Mēs jau pieminējām, ka Zobenbrāļu ordenis, kas bija piedalījies šejienes zemju iekarošanā, pats aizgāja bojā kādā no kaujām 1236. gadā, un, kad 1237. gadā ar pāvesta bullu notika tā sauktā ordeņu apvienošana, atlikušie ordeņa brāļi tika uzņemti Teitoņu ordenī. Savukārt Teitoņu ordenis tapa, kad Mazovijas (Mazovija bija novads, kurā laikam ietilpa arī Varšava) firsts Konrāds IV, nevarēdams tikt galā ar kareivīgajiem prūšiem, Teitoņu ordenim uzdāvināja Kulmas novadu - šo Vislas līkuma stūri, un visu prūšu zemi, kura viņam nepiederēja, un ļāva ordenim to iekarot.
Teitoņu ordenis pārnāca un nometās Kulmas novadā 1230. gadā un iesāka rosīgu Prūsijas drupināšanu. Nav mūsu uzdevums pārstāstīt Prūsijas iekarošanu un kristianizēšanu, bet svarīgi ir, ka 1237. gadā šis Prūsijas ordenis bija arī Livonijas zemju kungs un tūdaļ jau izrādīja savu agresivitāti ne tikai pret šejieni un ne tikai ar to, ka izmantoja citas tiesības. Teitoņu ordenis ieguvumus sadalīja pavisam citādāk nekā tas bija ar Livonijas ordeni, kurš paturēja divas trešdaļas no iekarotām zemēm. Teitoņu ordenis jau tūliņ arī rīkojās enerģiski virzienā pret Krieviju. 1240. gadā bija karagājiens uz Pleskavu, un ordenis lībiešu, letgaļu karaspēka pavadībā Pleskavu ieņēma un turēja savā ziņā divus gadus. Tāpat ordenis spiedās iekšā Ingrijā. Šis novads starp Narvas grīvu un Ņevas grīvu (Pēterburgas toreiz vēl nebija) bija tā sauktā Ingrija, ingru cilts apdzīvots. Ingri ir somu un igauņu radinieki. Padomijas laikos viņi visi bija izsūtīti, izkaisīti, pārtautoti, bet viņi bija evaņģēliskie. Un, kā nupat dzirdu, ka ingri ir varējuši atkal sākt atjaunot savu evaņģēliski luterisko baznīcu, kas, iespiesta starp milzīgo krievu imigrāciju, tomēr pastāv. Ingru zemes 90 daļas ir piepludinātas ar krieviem. Tas sevišķi noticis pēc Pēterpils dibināšanas, un tomēr ingru baznīca – evaņģēliski luteriskā – pastāvēja. Toreiz ordenis spiedās iekšā Ingrijā, tāpat kā Pleskavā.
Izšķirošais bija tas, ka ordeni sakāva. Teitoņu ordeni sakāva 1242. gadā tā sauktajā Ledus kaujā. Šī kauja notika uz Pleskavas ezera ledus, ordenis ļoti smagi cieta un bija spiests atstāt Pleskavu. Cīņas krievu pusē vadīja Novgorodas firsts Aleksandrs, kas par godu savai uzvarai nosaukts par Ņevas Aleksandru un, kā tas Krievijā arī parasts, iecelts svēto kārtā. Nu, tad jau mums varbūt arī vajadzētu iecelt mūsu ģenerāļus un pulkvežus svēto kārtā.
Tomēr fakts paliek tas, ka līdz ar to robeža palika stabila un tā joprojām eksistē. Šī robeža ir tapusi pirms 700, gandrīz pirms 800 gadiem starp Rietumiem un Austrumiem. Krievu zemes palika Krievzemē, latviešu un igauņu zemes palika ordeņa ziņā un ordeņa varā.
Vairs neatgriezīsimies pie pāvesta legātiem, kuri te bija sūtīti, lai kārtotu iekšējās lietas iekarotājiem ar šejieniešiem, arī iekarotājiem savā starpā, zīmējoties uz teritoriāliem un citādiem strīdiem. Tas pieminamais moments bija līgums ar kuršiem, kas bija vēl beidzamais mēģinājums šeit uzturēt pāvesta intereses un kas kuršiem tomēr beidzās traģiski, jo līgumi viņiem tika nolaupīti.
Modenas Viļums un tāpat pārējie legāti galīgā veidā noregulēja arī tā saukto bīskapiju sadalījumu.
Rīgas archibīskapija
Tajā pašā laikā ar ceturtā Ikšķiles bīskapa Nikolaja nāvi sākās jauns posms šejienes baznīcas organizācijā. Par bīskapa Nikolaja pēcteci Rīga dabūja savu pirmo archibīskapu – arī Albertu. Nesajauciet šos divus Albertus! Pirmā Alberta uzvārdu mēs skaidri nezinām – vai viņš bija Bukshevedens, vai kā citādi, bet šis otrais Alberts bija Zauerbērs. Alberts Zauerbērs.
Līdz ar to Rīga kļuva par metropoli, tas ir, Rīgai bija padota lielāka garīgā teritorija. Patiesībā Rīgai bija padots, atskaitot Tallinu jeb veco Rēveli, kura joprojām palika Lundas garīgajā pakļautībā, viss novads, arī Prūsija; visa tā sauktā Rīgas garīgā province, Rīgas archibīskapa garīgā province, kurā ietilpa pati Rīgas archibīskapija ar lielāko teritorija, Kurzemes bīskapija, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas–Vīkas bīskapija ar centru Hapsalā un četras bīskapijas prūšu zemē: Semba (Sāmlande), Pomezānija (Pamede), Varmija ((Ermlande) un Kulma (Chelmža). Šīs Prūsijas bīskapijas bija teritoriāli mazas, un tās arī bija citādā atkarībā un citādā stāvoklī: tās bija lielā mērā pakļautas Teitoņu ordenim. Ārpus Rīgas archibīskapa jurisdikcijas palika Tallinas bīskapija, kas bija pakļauta Lundas archibīskapam. Viņam gan nepiederēja nekāda laicīgā vara, un Rēveles jeb Tallinas bīskapam nebija savas teritorijas.
