12. lekcija
1992. gada 29. novembris

Brāļu draudzes vēsture Latvijā

Pirmie Hernhūtes Brāļu draudzes sūtņi ieradās 1729.gadā Vidzemē, Valmiermuižā, un ar to mēs ievadām Brāļu draudzes vēsturi Latvijā.

Kas notika 1729.gadā Vidzemē? Tikai pirms dažiem gadiem ar Nīstades mieru bija noslēdzies Ziemeļu karš (1700–1721), kas Vidzemi un Igauniju galīgā veidā nodeva Krievijas virsvarā. Zeme atkal kārtējo reizi bija izpostīta visdrausmīgākajā, visbriesmīgākajā veidā, kā tas bijis regulāri visā mūsu vēstures gājumā.

Pietisma svarīgākais viduspunkts Latvijā bija Valmieras draudze. Mēs runājām par pietismu kā par lielo ierosinātāju Brāļu draudzes kustībai Vācijai, bet pietisms kā teoloģiskais un, pirmkārt, dievbijības virziens nebija svešs arī Vidzemei, un tā centrs bija Valmieras draudze.

Valmiermuižas nomnieks kopš 1725.gada bija ģenerālis Ludvigs Nikolajs fonHallarts ar savu kundzi Magdalenu Elizabeti. Kas bija šie Hallarti? Saukts arī Ellots (Ellot). Dzimis 1659.gadā Holšteinā. Kopš 1700.gada ģenerālleitnants Krievijas karadienestā. Piedalījies Narvas, Poltavas un Frutas karagājienos. Kā viņš varēja būt Krievijas dienestā? Krievija toreiz kopā ar Dāniju, Saksiju un Poliju cīnījās pret Zviedriju. Hallarts bija no Holšteinas, tātad Dānijas, bet viņš bija krievu armijas ģenerālis. Pēc Rīgas ieņemšanas 1710.gadā viņš apprecēja vidzemnieci - atraitni Magdalenu Elizabeti Leijoni (dzimušu Bülovu) (1683–1750). Šīs dāmas dzīves gadi mums būtu paturami piemiņā, jo viņas nozīme mūsu garīgajā dzīvē bija ļoti liela. 1712.gadā Hallarts vēl bija Saksijas cietokšņu ģenerālinstruktors, dzīvoja ar kundzi Drēzdenē, komandēja armiju Ukrainā līdz 1723.gadam un pēc Nīstades miera iestājās Krievijas dienestā. Menšikova intrigu dēļ viņš tika nobīdīts pie malas, lai gan kā Drēzdenē, t.i., Saksijas galmā, tā arī Pēterpilī viņam bija liels iespaids un viņš bija augsti cienīts. Ķeizariene Katrīna I atdeva ģenerālim Hallartam nomā Valmiermuižu un Zvārti. Viņš mira 1727.gadā. Hallarta kundzes darbošanos stipri traucēja kāda grūta slimība, bet viņa, kā Cincendorfs saka, degtin deg padarīt Latviju svētlaimīgu. Nu, tas ir tāds patētisks vārds. Tomēr, kad mēs šajos vārdos ieklausāmies, tad, domājot par šo cienījamo dāmu, mums ir jāsaka – viņa patiešām ir darījusi, cik vien tas ir bijis viņas spēkos iespējams, lai Latvijai un latviešu tautai garīgā ziņā palīdzētu.

Kopš 1713.gada Valmieras mācītājs un vēlāk prāvests bija Christians Gotholds Nouhauzens, miris 1734.gadā. Var teikt, ar šī mācītāja vārdu vispirms saistāmi mūsu Brāļu draudzes vēstures notikumi. Viņš bija Augusta Hermaņa Frankes māceklis. Hallarti arī jau kādus desmit gadus bija Frankes domubiedri un draugi, un ar Hallartu starpniecību Latvijā ienāca vesela rinda Halles Universitātes audzēkņu. Tas bija ārkārtīgi svarīgs, var teikt, sagatavošanas ceļš, šī veselā rinda halleniešu, kas te ienāca.

Piemēram, Blaufūss – Hallartu mājas mācītājs 1726.gadā, mācītājs Palsmanē un Aumeistaros, vēlāk Ērģemē un kopš 1738.gada Rīgas Jēkaba baznīcā, reizē arī virskonsistorijas asesors.

