Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Ārmisija | KSB | Intereses | Mākslas darbi | Piemiņas lietas | Atmiņas par R.Feldmani | R.Feldmaņa iela

Peteris Eriņš - Katlakalna ev. lut. draudzes priekšnieks 01.07.2002.

Atmiņas par profesoru Robertu Feldmani.

Ar profesoru Feldmani iepazinos 1964.gada jūnija mēnesī, kad Katlakalna baznīcā tiku iesvētīts un vēlāk 18,jūlijā salaulāts. Pie profesora toreiz ieradāmies Vecrīgā, Sarkanās gvardes ielā. Arī dodoties pie viņa uz dzīvokli, pagalmā varēja ievērot izveidotu dārzu, ko bija iekopis Profesors. Tanī laikā ar garīgo literatūru bija lielas grūtības, tomēr Profesoram bija sagādātas Jāņa ev. Bukleta formā. Viņš uzdāvāja to mums, lai iepazīstam Dieva vārdu.
Tad kādu laiku tuvāki kontakti izpalika, līdz 1978.g. Katlakalna baznīcā tika Profesora kristīti mani 3 bērni.
Lielāka sadarbošanās radā ar 1991.g., kad es pārnācu dzīvot uz Rāmavu un sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Tajā laikā bieži devāmies uz Mežaparka baznīcu un uz piektdienas Profesora Bībeles stundām pie viņa mājās.

Sarunas sāka raisīties arī tad, kad profesoram bija vajadzīgi transporta pakalpojumi. Es vedu viņu no Mežaparka uz Olaini un Katlakalnu. Viņš stāstīja par savām kalpošanas lietā un grūtībām, ar kādām bija saskāries. Atgriežoties no izsūtījuma, viņam sākotnēji tika piedāvāta vieta Jaunās Ģertrūdes draudzē, bet laicīgajām varas iestādēm šāds politiski neizturēts cilvēks nepatika un  tādēļ viņš nevarēja būt šajā draudzē.

Tad arhibīskaps piedāvāja Feldmanim vietu Katlakalna baznīcā. Tostarp viņam bija aktuāls arī pieraksta jautājums. Toreizējais Katlakalna pērminderis Štrauss deva iespēju pie sevis pierakstīties. (Aija Vaivare zina stāstīt, ka pierakstu ir devis draudzes priekšnieks Pēteris Ķilpe).
Profesors atceras pirmo reizi, kad viņš ienācis Katlakalna baznīcā - tā bijusi auksta un nekurināta. Neesot bijis malkas ar ko kurināt. Viņš parasti ņēmis līdzi maiņas drēbes, ko pārģērbties. Pēc dziļo sniegu brišanas, celiņu tīrīšanas un krāšņu kurināšanas bija nepieciešams pārģērbties. Pirmie sprediķi tika sacīti tikai dažiem cilvēkiem un viņš priecājās, ka draudze aug. Līdzīgi bijis ir Olainē. Olaini tolaik neapmeklēja daudz cilvēku un tā laika arhibīskaps ir sacījis, lai Feldmanis atstāj tādu mazvērtīgu draudzi. Feldmanis par to bija noskumis un darīja visu, lai garīgā dzīve Olainē neapstātos.

Zīmīgs ir viņa stāsts par remontdarbiem Katlakalna baznīcā – ap 1950.gadu beigām (?1957?) Baznīcai bija caurs jumts un bija nepieciešami iekšējie kosmētiskie remontdarbi. Darbinieki no Igaunijas piedāvāja veikt Katlakalna remontdarbus. Taču kasē nebija naudas. Viņš toreiz prasīja kasierei: “Cik naudas ir kasē?” Tā viņam atbildējusi: “100 rubļu.” Tas bija par maz. Bet ar “pliko sauju” sākās remonti. Profesors sacīja, ka nevajagot palīdzību no ārzemēm, bet vajagot tikai sākt un Dievs visu dos. Netika lūgti ziedojumi un netika nekas aizņemts. No kanceles profesors mudinātāja: “Ja jums ir kabatā rublis, paskatieties vai mājās nav vēl viens.” Remontdarbi sekmīgi beidzās un to izmaksas pārsniedza 7000  rubļus. Pēc remontdarbiem Feldmanis prasījis kasierei: “Cik naudas ir kasē?”. Tā viņam atbildējusi: “Pāri 1000 rubļiem.”

