11. lekcija
1992. gada 23. novembris
Krievu–Zviedru karš
Krievu–Zviedru karš (1700-1721) Latvijas Baznīcas vēsturē. Formāli šis karš nobeidzās ar Nīstades miera līgumu 1721.gadā. Tomēr mēs piedzīvojam vienu lietu, kad sastopamies ar Krievijas ļoti īpato politisko domāšanu un politisko rīcību. Rīga kapitulēja krieviem – Šeremetjevam – 1710.gadā, tātad 1710.gadā bija Rīgas kapitulācija, un šinī Rīgas kapitulācijā bija kapitulācijas noteikumi, ko no vienas puses vietējā muižniecība uzstādīja ķeizaram Pēterim un ko viņš, savukārt, apstiprināja. Bija paradoksāls stāvoklis. Karš vēl nebija noslēdzies, miera līgums vēl nebija noslēgts, un tikai miera līgumā varētu būt runa par noteikumiem, ar kādiem šī zeme nāktu iekarotājas valsts pārvaldē, bet Pēteris steidzās un vācu muižniecība arī. Nu tak beidzies tas briesmīgais zviedru valdīšanas laiks, kad muižniecība bija tā ierobežota un – kā viņi saka – vēl aplaupīta ar reducētajām muižām, ar tiesībām, kas bija piešķirtas zemniekiem. Nu bija šī prasība ķeizaram Pēterim, lai viņu kādreizējās privilēģijas tiktu atjaunotas un tāpat tiktu garantēta evaņģēliski luteriskās ticības – Augsburgas Ticības Apliecības – brīvība un vietējās tautas valoda, jo šinī zemē gandrīz visi iedzīvotāji esot vācu tautības, tā kā vācu valoda arī joprojām paliek vietējā pārvaldes valoda šinī zemē. Tika apstiprinātas pat tādas lietas kā Sigismunda II Augustaprivilēģija, kuru neviena valdība līdz tam – ne pati poļu valdība, ne vēlāk zviedri – šo muižniekiem doto privilēģiju, muižnieku sacerēto privilēģiju neapstiprināja. Pēteris Lielais to izdarīja ļoti labprāt. Mēs brīnāmies, kādēļ tā. No vienas puses ļoti gudri un tālredzīgi: pirms tika noslēgts miera līgums, viņa rokā jau bija vietējās, var teikt, vienīgās noteicošās šķiras piekrišana, ka viņi to jau atzīst par savu virskungu. Patiesībā pēc tiem nolīgumiem, ko savā starpā bija slēgušas karojošās pretinieku puses – Polija, Saksija, Dānija, Krievija - Vidzeme būtu pienākusies Polijai, bet Pēteri tas neinteresēja. Vispirms tas fantazētājs un nodevējs Reinholds Patkuls bija fantazējis, ka viņš būs šīs Vidzemes pavaldonis vai kaut kas vēl vairāk, bet tas jau vairs nebija pie dzīvības. Viņš jau 1707.gadā bija notiesāts uz nāvi, un Polijā pēc Zviedrijas ķēniņa Kārļa XII prasības nāvessods viņam arī bija izpildīts. No Kārļa XII vairs nebija ko bīties. Kārlis XII gadu iepriekš, 1709.gadā, tika smagi sakauts pie Poltavas, un līdz ar to vispār zuda Zviedrijas vara un spēks. Tā vairs nefigurēja kā noteicošā lielvalsts, pakāpeniski zaudēja arvien vairāk savu teritoriju un kļuva tikai viena no nomaļvalstīm. Tā kā ceļš bija brīvs. Tūlīt redzam, ka Pētera Lielā apetīte gāja vēl tālāk. 1710. gadā viņam bija Rīgas un Vidzemes muižnieku apstiprinājums, ka viņš šeit ir valdnieks, ko vēlāk Nīstades (Nystad) līgums arī apstiprināja. Gadu vēlāk, 1711.gadā, kā jau minējām iepriekš Kurzemes vēstures apskatījumā, viņš uzspieda Kurzemes jaunajam hercogam, beidzamajam Ketleru nama pārstāvim savu brāļameitu Annupar sievu. Tanī pašā gadā pēc laulībām atpakaļceļā šis hercogs mīklainā kārtā mira, Anna palika par hercogieni Kurzemē, un Kurzeme faktiski jau bija Krievijas varā. Formālais nokārtojums nāca vēlāk ar Polijas sadalīšanu 1795.gadā. Stāvoklis nu bija tāds, ka Šeremetjevs varēja Vidzemē rīkoties pēc savas patikas: kaut, dedzināt, laupīt. Zviedru garnizona tur tikpat kā nebija un nekāda pretestība no zviedru puses vairs nebija sagaidāma. Nīstades miera līgums to visu apstiprināja. Atkal uz galīgām drupām bija jāsāk visa dzīve par jaunu.
