13. lekcija
1992. gada 7.decembris
Brāļu draudze II
Mums vēl atlicis noslēgums par Brāļu draudzi periodā no 1742. līdz 1861. gadam. Šo laikmetu var apzīmēt arī kā cīņas laikmetu pret Brāļu draudzi, tās mēģinājumiem pastāvēt, tās uzziedu un beidzot arī galīgo aizliegumu Vidzemē un Igaunijā.
XVIII gs. trīsdesmitie gadi uzrāda spēcīgu kāpinājumu Brāļu draudzes darbā Vidzemē un Igaunijā. 1737.gadā Valmiermuižā Jēra kalnā uzceltais seminārs, Jēnas studenta Magnusa Buntebarta vadīts, sagatavoja tik ļoti nepieciešamos skolotājus. Jau pieminējām, ka šis skolotāju pulka pieaugums bija ļoti straujš un liels, un tas nozīmēja ļoti spēcīgu izglītības kāpinājumu toreizējā Vidzemē, bet jau 1743.gadā semināru slēdza. Iemeslus turpmāk vēl redzēsim. 1739.gadā 8.janvārī Valmierā Christians Dāvids ar Magnusu Buntebartu noturēja pirmo latviešu sapulci un ievadīja tā saukto atmodas gadu. Šī atmoda vasarā pārņēma visu Ziemeļvidzemi. Ļaudis naktīs nogāja līdz 30 km lielus attālumus, lai laikā nokļūtu uz rīta sapulcēm, pēc tam vēl būtu baznīcā, pēcpusdienā vēlreiz būtu sapulcēs un vakarā dotos garo ceļu atpakaļ, lai pirmdienas rītā būtu neiztrūkstoši savos darbos, kādi tie bija viņu dzīves kārtībā.
Latviešu starpā ar tādu īpašu rosmi sevišķi izcēlās divi cilvēki. Viņi ir saglabāti arī mūsu atmiņās – Šķesteru Pēteris un Ķīšu Pēteris – kā rosīgi darbinieki Brāļu draudzes saiešanās. Var teikt, viņi zināmā mērā ievadīja kādu attīstību, kādu līniju, kādu kustību, kādu rosmi latviešos, ka latvieši tā kā atmodās ne tikai garīgai atmodai, bet atmodās arī aktivitātei, darbībai un lietu līdzikārtošanai, kā tas vēlāk parādās visā Brāļu draudzes cīņu laikā. Šis cīņu laiks izaudzēja latviešu darbinieku paaudzi, kad bija aizliegti, lielā mērā jau izraidīti un ļoti maz palikuši tā sauktie vācu brāļi. Apgarotība un enerģija raksturoja šo darbošanos un arī šos sapulcētos, un, lai darbs varētu būt pārskatāms, radās iedalījums mazākās grupās, klasēs, kārtās. Tika ievesta Hernhūtes kārtība. 1742.gada 19.aprīlī Valmierā nodibinājās pirmā latviešu Brāļu draudze jau kā organizēta draudzes vienība pēc Hernhūtes draudzes parauga. Tajā pašā gadā arī vēl Straupē, Liepā un Mārsnēnos. Organizēto brāļu Vidzemē latviešu daļā tanī laikā bija kādi 3000, igauņu daļā – kādi 2000, bet Ziemeļigaunijā un Sāmsalā – kādi 8–9 tūkstoši.
Atmodas kustība cīnījās ne vien pret pagāniskajiem elementiem tautas ticībā, bet arī tur, kur mācītāju cīņas nemaz nevarēja lāga iesniegties un bija nesekmīgas. Arī visāda veida pagāniskajos paradumos un atlikumos. Kādā igauņu draudzē vēl tika uzrādītas un atrastas 60 līdz 80 upuru vietas, kuras mācītāji nemaz nezināja un nebija atklājuši. Mācītāju cīņa pret šiem pagānisma atlikumiem gan bija nopietna un zināmā mērā arī intensīva, un tomēr no tā vien redzam, cik tā bijusi mazsekmīga. Kas notika šinī atmodā? Palīgā nāca paši atmodinātie draudzes locekļi, uzrādīdami, atrazdami šīs upurējumu vietas. Tā, piemēram, divu nedēļu laikā vēl tika atrastas 24 vietas, kur notikušas pagāniskās upurēšanas. Protams, tās tika iznīcinātas, uzartas, lai zustu arī to pēdējās atliekas. Zīmējoties uz cīņu ar pagānismu un pagānisma atliekām Brāļu draudzes laikā un patiesībā jau Brāļu draudzes norieta laikā, ir ziņas, piemēram, par Ērģemi pagājušā gadusimta pirmajā pusē – tur bijis mācītājs, kas ļoti rosīgi cīnījies un mēģinājis visas pagāniskās lietas iznīcināt, – vēl tanī laikā, neskatoties uz vispārējo i ticības, i arī izglītības progresu, tādas lietas bija iespējamas – pie kādām mājām, pie lauku malām, zem kokiem, pie akmeņiem bija atrodami upurējumi, tur bija nokauts gailis, tur varbūt bija atstātas monētas un dzīpari vai kādas tamlīdzīgas lietas, ko nu šī maģija uzskatījusi par būtisko. Nu atmodinātie brāļi iznīcināja šīs vecās, pagāniskās svētvietas, kas mācītājiem nemaz nebija izdevies. Tika apkarotas arī citas māņticīgās paražas, piemēram, pie darba, pie sējas, pie dēstīšanas, pie siena pļaujas, pie kristībām, laulībām, apbedīšanām. Tās atklāja un izskauda. Tagad atkal tās ieviešam par jaunu – pie apbedīšanām sākam bakstīt ap kapu un aizdegt sveces, un tādā veidā atjaunot atkal māņticības priekšstatus par šo sveču nozīmi vai iedarbību uz mirušo vai uz mūžības lietām. Tā kā māņticība vienmēr par jaunu atrod savus ceļus.
