Pr.māc.Roberta Feldmaņa piemiņas vakars Katlakalna baznīcā 2022.g.4.augustā

2022. gada 4. augustā Katlakalna baznīcā

Iepazīšanās ar dažiem profesora dēliem.

Māc. Māris Lukašēvics – M.

Dr. theol. Voldemārs Lauciņš – V.

Māc. Agris Sutra – A.

A. Kas jums bija profesors Feldmanis?

M. Sāksim ar to, ka caur viņu es atradu baznīcu. Viņš man bija garīgais tēvs. Viņš mani kristīja un iesvētīja tanī laikā, jo tā bija pieaugušo kristība, un tas notika Mežaparka baznīcā.

V. Manā dzīvē profesors Feldmanis ienāca diezgan negaidīti, jo Baznīcā es ienācu caur citu draudzi un citu mācītāju. Bet es profesoru iepazinu caur, tā sauktajām, teoloģiskajām pirtīm. Viens otrs šeit klātesošais zinās, kas tas tāds ir. Profesora privātmājā pagrabā bija pirts un tad viņš aicināja jaunus studentus un arī mācītājus, kuriem bija laiks un iespēja. Tur bija tāda miesīga attīrīšanās, bet arī garīga attīrīšanās. Tāpēc es teiktu tā, ka profesors Feldmanis noteikti ir viens no vaļiem, kas man ir bijuši un arvien ir ļoti būtiski manā ticības dzīvē. To pirmoreiz es viņu satiku 1998. gada rudenī.

M. Man arī bija tas gods piedalīties šajās pirtīs. Un paldies Dievam, ka mēs esam luterāņi. Ja mēs būtu katoļi, tad padomātu par mums kaut ko ne to vēl… Bet tur bija tikai puiši un mācītājs pasniedza daudzas dažādas lekcijas, kas saistās ar praktisko dzīvi un arī garīgo attīrīšanos, kā Voldemārs teica. Feldmanis uzmanīja arī savu fizisko miesu, lai tā būtu vesela.

A. Cik es atceros par pirtīm, ka profesors vienmēr teica: “Un šeit mūs vairs nekas nešķir un netraucē, jo tā mēs mīlam aizslēpties aiz pagoniem, kroņiem un statusiem, bet tur mēs esam visi vienādi.

A. Kā jūs raksturotu profesoru kā personību…?

M. Es domāju, ka tā ir vienreizēja personība. Tādas otras nav un noteikti nebūs un arī man viņš saistās ar kaut ko ļoti sevišķu. Viņa dēļ es paliku baznīcā. Pāris reizes man bija tāda sajūta, ka es kaut kā laikam šajā vidē neiederos. Tas nav priekš manīm, ņemot vērā manu biogrāfiju.. Profesors man iedeva stimulu palikt baznīcā. Piemērs ir tāds, ka es teicu, ka šī štelle nav gluži priekš manīm, mana biogrāfija un tamlīdzīgi. Un tad viņš tā vienkārši paskaidroja: “Pasaki man, kurš visvairāk sarakstījis grāmatas Jaunajā derībā? Es saku: “Nu, kā? Apustulis Pāvils.” “Un kas tad tur viņš bija?” Un tad, protams, tur izgājām cauri apustuļa Pāvila, bijušā Saula biogrāfijai, ka viņš tur arī nogalinājis kristiešus, nodevis sodam un tamlīdzīgi, bet viņš ir visvairāk rakstīto grāmatu autors Jaunajā derībā. Kas tev par vainu? Kas tevi traucē? Tu taču neko tādu neesi darījis. Nu, jā. Droši vien. Un tas man deva šo stimulu turpināt šo darbu Baznīcā.

