Mūsu šīsdienas apskatāmā tēma ir Kurzemes evaņģēliskās Baznīcas izveidošanās un tās pirmsākumi. Livonijas valsts veidojuma sabrukums izveidoja Kurzemē atšķirīgu situāciju nekā Vidzemē un Rīgā. Pēc ordeņa sabrukuma, kas notika, kad krievu karaspēks 1560.gadā pie Ērģemes sakāva ordeni, iestājās arī vispārējais sabrukums Livonijas valstu sistēmā, un 1561.gada landtāgā pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers bija pirmais, kurš pasteidzās deklarēt savu padošanos Polijas ķēniņam, pretī par lēni saņemot Kurzemi kā pārmantojamo hercogisti. Līdz ar to arī visa Reformācijas gaita un norise Kurzemē gāja citādā plūsmā un citādā virzienā. 1561.gada 28.novembrī Viļņā šī GothardaKetlera padošanās un hercogistes izveidošana tika apstiprināta ar tā saukto Pacta Subjectionis – padošanās paktu.
Kurzemei un Zemgalei trūka lielāku centru un pilsētu – tā, kā tas bija Vidzemē, kur bez Rīgas vēl bija tādi centri kā Cēsis, Valmiera un Valka, Vidzemei līdzi tika skaitīta arī toreizējā igauņu Vidzemes tiesa – Pērnava un Tērbata. Kurzemē un Zemgalē šādu lielu centru nebija, tā bija izteikta laucinieku zeme, kur dominēja ordeņa un tā vasaļu iespaids. Trūka pilsonības, t.i., pilsētnieku kārtas ar tās rosmēm, kā tas bija Rīgā, kur redzējām, ka Reformācija bija lielā mērā Rīgas pilsoņu varā un spēkā. Tomēr Reformācijas vīri sasniedza Kurzemi drīz. Pēc tam, kad Prūsijas hercogiste bija tapusi, kad tika sekularizētas ordeņa zemes Austrumprūsijā, 1525.gadā, evaņģēliskās ticības iespaids sasniedza arī Kurzemi. Prūsijas hercoga Albrechta uzdevumā uz Livoniju ceļoja Fridrichs fon Heideks (Heudeck), lai ierosinātu Livoniju sekot Prūsijas paraugam. Tāds priekšlikums bija nācis arī mestram Valteram fon Pletenbergam, bet viņš to bija noraidījis, jo, no vienas puses, viņš palika uzticīgs katoļticībai, no otras puses, - viņš bija jau vecs vīrs, un domāt par kaut kādu dinastijas veidošanu nebija arī iespējams. Pa ceļam šis Prūsijas sūtnis bija Kurzemē un guva lielas simpātijas ordeņa vasaļos. Tukumā un Bauskā evaņģēliskā ticība jau guva savu iespaidu, un 1530.gadā uz Bausku aicināja evaņģēlisko mācītāju. Liekas, ka Prūsijas iespaidā Rīgas archidiacēzes muižniecība slēdza ar Bauskas pilsētu reliģisko savienību, kurai pievienojās arī Ventspils komturs un vairāk nekā 20 ordeņa vasaļu. XVI gs. četrdesmitajos gados pats ordeņa mestrs Kurzemē iecēla vairākus evaņģēliskos mācītājus. Katoļu baznīcas iestādījumi un rosmes jau bija galīgi sabrukuši, bet no evaņģēliskās puses vēl trūka pamatīgā un apvienojošā jaunveidojuma.
Kurzemes pirmajam hercogam Gothardam Ketleram piekrita uzdevums izkārtot evaņģēliskās ticības un Baznīcas lietas, tā kļūstot par īsto Kurzemes reformatoru.
Gothards Ketlers (1517-1587) ir cēlies no Vestfāles dižciltības, dzimis 1517.gadā un ap 1532.gadu stājies ordeņa dienestā Livonijā. Ar savām dāvanām un politiskajām spējām viņš jau agri kāpa augšup pa amatkāpnēm. 1553.gadā viņš Lībekā sastapa Salomonu Henningu. Būtu jāatceras šis vārds. Salomons Hennings ir dzimis Veimārā, cēlies no trūcīgas pilsoņu ģimenes, studējis tiesību un valsts zinības, valodas un teoloģiju. Ketlers, saskatīdams viņā daudz labu īpašību un ievērojamas dāvanas, pieņēma viņu par savu privātsekretāru, Hennings vēlāk kļuva par hercogistes padomnieku. 1566.gadā viņš tika pacelts dižciltībā, dabūja Vānes muižu un bija hercoga neatvietojamais līdzstrādnieks un padomnieks.
Vispār jāizsaka secinājums, ka Kurzemē Reformācijas sākumā – pirmajā Reformācijas gadusimtā – bija tāds brīnišķīgs vērtīgu, izcilu darbinieku birums. To arī vēlāk redzēsim, tuvāk kavējoties pie šīm atsevišķajām personībām. Tāpat kā Hennings, hercoga padomnieks, tā arī superintendenti, prāvesti, mācītāji, dzejnieki un rakstnieki - kaut kas tāds Vidzemē nebija tanī laikā piedzīvots.
Privilegium Sigismundi Augusti, kas garantēja Livonijā ticības brīvību Augsburgas konfesijas piederīgajiem un tāpat arī muižniecības privilēģijas, bija šī poļu ķēniņa Sigismunda Augusta dotā privilēģija Vidzemei un Livonijai, kura nekad īsti apstiprināta nav bijusi, bet ko Baltijas muižniecība vienmēr izcēla savu tiesību, priekšrocību un privilēģiju apstiprināšanai. Šī Sigismunda Augusta privilēģija garantēja Augsburgas konfesijas piederīgajiem ticības brīvību.
(* “ lai nemainīti saglabātos tagadējā reliģija, ko mēs līdz šim esam atzinuši saskaņā ar tīrās Baznīcas un Nīkajas sinodes, kā arī Augsburgas konfesijas evaņģēliskās un apustuliskās ticības mācības tēzēm, un lai mūs nekad ne ar garīgām, ne laicīgām pavēlēm, uzskatiem un jauninājumiem nekādā veidā šinī ziņā netraucētu un neaizskārtu.”)
Tomēr Stefans Batorijs, ieņemdams Rīgu un pakļaudams līdz ar to arī iekaroto Vidzemi, bija deklarējis, ka viņam nav nekādu saistību lietu izkārtošanā, viņš ir iekarojis un tātad rīkojas neatkarīgi no kaut kādām iepriekšējām privilēģijām. Kurzemē Sigismunda Augusta privilēģija bija spēkā, un tāpat arī citus līgumus Kurzemes hercogs savā 1570.gadā Privilegium Gothardianum apstiprināja Kurzemes un Zemgales muižniecībai. Tā sauktā Gotharda privilēģija satvēra kopā visus šos agrākos likuma izkārtojumus, tomēr arī no savas puses viņš tos vēl apstiprināja. Tomēr Kurzeme brīdī, kad sākās tās hercogistes laiks, vēl nebija visa vienkopus. No tā skaistā Kurzemes rauša vēl bija vairāki gabali izkosti ārā. Vispirms tā sauktā Kurzemes hercogiste, Kurzemes un Piltenes bīskapija, bija sadalīta kādos trīs gabaliņos – lielākais ap Dundagu un Ventspili, tad tie mazākie – viens ap Aizputi un viens ap Sakasleju. Šos trīs gabalus – Kurzemes bīskapa laicīgās varas teritoriju – Kurzemes beidzamais katoļu bīskaps pārdeva Dānijas ķēniņam. Dānijas ķēniņš, savukārt, nodeva šos gabalus savam brālim Magnusam, un šis ķēniņa brālis Magnuss nospēlēja ne visai skaistu un labu lomu ne tikai Kurzemē, bet arī visā Livonijā. Tāpat viņš bija ieguvis Igaunijā Sāmsalas un Vīkas bīskapiju, arī no gabaliņiem saliktu, un bez tam kaut kādas zemes, kas bija piederējušas pat Tallinas bīskapijai – tikai mazas un nelielas drumstaliņas. Viņš sevi sāka dēvēt par Livonijas ķēniņu: Livonijas ķēniņš Magnuss. Nekādu lielo piekrišanu viņš neguva, jo bija ļoti nenoteikta un šaubīga rakstura cilvēks un kā politiķis viņš arī bija ļoti vājš, bet viņš draugojās ar Jāni Briesmīgo – Krievijas briesmoni, kas bruka virsū Livonijai un grāba ciet gandrīz vai visu Vidzemi. Jānim Briesmīgajam, protams, bija svarīgi, ka viņam bija kāds sabiedrotais šinī pusē, tāpēc arī Magnusu par tādu atzina un titulēja par Livonijas ķēniņu, izprecinot viņam kādu savu radinieci un nodibinot jau tādas dinastiskas saites. Protams, viss tas burbulis pārsprāga, un pati Magnusa sieva – atraitne, kad viņš bija jau miris, pārcēlās uz Maskavu atpakaļ pie saviem radiem.