Arī piedauzīga dziedāšana. Savādi – dejas, stabulēšanas, lēkāšanas atkrita pašas no sevis. Interesanti tas, ka tiek runāts par tā sauktajām blēņu dziesmām. Mūsu literatūras vēsturnieki, etnogrāfi, dzejnieki gaužas un nopūšas, ka Brāļu draudze esot apkarojusi mūsu garamantas, apkarojusi tautasdziesmas vai to vietā likusi savas sentimentālās Brāļu draudzes dziesmas, bet mēs neieskatāmies lietas būtībā. Jau tanīs laikos bija šī viena dziesmu kategorija, kas ir tikusi dēvēta par blēņu dziesmām. Kad vairākos sējumos tika sakopotas dainas, beidzamais bija sējums, kuru apzīmē par nerātnām dziesmām. Un kas bija šīs nerātnās jeb šīs blēņu dziesmas? Tā bija ļoti rupja un piedauzīga erotika, kura – izrādās - tanīs laikos bijusi plaši lietota un izplatīta. „Kāzās dziedāju negoda dziesmas, mājās pārnācu, turēju godu" – tāda ir viena daina. Negoda dziesmas. Pati tauta zināja arī novērtēt, ka tās ir piedauzīgas, un tādos gadījumos kā kāzu svinībās vai citādi tas derēja par īpašu uzjautrināšanos sabiedrībai. Pret šādām lietām cīnījās mācītājs un tautas izglītības veicinātājs Vecais Stenders (1714 – 1796) Kurzemē, tāpat kā Brāļu draudze Vidzemē. Mēs ļoti netaisni vispārinām un sakām: tā bija cīņa pret latviešu tautasdziesmām, pret mūsu garamantām. Un tajā pašā laikā neiedziļināmies, pret ko tad īsti bija tā cīņa? Vai pret to, ka apdziedāja dabu, darbu, cilvēka tikumu? Tajā ziņā mūsu dainas ir brīnišķīgi skaistas savā liriskumā, arī savā saturā, un nav dzirdēts, ka pret tām ir notikusi kaut kāda cīņa. Taisni otrādi – ir sākti mēģinājumi tās apkopot. Šajā ziņā liels nopelns ir vācu filozofam Johanam Gotfrīdam Herderam (1744 –1803), kas šeit Rīgā un Latvijā kādu laiku uzturējās un bija arī mācītājs. Viņš, vākdams tautu folkloru, bija pievērsis uzmanību latviešu dainām un atradis, ka tās ir ārkārtīgi liriskas, ārkārtīgi skaistas, izteiksmīgas, saturā un izjūtā bagātas, un bija radījis izbrīnu tā laika racionālistos, jo kāds no mācītājiem brīnījās, ko augstais mācītājs vai doktora kungs darbojas ap šādām lietām un kaut kādām tautas paražām. Tam mācītājam nemaz nebija nācis prātā painteresēties, kāds tad ir šo dziesmu saturs. Šis mācītājs bija brīnījies, ka vienkāršie ļaudis ap gudro un mācīto doktoru liptin lipa un viņi savā starpā atrada kopīgu valodu, savā starpā priecājās. Savā laikā Herders to bija uzrakstījis arī savos novērojumos, izceldams latviešu dainu skaistumu. Te nebija runa par blēņu dziesmām vai negoda dziesmām. Te bija runa par normālo, skaisto mūsu tautasdziesmu liriku.
Vēl maza blakus piezīme. Vai jūs esat savās rokās turējuši tādu izdevumu, ko sauc par "Viedas Vēstīm"? Kādreiz paskatieties. Tas ir jaunpagānisma izdevums, kurš grib lielā mērā balstīties uz kaut kādām latviešu ticībām, ticības lietām, mēģina izurbināt ārā no visādiem māņiem, pesteļiem, maģijām un sniedz visādu informāciju, sevišķi par Austrumu supergudrajiem un viņu paņēmieniem, kā meditēt un kā piekopt visas šīs pagāniskās lietas. Tagad, kad šis žurnāls ir iznācis dažas reizes un smēlis no tā sauktās latviešu garīgās bagātības tās reliģiskos brīnumus, šis beidzamais žurnāls ir apstājies pie tā galvenā, pēdējā un īstenībā vienīgi pievilcīgā materiāla, pie šīm pašām rupji piedauzīgajām dainām, par kurām sniegts viens diezgan pamatīgs devums. Liekas, ka te ir uzminētas divas lietas. Vispirms uzminēts tas, ka tā sauktais latviešu spožais tikums arī tajos laikos tik pārmērīgi spožs nebija, bet tas bija ļoti rupji erotisks. Un uzminēts arī tas, ka tādai "Viedai", kas nu grib izdomāt un atkārtot to senlatviešu ticību un arī citas tamlīdzīgas ticības, vienīgais temats, kas kaut cik vēl var vilkt, ir šis temats. Tā kā jūs varat no tā gūt gudru ieskatu lietu patiesajā stāvoklī i pagātnē, i tagadnē. Tā ir viena maza piezīme, kas varētu būt sacīta pie Vecā Stendera un arī hernhūtiešu nostājas mūsu latviešu garamantu jautājumā. Tātad nebija cīņas pret to, kam Herders, iebraukdams šeit, ar ļoti lielu prieku, ar interesi ir sekojis - latviešu garamantām - un atradis tajās daudz skaista un liriska. Patiesību sakot, ir liecība tam, ka šeit nav cīņa pret latviešu garamantām vispār, bet gan tikai pret sakāpināto erotiku, kas tika ļoti rupjā veidā pasniegta.