Tobiass Sprekelsens – Nouhauzena palīgs 1725.gadā, tad mācītājs Straupē, no 1741.gada Rīgas apriņķa otrā iecirkņa prāvests.

G.J.Majs – Valmieras draudzes palīgmācītājs - diakons 1728.gadā, mācītājs Umurgā 1736./37.g.

Kaspars Barlachs – kopš 1731.gada Igaunijā, Hallartu mājas mācītājs 1735.gadā, Valmieras diakons 1737.gadā.

Pēc Nouhauzena nāves par Valmieras draudzes mācītāju nāca ģenerālsuperintendenta dēls Fridrichs Justins Bruninks(Brüninks), kas reizē bija iecelts arī par Rīgas apriņķa pirmā iecirkņa prāvestu un virskonsistorijas asistoru; viņš bija beidzis studijas Hallē.

Ar Hallartiem diezgan ciešā kontaktā rīkojās Vidzemes landrāts ģenerālmajors Baltazars fon Kampenhauzens. Lai gan viņš bija Vidzemes muižniecības pārstāvis, tomēr labvēlīgs Hallartu centieniem. Mājskolotāja un mājas mācītāja vieta Hallartu ģimenē ievadīja Baltijā pietistu teologus, piemēram, Mikvicu(Mikwitz), kas kopš 1724.gada bija Rēveles Doma mācītājs, Johanu Loderu, kas vēlāk bija Rīgas Liceja rektors un Jēkaba baznīcas mācītājs. Mikvics kopā ar Hallartu pirmo mājskolotāju un mājas mācītāju Fīrortu(Vierorth) aizgāja uz Valmiermuižu un vēlāk uz Rēveli, un tur nodibināja pietisma centru, kam bija liela un redzama loma pietisma veicināšanā. Trešais pietisma centrs veidojās Rīgā. Pirmais, tātad, – Valmiermuiža, tad Rēvele, t.i., Tallina un vēl trešais punkts veidojās Rīgā, kur jau 1712.gadā latviešu Jāņa draudzē darbojās Halles audzēknis Kaspars Elverss un divdesmito gadu otrajā pusē vēl nāca klāt Jēkaba baznīcas mācītājs Christians Haumanis. Tad arī jau minētais Loders un viņa palīgs subrektors G.E.Hēlings, kas pēc Haumaņa nāves 1734.gadā ieņēma viņa vietu un kam, savukārt, sekoja Blaufūss. Ar Rīgas pietistu grupu tuvākos sakaros atradās Gruners (Grüners, arī Grünerts), kas ienāca no Vācijas 1729.gadā un dabūja vietu Krimuldā par mācītāju.

Pietisma mācītāji modināja arī muižturus, modināja viņos atbildības sajūtu par zemniekiem, par viņu dvēseles vajadzībām un tāpat arī visādā veidā cēla muižnieku humāno stāju, rosinot uz labdarību zemnieku labā, sevišķi skolu veicināšanai un garīgās literatūras izplatīšanai. Īpašu vērību pelna tā sauktās muižu skolas pie attiecīgajām muižām, kuru uzturēšanu un bērnu apgādāšanu ar grāmatām uzņēmās attiecīgie muižturi. Vislielākā muižas skola bija Valmiermuižas skola, dibināta 1725.gadā, kas sākumā atradās muižas rijā, bet pēc tās nodegšanas 1738.gadā tika uzcelta īpaša ēka. Galvenais darbinieks šinī Valmieras muižas skolā bija Melchiors Pauli, saukts arī Paulchens – Paulītis. Ziemeļu karā kā zviedru virsnieks viņš bija nonācis krievu gūstā, kur visi sagūstītie zviedru karavīri bija izsūtīti un nometināti Toboļskā. Tur šis Melchiors Pauli kopā ar kapteini K.F.fon Vrēchu un citiem zviedru gūstekņiem bija nodibinājuši skolu. Viņš bija arī muižas mācītājs pie ģenerāļa Hallarta ģimenes, bet visvairāk darbojās pie latviešiem. Mūsu vēsturnieki bija pacēluši jautājumu, vai viņš galu galā arī nebija latvietis. Tas nebūtu arī neiespējami, jo zviedru karaspēkā kā Zviedrijas pavalstnieki kalpoja un bija uzņemti arī latviešu karavīri. Tas nemaz nebūtu bijis neiespējami.

