Lietuva un Polija

Lietuvai vēl senos, jo senos laikos bija tās valdnieki, Lietuvai bija sava vēsture, un Lietuva joprojām spēcīgi turējās pretī ordeņa mēģinājumiem to pakļaut. 1382. gadā poļi par savu ķēniņieni aicināja mirušā KazimiraLielā dēla – Ungārijas ķēniņa – meitu Hedvigu. Savukārt šī ķēniņiene Hedviga, saraujot savas iepriekšējās saderināšanās saites, politisku apsvērumu dēļ noprecēja Lietuvas firstu Jagaili, kuram piešķīra Vladislava vārdu un katoļu ticību. 1386. gadā notika šīs politiskās laulības, kas Poliju no samērā mazas valsts padarīja par lielvalsti, lai gan Polijas ķēniņš neskaitījās Lietuvas valdnieks, tomēr pastāvēja zināma ūnija starp abām pusēm – Poliju un Lietuvu. Lietuvas īpašumos toreiz bija apvidi - Ukrainas apgabali līdz pat Melnajai jūrai un tāpat Baltkrievijas apgabali, un arī mūsu Livonijas pakļaušanās. Arī Kurzemes hercogs īstenībā bija Lietuvas vasalis, ne tieši Polijas. Vēlāk poļi, protams, stāvokli izmainīja tā, ka faktiski arī Lietuva tika iekļauta Polijā.

Izmaiņas citās kaimiņvalstīs

Tanī pašā laikā notika ļoti lielas un būtiskas izmaiņas arī mūsu pārējos kaimiņos. Arī Zviedrija uzsāka jaunu gājumu. Tā salauza dāņu virsvaru. 1389. gadā bija noslēgta tā sauktā Kalmāras ūnija, kura atzina Dānijas valdnieku par šīs ūnijas galvu, toreiz valdīja ķēniņiene Margarieta. Tagad ķēniņiem patīk šie vecie vārdi. Tā, piemēram, Anglijas ķēniņiene pieņēmusi Elizabetes nosaukumu. Elizabete bija savā laikā Anglijas imperiālisma īstā un lielā izveidotāja. Tāpat arī Dānijas Margarieta bija tā, kura sakļāva Skandināvijas zemes – Norvēģiju, Dāniju un Zviedriju – tā sauktajā Kalmāras ūnijā, bet 1521. gadā Zviedrija atkratījās no šīs ūnijas, un valsts priekšgalā stājās jauna dinastija ar ķēniņu Gustavu I Vāsu (1523–1560). Šī ķēniņa laikā 1527. gadā Vesterosas valsts sanāksmē tika nolemts pievienoties Reformācijas kustībai un tālākās valsts sapulcēs tika pieņemta arī Zviedrijas pievēršanās evaņģēliskai ticībai. Tālākā norise mums šinī gadījumā vairs nav svarīga. Vairāk nozīmes šajā ziņā Zviedrijas vēsturē ir igauņiem, jo igauņi simts gadus ilgāk par mums ir bijuši Zviedrijas varā. Tomēr mums ļoti svarīgs vārds ir Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs (1594–1632). 1621. gada 16. septembrī Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu un līdz ar to nostiprināja Vidzemē evaņģēlisko ticību, kura bija smagi apdraudēta no rekatolizācijas centieniem, ko mēs redzēsim nedaudz tālāk. Šī ir tāda neliela atkāpe no laika secības, bet mums būtu šis personāžs jāpazīst, lai saprastu arī tālākos notikumus mūsu vēsturē un mūsu Baznīcas vēsturē.