Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Ārmisija | KSB | Intereses | Mākslas darbi | Piemiņas lietas | Atmiņas par R.Feldmani | R.Feldmaņa iela

Prāvests Viesturs Pirro 30.09.2006.

MANAS ATMIŅAS PAR TĒVU
Prāvests Viesturs Pirro

Dieva ceļi ir neizdibināmi, neparasti un vienmēr – mērķtiecīgi. Gan tieši, gan caur līdzcilvēkiem uz mums runā Kristus. Mani ticības ceļā ievadīja Vecmīlgrāvja kaimiņš – dzejnieks Imants Auziņš jeb Širmis, kā viņu pazina Rīgas bohēmiskās aprindas - ievērojamā dzejnieka brāļadēls. Imanta dzīvoklī Atlantijas ielā pulcējās valodnieki, mākslinieki, dzejas cienītāji – ļaudis, kuri nepadevās padomijas smacējošam gara trulumam, apspiestībai, liekulībai, meliem. Valdis Bisenieks lasīja savus tulkojumus un dzeju, māksliniece Māra Rikmane stāstīja par saviem plāniem – ilustrēt pasaules klasiku, rīkot neatkarīgas izstādes, būt neatkarīgai. Tika runāts par darbu brīvībā - bez cenzūras žņaugiem, iespējām radīt, piepildot savu sūtību, bagātinot pasauli, ceļot, lai savām acīm redzētu pasaules kultūras bagātības, studēt ārzemēs – tie nelikās tikai nereāli sapņojumi, tukša intelektuāļu niekošanās. Ar prieku redzēju cilvēkus, kuru domāšanu, radošo gribu nebija sabojājis sevi pielūgt paģērošais, satrunējušais padomju režīms. Guvu stiprinājumu, ka tautu cietums ir nolemts sabrukumam. Imants bija bezkompromisu cilvēks, nepārdevās arī tad, kad viņa talantu ievēroja tie, kuru rokās toreiz bija publicitāte. Viņu vērtējums bija pareizs – liels talants, vajag izdot dzejoļu krājumu, tikai ar mazu piebildi: “protams, jābūt dažiem dzejoļiem par oktobri, Ļeņinu un partiju, tā vajag, bez tā nevar... citi arī dara tāpat!”, bet Imants tiem atbildēja: “es neesmu m...”. Par to es Imantu dziļi cienīju – nevienam nebija noslēpums, ka “radošajai inteliģencei”, kura slavināja padomiju, tika piešķirtas vienkāršai tautai nepieejamas privilēģijas – īpašas mājas ar plašiem dzīvokļiem un valsts apmaksāti jaunrades nami, prēmijas, apbalvojumi, goda nosaukumi, ārzemju braucieni utt. Pēc tam – atskaites “stūra mājas” jeb čekas darbiniekiem par veiktajiem “uzdevumiem”.

Pārējiem, spītīgajiem, savu godu nepārdevušiem? Darbs par naktssargiem, kurinātājiem, sanitāriem, bez cerībām uz legālu radošu darbu. Arī Imants kādu laiku strādāja, kā pats teica “trauminstitūtā par sanitāru pieņēmēju”. Tos laikus visprecīzāk attēlo plakāts izstādei “Dzimtcilvēku talanti” par pagājušo gadsimtu Krieviju – dziestošā sveces liesmā skumja skaistas sievietes seja. Imants, plašāk nepazīstams, oficiāli neatzīts, izdzisa: depresija, narkotikas, lejupslīde. Reiz savā dzīvoklī nosmaka tvanā... Nosmaka liels Dieva dots talants, īsts dzejnieks, pretrunu, grēku plosīta personība, bet nenoliedzami – patiess Dieva meklētājs. Viens no neskaitāmajiem noziedzīgā boļševiku režīma upuriem – dzejnieks, kas sadega neatzīšanas un bezcerības apstākļos. Cik tādu padomijā bija – bēgļu no brīvu garu apsmejošas  realitātes? Simti, tūkstoši, miljoni? Cietumos, nometnēs, psihiatriskajās slimnīcās ieslodzīti brāļi un māsas, kuri nesagaidīja nīstā režīma sabrukumu, kuru radītie mākslas darbi sadega čekas krāsnīs, tika nozaudēti, bailēs no kratīšanām iznīcināti? Ko viņi būtu spējuši radīt brīvības apstākļos? Cik mēs esam kļuvuši nabagi bez viņiem? Kāda toreiz bija izeja?