Skolotāju sagatavošana. Atkal pienākam pie tās lietas, pie kuras savā laikā bija nācis arī Ernests Gliks. Kāda bezgalīgi svarīga lieta bija skolotāju sagatavošana. Tai bija ļoti liela nozīme. Ģenerāliene Hallarte ar Kampenhauzena atbalstu un ar ģenerālsuperintendenta Fišera atļauju 1738.gadā Valmierā atvēra skolotāju sagatavošanas skolu, lai gan pirms tam šo jautājumu par skolas dibināšanu landtāgs bija noraidījis, atzīdams to par nesvarīgu. Enerģiskā Hallarta kundze, Kampenhauzena atbalstīta, tomēr nolēma rīkoties un rādīt labu priekšzīmi. Un tas arī bija izdevies. Vidzemes landtāgs bija turējies pretī, bet ģenerāliene šo lietu bija nokārtojusi ar ģenerālsuperintendenta Rankas līdzatļauju. Tika celta jauna māja Valmieras draudzes palīgmācītāju diakonāta vajadzībām. Tā tika uzcelta plašāka, lai varētu būt telpas ne tikai mācītāja dzīvoklim, bet arī semināram. Par semināra vadītāju pēc grāfa Cincendorfa ieteikuma izraudzījās teoloģijas studentu Magnusu Fridrichu Buntebartu (1717–1750). Viņš iemācījās latviešu valodu un varēja ļoti sekmīgi darboties. Seminārs tika dibināts 1738.gadā, un 1739.gadā tajā bija jau 15 audzēkņu, vēlāk 30, bet 1740.gada rudenī salasījās kāds 100, nākošajos gados skaits vēl pieauga. Semināram bija liela piekrišana, un, bez šaubām, tam bija ārkārtīgi liela nozīme. Mācījās jaunekļi pat no Kurzemes. Jaunā iestāde tapa par plašas atmodas kustības viduspunktu.

1736.gadā grāfs Cincendorfs ieradās Rīgā, un viņam bija iespēja apmeklēt Vidzemi - Valmieru, Rēveli. Tikšanās ar ģenerālsuperintendentu Fišeru Rīgā bija ļoti draudzīga. Grāfs noturēja vairākus priekšlasījumus. Rēvelē viņu pat bija lūguši kļūt par Igaunijas ģenerālsuperintendentu. Visu iestāžu – laicīgo un arī garīgo– simpātijas bija Cincendorfa pusē. Viņš ieguva atļauju sūtīt uz Rīgu un uz Vidzemi brāļus un māsas, kas varētu darīt labu iespaidu uz tautas tikumību – tāds ir pamatojums, ar kādu šī atļauja tika dota. Notika plašākas apspriedes Valmiermuižā par mācību iestādes dibināšanu – to pašu jau pieminēto semināru. Vidzemē otrreiz ieradās Christians Dāvids ar apmēram 50 brāļiem amatniekiem, kas sadalījās pa muižām latviešu un igauņu daļā. 1739.gadā Buntebarts ar Dāvidu sāka noturēt svētdienas sapulces latviešiem. Divi pirmie latviešu vīri, kas visvairāk izcēlās, bija Šķesteru Pēteris un Ķīšu Pēteris. 1739.gadā noturētā iesvētīšanas mācība bija tā aizkustinājusi, saviļņojusi konfirmandus, ka tie, sajūsmas pārņemti, devušies mājās un nesuši šo ierosmi arī tālāk. Radās garīgi sakustinājumi, kas norisinājās seminārā un arī ārpus semināra. Veidojās jaunas Brāļu draudzes grupas un organizējās draudzes dažādos novados.