Tomēr ar laiku arī negatīvas parādības sāka izpausties Brāļu draudzē: praviešu gars, vīzijas, eksaltācijas un ekstāzes – notikumi, kas lielā mērā atgādina tagadējo pentakostu izdarības, visādas garu pārņemtības. Sākās sūdzības par Brāļu draudzi. Rēveles konsistorija jau ieņēma noraidošu stāvokli pret Brāļu draudzi. Brāļu draudzes pakārtošana bija nevis Rēveles konsistorijai, bet gan Rēveles vācu Brāļu draudzei – Rēveles Brāļu draudzes centram. Tātad - jau kāda īpati uz separāciju tendējoša lieta. 1742. gada landtāgā ienāca sūdzības par Brāļu draudzes rīcību, un sevišķi bija nemierā ar īpašām Brāļu draudzes iekārtas lietām pēc Hernhūtes parauga, par šo iekārtu ievešanu un tautisko darbinieku iecelšanu. Šajā iekārtā, kas paredzēja sadalījumu dažādos grupējumos, atsevišķo grupējumu vadītājos bija pa lielākai daļai pašu latviešu ļaudis, bet virspārzinātība bija vācu brāļiem. Nemieru radīja aizdomas, ka rodas ecclesiola in ecclesia. Tas ir teoloģisks termins, ko der atcerēties vispār – baznīciņa Baznīcā, t.i., pašas Baznīcas vidū topoša Baznīca. Starp citu, šī doma diezgan plaši eksistēja tā laika pietismā, ka draudze patiesībā sadalās it kā divās daļās – oficiālā, lielā draudze ar draudzes locekļiem, kas tai pieder un kas ir garīgi neatgriezti, un tad atkal mazais pulciņš – apgaismotie, atgrieztie, ticīgie. Tendences, kas vienmēr bijušas dzīvas kristīgajā draudzē, kur šī separācija vienmēr ir meklējusi padziļinātu un pastiprinātu, dzīvu ticības un pārliecības izpausmi kristīgā veidā. Ļoti bieži šīs situācijas noveda konfliktā atgriezto, šaurākās Baznīcas piederīgo daļu pašpaaugstinātībā un pašapziņā pret tiem, kas vēl ir ārpusē. Starp citu, tas ir viens no tipiskiem sektu veidošanās paņēmieniem. Lūk, Brāļu draudzē pēc Hernhūtes kārtības ievešanas arī sāka pastiprināties taisni šī separācija – izveidot savu atsevišķu Baznīcu. To vēlāk redzam arī nākošajos Brāļu draudzes eksistences laikos. Igaunijā šī tendence parādījās ātrāk, Vidzemē - nedaudz vēlāk.
Ģenerālsuperintendents Jakobs Benjamins Fišers (1684–1744) bija visumā Brāļu draudzei labvēlīgs, tomēr Igaunijā jau 1742.gadā ieveda pagaidu ierobežojumus. Vidzemē pret Brāļu draudzi šīs sūdzības apkopojamas trīs īpašos punktos. Pirmais – Brāļu draudzes mācība un iekārta bija pretrunā ar luterisko Baznīcu. Mācība un iekārta. Par iekārtu jau zinām, bet arī mācība. Veidojās īpaša Brāļu draudzes teoloģija. Otrais – Brāļu draudzes mācība grāva garīdzniecības autoritāti. Arī tas bija viens no novērojumiem, ka draudzes dievkalpojumi palika vāji apmeklēti, toties Brāļu draudzes saiešanas vienmēr bija cilvēku pilnas. Bez tam arī kriticisms – mācītājs ir ierēdnis, viņš dara savu uzdevumu, kāds viņam uzdots - ārēji vada Baznīcas lietas, bet ticības kopšana notiek tur, kur brāļi nāk uz savām celsmes sapulcēm. Trešais – mācībai bija negatīva ietekme uz tautas morālo un garīgo dzīvi. Tas ir ļoti šaubīgs un īpats formulējums. Varam pateikt tikai to, ko ir apstiprinājuši jau ļoti daudzi mācītāji tajos laikos, ka taisni Brāļu draudzes ietekme uz morālo un garīgo dzīvi bija ļoti pozitīva. Tie bija tie pamodinātie cilvēki, tie krietnākie cilvēki draudzēs. Viņu morālā stāja un ticības dziļums nekādā ziņā negrāva tautas morāli, bet taisni otrādi - stiprināja. Taču šeit bija cita lieta, kas vēlāk rada savu īpato izpausmi. Morāles graušana tika saskatīta vienā īpašā apstāklī. Brāļu draudze ne tikai pulcēja latviešus un igauņus, bet Brāļu draudzes iekārta ar pulciņiem un šo pulciņu vadību pašķīra ceļu latviešu sabiedriskai aktivitātei, patstāvībai, izaugsmei. Tā veicināja pašapziņas un savu spēju attīstīšanu taisni sabiedriskā nozīmē, ka vēlākos laikos, kad radās pagasta darbinieku iecelšanas un ievēlēšanas, taisni tur tad arī Brāļu draudzes locekļi atrada savu vietu, jo tie bija cilvēki, kas jau prata stāvēt ļaužu priekšā, spēja runāt un apspriest lietas. Latvietis bija izcelts ārā no savas galīgās pakļautības un atkarības garīgā, arī sabiedriskā un tīri personīgā rakstura ziņā. Parādījās latviešu patstāvības spēja. Ja meklējam latviešu tautas neatkarības saknes, tad tās atrodam Brāļu draudzes organizācijā, kurā latvieši aktīvi, apzinīgi ieņēma savu vietu kā līdzirīkotāji, līdzidomātāji un līdzidarītāji. Tas bija kaut kas neiedomājams iepriekšējos laikos, kad latvietis bija absolūti pasīvais un atkarīgais tikai no rīkojumiem, pavēlēm un citāda veida spaidiem. Raksturīgi tas, ka Brāļu draudze pulcināja šajos amatos latviešu zemnieku, varētu teikt, to zināmo virskārtu – saimniekus, saimnieku ļaudis, tikai retumis kalpu ļaudis. Lūk, šeit