V. Man laikam tā interesantā pieredze ir tāda, ka es neesmu bijis nevienā profesora vadītā dievkalpojumā, un es neesmu īsti pat piedalījies nevienā viņa lasītā lekcijā. Es esmu tikai pēc tam lasījis, ko viņš ir runājis. Tāpēc kaut kādā ziņā tā mana pieredze ir kaut kāda tāda neformāla. Lai gan jau pieminētajās pirtīs bija arī savs formālais elements. Un tie, kas palika pa nakti, kur nu kurš tur sagūla uz sedziņas, uz dīvāniņa… Tur tomēr bija tā pēc vecuma un cieņas. Tur tie cienīgākie sāka ar dīvāniņu, un tad tie pārējie beidza ar sedziņām, bet neatceros, ka kāds būtu sūdzējies par to. Interesantais bija tas, ka noslēdzās ar rīta svētbrīdi. Profesors jau bija sen augšā un tad viņš arī mūs modināja. Viņam bija tāds īpašs zvaniņš. Un tad viņam darbistabas altārītī bija rīta svētbrīdis ar Vakarēdienu. Tā bija arī tāda ļoti interesanta personīga pieredze. Cik es esmu sapratis no aprakstiem par viņu un arī no savas pieredzes, ka viņš ir tas dimants, kurš ir slīpējies gadu gaitā. Es tā pieļauju, ka 1930-tajos gados, kad Feldmanis sāka teoloģiskās studijas, kā profesora Rumbas garīgais bērns, viņš īsti neiederējās tanī baznīcā, un baznīca viņu tā kā īpaši nepamanīja. Viņš kaut kur tur bija, kaut ko viņš tur darīja. Un arī man liekas okupācijas gados, līdz 1970-to gadu beigām viņš bija, bet, vai viņu pamanīja, tas bija cits jautājums. Un tad pēkšņi viņš uzplauka. Vai pareizā gaisma krita? – es nezinu, to Dievs zina, bet tad ļoti daudzi no jums bijāt klāt tanī brīdī, kad tas notika un tas bija tas īpašais brīdis. Tāpēc man liekas, ka viņš ir tāds Dieva slīpēts dimants.

A. Pēc atgriešanās no izsūtījuma neviena baznīca viņu nepieņēma par mācītāju, izņemot Katlakalnu.

V. Man liekas, šajā sakarā ļoti interesants ir viens elements. Baznīcas vēsturē ir klišeja, ka Tūrs (arhibīskaps Gustavs Tūrs (Turss) (1948-1968)) ir sarkanais bīskaps. Ļoti parocīga un vienkārša klišeja, viegli izmantojama, viegli izspļaujama, bet Feldmanis ir tas, kas, man liekas, visskaidrāk stāv par variantu, par alternatīvu un iespējams ļoti pamatotu alternatīvu, jo neviens cits viņu laikam neņēma, bet Tūrs (kas klišejiski tiek uzskatīts par “sarkano” bīskapu) viņu uzņēma ar atplestām rokām. Un tā ir arī viena noFeldmaņa īpašām pazīmēm. Viņš atklāj cilvēkos kaut ko tādu, ko garāmejošie, klātesošie varbūt nepamanīja. Tādos mazos cilvēkos, kā teiksim manī vai varbūt vēl kādam šeit, gan arī tādos lielos cilvēkos, kā bija Tūrs. Tāpēc tā ir viņa personības šķautne, kas ir bezgala skaista.

A. Es tikai gribu pievienoties. Tas jau viņā bija. Viņš vienmēr bija stalts, vienmēr bija uzvalkā, vestītē arī talkās, vienmēr tik solīds, inteliģents. Bet tajā pašā laikā viņš nabaga nobružātā sportistiņā viņš saskatīja kaut ko tik vērtīgu un derīgu, ka viņš nekad nelikās augstāks par tevi.

M. Tāpat arī talkās katrs gribēja būt viņam tuvāk, jo no viņa nāca tāds zināšanu krājums ārā par katru sīku lietu. Viņam bija pamatojums un izskaidrojums. Katrā ziņā informācijas avots tas bija lielisks tajā laikā sevišķi mums padomijā augušiem cilvēkiem tas bija kaut kas tāds neiedomājams.

A. Ko jūs esat dzirdējuši par viņu pašu? Ko Feldmanis jums ir stāstījis par saviem vecākiem, par ģimeni, varbūt par Indiju?