Tomēr Kurzemē Piltene izveidoja savu atsevišķo konsistoriju, neatkarīgi no Magnusa, kā neatkarīgs zemes gabals. Bez tam arī Grobiņas novads vēl nebija ietilpināts Kurzemē, pats hercogs 1560.gadā to bija iznomājis Prūsijai. Galīgā apvienošanās ar Kurzemi notika tikai 1609.gadā.
Kad hercogs Gothards stājās pie Baznīcas lietu izkārtošanas, stāvoklis bija nožēlojams. Iedzīvotāji jau ilgāku laiku bija kļuvuši evaņģēliski, latvieši – pa pusei evaņģēliski, pa pusei pagāniski, trūka mācītāju, baznīcu ēkas bija sabrukušas, lietojamas baznīcēkas bijušas tikai pāris vietās: Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā.
1565.gadā hercogs par superintendentu iecēla savu galma mācītāju Stefanu Bīlovu. Šis vārds mums ir jāiegaumē. Stefans Bīlovs bija pirmais Kurzemes superintendents - Baznīcas augstākais priekšnieks. Viņam tika uzdots izdarīt vispārējo Kurzemes Baznīcas vizitāciju. Tā bija ļoti pārdomāta, ļoti pamatīga un skaidra rīcība: jātop skaidrībā, kāds galu galā ir Kurzemes garīgais stāvoklis. Stefans Bīlovs, atrazdams visu tik bēdīgā, tik nožēlojamā stāvoklī, gribēja atteikties no superintendenta vietas. Kad mēģinājuši viņu pierunāt, atteicis, ka Kurzemes superintendentam vajagot 14 sevišķas īpašības, to starpā lielu pazemību, darbošanos, pacietību, bet viņam šādu īpašību neesot. Viņš patiesi atteicās no amata un 1566.gadā aizceļoja no Kurzemes.
1567.gada 28. februārī Rīgā notiekošajā Kurzemes bruņinieku landtāgā nāca pirmie svarīgie lēmumi.1567.gadā tika izsludināts hercoga lēmums iecelt īpašu vizitācijas komisiju un 70 vietās atjaunot un uzcelt jaunas baznīcas, kā arī pastorātus, skolas un nespējnieku patversmes. Izdevumi sedzami – ļoti interesanti un asprātīgi – no nodokļiem, kas piedzenami no kūtrajiem nemaksātājiem. Tātad tur laikam bija iekrājušies lieli nodokļu parādi, par kuriem varēja veikt tik lielus darbus.
Ketlera baznīcu celšanas darbs ir vēsturē kaut kas unikāls un apbrīnojams. Šajā ziņā pirmais hercogs ir sev uzcēlis pieminekli – latvieši gan to nemēdz pieminēt, viņiem nav tādu cilvēku pagātnē, uz kuriem viņi savas atmiņas vērš, bet šis notikums ir vienreizīgs, var teikt, jau pasaules vēstures apmērā. – Lai vienlaicīgi uzreiz tiktu pasākts tik ļoti grandiozs darbs.
Kad jūs ceļojat pa Kurzemi, tad būsiet sastapušies i vārdos, i arī skatā ar tā sauktajām Ketlera baznīcām – Ketlera stila baznīcām. Tām visām ir viena ļoti interesanta kopīga pazīme, ko varētu saukt par Latvijas baznīcas oriģinālo stilu. Savā laikā, kad mūsu Latvijā pacēlās nacionālisma vilnis, kas visur gribēja ieviest, redzēt, veidot latviskumu, notika daudz visādu aplamību: gotiskajās baznīcās gar sienām savilka krustiņu ornamentus un to, ko tagad sauc par auseklīti, bet kas patiesībā ir saulītes ornaments, un tamlīdzīgas aplamības. Profesors Adamovičs kādreiz tādā pavēstījumā auditorijai teica: ja jūs meklējat Latvijas baznīcai raksturīgo latvisko veidu, tā ir Ketlera baznīca, tā sauktais vienkāršais lauku baroks: centrālā celtne vienveidīga ar ievelvējumu iekšpusē un ar raksturīgo Ketlera tornīti. Bez šaubām, to Ketlera tornīti jūs būsiet šur un tur ievērojuši. Tā veidojums ir ļoti vienkāršs: pazems un tāds drusku pasmagnējs tornītis un pati baznīca tālāk. Diemžēl vēlākās pārbūvēs, kad mode un laikmets prasīja kaut ko skaistāku, šos Ketlera tornīšus paaugstināja ar kruzuļainākiem un tādiem, ko domāja, ka tie ir skaistāki, tā šis tas ir gājis zudumā. Tāds ļoti raksturīgs vēl ir palicis, piemēram, Bauskā - sevišķi, kad brauc no Rīgas puses, tad ierauga Bausku un šo it kā pie zemes pieplakušo baznīcu. Tā nav nemaz īpaši pieplakusi, bet ar savu smagnējo izskatu iedveš tādu cieņu pret sevi. Tādas vēl ir šur un tur saglabājušās. Ātrumā varu atcerēties, ka vēl Piltenē bija tāds tornis.
Vidzemē šo tornīti nemeklējiet. Tas ir tikai Kurzemē un Zemgalē. Tās ir Ketlera baznīcas. Pēc mūsu Baznīcas vēstures zinātnieku un izpratēju vērtējuma tas ir tā sauktais latviešu nacionālais baznīcas stils.
1570.gadā – ievērojiet šo ātro secību notikumiem – tika izdoti Kurzemes Baznīcas likumi.
Piltenē bija sava organizētā Baznīca, pat ar savu Baznīcas satversmi, ar zināmu neatkarību, ar savu superintendentu, ar savu konsistoriju, un tas tā pastāvēja kādus pāris gadusimtus.
Par Stefana Bīlova pēcteci superintendenta amatā nāca Aleksandrs Einhorns (1566–1575). Šis vārds arī mums ir jāiegaumē. Aleksandrs Einhorns saukts arī par Kopersmitu (Vara kalēju). Kopā ar Salomonu Henningu – hercoga padomnieku – viņi izdarīja vizitācijas. Vizitācijas ilga divus gadus. Un tādā veidā arī radās Kurzemes Baznīca. Baznīcas priekšgalā nostādīja konsistoriju. Tās sastāvā bija trīs augstāki hercoga ierēdņi un trīs mācītāji. Priekšsēdētājs bija valsts kanclers, kā mēs sacītu, ministru prezidents. Augstākais garīgais loceklis bija Jelgavas superintendents.
Kurzeme un Zemgale tika sadalīta septiņos prāvesta iecirkņos. Tie palika nemainīgi līdz pat pēdējām dienām, kad mūsu jaunākā paaudze, neko neņemdama vērā par savas Baznīcas pagātni, gluži vienkārši ar cirkuli, tāpat kā padomju saimniecībās, apvilka tādus apļus un izveidoja kaut kādus citāda veida prāvesta iecirkņus. Šie senie prāvesta iecirkņi bija izauguši organiski: Jelgavas, Sēlpils, Bauskas, Dobeles, Kuldīgas, Grobiņas un Kandavas. Piltene bija vēl atsevišķi. Kad izbeidzās Piltenes patstāvība Baznīcas lietās, tad Piltenes iecirknis arī kļuva par vienu prāvesta iecirkni – astoto. Astoņi prāvesta iecirkņi katrā pusē Daugavai. Dievkalpojumu kārtībai par paraugu ņēma Rīgas Agendu. Par mācības pamatiem atzina Lutera mācību pēc Katķisma un Augsburgas Baznīcas apliecības.
