Reformācijas laikmets, pirmkārt, saistās ar Mārtiņa Lutera vārdu. Mēs šeit nekavēsimies pie citiem Reformācijas darbiniekiem Lutera laikā un arī pēc Lutera, – tas mūs novestu sānis un tas pārsniedz mūsu tiešo interesi Latvijas Baznīcas vēsturē.
Mārtiņš Luters dzimis 1483. gada 10. novembrī un miris 1546. gada 18. februārī.
Ir labi, ka šādus datus arī iegaumējam. Pēc tiem kādreiz mērījam notikumus. Šis laiks un šie Mārtiņa Lutera gadi ir ļoti spēcīgie vēstures notikumu gadi mūsu Latvijas Baznīcas vēsturē.
Viņš bija reformators, luteriskās kristīgās Baznīcas izpausmes ierosinātājs un viena no visizcilākajām personībām pasaules vēsturē. Par Mārtiņu Luteru ir ļoti daudz rakstīts. Viņa dzīve un darbošanās sakrita ar jaunā laikmeta nākšanu cilvēces vēsturē, ar Renesansi, ar lielo atklājumu un garīgo sakustējumu laikmetu.
Luters cēlies no senas zemnieku cilts un baudījis labu tā laika izglītību. No 1501. līdz 1505. gadam viņš studējis Erfurtes universitātē, 1505. gadā iestājies augustīnu–eremītu klosterī Erfurtē, 1507. gadā iesvētīts par priesteri. No 1508. līdz 1509. gadam Luters lasījis morālfilosofiju, tad arī Bībeles zinātnes priekšlasījumus jaundibinātajā Vitenbergas universitātē; no 1509. līdz 1511. gadam – Erfurtes universitātē. 1512. gadā – doktora grāds; M.Luters kļuva un palika visu mūžu par profesoru Bībeles zinātnē. Lutera vārds un Bībele ir tādā īpati ciešā, neatdalāmā sakarībā, kā mēs to arī šeit zinām – sola Scriptura – tikai Svētie Raksti, sola Cristus –tikai Kristus, zināmā mērā viņa darbošanās un viņa pasludinājuma vārds, ar ko Mārtiņš Luters iegājis pasaulē.
1517. gada 31. oktobrī – tas ir datums, kas jāiegaumē katrā ziņā un bez kādām ierunām – viņš piesita pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm rakstu, kas saturēja 95 teikumus – 95 tēzes, kurās uzaicināja zinātniekus uz disputu tā sauktajā atlaižu jautājumā. Tagad mēdz sacīt: jā, lūk, Mārtiņš Luters iesāka Reformāciju, un šīs piesistās tēzes bija tas Reformācijas sāktais darbs. Tas nebija tā domāts. Bija domāts tikai disputs šaurā lokā, pie tam jautājumā, kas nepavisam vēl nevērsās pret pastāvošo Baznīcu un tās esamību, bet šīs tēzes, šis notikums kļuva par tādu pēkšņu ierosinājumu, to var salīdzināt ar dzirksteli, kas iekrīt pulvermucā un izraisa milzīgu sprādzienu un milzīgu efektu. Tā šī dzirkstele pēkšņi pārvērtās par milzīgu liesmu, kas apņēma Vāciju un arī vēl citas zemes. Raksturīgi, ka Rīgā šīs tēzes kļuva zināmas jau pēc divām nedēļām. Padomājiet par tā laika satiksmi: kājām, jāšus, ratos, retāk ar kuģi. Cik ārkārtīgi liela ir bijusi ieinteresētība, cik ārkārtīgi ātri – patiesībā vēl ātrāk – pēc desmit dienām šīs tēzes Rīgā jau ir bijušas pazīstamas. Līdz ar to vēl tikai viena piebilde – Rīga un Livonija bija no pirmajām vietām, kuras dzīvi atsaucās uz ierosināto Reformācijas kustību.