M. Es domāju, ka tas būtu tāds ļoti garš stāsts. Vecāki viņam bija no Jelgavas puses..

A. Par skābputru?

M. Skābputra pati par sevi. Es domāju, ka lielākā daļa no klātesošajiem, kam bija tā iespēja pabūt pie viņa mājās… Skābputra bija tā viņa specializācija. Un katrā ziņā skābputrai līdzi gāja skābputras vēsture un viss tās darīšanas process.

A. Un kas bija vēl bez skābputras?

M. Angļu tēju padzert cilvēkam bija kaut kas īpašs.

A. Vēl? Kafija?

V. Es tanī laikā nebiju kafijas dzērājs, tāpēc es nemācēšu atbildēt. Bet, cik es atceros, tad viņam bija divas karotītes ar kafiju un četras karotītes ar cukuru. Tā kā, ja kāds grib dzert kafiju kā Roberts Feldmanis, tad recepte bija: “Kafijai ir jābūt kā mīlestībai – karstai, īstai un stiprai. Tur bija visādi kulinārie eksperimenti. Es piedzīvoju banānus ar omleti.

M. Un, protams, kad gājām uz tirgu, tad vienmēr vajadzēja nopirkt žāvētu cauraudzīti.

A. Vai viņš jums arī dalījās par savu izsūtījumu? Par lēģeri?

V. Tie bija tādi ļoti skopi vārdi. Tie bija pārdzīvojuma pilni vārdi. Man liekas, viņš teica vienā vārdā, es nevarēšu to atdarināt, bet viņš teica: “Speķītis”. Atnāk speķītis uz lēģeri – tas ir vesels notikums. Un tas bija tāds interesants mācīšanās veids priekš manis, lai saprastu to, cik izsūtījumā tāda mums varbūt pierasta lieta ir nozīmīga. Viņam tas piemita. Lai gan mēs visi zinām, ka ceļš no profesora klubkrēsla līdz durvīm bija kādi 5 metri, bet, lai to noietu, parasti vajadzēja kādu pusstundu. Tas tādam pretstatam; viņš varēja pateikt vienu vārdu, un viņš varēja pateikt veselu lekciju.

M. Es varu vēl tikai piebilst, ka viņš ļoti labi saprata arī lēģera žargonu un zināja, ar kuru cilvēku kādā valodā runāt. Tas ir skaidrs, jo viņš pats ir pabijis lēģerī.

V. Es gribēju īstenībā jautāt: varbūt kāds ir piedzīvojis. Stāsts ir par to, ka reiz bija jāpaspēj uz tramvaju, un profesors bija ar dēliem. Es nezinu, kuri konkrēti bija, bet visi skrējuši un arī profesors, kurš varbūt nebija tāds skrējējs – visi panākuši. Un tas stāsta turpinājums bija tāds, ka kāds tramvajā Feldmanim nu tā kā vai uzkāpa, vai pagrūda – es nezinu. Bet stāsts beidzas ar to, ka tanī brīdī, kad tas “malacis” tur izpildījās pa pilnu klapi, tad profesors Feldmanis esot paņēmis savu štociņu, nostājies kaujas pozā, tajā brīdī viņam bija tā ap astoņdesmit, un esot teicis apmēram tā: “Nu, čto bojarin, buģem govoriķ?” Tāds lēģera teksts, vai ne? Tas esot jaunekli tā kā bišķi nomierinājis.

M. Viņš zināja, ar kuru cilvēku kā runāt un kurā valodā. To es arī no savas pieredzes varu teikt. Bet es vēl gribētu piebilst par tām viņa zināšanām… Es atceros mūsu braucienu uz Maskavu. Viņš arī nebija bijis Maskavā n-tos gadus un, kad mēs braucām iekšā ar žigulīti, tad viņš stāstīja un uzbūra to ainu, kāda Maskava izskatījusies pirms boļševiku laika. Bija šī katedrāle, kas tagad atkal ir savā vietā, un mēs jau, protams, tajā laikā neko nezinājām. Viņš izstāstīja, uzbūra, kurā vietā.. Viņš tā fantastiski mācēja izstāstīt, uzburt visu to ainu, kā tur ir bijis.