Kas bija ar katoļiem? Katoļi Kurzemē atdzīvojās par jaunu, bet citādā sakarā. Neaizmirstiet, ka Kurzemes hercogiste bija Polijas vasaļvalsts un ka galu galā Polijas ķēniņš tomēr bija tas, kas stāvēja vēl augstāk par Kurzemes hercogu. Līdz ar to bija jādod garantija, ka arī katoļu Baznīca drīkst rīkoties. Hercogam bija jāuzņemas arī tāda lieta, ka abās galvaspilsētās – Kurzemes galvaspilsētā Kuldīgā un Zemgales galvaspilsētā Jelgavā – bija jāuzceļ katoļiem pa baznīcai. No tā tapa vēl vairāk: Alsungā XVII gs., Skaistkalnē, Augškurzemē, Augšzemgalē, Subatē - tagadējā Ilūkstes apriņķī. Tas tapa ar tiem dibinājumiem, ar kādiem katoļu Baznīca sevišķi piestājās dižciltīgajiem. Tas bija parastais jezuītu paņēmiens – iegūt vadošos cilvēkus vai vadošās kārtas savā varā, un, kad kāds muižnieks pārgāja katoļu ticībā, tad līdz ar to viņa pagasts, viņa draudze, pār kuru viņam bija tiesības lemt. Viņam bija patronāta tiesības, viņš visu tūlīt pārvērta katolisku. Alsungā atņēma evaņģēlisko baznīcu. Tā arī ir viena no vecajām Ketlera uzceltajām evaņģēliskajām baznīcām. Tā tika atņemta un pārbūvēta par katoļu baznīcu. Protams, tas notika aģitācijas dēļ, kā arī to privilēģiju dēļ, kādas vienmēr vilināja – Varšava. Tas, kas bija katolis, varēja grozīties turienes spožajā un lepnajā sabiedrībā. Nu, tas jau kādreiz cilvēkus ļoti vilina, lai viņi būtu tādi pilnvērtīgi līdz ar visiem šiem spožajiem, lepnajiem, iedomīgajiem, uzpūtīgajiem poļiem. Un tad bija, tā sakot, feminisma jautājums: tās daiļās katolietes – tās iekaroja Kurzemē dažas draudzes. Kad kāds muižkungs bija ieskatījies daiļajā polietē, protams, līdz ar laulībām notika arī viņa ticības izmaiņa, un tā feminisma īpatais spēks parādījās jau tajos laikos.
Pret reformēto sakramentu mācību, kas Kurzemes Baznīcā tika uzskatīta par ķecerību, hercogs prasīja no mācītājiem parakstus zem Nikolaja Zelnikera 10 artikuliem, ko mācītāji arī labprāt darīja. Šī reformēto ieskatu piejaukšana un cilvēku nobīdīšana reformēto mācības virzienā, speciāli Svētā Vakarēdiena jautājumos, bija tā klusā cīņa, ko reformāti, piemēram, Vācijā bija ļoti stipri izvērsuši un beidzot visu Prūsijas valsti sagandējuši ar to saukto ūniju..Tas ir būtiski ļoti atšķirīgais jautājums – jautājums par Sakramentu. Mēs jau zinām no Marburgas disputa 1529.gadā, kas bija Mārtiņam Luteram ar Cvingliju, ka tur nevarēja nekādas saprašanās būt. Reformāti palika pie sava ieskata, ka tas ir tikai tukšs simbols, nekas vairāk, un Mārtiņš Luters palika pie pārliecības, ka Sakramentā izšķirīgais vārds ir – Hoc est – Tas ir un nevis Tas. Liekas, tas ir tas vārds, kas izšķir mūsu piederību. Tā Kurzemē bija bruņošanās pret šo sagandējumu. Pēc Baznīcas kārtības ozeandristi, papisti, t.i., katoļi, jezuīti, atkalkristītāji, kalvinisti, jūsmoņi un citi ir ķeceri, tātad, reformāti un katoļi arī ir ķeceri. Ja tādi kādreiz ielavās, ir jāuzrāda pamatojums, lai tos var drīz dabūt prom, nevis viņus kaut kā vajāt un tamlīdzīgi.
1565.gadā Kurzemē bija tikai 19 mācītāji. Mācītāju trūkums bija ļoti liels. Līdz 1600.gadam bija jau 100. 28 bija cēlušies Baltijā, citi bija ienācēji no Vācijas. No tiem ar augstskolu izglītību, kas varēja būt iegūta tikai Vācijā, bija 61, bet mācītāju dēli uzņēmās tēva arodu iemācīšanās ceļā mājās. Citādas iespējas toreiz daudziem nemaz arī nebija. Cik labi būtu, ka mūsu mācītāji savus dēlus tādā veidā arī jau gatavotu par teologiem. Jūs, kas audzināt vai audzināsiet dēlus, pielūkojiet, ka jūs viņus jau audzināt par teologiem!
1586. – ļoti zīmīgs gads – ”Enchiridions”. 1586.gadā tapa otrā grāmata latviešu valodā. Pirmā grāmata bija Katoļu lūgšanu grāmata – dziesmu grāmata. Gadu vēlāk Karalaučos latviešu valodā tika iespiests Mārtiņa Lutera Katķisms, ko, hercoga un Salomona Henninga ierosināts, tulkojis Dobeles latviešu draudzes mācītājs Johans Rīvijs – pirmais latviešu grāmatas, pārtulkotās latviešu grāmatas, izdevējs. Bez tam Rīvijs strādājis arī pie citiem garīgiem rakstiem – svētdienu un svētku dienu evaņģēlijiem (sprediķiem), lekcijām, Baznīcas dziesmu tulkošanām. Viņa padarītie darbi tika izdoti papildināti, citu mācītāju sakārtoti pēc viņa nāves. ”Enchiridions” – rokasgrāmata, sakārtota “nevāciem”. Iecavas mācītājs Kristjānis Mike, Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks, Bauskas mācītājs Gothards Reimerss un Saldus mācītājs Johans Vegmanis parakstījuši abiem hercogiem domāto šīs grāmatas veltījumu.
Ko nozīmē “abiem hercogiem”? Gothards Ketlers bija jau miris 1570.gadā. Polija, gribēdama vājināt hercogisti, to sadalīja divās daļās - abiem hercoga dēliem, katram savu daļu: Fridricham – Jelgavu ar Zemgali, Vilhelmam – Kurzemi ar Kuldīgu. Šis stāvoklis nepalika ilgi. Hercogam Vilhelmam iznāca lielas nepatikšanas, kurās viņš tika smagi apsūdzēts divu muižnieku nogalināšanā, un viņš bija spiests atteikties no troņa. Un tad bija tāds ļoti sarežģīts stāvoklis. Fridrichs bija bez bērniem, Vilhelmam, kurš nu bija atteicies, bija dēls Jēkabs. Fridrichs ar gudru ziņu par savu pēcteci bija nozīmējis brāļa dēlu Jēkabu un dabūja apstiprinājumu arī pie Polijas ķēniņa, ka Jēkabs drīkstēja šo abu daļu mantojumu pārņemt. Tā bija viena ļoti nopietna krīze Kurzemes hercogistē.
”Enchiridiona” otrais izdevums iznāca pēc 30 gadiem – 1615.gadā un to izdeva Rīgā, arī Rīgas vajadzībām. Šai nelielajai grāmatiņai latviešu tautā un tās ticības dzīves izkārtošanā bija ļoti liela nozīme. Protams, primārā nozīme jau bija tā, ka atsedza latviešiem Katķismu latviešu valodā. Tomēr šeit notika kaut kas varbūt tai brīdī arī nepamanīts, ka visa šejienes Baznīcas vēsture, tāpat kā visa šīs zemes vēsture – Livonijas latviešu daļas vēsture – pāršķīrās divās daļās. Līdz tam šīs daļas gan koeksistēja, bet nekad īsti nesaplūda. Visa iepriekšējā Baznīcas vēsture mūsu zemē bija, stingri ņemot, tikai nelielās iekarotāju virskārtas vēsture, kura nodarbojās ar šīs iekarotāju virskārtas dzīvi, darbošanos, rosmēm un kurā nebija nekādas līdzdaļas nevāciem vai bauriem. Ja arī kādreiz tie kādā pieminējumā ienāca, tad ne kā vēstures līdzveidotāji, bet kaut kāds pieminējums starp citu. Ar ”Enchiridionu” un ar latviešu valodas garīgās rakstniecības sākumu, kas spēji izvērtās spēcīgā straumē, bija tapusi latviešu Baznīcas vēsture, kas vācu vēsturniekos joprojām bija tikai tik tikko pieminēta, bet kura izvērtās par spēcīgu un patstāvīgu rosmi, kas vienmēr šādā vai tādā veidā nāca arī kādā kontraversē ar oficiālo vācu rakstīto vēsturi. Arī tagad, kad lasām vēstures apcerējumus – jā, par zemnieku likumiem, zemnieku stāvokli – tas tā tiek līdzi apcerēts, jo tas ļoti lielā mērā skāris zemes turētāju situāciju un likteņus, bet īstenībā, kad mēs gribētu izsekot, kas tad risinājās šinī pašā tautā, kādas bija tās garīgās rosmes, – labi, ja kāds vārds ir pieminēts, garām ejot. Mēs redzam, kā šie divi krasti ir attālinājušies viens no otra. No vienas puses, Baltijas vācu iekarotāju, ienācēju - virskārtas likteņi, darbošanās, arī kultūras dzīve, arī cīņas, arī jautājumi, kas saistās ar viņu dižciltības problēmām – tās bija viņiem ļoti svarīgas problēmas.