Blakus diakonātam cēla arī vēl dažas citas ēkas: mazāku saiešanas namu atmodināto latviešu sapulcēm, tad kādu vēl lielāku uz paša Gaujas krasta ar divām lielām zālēm – vāciešu un latviešu sapulcēm – un vācu brāļu dzīvokļiem. Te bija telpas, kā jau sacīts, arī semināram. Kopā ar saimniecības ēkām un netālo riju, kur patvērās sanākušie zemnieki, bija vesels ēku puduris pakalnā upes krastā, to nosauca par Jēra kalnu. Nu, protams, jūs saprotat simbolu, tas ir Kristus Jēra simbols – Lielā Jēra simbols. Jēra kalna saiešanas telpas iekārtoja pēc Hernhūtes parauga, un tās, savukārt, noderēja par paraugu citiem saiešanas namiem jeb kambariem Latvijā. Plaša, gaiša telpa - zāle ar vienkāršiem koka soliem un ar sacītāju galdiem priekšā. Gar sienām – zaru lukturi, pie griestiem – kroņlukturi. Vīrieši sēdēja vienā telpas pusē un sievietes – otrā. Sacītāju sols atradās priekšā aiz sacītāju galda, kas stāvēja pret plašāku, nereti arī saulainu logu. Jēra kalna iestādes apkalpoja abi Valmieras mācītāji Bruninks, Barlachs un septiņi brāļi.

1742.gada vasarā tika organizētas četras Brāļu draudzes: Valmierā, Straupē, Liepā un Mārsnēnos, visas pēc Hernhūtes noteikumiem. Draudzes locekļus uzņēma ar lozi. Katrai draudzei bija savi vecākie, darbinieki, palīgi – arī ar lozi ievēlēti. Tie visi bija pašu ļaudis. Noturēja mācības stundas, Bībeles stundas, draudzes stundas, kārtu jeb koru stundas. Liela loma draudzes dvēseļu kopšanas darbā bija iepriekšminētajām nelielajām grupām – pulciņiem, tiem katram bija savi vadītāji, kas noturēja pārrunas ar katru grupas dalībnieku atsevišķi, tā sauktās “caurrunas”. Tas ir tāds tiešs pārcēlums no vācu valodas – durchreden – tā sakot, izrunāt cauri visu, kas ir runājams, nevis pārrunāt pāri, bet cauri, cauri spiežoties visiem jautājumiem. Tas arī ir īstais dvēseļu kopšanas un garīgās audzināšanas darbs.

1743.gadā Valmierā bija 700 atmodināto dvēseļu, Straupē – 800, Liepā – 800, Mārsnēnos – 400, pavisam 2700. Smiltenē un Trikātā šajā laikā, liekas, vēl nebija nekādas organizācijas. No vācu brāļiem latviešu apgabalos bija apmetušies kādi 15–20 cilvēki.