Viņš labprātāk deva priekšroku, mūsu pašu, vietējo palīdzībai un atbalstam.

Kādā veidā tapa dārzs? Pamazām, pamazām. Pie baznīcas zemes platība draudzei pieder tikai tik daudz, cik sētas iekšpusē. Ārpus sētas ir jau pagasta zeme. Profesoram bija labas attiecības ar tā laika pagasta priekšsēdētāju Briģa kungu. Un ar viņa atļauju un svētību Profesors veica tur šos īpašos stādījumus. Stādu atrašanas ziņā lielākoties sadarbība bija ar Salaspils botānisko dārzu. Dažreiz viņš atveda pilnu kravas mašīnu ar kociņiem un stādiņiem. Un tos visus bija jāierok un jālaista. Un pie tiem darbiem ļoti daudz palīdzēja māsa Liepiņa. Feldmanis sagādājis stādāmo materiālu un māsa Liepiņa aprūpējusi Ar humoru Profesors ir teicis: “Māsa liepiņa ir cēlusies un gulējusi Katlakalna dārzā.”

Feldmanis neierādīja īpašu vietu kapiem un mirušajiem. Viņš uzskatīja, ja cilvēks ir dzīvs, tad viņš nāk uz baznīcu, bet kad miris, tad pārējais ir vienīgi Dieva ziņā. Viņš bija dusmīgs, ka katlakalnieši uz kapiem iet, bet uz baznīcu nenāk. Kapusvētkos kapi ir bijuši pilni ar cilvēkiem, bet baznīcā nenāca.
Feldmaņa hobijs bija kulinārija. Katlakalna baznīcas talkās viņš gatavoja pusdienas. Pats pircis cūkas ausi un vārījis zupu. Un tad viņam bija tāda panna. Kad mielast bija gatavs tad viņš gāja ārā, sita pa šo pannu un sauca visus talciniekus pusdienās.
Arī savās mājās viņš labprāt pabaroja savus viesus. Viņš bija labs kulinārs.

Reiz man bija jāved Profesors no Mežaparka uz Katlakalnu. Pie Profesora vajadzēja būt 9.00, jo dievkalpojums Katlakalnā sākās 10.00. Toreiz es nokavēju 15 minūtes. Tad vēl centrā bija auto sastrēgumi. Tad viņš man sacīja: “Pēteri, dievkalpojums nav kino, kur var kinožurnālu nokavēt.”
Viņš bija ļoti punktuāls.

Mājās viņam bija kaktusu kolekcija. Viņam veda zemi un taisīja žāķļus kaktusiem.
Par sieviešu ordināciju Feldmanis sacīja: “Vai tad sievietei ir jārāpjas kancelē? Viņai ir citi uzdevumi. Viņai Dievs ir devis būt par māti.”

Profesoram nepatika, ja dievkalpojumu gribēja padarīt par koncertu. Viņš nenoliedza koncertu, bet katram tomēr ir sava vieta.

Alatāra kārtošanā viņš uzticējās Aijai Vaivarei un tam viņš pievērsa lielu vērību.
Viņa cēlākā puķe bija roze.
Viņš augsti vērtēja arhibīskapu. Kad braucām uz Saldu, tad vajadzēja nopirkt ziedus arhibīskapam un viņa kundzei. Viņš sacīja, ka arhibīskapa amats ir cēls un godājams.

Ja dienā bija 3 dievkalpojumi, viņš pirms un starp tiem neēda. Tikai pēc dievkalpojumiem viņš ieēda kādu maizīti. Nedomāju, ka tas bija trūkuma dēļ – viņš drīzāk sevi ierobežoja.

Par apstādījumiem. Ap Katlakalna dārzu Profesors stādīja rozes. Tām bija arī  tāda nozīme - rozes ātri saauga un dzeloņi atbaidīja staigātājus un plūcējus un ļāva kociņiem ieaugties.

 


 

Copyright 2008; Created by MB Studija »