Hercogs pavēlēja šo grāmatu izplatīt Kurzemē un Zemgalē, piesūtot zināmu skaitu draudzēm un tāpat arī mācītājiem. Tā kļuva par tautas garīgo audzinātāju, jo Katķisms, kā mēs to zinām, Katķisms pieder trijskanim, kas raksturo, izteic, veido latviešu tautas garīgo dzīvi un vispār evaņģēliskās pasaules, evaņģēlisko tautu dzīvi: Svētie Raksti, Katķisms, Dziesmu grāmata.
Mārtiņš Luters ir izdarījis apvērsumu ne tikai savā zemē, kur viņš tautai iedevis rokās Svētos Rakstus un arī garīgās dziesmas, bet jāsaka tā, ka Mārtiņš Luters ir pirmais lielais latviešu tautas revolucionārs, ja tādu vārdu drīkstam šādā parafrāzē lietot. Viņš ir izdarījis to lielo apvērsumu, ka latviešu tauta no savas anonimitātes, nepazītības un nepazīstamības iegājusi vēsturē, jo viņš ir gribējis, lai tautas valodā sludina un lasa. Latviešu tautai nebija, ko lasīt, tai nebija alfabēta, tās valoda nebija nostiprināta rakstos, vārdiskā runāšana to lietu nevarēja satvert un saturēt. Un, lūk, te notika tas, ko gan laikam nebija ne domājuši, ne vēlējušies šīs tautas pārvaldītāji tanī laikā, kad tā bija aizbildniecības stāvoklī.
XVII gs. sākumā Kurzeme piedzīvoja smagus bada, mēra, kara, nemieru laikus. To lielā mērā bija ierosinājis zviedru karš ar Poliju. Lielais mēris – no 1601. līdz 1603.gadam.
Ap gadusimtu vidu iestājās labāki apstākļi – garīgās dzīves augšupeja. Mēs varam runāt par Kurzemes Baznīcas ziedu laikiem XVII gadusimta vidū, nemaz ne līdz pašam noslēgumam. To ievada vairāki krietni garīgie darbinieki, prāvesti, superintendenti. Jau pieminētais Aleksandrs Einhorns. Lielais Baznīcas rakstnieks Georgs Mancelis. Pirmais latviešu garīgais dziesminieks Kristofs Fīrekers, superintendents Heinrihs Adolfijs, neminot vēl daudzus citus. Iezīmējās spožs augšupejas laikmets Kurzemes garīgajā dzīvē un kristīgās ticības kopšanā.
Arī mēris un karš starp Poliju, Zviedriju un Brandenburgu (1655–1660), kas ļoti izpostīja Kurzemes saimniecību un tās lieliski iekārtoto, nostādīto materiālo stāvokli, saimniecību, arī šīs izpostīšanas nespēja kaitēt garīgai augšupejai, kurai bija liela, izcila nozīme garīgajā un vispār kultūras dzīvē. Kavēsimies atsevišķi pie kādiem no šiem izcilajiem vīriem.
Juris, patiesībā, Georgs Mancelis – pirmais ievērojamais latviešu garīgais rakstnieks. Dzimis 1593.gada 24.jūnijā Mežmuižā, kur viņa tēvs bija mācītājs. Mācījies Jelgavas skolās, Rīgas Domskolā, studējis paidagoģiju un teoloģiju Štetīnē, arī Rostokā. Pēc atgriešanās Dzimtenē – mācītājs Vallē no 1616. līdz 1620.gadam. Sākoties kara laikiem un apdraudējumiem, Mancelis kļuva par mācītāju Sēlpilī 1620.–1626.g. 1625.gadā Zviedrijas ķēniņš viņu aicināja uz Tērbatu par virsmācītāju un vēlāk arī par teoloģijas profesoru jaundibinātajā Tērbatas Universitātē. Tērbatas Universitāte tika dibināta 1632.gadā, un no 1632. līdz 1637.gadam Mancelis bija profesors Tērbatas Universitātē. Kādu laiku viņš bija arī šīs universitātes rektors un pildīja vēl kādus citus augstākus amatus un pienākumus. 1637.gadā Kurzemes hercogs Fridrichs aicināja Manceli atpakaļ uz Kurzemi un iecēla viņu par galma mācītāju Jelgavā, kur viņš nodzīvoja līdz savai nāvei 1654.gadā.
Mancelis labi prata latviešu valodu, viņš ieveda vienveidīgu pareizrakstību, uzrakstīja latviešu valodas mācību grāmatu, frazeoloģijas vārdnīcu. 1631.gadā viņš izdeva pārlabotu un papildinātu ”Enchiridionu” un izdevumam deva citu nosaukumu ”Vademecum” – “Nāc man līdz(i)!” 1637.gadā latviešu valodā izdeva Sālamana Sakāmos vārdus un 1642.gadā – Sīraka Gudrības grāmatu. Manceļa nāves gadā – 1654.gadā – iznāca viņa ilgi kārotā ”Postilla”, kas arī saņēma tādu vārdu – ”Ilgi kārotā latviešu postilla” (”Lang-gewünschte Lettische Postill“). Par Postillu mēdz saukt garīgā satura pamācības vai sprediķu grāmatas vēl tagad. ”Postilla” – 1654.gads. Tas bija viņa visievērojamākais darbs, kas bija prasījis apmēram 20 gadus – bieza grāmata, 1180 lappušu teksta, kas saturēja sprediķus visām svētdienām un svētku dienām. Tā bija domāta galvenokārt mācītājiem, tāpēc arī priekšvārds bija vācu valodā. Pret šīs grāmatas izdošanu latviešu valodā Mancelim ar pārmetumu pretim stājās vietējie vācieši, jo nu arī ārzemnieki, neprazdami latviešu valodu, varēšot celt priekšā ļaudīm sprediķus latviski, tā ka Mancelis esot nodarījis pārestību vietējiem vācu mācītājiem, kas mēģināja sprediķot latviski. Mancelis sprediķos centās veicināt ārējo baznīciskumu, apkarot pagānismu un tāpat arī skubināja apgūt kristīgās mācības, arī mācītāju cieņu turēt godā, gribēja nostiprināt kristīgās dzīves paražas: svētdienas svētīšanu, Dieva palīga došanu, garīgu dziesmu dziedāšanu, kristīgo laulību; apkarot netikumus: dzeršanu, slinkumu, netiklību, lepnību, vieglprātību; centās izveidot ģimenē un saimē kristīgus tikumus. Tulkotais Sālamans un Sīraks viņam bija lielā mērā šie morālmācības paraugdevēji.
XVII gadusimta sākumā latviešu gara dzīvē vēl bija liela loma pagānisma atliekām. Bērniem deva vārdus pašu ģimenē, izvairījās no Baznīcas kristības, laulības noslēdza pēc senču paražām, nemeklējot Baznīcas svētību, mirušos apglabāja senču kapsētās, bet ne iesvētītos kristīgos kapos un dievainēs mieloja senču dvēseles. Arī druvu un mājas dzīvē turējās pie dažādiem pagānu kultiem: auglības kulta, svētības kulta, dažādiem pagānu māņiem un burvestībām, ko sajauca ar katolicisma paliekām māņticības garā, pilnos ziedos bija pareģošana, zīlēšana, īpašo dienu un laiku cienīšana, piektvakars, ceturtdienas priekšvakars, krusta diena, pūšļošana, vārdošana, sāls pūšana, kannas raudzīšana, nešļavošana, buršana ar Bībeles pantiem un citiem svētiem vārdiem slimību, sevišķi asinssērgu un ugunsgrēku gadījumos, svēto un svētbilžu cienīšana – pret visu to nebija tik viegli cīnīties, it īpaši mācītājiem, kas no svešatnes bija ienākuši, nepazina šejienes ieražas un neprata latviešu valodu. Augšminētie Baznīcas vadītāji, ko pieminējām, tomēr noteikti ķerās pie darba. Einhorns atgādināja mācītājiem viņu pienākumu: ik gadus vismaz vienu reizi apmeklēt visus draudzes locekļus, lai pārbaudītu, ko viņi ir mācījušies baznīcā, ko zina no Katķisma, kā izturas savā dzīvē un darbā, vai vēl turas pie pagāniskiem paradumiem un māņiem. Viņš izdeva rokasgrāmatas un pamācības, kā rīkoties, un pats savos biežos vizitāciju braucienos kontrolēja mācītāju darbību un draudžu stāvokli.