Reiz abi sēdējām Vecāķu kāpās un dzērām šņabi. Apmākusies, vēsa vasaras diena, tuksnesīga jūrmala un divi padomju murgainajai realitātei protestējoši jaunieši. Mēs spriedām par dzīves jēgu. Imants teica, ka tā, varbūt, esot ticībā un viņš pazīstot kādu mācītāju – Aivaru Beimani, “braucam uz Vaiņodi, ciemos!” Manos priekšstatos mācītājs bija sirms, ļoti cienījams, izglītots kungs, ieracies senās grāmatās, vienmēr aizņemts, tādēļ viņam uzbāzties ir necienīgi. “Tu nemaz nezini, cik viņš ir foršs! Visi viņam kā dēli! Braucam!” Pienāca norunātais vakars, gaidu, bet no Imanta ne vēsts. Biju jau pieradis, ka viņš ir tipisks bohēmas cilvēks, uz kuru ne vienmēr var paļauties, jebkādi blakus apstākļi var pārvilkt svītru visām norunām. Biju jau gultā, kad zvans pie durvīm – Širmis: “tu vēl neesi gatavs?” “Imant, paskaties pulkstenī – līdz vilcienam četrdesmit minūtes, nokavēts!” “Ja Dievs gribēs, paspēsim!” Apģērbjos, izskrienam uz ielas, tūlīt nāk taksītis, visos luksoforos zaļā gaisma (līdz šim vienīgais gadījums manā dzīvē!), ielecam ejošā vilcienā, naktī izkāpjam Vaiņodē, uzmodinām mācītāju Aivaru Beimani, viņš mūs apskauj kā dēlus (tas mani apstulbina – labi, Širmi viņš pazīst, bet kas tad es tāds?) un, mācītāja aicināts, pirmo reizi pie altāra lūdzu Dievu: “Dievs, es neprotu Tevi lūgt un nezinu kā ir pareizi, bet no šā brīža – ņem mani un manu dzīvi, tā kā līdz šim, dzīvot vairāk negribu! Gribu kalpot Tev, ja mana kalpošana Tev ir vajadzīga!” Nākošajā dienā ieradās otrs Vecmīlgrāvja kaimiņš, pie kura savu reizi ar Imantu piestaigājām – jauns teoloģijas students Juris Rubenis un sprediķoja Vaiņodes baznīcā. Tā bija dedzīga jauna cilvēka runa, kas sasaucās ar maniem meklējumiem – Jēzū Kristū ir jēga mūsu eksistencei, ticība ir mūsu nākotne! Pēc dažām dienām kādā Jūrmalas stacijā iepazinos ar vēl vienu jaunu, apdāvinātu mācītāju – Modri Plāti. Abiem – kā Jurim, tā Modrim bija ciešs, vērtējošs skatiens un viņi nosprieda: “Viesturs jāaizved pie profesora!”  Tā skaistā vasaras dienā trijatā soļojām pa gleznaināko Vecrīgas ielu – Reformātu jeb padomiskajā pārdēvējumā – Sarkanās Gvardes ielu. Ārzemju latviešiem reizēm “piemirsās” burts “G” uz aploksnes un tad ielas nosaukums bija īpaši izteiksmīgs, gandrīz kā mājiens uz Jāņa Atklāsmes grāmatu (16:13). Toreiz vēl nezināju, ka 3.nama 2.dzīvoklis kādu laiku būs arī mana dzīvesvieta. Otrajā stāvā durvis atvēra neliela auguma stalts, kalsns kungs. “Profesor, mēs tev atvedām vēl vienu dēlu!” Vārdi, ko pateica tēvs, palikuši prāta sava neparastuma dēļ: “Jūs man esat atveduši labu materiālu!” Abi brāļi sāka skaļi smieties. Tā iepazinos ar lielāko personību savā dzīvē – virsmācītāju Robertu Feldmani jeb Profesoru, kā viņu pazina kristīgā pasaule.

Viņš tik ļoti atšķīrās no visiem citiem, ka likās pārpratums, cilvēks no citas pasaules groteskajā padomju vidē – cēlums, domas un izteiksmes skaidrība, konkrētība, tīra, nepiesārņota latviešu valoda bez latpadvalodas izkropļojumiem un, galvenais – vārdu un darbu sakritība. Viņš nevien sludināja, bet arī dzīvoja Evaņģēliju. Profesorā bija tas, ko angļi sauc par nobleness – cildenums, dižciltība, aristokrātisms tā cēlākajā izpausmē. Īpašība, kas (skumji!) ir ļoti reta mūsu tautā. (Raksturīgs piemērs: savā jaunības ģeķībā reiz aizgāju ciemos, nepajautājot un neiedomājoties, vai Profesoram ir laiks. Viņš bija saģērbies uz iešanu. Sasveicinājāmies, man īsti nebija ko teikt, bet viņš skatījās ārā pa logu un mēģināja uzturēt sarunu, kamēr sapratu – es viņu kavēju! Neveikli atsveicinājos un aizgāju. Profesors ne ar vienu vārdu vai žestu nelika manīt mana apciemojuma nepiemērotību. To atceros, kad jūtos aizkaitināti traucēts no nejaušiem vai uzbāzīgiem apmeklētājiem.)