Kā jau minēju iepriekš, līdztekus karam bija nācis arī drausmīgais mēris. Rīga bija faktiski zaudējusi visus savus mācītājus, palicis bija tikai viens „mēra mācītājs”. Tas bija mūsu tautietis Vilhelms Šteineks (1681–1735), kurš vēlāk pārcēlās uz Tukumu. Tāpat arī pilsētās un uz laukiem 60 draudzes bija bez mācītājiem un bez garīgās apkopšanas. Šinī garīgajā apkopšanā ļoti lielu nozīmi ieguva tā sauktie Glika puiši. Vispār jāsaka tā: no kā dzīvoja toreiz Vidzeme, ka spēja garīgi atkopties, – tas bija Ernesta Glika mantojums. Tie bija arī tie raksti, kas bija tapuši zviedru valdīšanas periodā, un pār visām lietām tas garīgais iespaids, ko Ernests Gliks bija atstājis ar savu personību, ar savas draudzes disciplīnas jautājumiem, ka draudzes vispār spēja atjaunoties. Un tā sauktie Glika puiši – viņa skolā sagatavotie latviešu jaunekļi, kas pildīja pērminderu pienākumus, pildīja pat mācītāju aizvietotāju pienākumus kristīdami, apbedīdami, dievvārdus turēdami. Kā redzat, šinī vēsturē ir kaut kas tāds, kas vispārēji iezīmē mūsu tālāko vēsturi atsevišķos nākošos gadījumos.
Pie tām privilēģijām, kuras sev bija izkaulējuši muižnieki, gavilēdami par labajiem, jaukajiem laikiem, kas nu sākās, jo tik brīnišķīgi jau neviena vara ar viņiem neapgājās, kā šī Krievija, kura garantēja visas viņu prasības, vienīgi tikai vēl tas, koPēteris Lielais pielika, ka tāpat arī šajās zemēs grieķu reliģijai bija tiesības brīvi un netraucēti izplatīties un tikt piekoptai. Šis, var teikt, mazais bacilītis, kas tika piepotēts klāt privilēģijām, – tas vēlāk radīja daudz sāpju pašai muižniecībai. Pēteris bija laimīgs, ka viņš ar šiem solījumiem bija ieguvis sev tādu drošu aizmuguri. Viņu šīs tiesības nemaz daudz neinteresēja. Tās viņš varēja dot ar vieglu roku, jo tas nu viņam neko nemaksāja, bet nodrošināja brīvu rīcību šeit, nodrošināja viņam to stāvokli, ka viņa rokās bija svarīgākās Baltijas austrumpiekrastes ostas. Otrām kārtām, Krievijas vara nākošajos gados pakāpeniski, sistemātiski visas šīs pašas dotās privilēģijas knaibīja, sašaurināja un beidzot pat atcēla, un tā šīs muižnieku gaviles par labajiem laikiem, kādi nu sākušies, laiku pa laikam mazinājās ar dažu labu nopūtu, ja ne vairāk.