Draudzēs, kur enerģiskāks mācītājs, tika iekārtotas pirms un pēc dievkalpojuma īpašas mācību stundas, kad mācīja un izskaidroja Pātarus, Katķisma elementus, garīgās dziesmas. Dažās vietās pat trešdienās un svētvakaros pulcināja draudzes locekļus uz garīgu dziesmu mācīšanu – mūsu trešdienas vakaru dievkalpojumi, kaut kā tā ir iegājuši, ka tas trešdienas vakars kļuvis par tādu otru dievkalpojumu laiku - laikam tāpēc, ka tas ir nedēļas vidus: uz vienu, uz otru pusi līdz baznīcas laikam ir vienāds atstatums. Šinīs lietās tad arī ļoti iesniedzās Mancelis ar savu ”Postillu”. Manceļa valodu jau mēs nevarētu tā palasīt, bet es atļaušos nolasīt kāda mūsu autora rakstīto Baznīcas vēsturē, kas ir citējis šo Manceļa valodu:
“Klausais tu arīdzan, tu vella kalps, kas nu bez mitēšanas tīšām grēko, baznīcā neeji, Dievvārdu neklausi jeb, kad tu baznīcā kādu brīdi esi, tad tomēr tavs prāts citur nesās. Klausies tu, saku es, kas tu tādus grēkus dari, kad Dieva bijātāji augšamcelsies ar prieku, tad tu arīdzan augšamcelsies, bet ar sūrām vaimanām, jo Jēzus Kristus tevi nodos velliem, un tiem būs tevi elles ugunī mūžīgi mūžos mocīt, un tie dūmi, tavas mocības, uzkāps mūžīgi mūžos, ja tu, kas tur, mājās būdams, saulē gozējies, kad citi ļaudis pa svētdienām baznīcā bija, Dieva Vārdu klausījās un Pātarus mācījās. Tu tapsi elles dibenā nodzīts, ellē tu tapsi noguldīts ar taviem biedriem kā avis, un kā viens suns uz maitas guļ un kremt, un vārnas viņa vienu maitu plūkā, tā arīdzan tie velli virs tevis gulēs un elles vārnas tevi plūkās mūžīgi mūžam, un tu bez mitēšanās kliegsi.”
Mancelis prata arī skubināt ar skaistiem, no zemnieka dzīves ņemtiem piemēriem:
“Bībeles stāstus esmu pa starpām ar nolūku iekaisījis, lai latviešiem arvien vairāk un vairāk Dieva Vārds tiek pazīstams, daudz Evaņģēliju sākumā salīdzinot ar vienu vai otru gabalu mūsu kristīgā Katķismā, lai vienkāršie zemnieki varētu saprast, ka Katķisms, kas viņiem priekšā teikts, saskan ar Evaņģēliju.”
“Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa labi glabā sēklu, iesien lakatiņā murskulītī, – tāpat glabājams Dieva Vārds.”
“Govs atgremo, ko tā piepeši ēdusi ir, mums būs arīdzan to dvēseles barību, kuru mēs piepeši esam ēduši un baznīcā būdami uzlasījuši, gremot un labi mūsā sirdī turēt, no Dieva Vārda, ir mājās, ir darbos būdami, labprāt runāt ”.
“… Saimnieks ilgu laiku savā rokā tur to kumosu, viņš rāda to sunīšam, bet viņš tūdaļ tam to nenodod, liek tam gaidīt un vēl lēkt, un svaidīties. Dievs rāda tev arīdzan savā Vārdā savu žēlīgu sirdi, ko sola tev, taču grib tev palīdzēt, bet viņš tūdaļ pēc tava prāta tev nepalīdz, tādēļ viņš tev nepaklausa? Kāpēc? Tāpēc, ka tev būs allaž vēl lūgt un Dievu piesaukt”.
Mancelis skubina latviešus gādāt par dēlu izglītību:
“Ja Dievs tavam dēlam tādu prātu devis, ka viņš varētu Dieva Vārdu iejemties, dod viņu skolā, lai mācās. Nedz tas tev mazs gods būtu tavu dēlu uz spredika krēsla stāvam un Dieva Vārdu mācam dzirdēt, bet no tādām un citādām mācībām nevaram mēs šim brīžam vairāk runāt.”
Mācītāja darbam vajag posties un pārvarēt dažādus šķēršļus.
“Tu gribi palīdzēt Dieva namu kopt, dzīdamies tikai uz to vietu, ka tu tavu apcirkni un maku piepildīt varētu. … Krogi un stederes top uzcelti, bet pēc Dieva nama, kur Dieva Vārdam būs mācītam un dzirdētam kļūt, neviens nebēdā, daža baznīca stāv bez jumta, lietus līst, sniegs snieg, vējš pūš caur caurīm, ka vairs neviens nevar glābties, daža tā nogāzusēs ir uz vienu pusi, ka ir ar lielām izbailēm jāiet iekšā. Kapenes top izrakņātas no cūkām it kā rāceņu dārzs, neviens tās nekopj, nedomā apkārt tām žogu pīt.”
Jūs redzat, cik konkrēti, tieši, dziļi un cik īsti ir bijuši šie ieskati cilvēku dzīvē, viņu vājajās, ļaunajās, bet arī viņu gaišajās pusēs, un cik tieši, neaizsegti ir arī tie pamācības vārdi. Mēs varam tik daudz no Manceļa mācīties, protams, ne jau šo ārkārtīgo skarbumu, ar kādu viņš tā pātago cilvēkus, bet katrā ziņā to nopietnību, kādā viņš māca par Dievu, mūžību un mūsu stāvēšanu mūžīgās dzīvības vai pazušanas priekšā. Tas ir tagad kļuvis kaut kas ļoti nemoderns un peļams: kur tad nu cilvēkiem runāt par mūžīgo sodību, par elli un par tādām lietām. Mums pat elles vārdu ir izrāvuši ārā, jo bail no tā, bet Evaņģēlijā tā ir pieminēta un arī raksturota.
Manceļa darbs piedzīvojis vairākus jaunus, paplašinātus un pārlabotus izdevumus. 1643.gadā otrajam izdevumam pievienoti Sīraka sprediķi. Sīraka grāmatas. Trešajam izdevumam 1673.gadā klāt pievienoti Sālamana Sakāmie vārdi un Babītes mācītāja Heinricha Kleinšmita grāmata ar ļoti interesantu virsrakstu ”Latviešo pātaro grāmata”. Ir kāda savāda, interesanta attīstība. Kamēr ”Enchiridionā” vēl sastopam grāmatu, kas veltīta bavriem – (bauriem, kā mēs latvieši sakām, bet rakstībā – bavriem), šeit jau runa par latviešiem. Šī grāmata veltīta latviešiem. Tā vairs nav tikai bauru kārta, tie vairs nav tikai nevācieši. Latvieši ir iegājuši pasaulē, ienākuši vēsturē. Redziet, tur bija tas Mārtiņa Lutera revolūcijas rezultāts. Mēs kļuvām par latviešiem.
Latviešu garīgās Baznīcas dzejas nodibinātājs ir Kristofs Fīrekers – (Cristoph Füreker). Nav zināmi viņa tuvākie biogrāfiskie dati, dzimšanas dati, arī nāves gads nav skaidri zināms. Tas varētu būt ap 1680.gadu.
Viņš bija Tērbatā studējis teoloģiju. Tomēr arī tur nav skaidri zināma viņa izcelsme. Tiek pieminēts, ka viņš ir nereticus – no Neretas, neretietis. Iespējams, ka tiešām viņš bija neretietis un ka viņš bija Neretas toreizējā mācītāja dēls. Mācītāja amatā viņš nav bijis, lai gan bija studējis teoloģiju, bet kopš 1650.gada dzīvojis Dobelē, apprecējis kādu turīgu, brīvu zemnieku atraitni.
