Vēl visu laiku runājam par bīskapa Alberta laikmetu, bet pašlaik to mēģināsim zināmā kopsavilkumā nobeigt. Šis laikmets patiesi iezīmējas mūsu Baznīcas vēsturē un arī Latvijas vēsturē vispār kā kaut kas tāds vienreizīgs un arī zināmā mērā tāds komplekss, ar kuru sakars daudziem citiem mūsu vēstures notikumiem un dzīvei.
Bīskapa Alberta mērķi un to panākumi
Mēs jau apskatījām dažu bīskapa mērķu apgūšanu, kur viņa priekštečiem nebija veicies, proti, radīt zināmu stabilitāti attiecībā pret pakļautajām, respektīvi, kristianizētajām šejienes ciltīm, to bīskaps Alberts bija visumā varējis panākt, vismaz pirmajā stadijā. Sevišķi ar divām lietām - Rīgas dibināšanu un ar ordeņa dibināšanu - šeit radās tas stabilais stāvoklis, kad zināma vara deva pasākumiem aizsardzību no tāda veida nejaušībām un katastrofām, kādas bija gadījušās viņa priekšteču laikā. Palika vēl citas lietas.
Bīskaps Alberts savos domu gājienos, bez šaubām, bija gājis tālāk, nodrošinot sevi, savus garīgos un arī laicīgos iekarojumus attiecībā pret Polockas valsti. Tas notika vairākos paņēmienos, un arī Polockas pretestība bija salauzta. Tā beidzās ar to, ka Jersika, kā Polockas pavalsts, nāca bīskapa varā un līdz ar to piedzīvoja arī savu ticības maiņu. Ar pašu Polocku bija noslēgts miers, un no šīs puses apdraudējumi bija izbeigti.
Atlika vēl divas ļoti lielas problēmas: attiecības ar pāvestu un ar Vācu valsti. Kā to redzējām jau iepriekš, šeit bija tāda sarežģīta vairāku spēku cīņa un sacensība savā starpā. Mēs zinām par pāvesta nodomiem, ka pāvests Innocents III lielā mērā turpināja jau Gregora VII iesāktolielo pasaules politiku, zīmējoties uz Regnum universale, tas ir, laicīgās varas pakļaušanu garīgai, un šeit Innocenta III speciālie nodomi bija šīs katoļticībai jaunpiegrieztās zemes organizēt par vienu īpašu pāvesta teritoriju un valsti. Jāpiezīmē, ka Innocentam III, kas bija ārkārtīgas godkāres un lielas pašapziņas cilvēks, bija izdevies sasniegt tos kalngalus – ja ne gluži visā pilnībā, tad ļoti lielā mērā – pēc kā jau Gregors VII bija centies, tas ir, pakļaut pāvesta virskundzībai – ne tikai garīgai, bet arī lēņatkarībai – laicīgās varas. Tādā stāvoklī jau bija nonākušas tādas zemes kā Aragonija, Portugāle, Anglija, Dānija un vēl dažas citas valstis, bet to mums pašreiz nav tik svarīgi zināt. Arī cīņas ar Vācijas valstīm, pavalstīm un ar Vācijas ķeizaru gāja tanī pašā virzienā. Un tā šī ideja par jaunatgriezto zemju iekļaušanu īpašā pāvesta teritorijā bija dzīva, un to arī Innocents III centās un vēlējās piepildīt.
Sakarā ar to Innocents aizturēja Albertam archibīskapa titula piešķiršanu. Kļūstot par archibīskapu, viņš būtu zināmas garīgās provinces kungs un lielā mērā arī neatkarīgāks, piemēram, katrā ziņā neatkarīgs no Brēmenes, bet arī pret pāvestu jau pavisam citādās attiecībās. Šeit nu bija punkts, kurā saskārās un sadūrās šīs intereses. Alberts nekādā gadījumā to negribēja. Albertam bija vēlams paturēt šīs iekarotās un kristianizētās zemes savā garīgajā un arī lielā mērā laicīgajā varā, un, lai izvairītos no tā, ka pāvests te varētu ar ātru akciju kaut ko darīt, viņš 1207. gadā zvērēja lēņu atkarību Vācijas ķēniņam Filipam un kļuva par Vācu Nācijas Svētās Romas Valsts vasali. Šī vasalitāte bija pilnīgi iluzora un nekā arī nedeva, bet juridiski tā nobruņoja Albertu pret pāvesta ambīcijām. Tāda bija situācija, un iespītība no vienas un no otras puses turpinājās arī uz priekšu.