Slēgta bija arī universitāte Tērbatā, jo pār Tērbatu bija nākušas kara briesmas. Universitāti 1699.gadā pārcēla uz Pērnavu. Tur tā vēl eksistēja 10 gadus un 1710.gadā arī tika slēgta.
Krievu ķeizara apstiprinātajā muižnieku privilēģijā bija atjaunota arī muižnieku priekšstāvniecība Vidzemes jauktajā virskonsistorijā. Atjaunoja Baznīcas virstiesas, atjaunoja virspriekšniekus un daudzu muižu patronāta tiesības. Muižniecības tieksme turēt visu noteikšanu pār Baznīcu savās rokās, un Baznīcas centienos pēc autonomijas muižnieki uzvarēja. Draudzes saimniecība, pārvalde un disciplīna bija viņu ziņā. Bija viens vai divi Baznīcas priekšnieki draudzēs – muižturis un patrons, viņu rokās viss atradās. Baznīcas konventam bija tikai blakus nozīme. Mācītājiem bija atkarība no patroniem, t.i., no muižniekiem, kuru virsuzraudzībā atradās kāda no Baznīcām vai kāda starp Baznīcām. No zemnieku vidus vienīgās Baznīcas amatpersonas bija pērminderi. Arī pat ģenerālsuperintendents bija ļoti atkarīgs no muižniecības.
Garīgās dzīves atjaunošana varēja notikt tikai gausi un pakāpeniski. Spēkā vēl bija zviedru laiku Baznīcas likumi un tradīcijas. Garīgās rakstniecības sasniegumi un skolu sākumi – tie visi ienāca kā pagātnes mantojums Baznīcas dzīves un darba atjaunošanā un veicināšanā. Muižniecības priviliģētais stāvoklis uzspieda Baznīcas pārvaldei un dzīvei savu īpato zīmogu. Tas lielā mērā turpinājās līdz pat Pirmajam pasaules karam. Piemēram, tas pats patronāta jautājums, kas vēlāk tika sajusts tiešām kā viens no tādiem īpatiem lāstiem. Palika spēkā Zviedrijas 1686.gada Baznīcas likums ar noteikumiem un nozīmēm attiecībā uz muižu privilēģijām, tas palika spēkā līdz 1832.gadam. 1708.gadā iespiestā rokasgrāmata noteica dievkalpojuma kārtību. Līdz 1805.gadam ļoti rosīgais ģenerālsuperintendents Bruinings bija tas, kurš daudz darīja dzīves atjaunošanas labā. Vidzeme bija sadalīta četros prāvesta iecirkņos: divi igauņu pusē, divi latviešu pusē. Grūti bija dabūt krietnus mācītājus. Vairāk par pusi nāca no ārzemēm, no Vācijas. Vispirms tie mēdza ierasties kā audzinātāji un mājskolotāji muižnieku namos, iemācījās kaut cik igauņu vai latviešu valodu un tad no sava maizesdevēja vai kāda kaimiņa tika aicināti par mācītājiem. Viņus no draudzes locekļiem šķīra dziļa plaisa. Tie bija atkarīgi no saviem patroniem, bet draudzes locekļi, tā sauktie nevāci, kurus gan krietnākie no viņiem kārtīgi apkopa, tie bija dzimtcilvēki. Krievu laiku sākumā mācītāju aprindās pārsvarā valdīja luteriskā ortodoksija. Tās galvenais pārstāvis bija jau iepriekš pieminētais garīgais rakstnieks un dziesminieks – Svante Gustavs Dics, kas sacerējis apmēram 170 dziesmas.
Pamazām atjaunojoties garīgai dzīvei, Vidzemē iesākās hernhūtistu kustība, kuru apzīmējam par Brāļu draudzi un kura izveidoja Latvijas Baznīcas vēsturē vienu īpašu notikumu un laikmeta posmu, ko tuvāk apskatīsim nākošā reizē. Vēl kavēsimies pie notikumiem, kas saistās ar Baznīcas dzīvi tās vispārējā veid, un šeit ir divi īpaši svarīgi notikumi, kas jāņem vērā.