paslēptas lielas bažas, kuras vēlāk, nākošā gadu simtenī, izpaudās jau ļoti spēcīgi, t.i., valdošā virskārta bija pieradusi, ka zeme ar visu tiesu un taisnību, ar visu rīkošanu pieder viņiem. Vācu muižniecība un vācietība vispārējā veidā sajuta, nojauta briesmas, kas draudēja vācietības absolūtismam, absolūtai varai pār pakļautajām tautām. Šo tautu patstāvības mošanās jau bija nojausta kā briesmas, kuras vēlāk izvērtās par zināmu izaicinājumu un noveda pie divām paralēlām vēsturēm šinī zemē, kur latvieši un igauņi paši arī iegāja kā vēstures līdzirīkotāji. Un te nu tas ir – tautas morāle. Bija gaidīta šī pakļautība, un vēlākos laikos – jau varbūt XVII, bet XVIII gadusimta beigās vai arī XIX gadusimta sākumā – bija pat pacēlušās tādas balsis, ka latviešiem izglītība ir jāierobežo, ne jāsniedz, bet jāierobežo, ka nedrīkstētu latviešus laist izglītībā tālāk par pirmsskolas līmeni. Pavisam interesants ir apstāklis, ka tad, kad vācieši Pirmā pasaules kara laikā un pirms tam sprieda par šīs zemes pārņemšanu un iekļaušanu Vācijā un vācietībā, tad tā sauktais iedzimto jautājums viņus nodarbināja tikai tādā ziņā: cik tālu šos iedzimtos var vispār pielaist pilnā pilsonībā un tamlīdzīgi. Bija arī priekšlikumi, ka latviešiem un igauņiem būtu atļauta tikai pirmsskolas izglītība, lai viņus turētu tajā apakšslānī, kuram nav nekādas rīcības spējas.
1742.gada 29.jūnijā ģenerālsuperintendents iesniedza virskonsistorijai priekšlikumu iecelt izmeklēšanas komisiju Brāļu draudzes lietā. Nolēma vispirms ievākt informāciju par Brāļu draudzes kustību. Vairums ziņojumu bija nenozīmīgi, jo to draudzēs Brāļu draudzes nemaz nebija. 19 mācītāji izteicās atzinīgi. Ļoti izsmeļošu pārskatu deva Brāļu draudzes dedzīgais pretinieks mācītājs fon Stadens no Tērbatas prāvesta iecirkņa vācu draudzes. Viņš bija teoloģiski izglītots vīrs un ļoti sekmīgi diskutēja ar Buntebartu par Brāļu draudzes lietām. Izveidoja divas komisijas – vienu latviešu daļai Valmierā, otru igauņu daļai Vendau (Võnnu) draudzei. Komisijas vēl nebija beigušas savu darbu, kad 1743.gada 16.aprīlī nāca ķeizarienes Elizabetes ukazs, kas aizliedza hernhūtiešu ticību un hernhūtiešu mācību, visas sapulces. Visi lūgšanu nami slēdzami un visa hernhūtiešu literatūra konfiscējama. Tātad ļoti radikāla rīcība. 1743.gadā grāfiene Cincendorfa bija ieradusies Pēterpilī, lai Brāļu draudzes lietas aizstāvētu ķeizarienes priekšā, bet tam nebija nekādu panākumu. Šis ukazs bija Vidzemes muižnieku intrigu sekas. Gada beigās Rīgā ieradās pats grāfs Cincendorfs, kuru tūlīnās apcietināja un izraidīja pāri robežai. No konfesionālā viedokļa raugoties, ja bija garantēta ticības brīvība tikai evaņģēliskai Baznīcai, šo paragrāfu varēja lietot arī pret Cincendorfu, ka viņš ieradies kā svešas ticības pārstāvis. Virskonsistorija tikmēr uz izmeklēšanas pamata bija sastādījusi plašu, asu sūdzības rakstu valdības iestādēm un uzstādījusi 6 priekšlikumus:
izraidīt hernhūtiešu brāļus, kas ieradušies no ārzemēm;
- aizliegt pilnīgi visu sarakstīšanos ar ”Morāviešu brāļiem”;
- visus ieviestos iekārtojumus atcelt, lūgšanu namus iznīcināt vai apķīlāt iedzīvotāju labā;
- atmest un iznīcināt necenzētās hernhūtiešu mācības un dziesmu grāmatas, tāpat arī viņu Bībeles tulkojumu utt.;
- visus kopīgās naudas krājumus un citas kopmantas atdot nabagiem;
- visus zemes mācītājus un citus, kas pievienojušies Brāļu draudzei un veicinājuši tās darbību, saukt pie atbildības samērā ar viņu lielāku vai mazāku vainu - katru viņam pienācīgās tiesas priekšā
Jautājums par tā saukto lozēšanu. Tas bija kaut kas līdzīgs balsošanai, bet īstenībā šeit Hernhūte ieveda praksi, ko viņi bija pārņēmuši no Apustuļu darbiem, kad pēc Jūdasa izstāšanās vai izslēgšanas, vai iziešanas no apustuļu vidus pēc Debesbraukšanas arī ar lozi viņa vietā tika ievēlēts vai izraudzīts Matejs. Vai šī Apustuļu darbos pieminētā prakse būtu ievedama par kristīgās draudzes lietu – tas ir cits jautājums. Tas arī veidoja vienu no tām atšķirībām, pret kurām cīnījās Baznīca. Visas uzņemšanas izdarīja ar lozi, ko konferencē izlozēja vācu brāļi. Brāļu draudze turpināja darboties joprojām, locekļu skaits sākumā nedaudz mazinājās, bet sāka atkal pieaugt pēc ķeizarienes Katrīnas II ukaza, kas atļāva Brāļu draudzei un brāļiem atkal apmesties Krievijā un baudīt pilnīgu sirdsapziņas, reliģisko un Baznīcas brīvību. Tas bija 1764.gadā. Elizabetes ukazs bija 1743.gadā. Pēc 20 gadiem nāca atkal citas ķeizarienes ukazs. Tas bija domāts par vācu brāļiem un kolonistiem Volgas apgabalā, bet to attiecināja arī uz Baltiju un uz hernhūtiešiem.
