5. lekcija
1992. gada 12. oktobris

Esam izsekojuši Latvijas kristianizācijas pirmajam posmam - sākumiem un arī tā sauktajiem katoļu laikiem līdz Reformācijas slieksnim. Vēl viens mazs, bet tomēr dažā ziņā svarīgs atskats.

Kā zinām, 1272. gadā, kad padevās Zemgale un kad simts tūkstoši zemgaļu izceļoja uz Lietuvu, noslēdzās Latvijas teritorijas un Latvijas cilšu iekarošana un pakļaušana. Iestājās samērā mierīgs periods – kā vācu vēsturnieki to apzīmē – zemes nomierināšana un zemes saņemšana, no viņu viedokļa skatoties. Latviešu ciltis nu bija pakļautībā un tikai lokāli nemieri, kas kādreiz izpaudās, vēl šad un tad bija manāmi visā nākošajā laikmetā.

Rodas jautājums, kā tas varēja notikt un kas bija tie faktori, kas veicināja šo pakļautību tik īpatā un tik pilnīgā veidā? Vēlreiz atcerēsimies to, kādā stāvoklī kulturāli, politiski, saimnieciski un reliģiski atradās latviešu ciltis XIII gs. sākumā. Mēs konstatējām, ka latviešiem bija dažas īpatības, kuras ļoti grūti saskatīt kaut kur citur. Neskatoties uz ļoti intensīvajiem sakariem, sevišķi austrumos ar Krieviju, kur tirdzniecības sakari bija ļoti izteikti jau pirms XIII gs., un lielā mērā arī ar Skandināviju, – neskatoties uz šiem sakariem, tie palika ļoti šauri saimnieciskos rāmjos. Tās, kas tur bija iespējamas kā kultūras mantas, tās kaut kā latviešiem pagāja garām nepamanītas.

Latviešiem nebija rakstniecības. Tā jau tas varētu arī būt, bet viņiem bija ļoti dzīva, plaša iespēja iegūt rakstību no krieviem. Mēs gan zinām, ka tad, kad Jersika jau bija pakļauta un tur bija arī pareizticīgo baznīcas, tur bija kādi priesteri, liekas, arī no latviešu vidus. Vismaz viens tāds priestera dēls ir pārrakstījis Evaņģēliju krievu valodā. Ja tādi bija, kas apguva šo kultūras mantu – rakstniecību, tad viņi līdz ar šo apgūto kultūras mantu un apgūto ticību izkusa krievestībā un palika latviešiem atkal tāda kā pilnīgi tukša vieta. Starp citu, šī asimilācija ar pareizticības palīdzību – tā arī ir ļoti raksturīga Austrumu baznīcai. Latviešiem nebija rakstniecības. Tas nozīmē, ka nebija iespējas sazināties - aizsūtīt ziņu, uzrakstīt vēstuli un dot kādu vēsti. Tam bija ļoti liela nozīme nemiera, kara un cīņu laikos, pakļautībās, kad pakļautās tautas, lietoja šos līdzekļus, lai savā starpā sazinātos, lai rastu kaut kādus kopīgus mērķus un kopīgu rīcību.

Tāpat otra lieta, kas pārsteidz pie latviešiem un ko šeit jau vairākkārt apcerējām, – latvieši savā orālajā tradīcijā nav saglabājuši nevienas personas vārdu: neviena varoņa, neviena karavadoņa, neviena gudrā, neviena priestera vārdu. Mēs gan dziedam savās dziesmās par kumeliņiem un raibaliņām, un villainītēm, un caunu cepurītēm, bet – kas valkāja šīs caunu cepurītes, kas jāja šajos kumeliņos – nezinām. Tautudēls, tautumeita un nekas vairāk. Tautām kādreiz ir uzglabāti milzīgi atmiņu klāsti. Skandināviem ir tūkstošgadu vecas sāgas. Pēc tūkstoš gadiem personas, kas tur pieminētas, vēl joprojām ir dzīvas islandiešiem, norvēģiem un dāņiem. Latviešiem nav neviena vārda, ko atcerēties. Nebrīvības un cīņu laikā ir ļoti liela nozīme, ka cilvēks cilvēkam var atgādināt: lūk, tajos laikos bija šis varenais vai gudrais, vai varonīgais, kas ar savu piemēru, kas ar vienu teikumu, ko viņš ir atstājis, nu iededzina cilvēku sirdis uz kopīgu darbošanos. Latviešiem tādu nebija. Viņiem visa sabiedrība bija kaimiņš un arī ne vienmēr. Bija kaimiņi, kas nevarēja viens otru ieraudzīt, bet pārējie tikai tik daudz, cik aiziet pēc uguns vai apmainīties ar savu pieredzi laukā vai kūtī. Nevienas šīs dzirksts, kur kāds varonis tiktu daudzināts un kas varētu uzturēt tautā šo tālāknešanu, šo aristokrātisko līniju. Savu senču atcerēšanās ir aristokrātisms. Aristokrātijas spēks ir, ka tā dzīvo trīs laikos vienlaicīgi: ne tikai šodienā, bet arī pagātnē un, protams, arī ar skatu nākotnē. Latvieši ir tipiska nearistokrātiska tauta, zemnieku kārta – kā viņus pēc iekarošanas definēja svešie iekarotāji.

