Tikaimazliet šinī Livonijas sabrukuma laikā varam pievērsties pašas Rīgas vēsturei. Rīgas patstāvības laiks no ordeņa sabrukuma brīža, no 1562. gada līdz 1582.gadam. 1562.gadā notika Livonijas padošanās Polijas ķēniņam. Virsbīskaps, ordeņa mestrs un muižnieku kārtas padevās Polijas ķēniņam. Arī Rīga zvērēja uzticību, bet tikai ar nosacījumu, ka tās prasības pieņems Polijas Seims. Tas nenotika, un tā Rīga palika patstāvīga, lai gan ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas – Viļņas līgumā Rīgu jau bija nodevis poļiem. Līdz ar to Rīga bija ieguvusi tādu nenoteiktu statusu, tomēr, tā kā šīs lietas bija neskaidras arī visās pārējās lielajās varās un cīņas laiks turpinājās, Rīga vēl varēja baudīt zināmu patstāvības laiku, kamēr Polijas ķēniņš Stefans Batorijs (1533-1586) – pēc tautības ungārs un liels varonis cīņās ar turkiem 1581.gadā panāca Rīgas pakļaušanos.
1582.gadā izdeva tā sauktās Pārdaugavas hercogistes iekārtas likumus. Līdz ar to, pārņemot varu pār Rīgu, arī Rīgas evaņģēliskie apstākļi tika līdzi virzīti šīm īpatējām pārmaiņām. Jau tūdaļ Stefans Batorijs atjaunoja katoļu baznīcas virsvaru, atņēma latviešu draudzei Jēkaba baznīcu, ierādot tai bijušo dominikāņu baznīcu, kas Reformācijas laikā bija pārvērsta par noliktavu, tagadējo Jāņa baznīcu. Tā saucamos kalendāra nemierus, kas izcēlās Stefana Batorija laikā, apskatīsim turpmākajā sakarā, jo tie saistās arī ar dažiem citiem ekscesiem, ne tikai uzstāšanos pret jezuītiem, kurus Rīgas pilsoņi no Jēkaba baznīcas atkal gluži vienkārši izmeta ārā un varēja šo baznīcu paturēt vēl pāris gadus ilgāk, kad tomēr tā pati poļu virsvara ķēniņa Batorijavadībā atkal par jaunu restaurēja katoļu stāvokli, kas, savukārt, mainījās ar Rīgas pakļaušanos Zviedrijai. Tad Rīga vēlreiz tika atjaunota savā evaņģēliskajā nostājā, jau pilnīgākā un visu zviedru laiku, visus tālākos laikus garīgi palika nemainīgā veidā.
Draudzes darba rosmē radās pirmā latviešu garīgā rakstniecība. Pirmie darbinieki bija vācieši. Vispirms jau Lorencs fon Šēdens (1524–1534). Arī Ramms ir bijis. Ramms tanīs lietās ir piedalījies arī kā garīgais dziesminieks, sadzejojis garīgo dziesmu par desmit baušļiem ļoti neveiklā valodā un tomēr tā tikusi arī dziedāta. Palīgmācītājs Rīvijs, arī Johans Eks, pieminētais otrais Jēkaba draudzes mācītājs. Toms Meigers, Latijs Trebots, Gerhards fon Broks. Viņi palīdzēja draudzei un jaunajiem darbiniekiem ar tulkojumiem, kas vispirms parādījās kā atsevišķo daļu tulkojumi, jo vācu tautības mācītājiem bija grūtības ar svešo valodu. Bija nepieciešams kaut kas, ko viņi varētu lasīt šinī svešajā valodā, un līdz ar to kaut kādā veidā noturēt dievkalpojumus.
No šo pieminēto darbinieku aprindām nāca latviešu garīgās rakstniecības sākumi. Liturģijas gabali bija tulkoti jau divdesmitajos gados. Tāpat bija arī Ramma sacerētā dziesma par desmit Dieva baušļiem. Epistulas, psalmi, dziesmas, kolektes un liturģijas teksti, Katķisma daļas. 1537.gadā mācītājs Eks pēc Brīsmaņa parauga sastādīja dievkalpojumu kārtības rokasgrāmatu latviešiem, kura rokrakstā izplatījās arī ārpus Rīgas. Rīgas palīgmācītāji aizgāja uz citām draudzēm un sāka tur turēt dievkalpojumus latviešiem. Stefans Krāmers 1541.gadā – uz Tukumu, tad kāds mācītājs 1551.gadā – uz Gulbeni, Šlēders – uz Ventspili, Rīvijs – uz Dobeli.
1560.gadā Prūsijas baznīcas vizitors Franks ziņojis, ka 19.jūnijā Sventajas baznīcā atradis divas uz pergamenta rakstītas un iesietas grāmatas. Tās bijušas kuršu valodā. Ko nozīmējis šis viņa teiktais - kuršu valodā, nevar pateikt: vai tā tiešām bijusi vēl seno prūšu valoda jeb tā ir bijusi jau latviešu valoda. Ir iemesls domāt, ka jau 1560.gadā Lībekā iespiests kāds latviešu Katķisms. Attīstība, kas bija notikusi šinī ziņā Kurzemes hercogistē, mums katrā ziņā jāapskata atsevišķā veidā.
Par jautājumu, vai bija radušies arī kādi latviešu mācītāji jau Reformācijas laikā, ir diezgan grūti domāt un spriest. Laiku gaitā tādi varbūt ir bijuši, un tagad arī tādas pēdas tiek atrastas un meklētas, XVIII gs. Tukuma mācītājs Šteinbeks esot it kā bijis latviešu izcelsmes. Tomēr bija šīs nepārvaramās kārtas barjeras. Jāņem vērā, ka latvieši līdz šim bija atradušies pilnīgā vispārējās kultūras trūkumā. Ja mēs domājam par tādām lietām kā izglītība, tad vēl nemaz īsti nebija ne latviešu alfabēta, ne rakstniecības. Rakstniecība te bija svešu apgādāta, – mums ir grūti iedomāties, ka tanī laikā kāds būtu varējis tik tālu un tik augstu no šīs zemnieku kārtas uzstrādāties, tikt līdz kādām studijām, kuras, protams, arī nebija šeit. Tā kā domāt par to, ka mums jau sākotnībā būtu bijuši kādi latviešu garīgie darbinieki, – tāda doma patiesībā būtu jānoraida. Tas viss varēja nākt tikai vēlāk un arī ar ļoti lielām grūtībām. Pirms XIX gs. Varbūt tikai kādā īpašā izņēmuma kārtā.
Ar to pagaidām beigsim, un tas arī nav uzskatāms par kaut kādu galīgu pārskatu. Mums ir mazliet sīkāk jākavējas pie šīm pirmajām rakstu zīmēm, pirmajām grāmatām, pie to rakstītājiem un pie iespaida, ko tas ir atstājis mūsu tautā.