A. Katrā ziņā savus lēģera gadus viņš sauca par Sibīrijas akadēmiju un ļoti lepojās ar to. Visi viņa tie draugi, kas tur bija vēsturnieki, filozofi un kādi vien.. Sava tā saime, kas tur nolasījās – viņi jau saglabāja savu draudzību pat līdz mūža beigām. Viņi nebija vienprātīgi, tur bija strīdi un diskusijas, bet viņš to vērtēja ļoti augstu, jo viņš tajās diskusijās bija audzis, tā kā akadēmiju beidzis.

M.Vēl gribētu piebilst, ka viņam bija arī tas asums, ka viņš nebija visu laiku tas maigais paipuka. Tas man ļoti patika pie profesora, jo bieži vien par mācītājiem uzskata, ka viņi ir tādi dikti maigi puisīši un tamlīdzīgi drīkst tikai sludināt tādā maigā valodā, bet profesors bieži vien varēja būt nevis rupjš, bet ass un spēcīgs.

V. Te es vēl atgriežoties par profesora personu… Kādus gadus piecpadsmit atpakaļ mēs bijām sanākuši tepat un viena no draudzes loceklēm atcerējās, ka viņas priekšstatā par profesoru Feldmani – viņš bija vismaz divus metrus garš. Visi tie, kas ir satikuši profesoru Feldmani, zina, ka tas nav viņš. Bet viņas priekšstatā viņš bija tieši tāds. Un viņas tas lielākais kritiens šinī priekšstatā bija tanī brīdī, kad profesors Feldmanis stāvēja starp [klātesošajiem un gana liela auguma] Agri [Sutru] un Māri [Lukašēvicu]. Tad viņa tā saprata; Nē, laikam viņš nav divus metrus garš. Tas tāds personības iespaids, kā tu sevi pasniedz.

A. Bija periods, kurā… Būtu bijis labi, ja Ēriks būtu mūsu vidū. Jo ar viņu lielā mērā saistās tie nostāsti un leģendas. Tad bija kaut kāda “Kaujas grupa”. Vai tu Māri vari pastāstīt, kāpēc cilvēki tā uzskata?

M. Mēs vienkārši tajā laikā ļoti daudz diezgan profesionāli nodarbojāmies ar cīņām, un tas noteikti palīdzēja daudzās situācijās. Es neminēšu kur un kā, bet cīņas sanāca diezgan daudz, kur tiešā veidā, kur bija tiešais kontakts ar cilvēkiem, gan kas saistīti ar iestādēm, kas nav, bet tajā laikā provokācijas bija daudz un dikti. Un personīgi, ēdot restorānā, tika fotografēti un vēl tikšanās reizēs mēs braucām uz Tallinu pēc Bībelēm – nelegāli paņemt, un tas bija vairākas reizes, kad somi tās veda, Jouko Talonens un vēl tur viņa draugi… Mums tur bija jācērt nost astes un jālaižas. Visi šie piedzīvojumi ir tik daudz un kolosāli, kas varbūt arī rosināja to ticības dzīvi tādā aktīvā veidā. Jo viņi nebija tādi pliekani, tikai teorētiski, uz vārdiem pamatojoties, sēžot baznīcā, bet aktīva kaujas dzīve. Arī man tas paliks atmiņā kā kolosāls laiks. Un kad mani tur menti šņorēja, es ar viņiem runāju šādā valodā, to saucām par feņu, jo tā viņi saprot arī uzreiz labāk nekā laipno un godīgo valodu. To viņi saprot uzreiz. Es viņiem teicu: kas tagad par vainu, ja agrāk es biju sliktais, tad es saprotu, jūs mani likāt cietumā un tamlīdzīgi. Tagad es kaut kā mainījies esmu, kas tagad ir? Un tā atbilde bija: Tu esi bīstamāks nekā agrāk. Tagad tu strādā cilvēkiem. Pirms tam tu strādāji sev. Tagad tu darbojies ar cilvēkiem pavisam citā jomā. Un tā daudz un dažādi bija tie piedāvājumi. To varbūt kādu citu reizi.