Vidzemē XVIII gadusimta pirmajā pusē kādu laiku uzturējās Hernhūtes virspārzinis (Der Helfer ins Ganze) – tāds īpatējs amata nosaukums – "Palīgs iekš visām lietām, palīgs iekš visa", vārdu sakot, visu lietu pārzinātājs – Georgs Heinrichs Loskīls (1740–1814). Ļoti interesants bija šī cilvēka mūža gājums. Ievērojams Brāļu draudzes darbinieks, mācītājs un Kurzemes mācītāja dēls. Viņa tēvs bija mācītājs Rindā, Ārlavā, Tukumā, vēlāk Kandavas iecirkņa prāvests. Kurzemē Brāļu draudze neiesakņojās. Brāļu draudzes sūtņi, kas ceļoja cauri Kurzemei, gan mēģināja kaut ko uzsākt Kuldīgā un Jelgavā, bet Kurzemes tā laika enerģiskais ģenerālsuperintendents A.Grēvens to visu ļoti noteikti atvairīja, tā kā Brāļu draudze nevarēja dzīt Kurzemē kādu sakni. Tomēr raksturīgi, ka taisni no Kurzemes nācis šis Brāļu draudzes darbinieks – viens no ievērojamākiem Brāļu draudzes darbiniekiem ar tālāku un plašāku vērienu. Viņš darbojies arī Amsterdamā un bijis Brāļu draudzes lietu pārstāvis Pēterpilī, mūža beidzamos gados viņš bija kā Brāļu draudzes bīskaps Amerikas Savienotajās Valstīs – Betlehēmā. Tā nav Betlēme Jūdejā, bet, kā zināms, Amerika izmanto visus dažādos vārdus, kādi jau ir pasaulē, un tos dublicē pie savām lietām, tā arī Savienotajās Valstīs atrodas viena Betlēme, un šinī Betlēmē par bīskapu bija Loskīls. Loskīls ir izdevis paša sadzejotās dziesmas – "Garīgas dziesmas Dievam par godu un slavu" (1790., Dāldera jeb Pēterburgas grāmatiņa) un otra – "Liturgias jeb slavas dziesmas un lūgšanas, piesaukšanas un aizlūgšanas" (1797) ar 100 garīgo dziesmu pielikumu no pirmās grāmatas. Abām šīm grāmatām bijuši vairāki izdevumi. Loskīla dziesmas ir arī mūsu Dziesmu grāmatā: "Labu dienu, mieru, veselību", "Nāc, dvēsele, pie Jēzus" un vēl kādas.
1817. gada 27. oktobrī iznāca vēl viena ķeizara Aleksandra I "Žēlastības grāmata". Un tas šinī gadījumā bija ķeizars Aleksandrs I, kurš savā agrīnākajā valdīšanas periodā bija pietistiski un lielā mērā arī mistiski noskaņots, ievadīts cilvēks un centās veicināt arī garīgās lietas. Viņa nopelns bija tas, ka tika izveidota Krievijas Bībeles biedrība, kas apgādāja ar Bībelēm. Tā sauktais Bībeles 4. izdevums ir iznācis šīs Krievijas Bībeles biedrības apgādā. 1817.gadā nāca no ķeizara Aleksandra I "Žēlastības grāmata", kas pilnā mērā apstiprināja Brāļu draudzes stāvokli Vidzemē.
Vidzemē bija tuvu pie 100 saiešanām ar 20–25 tūkstošiem organizētu dalībnieku. Apbrīnojama ir bijusi šī ļaužu čaklība saiešanu apmeklēšanā. Kā minēju, jau sestdienas naktī daudzi devās ceļā, lai būtu laikā uz saiešanām, un pēc tam atkal tādā pašā veidā gāja atpakaļ. Brāļu draudzes lietas latvieši uzskatīja par savām koplietām. Apbrīnojama bija ļaužu gatavība uz ziedojumiem saiešanu celšanā. Cits veda baļķus, cits ķieģeļus, cits dāvāja logus, ceturtais ziedoja savu darbaspēku. Materiāls sanāca nevienāds, bet rūpīgi izvēlēts. Darbs vienmēr bija krietns, priekšzīmīgs. Palīgi nāca arī no diezgan tālas apkārtnes. Piemēram, pirmās Vecpiebalgas saiešanas namam Cepļos nācis liels pabalsts no apmēram 50 km attālās Smiltenes brāļiem. Kāda smilteniešu sieviņa ar zīdāmu bērniņu pie krūtīm ziemā ap Zvaigznes dienu atvedusi jumtam vezumu salmu, šo garo ceļu veikdama lielā salā un grūtumā.
Brāļu draudzes bija saistījušas pie sevis labākos un centīgākos apgabala ļaudis. Ar lozi izvēlētie draudzes un vēlāk eventuālie draudzes vadības locekļi pilnā mērā apzinājās savu svaru un nozīmi, kas reizēm pacēlās līdz pat pašapzinībai un iedomīgumam, bet spēja arī radīt spēcīgus, kristīgus raksturus. Kad XIX gadusimta 30. un 40. gados radās iespēja un vajadzība ievēlēt pagasta pārstāvjus, vecākus, tiesnešus un Baznīcas draudzes darbiniekus, skolotājus, pērminderus, tad nereti izvēlējās Brāļu draudzes vadošās personas. Latviešu Brāļu draudze bija izveidojusies par stipru, dzīvinošu raugu latviešu reliģiskā dzīvē un līdz ar to arī par ciešu nacionālu un sociālu organismu, kas grūtos verdzības un klaušu laikos bija svarīgs faktors, arī latviešu tautas vienīgā garīgā pašdarbības rosība un pašnoteikšanās iespēja.