Latviešiem nebija savas reliģijas. Tie māņi, kurus viņi piekopa, un maģiskās paražas nekur neapkopojās ap reliģiskiem priekšstatiem, ap kaut kādu dedzību, pastāvēšanu ticībā un šīs ticības sargāšanu. Mēs neatrodam, ka latvieši vai lībieši būtu iekarsuši savas ticības sargāšanā. Viņi gan pretojās kristīgajai ticībai un tās vēstnešiem, bet ne jau aiz reliģiskiem motīviem. Pretojās tikai aiz motīviem, ka kristietība traucēs viņu dzīvi, īpaši patīkamo tirgošanos, kas šādai tranzītzemei vienmēr bija prātā. Nekas tāds, kas iededzina, kas sajūsmina, kas uztur!

Kāpēc pakļaušana varēja notikt tik pilnīgi? Šī superindividuālisma dēļ: latvietis tikai pats par sevi un nekas vairāk. Tie karagājieni, kur kāds virsaitis nostājās priekšā, – tas bija tāpat kā akmens, iesviests akā. Tikai tik ilgi šis vārds pastāvēja. Neviens vairs neatcerējās un nedeva tālāk šo varoņu vārdus, kas kādreiz izcīnīja varenas uzvaras, ja domājam par cīņām, kādas Zemgalē bija Viesturam, – tur būtu ko atcerēties, tur būtu ko dziedāt dziesmās un stāstīt stāstos. Nekā tamlīdzīga. Latvieši nekad nav cienījuši savus vadoņus, savus prezidentus, savus ministrus, savus bīskapus, bet paturējuši šo senseno tradīciju: tikai par sevi vien. Un, lūk, šinī superindividuālismā, šinī ieslēgtībā sevī, apmierinātībā ar sevi vien ielauzās spēks – organizēts spēks. Spēks, kuru vadīja kāds spēcīgais. Spēks, kurš šim spēcīgajam disciplinēti sekoja, darbojās un pildīja uzdevumus: karavīri, nekaravīri, kā arī pārējie. Un te dzirdam no šo ienācēju puses, ka viņi mums atnesuši kultūru. Diemžēl dažā ziņā tā ir taisnība. Lai gan arī vēl ne tad, kad šī pakļautība notika. Un šinī pakļautībā – kas bija tās spēks? Šo zemi un šos ļaudis dalīja. Gluži vienkārši - kā vienu masu, un nu šī masa, izrauta no sava individuālisma miega un labklājības izjūtas, un saspiesta klausībā kaut kur kādam kungam - muižā vai kādā citā sakopojumā. Nu mēs atrodam latviešu garamantās vārdu kungs. Šis kungs ir tas ienācējs. Jā, tur atmostas mūsu tradīcijas. Tur “bez saulītes vakarā” dzied barga kunga klausītāji. Barga kunga klausītāji. Jāsaka – ko negribēja, nevarēja, nemācēja, nespēja: klausīt paši savus un savējos, nu nācās klausīt svešos.

Redzam, kā šī latviešu cilšu masa sastapās ar kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu visā savā dzīvē. Protams, šī reakcija nebija tīkama, bet par to mums šeit nav jārunā. Šai reakcijai, neapmierinātībai, arī naidam un visam tam ir daudz visāda veida atmiņu un liecību, bet tas nemaina lietas pēc būtības. Pakļautība tik pilnīgi varēja notikt tāpēc, ka nebija nekādas garīgās rezistences. Nebija neviena, kas varētu sacīt barga kunga klausītājiem ”bez saulītes vakarā”: brāļi, mostieties, brāļi, turieties, brāļi, darbojieties! Var tikai dziedāt un raudāt, jo apkopot latviešus kādai rīcībai, tas laikam būtu bijis par daudz prasīts.

Tāds mazs ieskats ir vairāk dots jums pārdomām. Kad mēs tagad tik ļoti daudz nodarbojamies paši ar sevi, ar savām īpatībām, ar savām priekšrocībām, ieiedami atkal par jaunu pasaulē un tās plašumā, mums der atcerēties arī nākotnei tās mūsu tautas īpatības, kas to lielā mērā ir veidojušas.

Ar Zemgales pakļaušanu un ar zemes nomierināšanu, lietojot vācu izteicienu, latviešu tautā iestājās viens vēsturiskās anonimitātes laikmets. Latviešu tauta pazuda no vēstures. Tā tika reprezentēta vairs tikai kā zemnieku kārta. Tās vārds netika nosaukts trīs gadsimtus. Trīs gadsimtus notiek iekļaušana un iekausēšana katoļu baznīcā, katoļu ticībā, notiek process, kas šinī laikā sevī nesa tomēr kaut ko arī pozitīvu, ka šī vara, satvērusi visu masu vienkopus, to arī galu galā sakausēja par vienu kopību. Īstenībā latviešu tautas izcelšanās, izveidošanās no dažādajām ciltīm, klāt ieskaitot arī vēl lībiešus, – tā norisinājās šinī anonimitātes laikmetā. Šī sakausēšana bija iespējama kopējās saturētājas varas rāmjos. Pie visa šī stāvokļa vēl pozitīvu varam sacīt to, ka tas bija tomēr tāds laimīgs pavērsiens, ka mūsu tauta nebija sadalīta starp dažādiem kungiem un dažādu zemju valdniekiem. Tas nāca vēlāk, bet šinī – tapšanas laikmetā – tā atradās vienā vienveidīgā kopumā, savienota ordeņa un bīskapu izveidotās valstu savienības rāmjos. Jau tad, kad Latgale agrāk par citām tika atrauta no šīs kopības, tūdaļ piedzīvojām atdalīšanas rūgtumu un nelaimi: atsvešinātību, kura vēl šobaltdien sevi īpatā veidā uzrāda.