Iecietība un izpratne nezināšanai, ass, atmaskojošs skats uz grēku, dziļa izpratne par tautu kropļojošo padomju dzīvesveidu, neiecietība pret padomisko anticivilizāciju, fundamentālas zināšanas Latvijas un vispārējā Baznīcas vēsturē – tāds bija Profesors. Viņa mazais dzīvoklītis bija burtiski piekrauts ar grāmatām – tās bija plauktos, uz rakstāmgalda, skapīšiem, skapjaugšām, palodzēm un pat nelielais skābūzītis gaitenī, kam bija jākalpo par virtuvi, visos stūros bija piebāzts ar grāmatām, profesora vienīgo mantu. Vācu, angļu, franču, krievu un vēl dažādās valodās – to bija neaptverami daudz. Lielākoties par Baznīcas, kultūras un pasaules vēsturi. Profesors stāstīja, ka viņam bijusi ļoti laba baltistikas bibliotēka, kas gājusi bojā – izlaupīta un iznīcināta pēc apcietināšanas, tāpat kā vērtīga monētu un medaļu kolekcija, kurā bijuši arī platīna izstrādājumi. “Tas viss ieslīdēja čekistu kabatās!” – profesors sarkastiski teica. Arī citu ļaužu “izglābtās” grāmatas nav dabūjis atpakaļ: “tās ir mūsu!” – paskaidrojusi kāda kundze, kad viņš, atgriezies no lēģera, aizgājis atgūt savu mantu. “Turpat, manu acu priekšā, plauktā vien bija!”

Profesors bija askēts jau no skata vien – kalsns (bet ne kaulains), ar ērgļa degunu, ciešu, bet neuzbāzīgu skatienu, stingru rokas spiedienu. Pelēks vai melns uzvalks, spodri balts krekls ar stāvu apkaklīti, piemērota kaklasaite, vasarā – samta berete.  Ar to viņš man nedaudz atgādināja Rihardu Vāgneru komponista labākajos gados radītajā attēlā. Kopskats bija tik neparasts padomiskajā pelēcīgajā vienveidībā, tik elegants, ka cilvēki uz ielas bieži atskatījās – īpaši pa Vecrīgu gidu vadītie tūristi no plašās padomjzemes. Balto kreklu un kaklasaiti tēvs novilka tikai pirms gulētiešanas. To ievēroju, neilgu laiku dzīvodams pie viņa. Par to – turpmāk.

Profesors bija magnētiska personība – ļoti asa, loģiska domāšana, kopsakarību un šķietamu sīkumu precīza uztveršana un novērtēšana, sistematizēšana un vienīgo pareizo secinājumu konstatēšana, cilvēka dabas dziļa pazīšana – un tas viss svētīts ar ārkārtīgi dziļu dievbijību un pazemību radīja to neatkārtojamo iespaidu, kas nevienu viņa tuvumā neatstāja vienaldzīgu. To juta arī paši labākie mūsu vērtētāji – bērni. Reiz bijām aizgājuši pie profesora ar Imantu Auziņu un viņa mazo meitiņu – bērns, kas pirmo reizi redzēja Profesoru, iesmējās, pieskrēja klāt un ieķērās viņa biksēs, bet vēlāk negribēja iet prom. “Lūk, kāds cilvēks! Viņa taču nav tik droša, lai uzticētos visiem! Viņa vairās no svešiem!”- Imants priecājās un brīnījās.

Protams, bija arī ļaudis, kas Profesoru centās izmantot nelietīgi – reiz pie durvīm zvanīja no sava netikuma nomelnējis narkomāns, diedelējot naudu un mēģinot iežēlināt ar melīgu stāstiņu par grūto dzīvi. Mums iznāca asa vārdu pārmaiņa, jo viņš ieradās, kā pats teica, ne pirmo reizi un sastapa nevis Profesoru, kam bija paradis izspiest naudu ar apnicīgu činkstēšanu un prom neiešanu, bet mani. Nevarēju savaldīties nekaunības priekšā un viņu padzinu. “Kāda braša uzstāšanās!” – Profesors smaidīja, jo mūsu cīkstēšanos dzirdēja no savas istabiņas.

Nevis bezcerība, bet Kristus – mūsu cerība. Kopš iepazinos ar tēvu (tā mēs, viņa dēli, viņu saucām), ne mirkli neticēju, ka noziedzīgais padomju režīms ilgi pastāvēs. Dzīves īstenība vairs neizsauca sašutumu, klusu izmisumu, vai nevarīgu protestu, bet ironiju un smieklus. “Naša ķehņika!” – Profesors teica par grabošajiem, dārdošajiem un bieži sprūstošajiem mehānismiem visapkārt. “Tautu draudzības koks!” – par dzeloņainu metāla mākslas darbu 13.janvāra ielas skvērā. “Mūsu kultūras sasniegumi!” – par brēcošo padomisko nekultūru. “Labākie no vislabākajiem!” – par komūnistu saukļus penterējošo komjaunatni un tās kārtējo kongresu. “Jā, jā, pusīti no mazās pusītes!” – par pārspīlētu, samāksloti pieklājīgu atteikšanos no piedāvātā. Nekad viņa humors nelika justies neveikli, jo nevienu nepazemoja, bet vienmēr bija īstajā vietā un laikā. “Ņemiet nu, cienītā, atpakaļ savu mantu, jo vistu man nav un tādēļ nezinu, kur to likt!” – tēvs teica pārdevējai, neklausoties tās skaļajos iebildumos, jo viņa kopā ar cepumiem no kastes bija izgrābusi un “iesaiņojusi” pabiras.