Līdz Fīrekeram latviešu garīgā dzeja vēl bija neizkopta - ja jūs atceraties Ramma 10 baušļus vai Ekka himnu, arī Mancelim dzeja vēl nepadevās, dziesmas bija bez ritma, bez atskaņām, grūti dziedamas. Vēlāk teica, ka tā nav bijusi vis dziedāšana, bet kaut kāda dūkšana un kaukšana.
Jau otrajā, paplašinātajā ”Vademecum” izdevumā atrodam dažas Fīrekera dziesmas. 1685.gada izdevums jau viscaur Fīrekera pārstrādāts, bet tur arī vēl bija bezatskaņu dziesmas.
1685.gadā Kurzeme dabūja savu atsevišķi izdoto pirmo Dziesmu grāmatu ar 289 dziesmām. Vēl ir kādas bezatskaņu dziesmas, bet galvenokārt ir Fīrekera dziesmas. Fīrekers ir sadzejojis apmēram 120 dziesmu, lielākoties ir Mārtiņa Luteratulkojumi un arī citas. Fīrekeru mēdz saukt par latviešu modernās dzejas mākslas nodibinātāju, – tas ir sašaurinājums. Bez šaubām, šīs dzejas bija latviešu valodā un tām bija dzejas forma, bet tās nebija domātas pirmā kārtā kā latviešu dzejas nodibināšana. Tomēr tās bija latviešu garīgās dzejas un garīgās dzīves celsmes nodibinātājas, jo dziesmas teksts iespaido cilvēku un atstāj viņā savu atveidu. Tāpēc mācieties no galvas! Kad jūs mācāties svešvalodu, vienalga kādu, mācieties dzeju svešvalodā. Jūs vislabāk iegaumēsiet vārdus, vārdu sakarības un teikumu uzbūves: vai tā ir vācu, vai tā ir angļu, vai tā ir kāda cita valoda, ņemiet to sev par paraugu, mācieties un jūs piedzīvosiet lielu prieku. Latviešu tautā Fīrekera Dziesmu grāmata un Fīrekera dziesmas ir ienesušas milzīgi lielu garīgo klāstu.
Mūsu Dziesmu grāmata saturēja daudz viņa dziesmu, kuras cilvēki zināja no galvas, jo bija uzauguši pie Dziesmu grāmatas. Ir žēl, ka mums tagad rokās nākusi tāda grāmata, ko sastādījuši cilvēki, kas nav pazinuši mūsu gadusimtos izveidojušos Dziesmu grāmatu. Un mums proponē pilnīgi tādus jaunus, neteiksim, ka sliktus, bet svešus dziedājumus.
Fīrekera paša sacerētās dziesmas ir: “Redz, šī diena jau pagalam”, “Bērniņ, mīļais, Dieva stādīts ”. Literatūrvēsturnieki saka, ka šinī otrā dziesmā, tanī – “Bērniņ, mīļais” autors kaut kā ļoti tuvu pieiet klāt latviešu tautas dzejas formai un izteiksmei. Tulkojumu starpā – tad nu klausieties: “No debesīm būs man atnest”, “Ak, šķīstais Dieva jēriņ”, “Gods Dievam vien ar pateikšanu”, “Es dziļās bēdās nosaucos”, “Es savus grēkus sūdzos”, “No Dieva neatkāpšos”, “Kā spoži spīd mans Jēzuliņš”, “Dievs, patur mūs pie sava Vārd’”, “Tu Gars no Dieva, svētais Dievs”, “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.
Fīrekera“Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks”, “Gāz’ mana sirds ar steigšan”, “Es cēlies sveiks un vesels”, “Lai Dievu visi līdz” – latviešu Dziesmu grāmatas vērtīgākais kodols vēl tagad. Cik ilgi? Cik ilgi pret tā sauktajiem modernismiem?
Superintendents Heinrichs Adolfijs – mācītājs Dobelē, vēlāk mācītājs Jelgavā un ģenerālsuperintendents. Pats dzejodams un būdams liels Fīrekera labvēlis, izsakās par Fīrekera dzejnieka darbu ļoti atzinīgi: “Šī ar neskaitāmām dziesmām modinātā kāre uz mācīšanos kārdināja atkal pašu Fīrekeru pārtulkot vairāk dziesmu, lai mums nebūtu trūkums pie mācīšanās, tā attīstoties, iznāca beidzot - paldies Dievam - vesela Dziesmu grāmata. Dziesmu lielā loma ticības dzīvē: ar dziedāšanu ieplūst viņu garīgais saturs”. Heinrichs Adofijs arī pats bija mācījies, papildinājies pie Fīrekera latviešu valodā, kurš arī viņu uzaicinājis tulkot un visādā veidā rosinājis.
Es jums gribētu parādīt Kurzemes Dziesmu grāmatas beidzamo izdevumu – vēl pirms pasaules kara, jo pēc Pirmā pasaules kara vairs nebija ne Kurzemes, ne Vidzemes Dziesmu grāmatas, bet bija mūsu apvienotā Dziesmu grāmata. Šī Dziesmu grāmata ir iznākusi Jelgavā 1902.gadā. Tai ir savas īpatības. Ir tādas īpatības, par kurām mēs būtu izbrīnījušies, bez šaubām, ka jūs arī brīnīsaties, kad es jums teikšu, ka 78.dziesma satur 37 pantus. Kā var to visu izdziedāt? Mans tēvs, kas savās jaunības dienās ir bijis jelgavnieks, tur kristīts un iesvētīts Annas baznīcā, to atcerējās, ka Ciešanu laikā ir dziedāta šī garā, ilgā dziesma. Kādēļ? Draugi, lai jūs pa daļai arī saprastu korāļa – garīgās dziesmas – dziļāko jēgu. Mums tā ļoti stipri ir pagaisusi. Mēs neatšķiram dzeju no korāļa, un pie tam kādreiz švaku dzeju, kur mēs apjūsmojam šo un to, kur mēs paši sevi apjūsmojam, kur mēs Debestēvu pa starpām arī pieminam, ka tur cits pa jūru brauc ar zelta burām un visas tādas smukas lietas. Es gribētu jums tikai pateikt vienu lietu: turiet šo mērauklu savā sirdī un acīs, atšķiriet dzeju – un patiesībā profānu dzeju, kas ielien kādreiz dziesmu lapiņās, – atšķiriet to no korāļa! Es jums nolasīšu dažus pantus. Valoda ir, protams, diezgan neveikla, bet jūs sapratīsiet pār visām lietām to jēgu. Ne jau visus 37, tas būtu par daudz, bet tā:
„1. Modrējies, tu mana sirds, Noteikt Jēzus mokas; Kāda tam bij karsta pirts! Viņš kā tārpiņš lokās. Mūsu labad vien Viņš cieš Krusta nāv’ un kaunu. Tas, ak cilvēk, tevi spiež Atmest visu ļaunu.
2. Jēzus naktī dārzā nāk, Bēdu puķes plūkdams, Savu grūtu darbu sāk Drebēdams un lūgdams. Sveši grēki Jēzu kož, Tie tam sirdī ēdās, - Un tu drīksti dzīvot drošs Savās grūtās bēdās.
3. Jēzus liek mums jautriem kļūt, Lūgt, lai labi klājās; Gars gan šķietās spēcīgs būt, Bet tās miesas vājas. Lūdzies, lai tev Dievs stāv klāt, Viņš tev tiešām sola Grēku bēdās neatstāt, Mācies Jēzus skolā.
4. Jēzu spiež smags grēku svars, Bēdas viņu gremdē; Tomēr nāk viens Dieva Gars, Kas tam bailes remdē. Manā grūtā stundiņā, Kad ar nāv’ es cīkstos, Nāc, ak Dievs, man palīgā, Ka es neizbīstos.
8. Jēzu, kāpēc būs tev nest Tādas kauna saites? Tās tev liek ap rokām mest Mūsu grēku kaites: Grib tas elles bende mūs Savām virvēm saistīt, Jēzu, tavām saitēm būs Viņa saites raisīt.
17. Jēzus augsti gaisā celts Grib mūs vilkt pie sevis; Viņa sirds kā tīrais zelts Skaidri spīd priekš tevis. Skaties labi, ko tur kar? Dieva Dēlu šķīsto, Kas ir tevi šķīstu dar’, - Ja tu viņu mīļo.”