Raksturojot Mārtiņu Luteru, ļoti daudz rakstījuši gan viņa piekritēji, cienītāji, apbrīnotāji, gan arī viņa pretinieki. Diemžēl Mārtiņa Lutera pretiniekos mums ir jāieskaita arī profesors Grīslis, jo viņa grāmata par Mārtiņu Luteru ir ļoti neobjektīva. Viņš ļoti būtiskas lietas nepiemin un tās lietas, kuras piemin, profesors Grīslis piemin Romas katoļu interpretācijā. Katoļi, nevarēdami panākt pie Lutera to, ko bija panākuši pie Husa, sadedzinot viņu kā ķeceri, visu laiku nepārtraukti ir pūlējušies Luteru visādā veidā diskriminēt. Un šo katoļu diskrimināciju cienījamais profesors ir pārņēmis kā patiesību un uz tās pamata arī uzkonstruējis savu darbu, kur katoļu baznīca ir parādīta ārkārtīgā mīlestībā un iecietībā pret šo stūrgalvīgo cilvēku. Viņam ir visādā veidā mēģināts nākt pretī, bet viņš ir palicis savā stūrgalvībā ierobežots utt. Tāpat arī Lutera nāve tiek raksturota, ka cilvēkam, kas ir miris miegā no labi paēstām vakariņām, līdz ar to viņš tiek īpaši degradēts par tādu ļoti primitīvu cilvēku, lai gan pastāv dokumentēts Mārtiņa Lutera nāves brīža konstatējums. Tajā brīdī pie viņa bijuši ārsti un viņa domubiedri, arī Justs Jonass ir bijis, kas vārgajam slimniekam ļoti sekojuši. Luters bija ļoti smagi slims. Šī slimība viņam bija jau ilgus gadus, līdz beidzot tā viņu bija pārvarējusi. Tā bija smaga nieru slimība, ar ko viņš ļoti mocījās jau, piemēram, Šmalkaldē, kad bija ieradies uz sanāksmi un tikai ar lielām mokām, savaldīdamies, viņš bija braucis uz Eislēbeni, lai samierinātu divus ķildīgos turienes zemes kungus. Mārtiņa Lutera miršanas brīdī klātesošie, ja nemaldos, tas bija Justs Jonass, viņam vēl īpaši pārjautāja: cienījamo skolotāj, vai tu paliec pie tās mācības, ko tu esi sludinājis? Uz to Luters pavisam skaidri un gaiši atbildējis ar “jā”. Šis pārvaicājums ir atkārtots laikam divas reizes, un vienmēr ir bijusi pilnīgi skaidra, neaptumšota atbilde. Tāpat arī viņa beidzamā lūgšana, ar kuru viņš ir šķīries un miris. Tā kā šie katoļu retušējumi un visi tie diskriminācijas veidi - varētu jau tos pieminēt, bet nevajadzētu visu pataisīt par patiesību.
Tajā pašā laikā mēs varētu sacīt pret šo diskriminējošo varu un spēku ļoti daudz apsūdzību visās lietās, arī attiecībā pret Luteru. Paskatieties un izpētiet Reformācijas pirmo disputu norisi un archibīskapa, kardināla Albrechta nostāju pret Luteru un pret Reformāciju. Šis Magdeburgas un Maincas archibīskaps jau pret pašu katoļu baznīcu bija pārkāpis tās kanoniskos noteikumus. Pēc kanoniskiem noteikumiem priestera kārtā drīkstēja iesvētīt tikai no 25 gadu vecuma. 24 gadu vecumā Albrechts, kas bija Brandenburgas kūrfirsta brālis, vēl neiesvētīts par priesteri, jau panāca, ka pāvests viņu iecēla par archibīskapu un tūlīt pat, vēl pēc pāris gadiem – par kardinālu. Pie tam viņam nemaz nebija nekādas teoloģiskās izglītības. Viņš gan bija nodarbojies ar filosofiju, ar mākslas lietām, ar relikviju krāšanu, bet visa Reformācijas lieta un šīs mūku ķildas viņam likās garlaicīgas un tādas, kas kaitē atlaižu izplatīšanai, jo tā viņam bija ļoti svarīgs ienākumu avots. Līdz savam mūža vakaram viņš nesaprata, kādā laikā patiesībā ir dzīvojis, kas no viņa nostājas būtu bijis atkarīgs un kas no tā labs būtu varējis tapt. Lūk, tāda toreiz bija katoļu baznīca, nerunājot par pāvestiem, kas bija iestiguši visnetīrākajā, nekrietnākajā dzīvesveidā, kāds vien tikai toreiz bija iespējams. Veselu pusgadsimtu pirms un pēc Lutera šie kungi ir dzīvojuši tādu dzīvi, ka ir kauns par to vispār runāt. Kāds no ievērojamajiem teologiem – un tas ir Nātans Sēderblūms, labs Lutera pētnieks, Luteru ir raksturojis tā, ka pēc apustuļa Pāvila kristīgajā pasaulē nav otra, kas varētu būt pielīdzināms Mārtiņam Luteram. Un tiešām, ja domājam par Lutera teoloģiju, mēs viņā dzirdam šo pašu apustuļa Pāvila degsmi Kristus un Dieva Vārda lietā.