Mazpulciņu un konferenču apspriedēs pirmajā vietā bija dienas kārtības, ticības un Brāļu draudzes lietas, bet pārrunāti tika arī saimniecības un sabiedriskās dzīves notikumi, un tādā kārtā varēja saskaņot plašāku aprindu uzstāšanos ar dažādām saimnieciskām un politiskām prasībām. Vidzemes civilgubernators Richters savā ziņojumā par Kaugurmuižas nemieriem 1802.gadā izteicies: „Ir zemnieku starpā arī hernhūtiešu sekta, kuras perēklis ir Valmieras draudzē - turpat, kur atrodas Kaugurmuiža un Valmiermuiža, un arī vēl kaimiņu – Cēsu draudzē. Šai sektai ir vairāk pasaulīgu mācību vai centienu, nekā no tās varētu gaidīt. Tā zina senas lībiešu cilts nostāstus un blakus draudzes baznīcām uztur īpašus lūgšanas namus un sapulcēdamās tur apspriež politiskas lietas. Ja iznīcinātu šo sektu, tad izceltos karš ticības dēļ, jo viņas draudzes neatlaidīgi turas pie saviem noteikumiem un visā guberņā ir viņai domubiedri zemniekos. Šī sekta īstenībā izlaidusi visas melu mācības par brīvību, ko viņa ķeizariskā majestāte it kā būtu dāvājusi zemniekiem.'" Un tālāk tuvāki dati par Brāļu draudzes tiešo lomu sabiedriskajās kustībās, kas nemaz nav izpētīti. Protams, pārmetumi, ka latviešu Brāļu draudze būtu politiski darbojusies nemieru organizēšanā, – tas ir pārspīlējums. Sakarība varētu būt tikai tā, ka, būdami rosīgākie un apgaismotākie, šie cilvēki spēja vērtēt arī pasaules lietas un darīšanas, viņu līdzdaļa varēja būt, ja ne tieša, tad katrā ziņā ietekmīga.Tas, protams, nekādā ziņā nevarēja patikt vācu muižniecībai un garīdzniecībai; aprindām, kas redzēja latviešu Brāļu draudzē bīstamu nacionālo spēku, tas nevarēja palikt nepamanīts. Stāvokli vēl paasināja apstāklis, ka Brāļu draudžu sapulces bija neatkarīgas no mācītājiem un Brāļu draudzes locekļi, no vienas puses, gan uzturēja ārējo baznīciskumu un rīkojās kā Baznīcas draudžu locekļi, bet, no otras puses, bija it kā pilnīgi patstāvīgi organizēti. Konfesionālā luterisma gars, ko iedvesa Tērbatas teoloģijas fakultāte, savukārt skubināja sacelties pret Brāļu draudzes kulta īpatībām un pret vienaldzību konfesionālā ziņā. Jauno Baznīcas likumu izlietoja kā cīņas ieroci. 30. gados sākās Baznīcas darbinieku cīņa pret Brāļu draudzi, te atslābdama, te straujāk uzliesmodama. Sākumā arī mācītāju starpā netrūka Brāļu draudzei draugu, kas turējās pie kopdarbības principa, jo rokām taustāma bija Brāļu draudzes reliģiski ētiskā svētība, bet 1849.gadā Vidzemes sinode jau vienbalsīgi atzina kopdarbību ar Brāļu draudzi par neiespējamu un ģenerālsuperintendentu F.Valtera (1855-1864) un pēc tam arī A.F.Christiani (1865–1882) laikā Vidzemē arvien vairāk ierobežoja Brāļu draudzes rīcības brīvību. Blakus Brāļu draudzes iespaida pieaugšanai nāca vēl konfesionālais luterisms, kas cīnījās pret Brāļu draudzi.
Cīņā un nostājā pret Brāļu draudzi redzam vairākus īpatus momentus. Kā jau pieminēts, 1834.gads, t.i., Baznīcas likuma gads, novilka šķirtni starp Brāļu draudzi un Baznīcu. Ļoti īpata bija racionālisma pieeja. Konfesionāla
is luterisms ar XIX gadusimta vidu vai jau sākumu nomainīja Vidzemē valdošo racionālismu – ļoti spilgto, ļoti spēcīgo racionālismu, kas, Eiropas racionālisma un arī materiālisma ideju iedvesmots, bija atradis plašu izplatību zināmās aprindās Baltijā. Raksturīgi tas, ka superintendents Zontāgs, tāpat arī Stenders, Merķelis, kas bija ievērojami darbinieki izglītībā, tajā pašā laikā bija racionālisma pārstāvji. Jau Stenders bija žēlojies par to, ka ne vienmēr ir atsaucība viņa labi domātajiem garīgajiem apcerējumiem. Merķelis aizrāvās ar romantisko materiālismu, ja tā var sacīt, uzskatīdams, ka latvieši XII gadusimtenī, t.i., kristianizācijas sākuma laikā, bijuši kultūrā pārāki par ģermāņiem cēzaru laikā un arī latviešu reliģija esot bijusi pielīdzināma kristīgās reliģijas normām un augstumam. To savā laikā sacīja Merķelis. Viņš nebija teologs, bet viņš cīnījās pret vācu muižniecību, arī pret garīdzniecību par latviešu tautas tiesībām. Arī Stenders jutās vīlies, ka viņa labi domātā Dziesmu grāmata (viņš bija izdevis arī Dziesmu grāmatu) nepielipa latviešiem. Ļoti raksturīgs bija ģenerālsuperintendents Zontāgs. Zontāgs ir daudz darījis izglītības labā, būdams tolerants pret Brāļu draudzi. Šiem racionālistiem tas bija raksturīgi, ka viņi konfesionālos jautājumos bija toleranti, t.i., viņi bija īpati augstprātīgi, uzskatīdami visas šādas kustības par, tā sakot, vēl neattīstības parādībām, paši būdami savos racionālisma priekšstatos un racionālistiskos tulkojumos, kādus viņi piedēvēja kristīgai ticībai.