Tādā litāniskā gājumā, arvien ar šo attiecinājumu, arvien šis attiecinājums: bet tu? Bet tu? Bet es. Lūk, lūkojos Jēzū, bet ko tu un kāds tu? Redziet, te ir kaut kas no tāda, no tā, ko mēs ļoti esam palaiduši no vēra. Un mūsu dzejnieki dzejo, bet viņi nekad nav bijuši Dieva lūdzēji. Nekad! Viņi sadzejo kaut kādu tematu. Ja par kādu mēs varam sacīt, tad tas ir Leonīds Breikšs, kura dzejā mēs jūtam: tas cilvēks ir Dievu lūdzis, tāpēc viņš var uz Kristu tā runāt, kā viņš savā dzejā to saka. Bet ne mūsu poruki, ne mūsu blaumaņi, nu, nerunājot ne par kādiem raiņiem un citiem pārējiem. Ja viņi kur pieskaras, tad viņi pieskaras ziedputeklītim, kas mūžības vējos trīc un lidinās utt. Un garīgas dzejas nav. Šī ir Fīrekera tulkotā dziesma.
Viens no Fīrekera sekotājiem ir Gerhards Remlings (1631–1695). Mācītājs Saukā, vēlāk Sesavā. Dzimis Grobiņā. Tulkojis 24 garīgas dziesmas. Studējis Karalaučos un Vitenbergā. Ko viņš ir tulkojis? – “Redz, kā savīst, zūd un izšķīst” (tā nav mūsu Dziesmu grāmatā vairs bijusi), “Ak, mūžīb’s vārds kā pērkons grauj”, “Pasaulīt, tu ļaužu ēka”, “Taisies, mana sirds, un posies” – tās ir Remlinga tulkotas.
Šeit ir viena dziesma, kas nav mūsu Dziesmu grāmatā, es to gribētu nocitēt:
„1.Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Visu ļaužu mūžiņš! Dūmi, migla drīzi kāpjas, Vējam pūšot, drīzāk slapjāks, Tā no nāves neizglābjas.
2.Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Šīs cilvēku dienas! Kā straujš ūdens tek arvienu, Dodas lejā nakt’ un dienu, Tā uz savu bedri skrienu.
3. Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Visu ļaužu prieki! Kā tā dien’ ar nakti mijas, Tā uz smiekliem as’ras lija, Laimi, priek’ un bēdas sijā.
5. Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Visu ļaužu stiprums! Dažs, kas citkārt dumpi sācis, Ļaudis baidīj’s kā kāds lācis, To ir drudzis zemē mācis.”
Valodiņu jau mēs gribētu varbūt kaut kā gludāku, bet - domājiet par to saturu!
„9.Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Mūsu prāts un domas! Skunstnieks, brīnum` izgādājis, Lielus darbus pastrādājis, Tak bez nāves neizgājis.
13.Redz, kā savīst, zūd un izšķīst Visas pasaul`s lietas! Pasaulīte neapkavēs Skriet uz galu un iekš nāves, Dieva ticīgs mūžam stāvēs.”
Te ir daži panti, lai arī pavisam 13 pantu. No tā jūs apjaušat to garu un arī to spēku. Kāpēc mūsu vecie ļaudis varēja skaitīt šīs dziesmas sirmā vecumā, vairs acīm saskatīt nevarēdami? – Tās runāja dvēseles valodu, tās runāja par nopietno konfrontēšanos ar dziļi nopietnajām lietām, nevis čalošanu: „Tin, māmiņ, dzijas kamolīti ar dziesmām un ar lūgšanām”. Nu, kāpēc ne lāpi zeķīti? Tagad vairāk tā zeķu lāpīšana būtu svarīga. Kad analizējam to šausmīgo seklību, šo bezdomību, šo kādreiz tiešo aplamību! Grūti paņemt rokā tādas dziesmu lapiņas, kur apdzied māmulīti, kura nu salikusi rokas, un tad mēs raudam utt. Kaut jūs runātu par mūžīgo dzīvību un par cerību, kā šajās brīnišķīgajās rindās:
„Ar visiem svētiem, kas no saviem darbiem dus, kas Tev apliecinājuši savu ticību, Tev, Jēzu, Tavu vārdu pateikt būs. Alleluja!”
Un tā visi panti ar slavinājumu, ar apliecinājumu. Tur ir kaut kas cits. Redziet, latviešiem nav šī augstā dvēseles pacēluma, šī patētiskā pacēluma. Viņi paliek turpat ar savām pagānu lietām. Tam ir jātop citādi. Kamēr nepamanīsim un nespēsim dziedāt aizgrābtībā par Dieva žēlastību un aizgrābtībā par savu vājumu un nespēku Dieva priekšā, tikmēr mēs būsim ticības imitētāji.
Fīrekers ievada veselu rindu savu sekotāju. Gerhardu Remblingu jau pieminējām.
Johans Višmanis. Dzimis Jelgavā. Bijis Trīsvienības baznīcas ķestera dēls. Liekas, bijis latviešu izcelsmes. Miris 1703.gadā. Studējis Karalaučos, mācītājs Bērztelē, pēc tam mācītājs Dundagā. Tulkojis 16 dziesmas: “Svētā diena pabeigta baznīcās un mājās, lai nu atskan teikšana, Dievu teikt mums klājās” – viena no ļoti skaistām vakara dziesmām, bet mūsu izlabotajās grāmatās ne padomju laikā, ne arī tur, amerikāņu laikos, nekur tā nav atrodama. Viena no ļoti, ļoti skaistajām vakara dziesmām, kas vēl mūsu Latvijas Dziesmu grāmatā bija saglabāta.
Hespe - Bauskas virsmācītājs, prāvests. Tulkojis: “Nu klusas visas vietas”, “Es pie Jēzus turēšos”, “Augstais Dievs, kam slava dota”.
Bernhards Bīnemans - viens no ļoti rosīgiem, bagātajiem tulkotājiem, apmēram 100 dziesmu, arī: “Bez bēdām labu nakti”.
Vilhelms Šteineks - latvietis, dzimis Vecaucē, studējis Karalaučos, 1710.gadā palīgmācītājs Jelgavā. Pēc tam mācītājs Tukumā. Miris 1735.gadā. Viņam bija jācīnās ar savu aprindu vāciešiem pret visiem tiem zākājumiem, pāridarījumiem un izsmirklu, kādi jāiztur kā latvietim. Kā var latvietis būt mācītājs! Tā ir pilnīgi neiedomājama lieta! Viņš ir tulkojis pāri par 50 dziesmu.
Lielā katastrofa Kurzemes Baznīcā uznāca ar lielo mēri 1710.gadā. Lielajā mērī Kurzemē izmira ap 20’000 cilvēku, palika tukšas mājas, nomira pats superintendents Johans Hollenhāgens un vēl 54 mācītāji, t.i., vairāk nekā puse visu tā laika mācītāju. Kad šis mēris bija pāri, pēc 1710.gada, viss bija jāsāk tikpat kā no jauna. Arī šinī gadījumā bija īpatēji, ka Kurzeme dabūja atkal vienu ļoti izcilu, spēcīgu personību, tas bija superintendents Aleksandrs Grēvens (Aleksandr Gräven). Ļoti enerģisks vīrs. Dzimis 1679.gadā Salgalē, miris 1746.gadā.
Pēc visa lielā izpostījuma laika bija pienācis vēl viens laiku pārmijas brīdis. 1710.gadā Kurzemē izbeidzās Ketleru dinastija, un tās vietā nāca Bīroni, bet mēs neaiziesim no Ketleru dinastijas apskata prom, neatzīmēdami visizcilāko šīs hercogu rindas pārstāvi. Tas bija hercogs Jēkabs. Par hercogu Jēkabu runāts ļoti daudz, un viņš daudzkārt pieminēts. Viņš mūsu vēsturē ir viena no izcilākajām, vērā ņemamākajām personībām.