“Es negribu sēdēt pie viņu godu galdiem un saņemt viņu atzinības, apbalvojumus un pagodinājumus, tas mani apkauno!” – tēvs noraidīja pēdējos padomijas gados mainīto “valsts politiku” pret Baznīcu: “brāļosimies nu! aizmirsīsim veco, kas bijis – pagājis, slavēsim padomju iekārtu, īpaši – braukājot pa Rietumiem! Tur mēs jūs palaidīsim, ja labi sarunāsim!”

 “Kad šī nolādētā vara reiz sadegs zilās ugunīs, aiz tās paliks tikai netīrība!” – reiz nikni teicu. “Jā, dēls!” – tēvs piekrita – “padomija nav dzīvotspējīga, jo tā balstīta bezdievībā un veidota pēc noziedznieku bandas principa: vadonis, viņa tuvākie draugi, tad pakalpīgi pavēļu izpildītāji un beidzot - vergu bars, masa, kā viņi paši saka, kas tos uztur. To precīzi attēlo padomijas arhitektūras simbols – kolhoznieku nams: zvaigzne – partijas ģenerālsekretārs, smaile – politbirojs, pirmā pakāpe – partijas nomenklatūra, nākošā pakāpe – sargsuņi – čeka, tautas izspiegošanas un apspiešanas “orgāni”, tad – nākošie – partijas slavinātāji, t.s. “padomju inteliģence”, beidzot – apakšstāvs – tauta un zem visa – neredzamais fundaments – cietumnieki.”  Padomija tēvu bija novērtējusi pareizi – ienaidnieks un bezkompromisu cilvēks, nesalaužams Dieva vīrs, kuru jāpatur acīs un nekādā gadījumā nav jālaiž pāri robežai. Profesoru nelaida pat uz Tallinu, kur notika ekumeniska sanāksme un tur atbraukušie ārzemju draugi taujāja pēc viņa, jo bija nosūtījuši ielūgumu (to, protams, tēvs nesaņēma), bet mūsu toreizējā Baznīcas vadība talkā ņēma melus – “slims!” Vēlāk, pēc gadiem satiekoties, Rietumu brāļi nožēloja, ka iznācis saslimt taisni tādā laikā. “Es nevienu mirkli toreiz nebiju slims!” – tēvs atbildējis.

Pēckara gados apcietināts, tēvs kādā bezjēdzīgā nakts pratināšanā bija jautājis: “Jūs taču zināt, ka esmu nevainīgs. Ko jūs mani mokāt?” “Jā, protams!” – čekists, noguris un vienaldzīgs piekritis – “bet tu esi mācītājs un tādēļ tev jāmirst.”

Tēvs atcerējās savu Lieldienu dievkalpojumu Rīgas Centrālcietuma kamerā – ar mugurām pret durvīm klusītēm dziedājuši korāļus un viņš sprediķojis. Uz lēģeri braucis pārliecībā, ka čekista solītais piepildīsies – arī vājās veselības dēļ – viena plauša gandrīz nedarbojās. Dievs lēma citādi – tēvs atgriezās, toties bija miruši daži, kas viņu apmeloja, uz kuru denunciācijām balstījās “apsūdzība”.

Tā ir melna lappuse mūsu Baznīcas vēsturē – jūdasi, kas nodeva un apmeloja savus brāļus un māsas. Tēvs par viņiem runāja bez naida, bet ar nožēlu.

Viņš ar labu pieminēja pēckara gadu arhibīskapu Gustavu Tūru un citēja viņa teikto: “Mani sauc par sarkano bīskapu, bet es cenšos glābt un uzturēt Baznīcu.” Tūrs bijis sašutis par toreizējās Brāļu-Reformātu draudzes priekšnieces atbildi tēvam pēc atgriešanās no lēģera: “Valsts ienaidnieki mums nav vajadzīgi.” Tēvs sāka kalpot Katlakalna un Olaines, vēlāk – arī Mežaparka Gustava Ādolfa baznīcās.

Olainē bija darbojies karojošais ateisms – izsisti logi, sagrauta baznīcas iekārta. Gruvešos izbrīvējuši nelielu laukumiņu un sākuši kalpot. Mācītājam Jānim Dorbem birušas asaras visu dievkalpojuma laiku. Vēlāk viņš aizmūrējis logu ailes līdz pusei, lai vandaļi nevarētu tik viegli iekļūt. Profesors uzskicējis plānu, no Igaunijas atvedis kaļķakmeni un baznīcu atjaunojis.

Pie Katlakalna baznīcas izveidojis valsts nozīmes dendroloģisko parku.

Reti koki un krūmi iestādīti ap Gustava Ādolfa baznīcu.

