12. lekcija
1992. gada 29. novembris

Latgale zem poļu varas

Kā zinām, Latgale un Vidzeme savā laikā nebija pārdalītas un bija apzīmētas ar to pašu Vidzemes vārdu. Tādas tās bija no Polijas ķēniņa Stefana Batorija iekarojumu laikiem. Tikai tad, kad Zviedrija pārspēja Poliju, tad arī Vidzeme tika pārdalīta: Vidzemes rietumu un ziemeļu daļa, ko tagad apzīmējam par Vidzemi, nāca zem Zviedrijas, Vidzemes dienvidaustrumu daļa – Vidzeme viņpus Aiviekstes upes – palika poļu varā. Tā ieguva poļu Vidzemes vai, kā poļi to dēvēja, Inflantijas nosaukumu un palika poļu virskundzībā līdz pat Polijas valsts bojāejai 1795.gadā.

Jezuīti no zviedru varā esošās Vidzemes tika izraidīti. Gustavs Adolfs, ieņemdams 1621.gadā Rīgu, nākošajā dienā miermīlīgā kārtā lika jezuītiem un tāpat visiem katoļu priesteriem aiziet, jo Zviedrijas valsts turējās stingri pretkatoliski, turējās stingri evaņģēlija pusē pēc tā laika parauga, kad valstis – arī konfesionāli – nošķīrās savā starpā ļoti krasi. 1621.gadā no Rīgas, 1625.gadā no Cēsīm izraidītie jezuīti un katoļu priesteri pārcēlās uz Latgali un attīstīja tur rosīgu darbību. Polijas virskundzībā notika enerģiska rekatolizācija. Tiešo ziņu saglabājies ļoti maz. Ir tikai vēl kādas nostāstos saglabātas atmiņas no senajiem laikiem, ka šī rekatolizācija dažreiz bijusi ļoti nežēlīga – līdz pat asinsizliešanām pie evaņģēliskajiem, kuri bija turējušies pie savas ticības, jo Zviedrijas virskundzībā evaņģēliskā ticība jau bija sākusi izplatīties apkārtējās zemēs, un ne bez iespaida Reformācija bija arī Latgales novados.

Poļi izrādīja ārkārtīgi lielu spēju ne tikai rekatolizēšanā, bet arī pārpoļošanā. Un mēs nebrīnāmies par to, ka latvieši un tāpat lietuvieši, kuri bija garīgā pakļautībā daudz lielākā mērā, tika arī pārpoļoti. Arī tāds ciets rieksts kā vācu muižnieki, kuriem tur tāpat kā pārējā Vidzemē bija savi īpašumi, tika ne tikai katolizēti, bet pat pārpoļoti. Tīzenhauzeni, Plāteri – tādas ģimenes, kuras vēlāk izcēlās ar savu spēcīgo katolisko un polisko nostāju. Viņi pārgāja katoļticībā, kā jau kādreiz tika pieminēts, to privilēģiju dēļ, kādas Polijā baudīja muižniecība, - privilēģijas rādīties augstākā sabiedrībā un arī galmā – tās bija dotas tikai katoļiem, un vēl precību kārtā. Sevišķi tas attiecas uz Kurzemi, kad pēc saprecēšanās ar daiļām polietēm vācu muižnieki pārgāja katoļticībā.

