Rietumu misija
Pievērsīsimies misijai no rietumiem. Visu laiku pastāvējis uzskats, ka misija sākusies ar bīskapa Meinharda ienākšanu. Viņš nācis no Holšteinas apvidus, no Zēgebergas klostera, kur vācu ekspansija uz ziemeļiem sasniedza pieeju Baltijas jūrai. 1142. gadā, ja nemaldos, vācieši nopostīja slāvu pilsētu Ļuboku. Tie toreiz bija slāvu apdzīvotie apgabali: Holšteina, Meklenburga, Pomerānija. Notika vācu militārā, kolonizatoriskā, garīgā ekspansija, un šis apvidus garīgā ziņā tika pakļauts Hamburgas–Brēmenes apvienotajai archibīskapijai. Mūks Meinhards no Zēgebergas klostera bija tas, kas nāca no šīm zemēm, liekas, viņš zināja turienes apstākļus, jo Lībeka bija šis vācu logs uz Baltijas jūru. Līdz tam visi tirdzniecības sakari bija caur Visbiju, kas bija Hamburgas centrālais punkts satiksmei un tirdzniecībai ar Novgorodu, Pleskavu, Kijevu, Konstantinopoli un pat Romu. Ceļš uz Visbiju bija grūts un bīstams - apkārt Dānijai un cauri Dānijas šaurumiem, kur vajadzēja maksāt meslus, nodevas un kur ceļotājus varēja ļoti viegli aizturēt, aplaupīt, jo tirdzniecība un laupīšana – tās lietas bija kā labā un kreisā, viena otrai papildināmas. Ar Lībekas dibināšanu, ar vācu pieeju Holšteinai un Lībekai vācu tirgoņiem šis neveiklais, grūtais ceļš, kas veda apkārt Dānijai, atvēra tā saukto logu uz Baltiju, tāpat kā Pēterburga atvēra Krievijai logu uz Baltiju.
Un te bija cēlusies atkal viena leģenda, ka 1157. gadā kāda vētra esot iedzinusi tirgoņu kuģus kādas nepazīstamas upes grīvā pie kādiem nepazīstamiem, primitīviem cilvēkiem, nekristīgiem, un, tā sakot, šī zeme – nepazītā zeme – tika atklāta apmēram tā, kā Kuks bija atklājis Austrāliju - šeit bijis kaut kas līdzīgs. Nejauši kuģis, tā sakot, vētras iedzīts, viņus ir iepazīstinājis ar nepazīstamām zemēm. Nu, tā ir atkal pasaciņa no otras puses.
Šīs zemes bija pazīstamas no vecās Romas laikiem, no laikiem pirms Kristus. Monētu atradumi, par ko runājām pagājušo reizi, ka mūsu numismātika ļoti atsedz mūsu vēsturi, ka mums – atsevišķi un arī depozītos – ir atrastas romiešu, Romas ķeizaru, monētas no laikiem pirms Kristus, kas rāda: šeit ir gājis tā sauktais lielais tirdzniecības ceļš no tās vietas pie Donavas, kas ir tuvu tagadējai Bratislavai, uz Brocu, tālāk uz Prūsiju, uz Sāmzemi – lielo, slaveno Dzintarzemi, bet arī vēl tālāk uz Latvijas piekrasti tanīs pašās dzintara iegūšanas lietās. Dzintars romiešiem bija vērtīgāks par zeltu. Tā kā šie sakari rāda, – nav tā, ka mēs tikām atklāti kā viena terra incognita. Patiesību sakot, tā ir viena tāda pasaciņa bērniem.
Arī vācu tirgoņiem sakari ir bijuši jau agrāk, un Meinhards laikam kādreiz arī ir ceļojis līdzi tirgoņu kuģiem, jo viņš jau ir varējis nodibināt attiecības pat ar Polockas kņazu un dabūt no viņa atļauju sludināt Evaņģēliju. Polocka pēc trieciena, ko dabūja Zemgalē, bija kļuvusi tāda rāma. Redzams tas īpatais paņēmiens, ka tā savu protektorātu nepastiprināja spēcīgāk, bet palika tikai pie Jersikas un īsti neizveidoja tālāk šeit koloniju, pat pieļāva ārzemnieku – rietumnieku – ierašanos un ticības sludināšanu tanī laikā, kad starp Austrumiem un Rietumiem pastāvēja milzīgais naids: vēl tikko nesen bija notikusi īstā, lielā, pilnīgā Baznīcas sašķelšanās ar savstarpējo nolādēšanos, – un tomēr pravoslavais firsts šeit atļāva tirgoties un beidzot atļāva arī ierasties katoļu mūkam un sludināt Evaņģēliju. Bija svarīgi neradīt sajukumu, lai varētu šo ļoti izdevīgo vietu turēt savā ziņā un gūt no tā materiālo profītu.
Depozītu: arābu, senās Romas, visdažādāko Eiropas valstu monētu atradumi Rīgas apkārtnē jau līdz šim ir ļoti plaši. Par tiem samērā maz ir sacīts un publicēts, bet tie rāda, cik šī vieta ir bijusi svarīga un ievērojama. Tas arī rāda un liek saprast to, ko vēlāk redzēsim lībiešu īpatnējā nostājā pret kristīgo ticību. Viņi bija ļoti izteikti materiālisti, kuri pretojās ienācējiem nevis svešās ticības dēļ – viņu pašu ticība bija ļoti problemātiska, mēs nekur neatrodam nekādus īpašus pieķeršanās momentus, bet bija pieķeršanās šai izdevīgajai tirdzniecībai, kur varēja ar garāmbraucējiem, kas piestāja krastā, tirgoties un gūt lielus labumus. To jau rāda arī tas, ka tādos gadījumos kā laupītāju iebrukumos, kas varēja nākt no visām pusēm, uzbrucēji devās prom ar milzīgiem sudraba krājumiem, ar milzīgiem ieguvumiem.
Par Austrumu pareizticīgās baznīcas misiju mēs ar zināmu pamatu uzskatām, ka tā nepavisam nav bijusi miermīlīga, ka tā tāpat ir nākusi ar lielu nežēlību. Tas redzams, kā bija noticis Tālavā, tāpat arī Igaunijā un pie tam regulāri,– mums ir iemesls uzskatīt, ka šī misija arī Jersikā ir bijusi drausmīga un asiņaina pakļaušana, kura pēc 80 gadiem jau izskatījās kā miermīlīga pagātne.