1981. gada 25. novembrī viņš mani kopā ar kādu meiteni Ingūnu Grīnbergu tur kristīja un iesvētīja. Tā man ir otrā dzimšanas diena – Svētā Vakarēdiena laikā fiziski sajutu, ka no manis nokrīt baiss, liels smagums. Biju neizsakāmi laimīgs – dzīvei ir jēga un mērķis! Māte solā raudāja, mans tēvs mājās apraudājās, kad stāstīju par to. Brālis iestājās draudzē. Dievs svētīja mūsu ģimeni. Sākām nākt uz dievkalpojumiem, pārstājām būt tikai Ziemsvētku kristieši. Neaizmirstami ir Lieldienu dievkalpojumi mazajā, pārpildītājā Gustava Ādolfa baznīcā – ar Klusās Sestdienas sērām, paramentu maiņu pēc pusnakts un Kristus Augšāmcelšanās gavilēm: “Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Allelujā!” Profesora dzīvoklī mēs, profesora “dēli” un “meitas”- Vilis Kolms, Jānis Ginters, Inga Freivalde, Maneta Anševica, Anna Biruma-Bērziņa u.c., noguruši un laimīgi vienkārši klusējām, vārdi nebija vajadzīgi – tik piepildīti bijām ar Dieva klātbūtni!

 “Tev jāiet studēt teoloģija!” – tēvs teica. “Nē! Uzkopšu baznīcu, lasīšu Bībeles lasījumus dievkalpojumos, kalpošu kā pērminderis, bet studēt un sludināt neesmu cienīgs! Bez tam – nejūtu aicinājumu!” Tad tēvs teica vārdus, ko neaizmirsīšu: “Neviens nav cienīgs! Neviens! Mums, necienīgajiem, Kristus ir uzticējis savu Evaņģēliju! Nekas nav svarīgāks, kā Evaņģēlija pasludināšana mūsu tautai! Mums netrūkst inženieru, ārstu un skolotāju – mums trūkst mācītāju! Bet par aicinājumu: ko tu gaidi – lai debesis atveras un kāda balss uz tevi sāk runāt? Pietiek, ka es tevi aicinu!”

Sāku studēt Teoloģijas Semināra – mūsu mazajā, mīļajā Alma Mater: Jāņa ielā 7, otrpus Rīgas Sv. Jāņa baznīcai. Tēvs pasniedza Baznīcas vēsturi un viņa lekcijās vienmēr nelielā telpa bija pārpildīta. Nav nekāds brīnums, ka gandrīz visi dēli gribēja padziļināti mācīties Baznīcas vēsturi –  tik saistoša tā bija Profesora sniegumā – pasaules un Latvijas vēstures kopsakarības, Senbaznīca, Viduslaiki, Reformācija, tautu stāvoklis pirms Svētajiem Rakstiem dzimtajā valodā un pēc tam, kristīgā kultūra Eiropā un pasaulē, misijas ienākšana un darbība Latvijā, Latvijas Baznīca – tas viss erudīti, precīzi, bez liekvārdības, izcili tīrā latviešu valodā. Profesors bija izcils Baznīcas vēsturnieks un eklesiologs, kuru pazina un centās apciemot Rietumu akadēmiskās aprindas. Viņš arī nebija sausiņš, kas sēž pie rakstāmgalda un rada elitārus zinātniskus darbus – tieši otrādi, šķiet, ka viņa fundamentālās zināšanas Latvijas Baznīcas vēsturē tā arī palika neuzrakstītas un neapkopotas. Kad mudināju ķerties pie kompendija rakstīšanas, atbilde bija: “Kad, dēls? Tas prasa lielu darbu un daudz laika.” Te tēvs bija pārlieku paškritisks, jo, liekas, baidījās no vismazākā diletantisma: “Vienmēr esi uzmanīgs no diletanta drosmes.”

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas teoloģijas Seminārā mācījos 1981. g. – 1985. g.

Sāku lasīt lekcijas (Svēto Rakstu lasījumus) dievkalpojumos Katlakalna, Mežaparka Gustava Ādolfa un Olaines baznīcās. Tēvs panāca, ka Konsistorija deva atļauju manai kalpošanai viņa draudzēs. Rīgas Mežaparka Gustava Ādolfa, Katlakalna un Olaines draudzēs kā virsmācītāja Roberta Feldmaņa adjunkts kalpoju no 1983. g. 28. augusta līdz  1986. g. 21. maijam. “Mans vikārs!” – tēvs teica.