Ļoti liela nozīme bija šīm pulcēšanās telpām, vēlāk tās sadalījās vēl pa novadiem, vēl vairāk šādos kambaros, tā kā Vidzeme bija ļoti bagātīga ar Brāļu draudzes saiešanas kambariem. Ik pa četrām nedēļām Valmieras draudze uz Jēra kalna svētīja tā sauktos draudzes svētkus. Tātad katru mēnesi notika draudzes svētki. Ņemiet to vērā savās draudzēs, lai jūs varētu intensīvi redzēt savu draudzi sapulcētu! Latvieši sapulcējās sestdienās, bet vācieši – piektdienu pavakarēs. Tur lasīja ziņojumus no draudžu dzīves savstarpējai, kopīgai pamācīšanai, ar slavu un pateicību pieminēja visu, ko Dievs darījis svešu un klātesošu dvēseļu labā. Te jāpiemin viens sevišķs apstāklis, kurš mums varbūt lielā mērā izgājis no vēra. Mēs pieminējām to, ka Cincendorfa lielā doma bija ārējās misijas darbs, t.i., misijas darbs pie tautām pat ārpus Eiropas un sevišķi pie tām visattālākajām, nomaļākajām, var teikt, pie tām pavisam paēnā esošajām, piemēram, plantāciju nēģeriem, vergiem – Karību salās, Dienvidamerikā, Vidusamerikā un Savienotajās Valstīs. Toreiz gan nebija Savienotās Valstis, bet bija Amerikas kontinenta kolonijas. Piemēram, pieminētais darbinieks Christians Dāvids savā laikā arī ir apmeklējis kādas no šīm vietām. Kopā ar brāļiem Štākiem viņš 1733.gadā bijis Grenlandē, tātad misijas apgabalos. Šie Hernhūtes brāļi bija kustīgi. Viņi ne tikai izgāja misijas laukā, bet arī apmeklēja šo misijas lauku un nāca atpakaļ ar ziņām. Nāca vēstules. Es nezinu, vai kāds ir tās apkopojis un kur tās būtu apkopotas, vai tās nav gājušas zudībā – šīs Brāļu draudzes vēstules, sarakstīšanās, piemēram, ar Hernhūti. Nevis oficiālā kancelejas sarakstīšanās – iestāde iestādei, bet brāļi brāļiem, māsas māsām. Pārvarēdami valodu grūtumus, pārtulkotas vēstules nāca šurp un gāja turp. Domu izmaiņa. Tā kā tagad esam piedzīvojuši, ka vajag draudzēties ar tiem un ar šiem, ar māsu draudzēm un tamlīdzīgi. Kaut kas no tādām lietām bija toreiz, bet ļoti interesanti ir tas, ka šīs vēstules tika lasītas priekšā draudzē, un arī tās vēstules, kas nāca no misijas lauka. Tā kā latviešu zemnieku cilvēks toreiz bija iebīdīts, ievirzīts kristīgās Baznīcas plašumā un tās izpausmju skaistākajā daļā – ārējā misijā. Tas viss ir kā akā iemests akmens. Nekas tāds zināms mums nav saglabāts. Tādas lietas kā vecos papīrus, kas kādreiz pie vecajiem tēviem un mātēm bija glabāti, laimīgie mantinieki varbūt vēlāk ir sametuši ugunī kā nevajadzīgas un neveiklas lietas. Nemaz tik neveiklas tās nav, jo jāsaka tā – ar sirds pārliecību un mīlestību rakstītas vēstules, sveicinājumi uz Hernhūti vai atkal no Hernhūtes, un varbūt pat uz misijas lauku un arī no misijas lauka. Tas piederēja pie draudzes lietām. Tās bija draudzes celsmes.Tie, kam ir bijusi iespēja pirms kara būt Brāļu draudzes kalpojumā, zina, – viss kalpojums lielā mērā sastāvēja tikai no korespondences, kas atnākusi: vēstis no misijas lauka. Un jāsaka, ka klātesošajie tur bija ne tikai interesenti - tie bija viņu tuvinieki. Tā bija viena draudze, kura dzīvoja pāri kontinentiem, draudze, kas intensīvi dzīvoja līdzi citiem, daudzkārt vēl nepazītiem, bet tomēr vienā kopībā jau saslēgtajiem. Tas atstāja milzīgu iespaidu, jo pēkšņi bija redzams kristīgās draudzes plašumu. Tā nebija kaut kāda lokāla biedrībiņa, bet gan pasaulē izsētais sinepju graudiņš, kas auga un dīga, un rādīja savu varenumu.

Brāļu draudzē tika daudz dziedāts. Šīs dziesmas ar savām īpatajām meldijām, viegli iegaumējamas, savureiz arī sentimentālas, bet visā visumā dziļas nopietnības, sirsnīgas ticības, var teikt, sirsnīgas Tā Jēra mīlestības pilnas dziesmas, kas ar sajūsmu tika dziedātas. Un tās senās liecības atkal bija no Brāļu draudzes pretiniekiem. Viņi teikuši, ka vairs nekur nedzirdot dziedam cilvēkus kaut kādas priecīgas dziesmas, bet tikai šīs Brāļu draudzes ziņģes, kuras nu dzied i gani, i darbaļaudis - visi visā Vidzemē. 1742.gadā iznāca šādu garīgo slavas dziesmu krājums ar 235 dziesmām, tā sauktā “Orta grāmatiņa”. Kas bija orts? Orts bija naudas vienība – Rīgas sudraba marka, citiem vārdiem, – ceturdaļdālderis. Tā laikam ir bijusi grāmatiņas cena. Kaut kas no šīm dziesmām ir pārgājis arī mūsu Dziesmu grāmatā. Piemēram, Cincendorfa dziesmas tulkojumā – “Tavas asin’s, Tava taisnība”, “Lai man paliek, Kungs, no Tevis Tava Vārda dāvana”, tad – “Jēzu, pavadi”, “Kungs Jēzu, Tev ir paticis”, “Svētīgi ir sirdī šķīstie”, “Tad mēs īsti brāļi esam”, “Ticīgam ir stūrīt’s jauks”, “Sāpju Vīrs, vai Tevi aizmirst spētu”.