Brāļu draudzes novērtētāji būtu šķirojami vairākās īpatās kategorijās.
Pirmā, varētu teikt, labvēlīgie. Jau sākotnēji redzējām, ka Brāļu draudzes darbinieku ieaicināšana ļoti lielā mērā saistījās ar Vidzemes un Igaunijas mācītājiem, kas ļoti labprāt šos cilvēkus uzņēma, paši būdami – īpaši Halles Universitātes audzēkņi – pozitīvi noskaņoti pret pietistiskajām lietām un izpausmēm, un pulcināja ap sevi no Herhūtes nākošos darbiniekus, palīgus, arī brāļus. Šī labvēlība pret Brāļu draudzi mācītāju starpā patiesībā nekad nav mitējusies. Tā tikai ir izpaudusies vairāk vai mazāk spilgti. Mācītāji, kas nopietni apsvēra savas draudzes lietas, nevarēja to nemanīt un arī negribēja to turēt pie sevis, ka taisni Brāļu draudze bija ļoti cēlusi tautas morālo, garīgo un arī izglītības līmeni. Tas ar vairākiem viļņojumiem augstāk vai zemāk bija turpinājies arī visos tajos laikos, kas iesākās ar 1743.gadu, kad Brāļu draudze jau atradās zem iznīcināšanas vai ierobežošanas sloga, bet, patiesību sakot, atskaņas vēl varējām manīt pat pēc Pirmā pasaules kara, kad visas lietas bija galīgi pārkārtojušās un sajukušas. Vēl tad atcerējās Brāļu draudzes iespaidu, kas bija iegūlies draudzēs un kas vēl joprojām izpaudās draudzes dzīves garīgajā līmenī. Šis tātad bija labvēlīgais novērtējums no labvēlīgi noskaņotajiem mācītājiem. Šo labvēlību lielā mērā atrodam arī pie vācu muižniecības vienas daļas, kas Brāļu draudzes cilvēkus visādā ziņā uzskatīja par saviem labākajiem darbiniekiem, arī padotajiem.
Otrajā kategorijā varētu ieskaitīt indiferentos. Tie bija racionālisti ar savu ļoti spēcīgi izteikto racionālismu. Jau pieminētais Stenders, kas žēlojās, ka viņa labi domātā Dziesmu grāmata neatrod piekrišanu. Tāpat romantizētais Merķelis, kas lūkojās Latvijas senpagātnē ar tādiem pārspīlētiem romantiķa, jūsmotāja skatiem, bet kuram, protams, piekrīt lielais nopelns ar to, ka viņš vērsās ar smagu apsūdzību pret sava laika muižniecību, tāpat arī garīdzniecību un viņu slikto attieksmi pret latviešu cilvēkiem. Brāļu draudzēm viņu ieskatos nekādu lielu vietu mēs neatrodam, bet racionālistos mācītājos gan. Ļoti interesanti šinī ziņā ir Zontāgavārdi, kuri ļauj saprast šo racionālistu domu gājienu, lietu uztveri un saprast arī to, ko tas varēja nozīmēt draudzēs, kurās Evaņģēlijs tika pasniegts. Zontāgs ir daudz darījis izglītības labā, būdams šeit viens no ļoti izglītotiem tā laika cilvēkiem.Viņš bija ienācējs no Vācijas. Viņš raksturojis latviešu Brāļu draudzi, kā „gluži nevainīgu, omulīgu Brāļu draudzes locekļu reliģiskās fantāzijas darbošanos, kuras zināmā kultūras pakāpē tā vai šā prasa apmierinājumu (šī reliģiskās fantāzijas darbošanās), kuru izglītotais cilvēks neizmainīs, kamēr tā šo kultūras cilvēku no savas puses, ar savām prasībām saudzēs”. Tātad neuzmāksies kultūras cilvēkam ar šīm savām fantāzijām, bet citādi tām fantāzijām var ļaut mierīgi darboties, jo tās ir tādas gluži dabīgas zināmā attīstības līmenī. Skaidrāk jau nemaz nevar. Tajā pašā laikā zināms, ka Zontāgs Ziemassvētku sprediķī runājis par to, cik ļoti nepareizi un neracionāli ir turēt lopus zem klajas debess ziemas laikā.Tanī brīdī vēsts, kas tiem lopu sargiem tika vēstīta, laikam nav tā centrālā vieta. Centrālā vieta ir racionālais moments, kā nevajag rīkoties - lopus turēt klajā laukā un pie tam vēl ziemas laikā. Bez tam viņam ir trīs sprediķi par Daugavu, cik tā ir skaista upe un kas viss labs ar to saistās. Tā kā jūs redzat, šie racionālisti ir cienīgi priekšteči mūsu dienu racionālistiem, kuri arī atrod visādus tematus no tā paša Evaņģēlija, izlobīdami kādreiz pavisam neiedomājamas lietas. Mēs tur redzam arī zināmu teksta kritiku, un teksta kritiķi, tāpat kā šinī gadījumā pie Zontāga, saka: nevajag izplatīt tādus rakstus, kuros ir tik kaitīgas idejas, piemēram, lauksaimniecībā vai lopkopībā. Mēs Svētajos Rakstos par lopkopību mazāk interesējamies, bet tur ir citi jautājumi, kas mūs uztrauc.