Viņam rūpes darīja trauslā veselība, par kuru gan nekad nežēlojās. Plaušas bija tuberkulozes skartas, viena kājai brūna āda – nepareizas ārstēšanas rezultāts. Tēvs stāstīja: “Reiz slimnīcā man kāju sasmērēja ar kādu brūnu ziedi un cieši nosaitēja. Nejutos labi, par ko sacīju ārstam un vēlāk – māsiņai. Bet bija piektdiena un neviens sevišķi nepievērsa uzmanību. Sāpes kļuva neciešamas. Māsiņa sacīja, ka jāciešas līdz pirmdienai. Kad nu ārsts pirmdien atnāca un kāju atsaitēja, visi satrūkās – tā bija brūna.” Kājai bija nedzīstoša brūce, aptiekā pirku “Ftorokort” ziedi. Tādēļ tēvs vienmēr gāja ar spieķi – “kāja jāsargā!” Sievietes dažreiz brīnījās – kā tik jauneklīgi mundrs un stalts kungs iet ar spieķi! Šī brūce – nepatīkami jūtīga, bija tēva “dzelonis miesā”. Tēva neviltotais dzīvesprieks un optimisms nelika nojaust par viņa veselības apgrūtinājumiem.

Man bija liels prieks palīdzēt – īpaši bargās ziemās, jo aukstumu tēvs kā kalsns cilvēks grūti pacieta. Dažreiz divatā, dažreiz viens - agrā rīta stundā devāmies uz autoostu, lai brauktu uz Katlakalnu. Lieliskajai arhitekta Hāberlanda celtajai apaļceltnei ar izcilu akustiku piemita viens trūkums – augstā kupola dēļ to praktiski nevarēja iesildīt. Mūsu uzticamajai ērģelniecei Elgai Vanagai, bijušajai zinātniecei – ķīmiķei, pie ērģelēm luktā bija silti un viņa žēloja mūs.

Atceros, ka ilgi lūdzu, gatavojot savu pirmo sprediķi. Gribēju, lai tēvs dod savu vērtējumu un to nolasīju. Viņš ļoti uzmanīgi klausījās un jautāja: “Kas tev palīdzēja to sagatavot?” Tā kā mana vienīgā garīgā literatūra bija Bībele un Semināra bibliotēka satilpa vienā skapī, kur kompendiji bija “uz izķeršanu”, atbildēju: “Neviens. Es lūdzu Dievu.” Tēvs nopietni un cieši manī lūkojās. “Tā turpini, dēls. Pasludini Jēzu Kristu, krustā sisto. Tu nerunā par puķītēm un putniņiem. Pasludini pestīšanu Viņa Asinīs.”

Tikai tagad – pēc gadiem – saprotu, cik nenovērtējama Dieva žēlastības dāvana bija tāds mentors, garīgais tēvs, kas absolūti kristocentrisks, necieta teoloģisku “cakošanu”, lētu sentimentalitāti un tukšas, cēlas frāzes.

Viņam nepatika latviešiem tik mīļais kapu kults un svecīšu dedzināšana pie kapa. “Kam tās svecītes? Lai dvēselīte pasildās?” – viņš ironiski teica. “Vajadzēja mīlēt, kamēr dzīvs, nevis nākt pie kapa ar lieliem riteņiem (domāti ziedu vainagi) un garām runām.” Reiz tēvu bija aizkaitinājusi kundze, kas uz aicinājumu nākt baznīcā bija atbildējusi: “Kapsēta ir mana baznīca. Te es atnāku, pieminu aizgājušos un izraudos.” “Nu, un vai palika labāk? Vieglāk? Nē, tikai galva palika dullāka!” – tēvs komentēja.

Tēvam, kas no slēgšanas komūnistu totalitārisma laikos bija izglābis Olaines un Katlakalna baznīcas, runas “par kapiņiem un kopiņām, kur izraudāties” likās neizturama ģeķība. “Kapu svētkos jāpasludina mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū un augšāmcelšanās, nevis jāraudina cilvēki!” – viņš teica. Īpaši sliktas gaumes piemērs tēvam bija “laicīgie runātāji”, kas “savu efektu liekas sasnieguši tad, kad visi šņukst.” Māksloti žēlā pļāpāšana viņam ļoti derdzās.

Arī mācītāju bērēs bieži sastopamā garā runāšana tēvam nepatika. “Vai tā ir vietas ierādīšana debesīs, kur “laimībā svētā ar ziedošiem zariem tevi, kas cīnījies, pušķos tur Dievs”? Kā tu to zini, ka Dievs grib kādu pušķot?” – tēvs jautāja. “Manās bērēs, dēli, lūdzu, nekādas slavinošas runas!” 

Olaines baznīcā kalpoja mūsu mīļā māsa Krasta kundze. Viņa nebija vietējā, bet rīdziniece. “Dievs man liek šeit kalpot, mūsu mīļajā bārenītē!” – viņa teica.

Dievs man Olainē iemācīja būtisku attieksmi pret kalpošanu – pazemību. Dažreiz baznīcā bijām četri – tēvs, Vanaga kundze, Krasta kundze, es. Reiz, kad tēvs slimoja, abi ar vanaga kundzi braucām uz Olaini. “Būs pilns dievkalpojums, ja būsim divi!” – solījos, jo Krasta kundze toreiz nevarēja ierasties. “Un es spēlēšu visu liturģiju!” – Vanaga kundze optimistiski atbildēja. Tomēr daži baznīcēni bija atnākuši. “Tā pieklājas!” – tēvs mūs uzslavēja. “Mēs neesam slaveni aktieri, kuri spēlē tikai pilnai zālei un skaita publiku. Mēs kalpojam Tam Kungam! Ja nav neviena, zini – eņģeļi ir baznīcā un piedalās dievkalpojumā!”
 