No ievērojamiem Brāļu draudzes darbiniekiem ir pieminams viens kurzemnieks. Kurzemē Brāļu draudze neiesakņojās. Neiesakņojās tāpēc, ka Kurzemes garīgā vadība ļoti strikti un cieši ierobežoja tādas lietas, bet Kurzeme deva vienu ievērojamu Brāļu draudzes darbinieku, un tas bija mācītājs Loskīls, kura dziesmas ir arī mūsu Dziesmu grāmatā. Loskīls nepalika Kurzemē. Loskīls izceļoja uz Ameriku. Toreiz jau bija tapušas arī Savienotās Valstis, un viņš tur bija Brāļu draudzes bīskaps un darba pārzinātājs.

Šajās sapulcēs tika arī lasītas liecības, kurās latviešu cilvēki attēloja savus garīgos pārdzīvojumus – savu tapšanu un piegriešanos Kristum, kā sektanti kādreiz lieto to vārdu, atgriešanos. Pie tam ļoti dziļi, vaļsirdīgi, ar grēknožēlu līdzi, ar savu, teiksim, jaunpiedzimšanas prieku rakstīdami savas biogrāfijas, kuras tāpat tika celtas priekšā draudzē un draudzes sapulcēs. Tas viss piederēja pie šīs celsmes.

Attiecības ar vācu brāļiem. Tas ir tas ļoti īpatējais, ka šeit sastopamies ar tādu parādību, kas latviešu tautā izklausās neparasta: tāpat latvieši, kā igauņi šos vienkāršos vācu amatniekus uzņēma sirsnīgi, kā savējos. Un tas notika tāpēc, ka šie vienkāršie ļaudis nāca patiesā kristīgā pārliecībā un uzskatā, kas tā arī tika uzsvērts, ka mēs taču esam viena saime Kristū un tiešām vārds - brāļi un māsas – arī bija satura pilns vārds, tas nebija nekāds titulējums. Tāpat arī visa attieksme un devums. Brāļu draudze parādīja, ka, piemēram, arī tā latviešu cilvēka, kas vienmēr liekas tāds distancēts no garīgām lietām, raksturā ir kaut kas tāds, kas var atvērties kristīgai ticībai un īstajai mīlestībai savstarpībā, un ka šinī gadījumā arī tas vācietis, kas tautasdziesmās tiek pelts un zākāts sava rakstura dēļ, ka tas nepavisam nav galīgs vērtējums, ka tas atkarājas no tā, kā šie ļaudis ir nākuši. Vēlāk tieši to redzam reakcijā, kas nāca uz Brāļu draudzi, bet kuru šinī brīdī neapskatīsim. Tas paliks uz nākošo reizi. Tā bija cīņa pret Brāļu draudzi, ko ievadīja Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā Baznīca: cīņa pret Brāļu draudzi, Brāļu draudzes aizliegums un centieni to visiem spēkiem nospiest un izbīdīt ārā. Pamatā bija mēģinājums atrast tādas ārišķības, kādas kādreiz arī Brāļu draudzei bija piekritušas. Arī līdz tādām eksaltācijām un īpašiem ekstātiskiem brīžiem, kur norisinājās apmēram tas pats, kas tagad ar tiem garu saucējiem, - pie tā tika ņemta piedauzība. Tomēr tas ar laiku arī no pašas Brāļu draudzes tika raidīts ārā. Par visām lietām arī tas, ka Brāļu draudze bija viens milzīgs organizētājs spēks, kas gandrīz vai varēja pārtapt par kādu īpašu konfesiju. No otras puses, tas veidoja latviešu zemnieku cilvēcisko pašapziņu, viņu cilvēka vērtības apziņu, un līdz ar to deva biedrošanās un kopības iespēju, kas vēlāk parādījās ļoti vērtīgi tad, kad sākās tautas atmodas rosīgākie notikumi. Tās un tamlīdzīgas lietas bija nākušas kopā ierosmēs, kuras meklēja ierobežot Brāļu draudzi, tās darbību un kas lielā mērā arī izdevās. Tomēr beidzot tas izvērtās pašai vāciskajai varai un spēkam par viņu netiešo liktenību, jo neviena vieta, nekas nepaliek tukšā, tukšumā vienmēr ieplūst kaut kas cits. Šis tukšums vēlāk aizpildījās ar daudz draudošākām briesmām – ar pravoslāvības uzmācību Vidzemes Baznīcai. Tas ir mūsu nākošais skatījums.