Arī 1214., 1215. gadā bīskaps Alberts nekļuva par archibīskapu. Bija lielais Laterāna koncils – lielākais viduslaiku koncils, kāds bija noticis katoļu baznīcā, kur tika izlemtas ļoti daudzas lietas un kur varēja arī gaidīt, ka tik nopietna un svarīga lieta kā Rīgas archibīskapijas jautājums arī dabūs savu atrisinājumu, tomēr tur šī lieta palika neatrisināta. Pāvests gan izņēma Albertu no pakļautības Brēmenei, lai nestiprinātu Brēmenes archibīskapa varu, un padarīja viņu ekseptu – ārā izņemtu no chierarchiskās pakļautības, tā kā bīskaps Alberts bija faktiski tikpat kā archibīskaps: viņš pat varēja iesvētīt sev sufragānbīskapus. Kā to redzēsim, tādi tad arī tapa Sēlijai un Zemgalei.
Kristianizācijas tālākie notikumi
Kad esam ieskatījušies bīskapa Alberta rīcībā, jāpieskaras arī tam, kas bija noticis tālāk tā sauktajā kristianizācijā.
Arī šeit – misijas un kristianizēšanas metodēs un praksē – tāpat kā politiskajos un militārajos pasākumos bīskaps Alberts un viņa līdzstrādnieki parādās kā sava laikmeta cilvēki tā laika uzskatu, ideālu un metožu varā. Lielā mērā Clervo Bernarda proponētā uzskata par krusta kariem un krusta karu laikmeta prakses rezultātā miermīlīgas pārliecināšanas vietā bija stājusies neticīgo un atkritēju piespiešana ar varu pakļauties un pieņemt patiesību – kā ātrākais un efektīvākais misijas veids.
Nekristīgu, svešu tautu iekarošana un pakļaušana bija saistīta arī ar šo tautu piespiedu kristianizāciju, kā, piemēram, tas bija noticis ar sakšiem, tāpat ar slāvu ciltīm Vācijas ziemeļos. Nekristīgās valsts valdnieka pāriešana kristīgajā ticībā bija par iemeslu tam, ka sekoja arī valsts pavalstnieku piespiedu kristīšana un pāriešana valdnieka jaunajā ticībā, kā tas bija, piemēram, Kijevā ar pareizticības ieviešanu, kad Kijevas valdnieks, pieņemdams pareizticību uz nolīguma pamata ar Bizanti, lietoja savas valsts varas līdzekļus, piespiezdams arī pārējos kristīties. Krievu tautā, tās folklorā vēl saglabājies daudz tādu interesantu ziņu par šo kristīšanu Dņeprā, un Dņepra ir kļuvusi par tādu simbolisku slāvu tautu upi. Līdzās žēlabām, kas ir pavadījušas elkus, kurus gāza upē iekšā un pludināja prom, bija arī gaviles un prieki par jauniegūto ticību.
Tā tas notika arī Livonijā Baltijas austrumpiekrastes tautās. Pievēršoties vietējo cilšu kristianizācijas gaitai, redzam, ka jau bīskapa Meinharda mēģinājumi miermīlīgā kārtā pievērst kristīgai ticībai Daugavas un Gaujas piekrastes lībiešus un letgaļus palika mazsekmīgi, gandrīz varētu sacīt, nesekmīgi. Te panākumus guva tikai bīskaps Alberts ar enerģisko rīcību jau savas darbošanās sākumā. Kā jūs atceraties, vispirms jau šis ultimāts, ko lībieši saņēma toreiz, kad viņi bija uzlūgti viesos un internēti kādā mājā tepat Rīgā vai tā sauktajā Rīgas vietā, kad viņi izdeva ķīlniekus un apņēmās arī dot nodevas, kas vajadzīgas priesteru uzturēšanai.
Tanī pašā laikā kristianizācijas ekspansija gāja vienlaicīgi abos virzienos: pa Daugavu uz augšu un pa Gauju uz augšu. 1206. gadā kristīti Idumas latvieši ap Gaujas vidusteci, 1206. gadā – imerieši ap Sedu, ap Burtnieku ezeru, 1207. gadā – Koknese, 1209. gadā – Jersika, kas padevās un pārgāja no austrumticības katoļticībā, 1208. gadā kristīti sēļi. Protams, tie ir ļoti aptuveni minējumi, jo šī – kādreiz formālā – kristīšana vēl faktisko stāvokli īsti neizpauda. Visa Gaujas piekraste līdz igauņu apdzīvotajiem vietām un apvidiem un visa Daugavas pakraste līdz Polockas valsts tiešajiem krievu tautas etnogrāfiskajiem novadiem bija bīskapa Alberta pārziņā un pārvaldē. Draudzības līgums ar Polockas valdnieku nodrošināja abām pusēm izdevīgu, brīvu satiksmi pa svarīgo tirdzniecības ceļu Daugavu.