Tēvs ļoti labi pārzināja mūsu Baznīcas dzīvi “no iekšpuses” – vai viņš spēja un gribēja ietekmēt notikumus, ir cits jautājums. Tēvs bija liela garīga autoritāte arī tiem veiklajiem un apsviedīgajiem teologiem, kas sadarbojās ar padomijas iestādēm. Neatkārtojot banalitāti “tādi bija laiki”, negrasos kādu apsūdzēt – visi stāvēsim Dieva tiesas priekšā un saņemsim atalgojumu par saviem darbiem. Viegli pārvērsties tukšvārdīgā kritiķī, pašam paliekot ārpus notikumiem, vai – vēl aplamāk – dzīvojot Rietumu demokrātijā, ierasties Latvijā un aprādīt kā vajadzēja vadīt Baznīcas dzīvi totalitāras diktatūras apstākļos. “Ja tie, kuri aizbrauca uz Rietumiem, sevi sauc par trimdiniekiem, kā lai sevi dēvē uz Sibīriju izsūtītie? Par ekskursantiem?” Tas bija teikts domīgi, skumīgi.

Tēvam bija draugi arī starp LELBāL teologiem. Ārzemju kristieši gādāja zāles, kādas  nebija dabūjamas padomijā, lai palīdzētu tēva veselības pārbaudījumos. Kāda draudzes locekle – ārste tēvu burtiski iesēdināja taksītī un aizveda uz slimnīcu, jo viņam nekad nebija laika domāt par savu veselību. Tur Dr. Saulīte viņam izdarīja sarežģītu operāciju – izrādījās – pēdējā brīdī. Vēl dažas dienas – un būtu par vēlu.
 

Neuzdrošinos tēvu apsūdzēt neizlēmībā vai Atmodas laiku garīgo kustību pietiekošā nenovērtēšanā vai neatbalstīšanā – vairāk par visu viņam rūpēja Baznīcas nākotne – jaunie teologi, kurus viņš centās nosargāt. Neesmu piedzīvojis, paldies Dievam, pratināšanas čekā un nesaņēmu sadarbības piedāvājumus no šī Sātana biroja, neesmu bijis lēģeros un  savu ticību apliecinājis ar asinīm, tādēļ atturēšos vērtēt citu drosmes pakāpi. Tēvs savā mūžā bija pieredzējis netaisnību, visas mantas nolaupīšanu, nodevību un viltu  – tas viss nebija viņu padarījis par žultainu, nīgru cilvēku, bet uzmanīgu gan. Atmodas laikā Sinodē, dedzīgu cilvēku izvirzīts par arhibīskapu, viņš nekavējoši atsauca savu kandidatūru, jo nekad nealka pēc augstiem krēsliem – visu mūžu palika Rīgas nomaļu draudžu mācītājs, neoficiāls Konsistorijas padomdevējs, nevis lēmējs vai izpildītājs.
 

Tēvam bija vairākas lielas aizraušanās.

Pirmā un galvenā – teoloģija. Viņš nekautrējās sevi saukt par kompetentāko eklesiologu Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā, un nešaubos – tāds arī bija, iespējams - līdz šai dienai. Tēvam, patiesi pazemīgam Dieva kalpam bija sveša liekulīga viltus pazemība “ko tad nu es…”, viņš necieta tukšu, emocionālu pļāpāšanu jautājumos, kur nepieciešamas zināšanas un teoloģisks pamatojums.

Diskusijās par bīskapa institūciju un diecēzēm mūsu Baznīcā viņš runāja kā izcils Baznīcas vēstures pazinējs un eklesiologs – mācītāju konferencē, kapa klusumā, klātesošajiem uzmanīgi klausoties, nolasīja nelielu, īpaši nesagatavotu lekciju “Bīskapa institūcija Senbaznīcā, katoliskajā Baznīcā, Latvijā un luteriskajā Baznīcā”, kas ieviesa skaidrību apspriežamos jautājumos.
 

Mežaparka Gustava Ādolfa baznīcā pēc dievkalpojuma draudzes dāmas klāja kafijas galdu, jo mums bija jādodas tālāk – uz dievkalpojumu Olaines baznīcā. Bieži tēva stāstījums bija papildinājums pie sprediķa vai kultūrvēsturiska lekcija. Žēl, ka daudz no viņa stāstītā nav saglabājies – tā bija improvizācija, erudīta cilvēka ekspromts. Reiz dāmas sāka čalot par tēmu “Mīlestība un aizraušanās” un bija pārsteigtas, ka tēvs sīki izstāstīja par viņu sarunu galvenajiem varoņiem – Lielbritānijas troņmantnieku Eduardu VIII, kas atteicās no troņa savas mīļotās – amerikāņu šķirtenes Vollisas Simsones dēļ.

