novērst. 1847.gadā Rīgā atklāja pareizticīgo semināru. Pravoslāvijas propagandai un aģitācijas veiksmei gluži necerēti nāca palīgā kādi neparedzēti ārējie apstākļi. Tā bija tā sauktā siltās zemes kustība. Otrs apstāklis – pierakstīšanās uz zemes saņemšanu. Šie neparedzētie un neparastie masu psihozes, varētu sacīt, saviļņojumi īsti ļāva pravoslāvībai pievilināt latviešu un igauņu zemnieku pulkus. No 1835. līdz 1837.gadam slapjo vasaru dēļ Vidzemē nekas neizauga. Arī 1840.gads bija lietains, labība un kartupeļi sapuva tīrumos, bet rudenī iesētā sēkla neuzdīga. 1841.gadā pavasarī sākās īsts, smags bads. Jau 1830., 1831.gadā valdības iestādēm bija jācīnās ar zemnieku apgalvojumiem, it kā ķeizars aicinot uz Krieviju Vidzemes zemniekus un tur dalot tukšās zemes. Viens no šādiem baumu cēloņiem varēja būt tas, ka ar 1832.gadu zemnieki ieguva kustības brīvību, bet 1835.gadā - tas ir ļoti interesanti - ķeizars izlaida manifestu par žīdu lauksaimniecības koloniju dibināšanu Melnās jūras apgabalos. Tie bija nesen no Turcijas iegūtie apgabali, tagadējie Ukrainas dienvidi, Ziemeļkaukāzs, kas bija praktiski tikpat kā neapdzīvoti. Tos deva, atbrīvojot uz 25 gadiem no galvasnaudas, uz 50 gadiem no karaklausības, piešķirot 15 desetīnas zemes, lauksaimniecības inventāru, māju uzcelšanu, lopus un tamlīdzīgi. Tas tika piedāvāts Kurzemes žīdiņiem, un no 1831. līdz 1841.gadam izceļoja 344 žīdu ģimenes. Vēlāk latvieši runāja par tā saukto Jeisku, braukšanu uz Jeisku, uz siltām zemēm. Jeiska ir uz dienvidiem no Rostovas, Ziemeļkaukāzā, kur Krievija bija ieinteresēta nometināt iedzīvotājus, jo tad Kaukāzs vēl nebija pilnīgi pakļauts, cīņas ar vietējām tautām bija vēl sparīgas. Šīs tukšās, atkarotās zemes vajadzēja piepildīt ar cilvēkiem. Tā Jeiskas kolonizēšana pievilināja vēlākos laikos arī latviešus un igauņus. No turienes nāca fantastiskas ziņas par turienes zemes auglību. Griķa grauds sverot vairākas mārciņas, kāpostu galviņa veselu podu smaga, ar trim pūriem izsētās labības var pārtikt visu gadu. Nu, tie bija pārspīlējumi, bet arī tādas ziņas maldījās apkārt pa pasauli. Neapšaubāmi bija tas, ka turienes auglība bija liela un tā varēja būt par iemeslu tādai reklāmai. Eiropas nemieri uztrauca un lika nervozēt arī Krievijas patvaldībai. 1841.gadā Rīgā sāka ierasties pirmie siltās zemes tīkotāji, lai reģistrētos guberņas valdē, bet tur neviens neko par tādām lietām nezināja. Ļaudis izstaigāja visas iedomājamās un neiedomājamās iestādes, pastāvēdami uz to, ka grib pierakstīties, lai viņus sūta uz siltajām zemēm. Arī no draudzēm nāca ar pašu sastādītiem sarakstiem, kas gribēja braukt uz siltajām zemēm. Krievu gubernators pūlējās cilvēkus pārliecināt, ka tās visas ir tukšas valodas, nekāda rīkojuma, nekā tamlīdzīga nav. Tomēr viņi neticēja, un tad uz kaut kādu ieteikumu pamata - tur nu klusē tā pieklājība, kas negrib nodot īstos avotus, - pēkšņi šie ļaudis atrada ceļu pie pravoslāvu bīskaba Irinarcha. Atrada ceļu. Krievu avots saka zabreļi – iemaldījās. Pie bīskapa Irinarcha 1836.gada 9.jūnijā ieradās Alūksnes novada zemnieki, un viņš tos - tas nenotika, nav šaubu, bez aģitācijas no pravoslāvu priesteru puses – Irinarchs tos nenoraidīja, uzņēma ļoti laipni, apdāvināja ar grāmatām un lika, lai viņi savas prasības un vajadzības uzraksta, radot tādu iespaidu, ka viņš kaut kādā veidā arī palīdz un palīdzēs. Kāds bija rezultāts? Rezultāts bija tāds, ka Vidzemē izcēlās nemieri, zemnieki negribēja vairs strādāt savās noliktajās klaušās un visādi citādi pretojās tām varas izpausmēm, kas nāca no muižnieku puses.1841.gada septembrī notika tā saucamais Jaunbebru dumpis.

Šos nemierus nācās apspiest pat ar varu. Rezultātā vācu muižniecība bija atradusi pareizo veidu cīņai, norādīdama valsts iestādēm, ka vainīgs ir Irinarchs, kas gluži vienkārši maldinājis cilvēkus, un cilvēki nu ir šādi izrīkojušies. Rezultāts bija tāds, ka bīskapam Irinarcham, lielā mērā šo nemieru ierosinātājam, bija jāatstāj Rīga. Vācu muižniecība panāca, ka viņu vispirms pārcēla uz Pleskavu, bet jau itin drīz uz Kišiņevu. Viņa vietā nāca Filarets (1845–1848). Ar to sākās īstā pravoslāvizācija. Bīskapu Irinarchs bija vēl tikai sākuma moments. Pie Filareta šoreiz apstāsimies un pārtrauksim savu tālāko apskatu.