Katoļu Livonijas bīskaps Otto Šenkings, kas bija Cēsīs, aizbēga uz Varšavu un atstāja Latgali Žemaites bīskapa pārziņā. Livonijas bīskapija joprojām vārda pēc eksistēja kā Gņeznas metropoles vikārbīskapija. Oficiālā rezidence katoļu bīskapam gan bija Daugavpils, bet katoļu bīskapi Daugavpilī tikpat kā nerezidēja, viņi labāk rezidēja Varšavā, atstājot lietas šeit vietējiem spēkiem. Daugavpilī bija jāatjauno Cēsīs slēgtā jezuītu kolēģija. 1630.gadā arī Rīgas jezuīti tur nometās un iesāka savu rosīgo darbību, īpaši rakstu ziņā, izdodot Katķismus un lūgšanu grāmatas. Jezuītu kolēģija Daugavpilī bija jezuītu misijas galvenais centrs. 1694.gadā tam pievienojās arī dominikāņi ar līdzīgu misionēšanas darbu Latgalē. Par viņu centru kļuva Pasiene. Viņi organizēja pavisam astoņas draudzes Ludzas apriņķī. Par ievērojamu centru kļuva Krāslava, kur 1737.gadā atvēra priesteru semināru. Krāslava bija pārpoļotās vācu ģimenes – Plāteru – rezidence. 1700.gadā Šostovicku ģimene ar savu dāvinājumu lika pamatu Aglonas dominikāņu klosterim ar brīnumdarītājas Marijas gleznu, tas izveidojās par Latgales garīgo centru. Kāda cita Dievmātes - brīnumdarītāja glezna 1626.gadā tika pārvesta no Tērbatas uz Krāslavu, vēlāk to izvietojuši Izvaltas baznīcā. Viļānos 1753.gadā tapa bernardīniešu klosteris. Tā kā jūs redzat – dažādie ordeņi bija ļoti iemīlējuši šo mazo zemes gabaliņu un tur attīstīja savu rosīgo darbošanos.

1730.gadā iznāca pirmā grāmata latgaļu izloksnē. Līdz tam laikam katoļu grāmatas, arī pirmā grāmata, kas iznāca jau 1585.gadā, bija latviešu valodā, lai gan bija domāta kā katoļu Katķisma grāmata. 1730.gadā iznāca pirmā grāmata – lūgšanu grāmata – latgaļu izloksnē, un tā zināmā mērā lika pamatus izloksnes rakstu valodai, kas darināta pēc poļu alfabēta parauga un tā arī tiek rakstīta. Ar to sākās latviešu valodas tāda kā sašķelšana, ko vēlāk katoļi ar sevišķu uzsvaru kultivē tālāk par veselīgo pretlīdzekli pret eventuālo evaņģēlisko iespaidu, kas ar valodas starpniecību varētu būt Latgalē. Latgalē šinī ziņā bija rosīgi darbinieki – priesteri.

Tā, piemēram, XVIII gadusimtā Johans Lukaševics sāka piedalīties garīgā rakstniecībā. Viņš bija liels cīnītājs pret luterismu, cīnītājs par rekatolizāciju. Viņš 1765.gadā izdeva jaunā izdevumā "Katoliszka Dziesmiu gromota Diwam wyssuwarygam por gūdu un Latwiszym por izmociejszonu sorokstita, izdrukowota Wilniē pi Baznickungu Jezuitu" – apmēram tā tur ir rakstīts, atvainojos, ka varbūt esmu nepareizi nolasījis to, bet katrā ziņā tā vairs nav mūsu vispārējā valoda, bet jau malēniešu (latgaļu) izloksne.

Tāpat pieminams Sinforions Meļeško, kas bija katoļu garīgo rakstu autors ar savu 1843.gadā izdoto lūgšanu grāmatu "Rožukronis". Miris XIX gadusimta vidū – 1848.gadā.

Tālākā attīstība bija jau krievu laikos. Poliskais iespaids arī pēc Polijas valsts sabrukuma, kad Latgale nāca Krievijas virsvarā, joprojām turpinājās. To nevarēja arī pārvarēt ar tiem pārkrievošanas paņēmieniem, kādi iestājās sevišķi pēc poļu sacelšanās laikiem 1830.–1861.gadā. Arī Latvijas brīvvalsts mantoja Latgali vēl ļoti poliski ietekmētu savā katolicismā. Tik daudz vēl par Latgali, par katoļu Baznīcu un rekatolizāciju bijušajā Livonijā.