Trešajā kategorijā varētu uzskatīt pretniecīgos novērtējumus un pretniecību Brāļu draudzei. Tā sevišķi izpaudās pēc 1834.gada Baznīcas likuma pieņemšanas, kas ar likumu nostabilizēja evaņģēliski luterisko ticību, sakārtoja tās likumiskās robežas krievu valstī. Un tur, protams, nebija vietas kaut kādām citām blakus sektām un izpausmēm. Tas sakrita ar tā saukto ortodoksijas laikmetu, kad arī Tērbatas Universitāte bija šīs luteriskās ortodoksijas lielā izplatītāja, arī Baznīcas iestādes tāpat Vidzemē, kā Igaunijā, tā arī Kurzemē darbojās luteriskās ortodoksijas garā. Protams, Brāļu draudze ar to, ka tā sāka eksistēt kā atsevišķa, gandrīz var teikt, jauna konfesija vai jauns Baznīcas veidojums, – tas radīja nenovēršamu konfliktu, kas arī beidzot noveda pie galīgā Brāļu draudzes aizlieguma visos tās izpausmes veidos 1860. un 1861. gadā. Pulcēšanās Brāļu draudzes namiņos vēl notika, bet tā notika tikai Baznīcas un draudzes mācītāju tiešā pārzināšanā. Lielā mērā tā arī vēlākos laikos vēl tika uzturēta un balstīta. Tā kā galīgais iznīcinājums tomēr vēl nebija panākts, tikai bija radīts šis ierobežojums, ka Brāļu draudzei vairs nebija dota iespēja organizēties par atsevišķu, paralēlu Baznīcu mūsu Dzimtenē.
Tajā pašā laikā Brāļu draudze ierosināja jautājumus, kas saistījās ar jau apzinātu latviešu tautas pamošanos un sevis apzināšanos. Cīņa pret tautiskajiem, nacionālajiem centieniem. Arī tur ir vairāki posmi, pie kuriem kavēsimies vēlāk vēl tuvāk. Pirmais posms bija tas labvēlīgais posms – latviešiem izglītība ir sniedzama, latvieši ir jāpatur viņu pašu ticībā un viņu pašu tautībā. Viņu pārvilkšana citā tautībā – vācietībā – vēl XIX gadusimta sākumā tika uzskatīta par nevēlamu parādību. Tas vēl īpaši jūtams Vidzemes ģenerālsuperintendenta Valtera sākotnējās darbošanās laikā, bet vēlāk redzam noslieci, kas pamazām ieguva jau citādu veidu, ka, piemēram, izglītotajam latvietim bija gluži dabīgi jāiekļaujas tajā kultūrā, kādu viņš bija uzņēmis, un līdz ar to eventuāli – pats par sevi saprotami – arī tanī tautībā. Tieši Valters vēlāk pārstāvēja šo domu, un tur izcēlās konflikts, kas viņam maksāja smagu pazeminājumu un noveda kontraversē ar Krievijas valdības politiku. Un beidzot arī tas apstāklis, ka – vai nu tad šie latvieši un igauņi ir iekļaujami vācietībā, vai atkal pavisam radikāli, un tas nav citādi panākams, kā tikai ar ārējas varas spēkiem, - viņi vispār ir nospiežami un noturami atpakaļ jau XVII gadusimta līmenī, t.i., tikai ar pamatskolas vai pagastskolas izglītību. Šeit iezīmējas tas, ka Brāļu draudze arī ir ierosinātāja cīņai, kas ilga visu XIX gadusimtu un XX gadusimta sākumu, t.i., par divu atšķirīgo tautu sadzīvošanu vai nesadzīvošanu šajā zemē, kura pirmos gadusimtus pēc iekarošanas bija pilnīgi iekarotāju ietekmē tiktāl, ka nemaz nebija runas par kaut kādu latviešu vai igauņu tautu. Bija runa tikai par kādu zemnieku kārtu, kas šeit dzīvo un runā savu livoniešu valodu un kuri, bez šaubām, ir nolemtībā pakļaujami un pakļauti valdošai kārtai.
Ļoti spilgti tas atgādina to, ko mūsdienās piedzīvojam un redzam Dienvidāfrikā, kur melnā rase beidzot ieiet tās zemes dzīvē un vēsturē kā viens komponents, kas līdzi darbojas un strādā. Zinām arī to, ka atšķirtībai, kas tur bija valdījusi, pamatā ir - ticiet vai neticiet – reliģiski domu gājieni. Holandieši, kas kolonizēja Āfrikas dienvidus, darīja labā apziņā tā, kā viņi to saprata pēc Svētiem Rakstiem, ka šī melnā rase – Chama rase ir kalpu rase. Tās vieta pasaulē un uzdevums ir būt par kalpiem baltajai rasei. Tas taču rakstīts Svētajos Rakstos, un holandieši, būdami dievbijīgi cilvēki – kalvinistu novirziens, kas ir ļoti strikti un cieti savos ieskatos, šo lietu turpināja uzturēt visiem spēkiem, līdz pienāca tāds brīdis, kad nu vairs tā nevar – galu galā arī šī kalpu rase ir cilvēki. Dievs no vienām asinīm ir licis celties visām tautām, kā apustulis saka, un melnajai rasei arī ir ne tikai viņu eksistence, bet arī attīstības tiesības un dzīves tiesības. Redzēsim, kā holandieši – holandiešu pēcteči – atrisinās šo jautājumu. Pašreiz konflikts ir pilnā asumā un plašumā.
Mēs redzējām, ka vācieši Baltijā to nespēja atrisināt. Viņi bija un palika hidroponiski stādi, neieaugdami, nesaaugdami un beidzot, it kā nekad nebūdami, no šīs zemes arī aiziedami. Tās ir jau citas lietas. Tā ir modernā vēsture, par ko lasām pirmos šāda veida rakstus žurnālā "Ceļš" un tiekam iepazīstināti ar modernajiem laikiem mūsu tautas un mūsu zemes vēsturē.