Hercogs Jēkabs (1642–1681). Hercogs Jēkabspieminams Kurzemes Baznīcas vēsturē kādā īpašā vietā. Un šī īpašā vieta mums kādreiz pagājusi secen neievērota, to nekur vēsturiskajās atzīmēs neatrodam. Atrodam gan vienu interesantu ziņu, ka hercogam Jēkabam bijušas arī kolonijas – Āfrikā un Vidusamerikas salās. Āfrikā Gambijas upes grīvā viena neliela saliņa – 300 kvadrātkilometru liela un Karību jūrā starp Dienvidameriku un Ziemeļameriku – Tobāgo. Par šīm – Tobāgo un Gambiju –mūsu literatūrā un sevišķi tādā romantizētā literatūrā tagad atgriežas un runā. Kas tas bija? Tas bija tā laika saimnieciskās politikas jautājums. Koloniju iegūšana skaitījās valsts vislielākais sasniegums saimniecības veicināšanai. Kādā ziņā? Nu, ļoti vienkārši – šo koloniju bagātību izmantošanā. Vai nu tās bija tādas bagātības kā Dienvidamerikā, kur spāņi grābtin grāba zeltu un sudrabu, vai arī tās bija bagātības, ko ieguva no turienes dabas produktiem, piemēram, Eiropu visus viduslaikus mocīja izsalkums pēc garšvielām, un tās vajadzēja vest no tagadējās Indonēzijas un Indijas apvidiem, un tas bija ļoti sarežģīti – visu šo monopolu turēt savās rokās. Arābiem vajadzēja pārmaksāt briesmīgas maksas, lai to dabūtu, kamēr portugāļi atrada ceļu uz Indiju un tad veda maisiem piparus uz savu zemi. Viņiem piebiedrojās holandieši, un tos holandiešu tirgotājus tā arī nosauca par „piparu maisiem”. Tā bija – pipars bija zelta vērtībā. Lūk, tāda koloniju saimniecība skaitījās kaut kas ļoti nepieciešams. Tā bija koloniju izmantošana. Vēlāk, XIX gs. beigās un sevišķi XX gs. sākumā, izrādījās, ka tās kolonijas nepavisam nerentējas un lielās koloniju zemes dabūja piemaksāt klāt. Francija maksāja savām kolonijām pirms Pirmā pasaules kara kādus 40 miljonus franku gadā klāt. Toreiz tās bija milzīgas summas.
Lūk, arī hercogs Jēkabs bija viens no koloniju turētājiem - tāpat kā holandieši, kā angļi, franči, spāņi, portugāļi un pa daļai arī zviedri. Kolonijas nebija lielas. Tās bija mazas un niecīgas, bet no tirgošanās bija iespējams dabūt arī ko vairāk no apkārtējām zemēm. Tagad izpētīts, ka šajās kolonijās nekad nav bijuši vergi; arī tie melnie, kas bija ieceļojuši vai kurus bija atveduši uz turieni kā strādniekus, viņi vienmēr bijuši brīvi Kurzemes pilsoņi. Nu, tas tā starp citu. Ne tas mūs interesē. Mūs interesē kaut kas pavisam cits. Ir tāds vārds Joahims Dannenfelds. Tas ir kāda mācītāja vārds. Kas bija ar šo Joahimu Dannenfeldu? Ap 1655.gadu (precīzi tas gadskaitlis nav zināms) hercogs Jēkabs viņu lika ordinēt un nozīmēja par mācītāju savā jaundibinātajā kolonijā Gambijā. Protams, tur brauca hercoga ierēdņi, tirgoņi, karavīri, un tiem bija vajadzīgs arī mācītājs. Tomēr šeit ir kāda interesanta instrukcija, ko hercogs devis šim mācītājam līdzi. Un to, lūdzu, ievērojiet labi nopietni! „Ne vien hercoga ierēdņiem un kalpotājiem ar mācību, sprediķi utt., bet, tiklīdz viņš nonāk Gambijā, viņam jāsatver valoda, ko tai vietā melnie runā, lai viņš nekristīgos un pagānus, kas uzturas mūsu salā, vestu pie īstā, patiesā Dieva.” Skaidra, nepārprotama misijas pavēle. Var teikt, pasaulē unikāla, ja atskaitām Zviedriju, kurai bija kolonija, sauktā Jaunzviedrija, Amerikas ziemeļos, tagadējā Delaveras štatā. Šī, tagad nosaukta par Delaveras štatu, bija kādreizējā Jaunzviedrija, un šinī Jaunzviedrijā arī bija mācītājs vai mācītāji, kas vietējiem indiāņiem sludinājuši Evaņģēliju, kamēr citās evaņģēliskās zemēs par šīm lietām vēl simts gadus nedomāja. Pirmā īstā evaņģēliski luteriskā misija datējama ar 1708.gadu, kad dāņu ķēniņa ierosmē uz Indiju bija aizbraukuši divi evaņģēliski luteriskie misionāri.
Kādi ir bijuši mūsu misijas panākumi, to nezinām, jo nekādas ziņas nav uzglabājušās. Hercogs jau ļoti drīz šo koloniju zaudēja, kad zviedri karā ar poļiem no 1658. līdz 1660.gadam hercogu sagūstīja. Viņi iebruka Kurzemē, izpostīja Kurzemi, Jelgavu un paņēma pašu hercogu līdzi gūstā. Hercoga bibliotēku aizveda uz Rīgu. No Rīgas šo bibliotēku uz Pēterburgu lika aizvest Pēteris I. Gambijas koloniju paķēra holandieši un no 1661.gada arī angļi, angļu rokās tā palika līdz laikam, kamēr 300 gadus vēlāk kļuva patstāvīgi neatkarīga.
1658.gadā hercogs uzdeva introducēt Saules draudzē mācītāju, kurš „mūsu Gambijas vietās ir dažus gadus bijis par mācītāju”. Ar tādu paskaidrojumu hercogs viņu iecēlis par mācītāju Saules draudzē. Tātad, Dennenfelda laiks ir bijis īss – tikai dažus gadus. Un, kādi ir bijuši panākumi, nezinām.
Gotšolds Ebelings (Gottschold Ebeling). 1651.gadā superintendents Einhorns viņu kā studentu licis priekšā hercogam par kuģa mācītāju. Viņš pats 1652.gada vēstulē sevi sauc par mācītāju Gambijas salā Āfrikā. Tomēr jau 1654.gadā viņš miris, iespējams, ka klimats viņu pieveicis, tas pilnīgi iespējams.
Pēteris Heinrichs Engelbrechts bijis Kurzemes Baznīcas notārs, 1652.gadā ordinēts un devies par mācītāju uz Tobāgo. 1656.gada novembrī hercogs Jēkabs viņam piešķīris muižiņu Pienavas apvidū kā algu par trim gadiem, kad viņš Amerikā, Tobāgo salā, bijis mūsu turienes draudzē par mācītāju. (Pienava ir Kurzemē pie Līvbērzes - starp Dobeli un Jelgavu.)
Mihaels Tilli. Hercogs Jēkabs 1662.gadā viņu kā teoloģijas studentu vocējis par mācītāju mūsu iemītniekiem Gambijā un licis superintendentam Adolfijam ordinēt. Previo eksamine. Vai viņš tur ir nokļuvis, nezinām, jo 1661.gadā jau angļi bija Gambiju sagrābuši savā varā.
Tie nav vienīgie. Arī Kristians Krigers (Krügers) – astronoma Georga Krigera brālis. 1686.gadā – stipri vēlāk – hercogs Fridrichs Kazimirs viņu iecēlis par mācītāju Tobāgo salā. Viņš 1688.gadā vēstulē galma mācītājam saucis sevi par “pastor Tabagogenzis”– Tobāgo pastors. Pēc atgriešanās no turienes 1691.gadā vocēts par mācītāju Vecsaules un Jaunsaules draudzēs.
Ar šo gribu pateikt, ka Kurzemes ziedu plaukuma laiks arī šinī ziņā ienesis tādu īpatību, Kurzemi nolikdams tādā īpašā kristīgās Baznīcas kopumu situācijā. Šīs lietas nepieder pie mūsu oficiāli pazīstamās un zināmās vai daudzinātās vēstures. Jūs vispār mūsu profānajā vēsturē atradīsiet vienmēr lielu izvairīšanos kaut kādu vērību piegriezt garīgām lietām. Tā, piemēram, mēs nemaz nezinām, ka Fricis Bārda ir bijis ne tikai skolotājs Katlakalnā, bet arī pērminderis, Dieva Vārda turētājs un kora dibinātājs Katlakalna draudzē. Mēs nezinām, ka Teodors Zeiferts – skolotājs Olainē un izcilais latviešu literatūrvēsturnieks – ir bijis ērģelnieks, konfirmandu sagatavotājs un mācītāja aizvietotājs Olaines draudzē gadiem ilgi, visu savu Olaines laiku. Arī mūsu latviešu neatkarības laiku chistoriogrāfija šādus faktus ignorēja. Tas nebija pieklājīgi - kaut ko rakstīt par garīgām lietām vai kādus darbiniekus redzēt šādos uzdevumos.