Pasaules un Baznīcas vēsture, ģeogrāfija un ceļojumi – visu viņš pārzināja pamatīgi un dziļi. Raksturīgs gadījums – tēva Vecrīgas dzīvoklī, kad viņu kopu pēc operācijas, brīvā brīdī risināju krustvārdu mīklu. “Arizonas štata galvaspilsēta…” “Fēniksa!” – kā šāviens no blakus istabas nāca atbilde. Biju tikai skaļi domājis un klusām taisījos pie atlanta meklēt, vai tā ir. “Savienoto Valstu dienvidrietumu robeža, kaimiņu štati – Kalifornija, Nevada, Juta, Jaunmeksika!” – paskaidrojumi beidzās un neticīgais Toms nokaunējies atgriezās pie savas mīklas.
 

Otra aizraušanās – dendroloģija un akmeņi. Ap Katlakalna baznīcu tēvs gadu gaitā bija sastādījis veselu parku ar retiem kokiem un krūmiem. Braucām uz Igaunijas un Latvijas kokaudzētavām pēc stādiem, veidojām parku. Vedām lielus laukakmeņus, lai iezīmētu parka robežas. Šad tad kāds stāds tika nozagts, akmens – aizvests, smiltsērkšķa ogas nolauztas ar viesiem zariem. Valriekstu kokam negatavos riekstus norāvām paši, lai vandāļi neizpostītu. Tika rīkotas talkas, sastādījās mežrožu krūmus, lai apgrūtinātu postītājus. Svētdienas vakaros pastaigāties pa dendroloģisko parku bija baudījums. “Būt dārzniekam nozīmē darīt Dieva darbu” – tēvs teica. Atstāt aiz sevis Paradīzes dārzu – to viņš Katlakalnā izdarīja burtiski.
 

Trešā aizraušanās – kulinārija. Tēvs lietoja labu un augstvērtīgu pārtiku arī padomijas nabadzīgi vienveidīgajā piedāvājumā. Viņš nekad neēda “samalumus” kā pats teica – no gaļas atkritumiem, ķimikālijām un sojas miltiem gatavotās desas, parasto barību, ko piedāvāja veikalos.

Kad pēc operācijas tēvs atveseļojās un es kādu laiku dzīvoju viņu kopdams mazajā Vecrīgas dzīvoklītī, mūsu pusdienas bija ķēnišķīgas – 20 olas un puslitrs saldā krējumam – sajaukt un uz pannas! Olas varēja nopirkt bez grūtībām, saldais krējums bija nopērkams piena veikalos no rītiem.

Tēvam garšoja kvalitatīva gaļa – karbonādes, ceptas aknas, kas gatavots mājās. Manai māte ir izcila kulināre- mājsaimniece, viņas apgādāti dzīvojām bez bēdu. Pēc adenomas operācijas ārsti tēvam bija ieteikuši ēst daudz gaļas olbaltuma.

Viņš dzēra stipru kafiju un tēju un necieta, ja tās bija pliekanas, “kā labākajās famīlijās”, tēvs ironizēja. Parastais atspirdzinošais dzēriens bija marokāņu tēja – stipra melnā tēja un piparmētras attiecībā puse uz pusi. Ļoti atspirdzinoša arī auksta!

Tēvs smējās par “kafijas un gaļas nīdēju” ieteikumiem, jo pieturējās pie evaņģēliskās mācības, ka cilvēku sagāna tas, kas iziet no viņa sirds, nevis pārtika, ko Dievs devis lietošanai.

Slavena bija tēva vārītā zirņu zupa Katlakalna talkām. Recepte: lielā zupas katlā liek kilogramu nomizotu svaigu sīpolu un uz nelielas uguns vāra vienu dienu, kamēr sīpoli pilnīgi izšķīduši. Nākošajā dienā pievieno izmērcētus dzeltenos zirņus, žāvētu gaļu un vāra, līdz zupa gatava. Pārtikas koncentrāts!
 

Tāds – Dieva svaidīta, daudzpusīga, neparasta personība bija mans garīgais tēvs – profesors Roberts Feldmanis. Ļoti dziļš savā ticībā un kristīgajā pārliecībā, korifejs eklesioloģijā un Baznīcas vēsturē, vienkāršs un patiess attiecībās ar cilvēkiem – tāds viņš bija.
 

Dievs mani ļoti mīl, ja deva tādu garīgo vadītāju.

Viens no visu laiku lielākajiem Latvijas zinātniekiem, kas personīgi pazina tēvu, teica: “Viņš ir inteliģentākais cilvēks, kādu savā dzīvē esmu sastapis.” Zinātnieks, kas bija redzējis neskaitāmas prominences un runājis ar tiem, visievērojamāko cilvēku redzēja kādā luterāņu mācītājā.

Tam es pilnībā pievienojos – tikai ļoti liela personība var aiz sevis atstāt vairākus desmitus garīgo dēlu.

 


 

Copyright 2008; Created by MB Studija »