V. Cilvēkiem mūsdienās ir tāda kā nostalģija pēc okupācijas laikiem, bet šīs detaļas ir ārkārtīgi svarīgas… Kā runā, no Mežaparka līdz profesora dzīvoklim iziet grupa un ienāk viens par daudz. Un tad acīmredzot no tās nosacītās “kaujas grupas” viņam kāds pajautā: “Pag, un kas tu tāds esi? Ko tu te gribi?” Es domāju, ka tā ir svarīga liecība mūsdienās.

A. Ja kāds ir piemirsis, tad Bībele padomju laikā bija aizliegtā grāmata.

M. Jā, es atceros Bībeles tajā laikā ārzemnieki varēja ievest, bet viņiem bija jāparakstās, ka viņi izvedīs tās arī ārā. Tad parasti viņiem bija jāraksta iesniegums, ka Bībele bija nozagta vai pazudusi, vai viesnīcā kaut kas noticis, jo visas Bībeles tika atstātas mums. Tajā laikā bija jāmācās lasīt vecajā drukā. Tāpēc cilvēkiem bija ļoti svarīgi dabūt un lasīt Bībeles jaunajā drukā.

A. Mēs rūpējāmies par profesoru, mūsu garīgo tēvu: lai viņu aizvestu, lai nogādātu,.. Jūs varbūt nezināt par incidentu pie teoloģijas semināra, kur Māris izpildījās.

M. Nē tur bija tā, ka bija mana kārta vadāt profesoru, mēs uz maiņām viņu vadājām… Un tur profesors bija kaut ko aizmirsis un es ieskrēju atpakaļ seminārā pakaļ vai nu kaut kādai kladei vai somai,. vai kas tur bija, un es ieskrēju pakaļ, un mašīna bija pie durvīm. Un izejot no tā semināra.. Tas rajons tur bija tāds “labais”, diezgan kriminogēna vide bija. Un kad es nācu ārā tur pie profesora bija divi piesējušies un prasīja viņam naudu. “Vecais, kaut kādu naudiņu vajadzētu.. (cilvēkiem tur salāpīties vai ko tur)”. Sanāca tā, ka man rokas bija aizņemtas, tajā laikā man kājas bija diezgan labas un nācās cilvēkiem izstāstīt populārā valodā ar kājām.. Un tad tikai es sapratu, kad tas tika automātiski izdarīts, viņi tika noguldīti un tas notika semināra un profesora priekšā. Es domāju: “Tā, laikam studijas būs beigušās. Uzvedībā būs divnieks.” Bet profesors it kā nezināja ko teikt, viņš teica: “Nedomāju, ka cilvēkiem tik ātri visu var paskaidrot.” Viņam bija tādas kolosālas atbildes, savdabīgs angļu humors.

A. Mūsu profesoram humors bija vispār tāds unikāls, tanī pašā laikā ar visu, ko viņš pateica, neviens netika pazemots. Tu varēji pasmieties par sevi, ja tu neesi ar cietu ādu un cietu sirdi, tad tajā, kā viņš to mācēja pateikt, bija gan dziļums, gan tas ko tev vajadzēja saprast.

V. No manas pieredzes, es viņu reiz pavadīju uz toreizējo veikalu “Sakta”. Viņš mācēja runāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem, [Piemēram], kad viņš ienāca veikalā, tas veids, kā viņš uzrunāja pārdevējas, kā viņš viņām kaut ko lūdza padot, tādas ļoti vienkāršas, sadzīviskas lietas, nu, tās pārdevējas kusa. Tur parasti bija tā: “Lūdzu, krēslu šeit, kungam”. Un tad no kaut kurienes nesa ārā krēslu un to nolika. Viņš teica: “Nē, nē, nu man nevajag”. Un tad sākās stīvēšanās. Un viņš protams, jau gados un viņam tas ļoti atvieglo, tad viņš tā paskatās uz krūzi kaut kādu. Es atceros, tā krūze kaut kādus gadus tur stāvēja, es nezinu, vai es tagad pirktu tādu krūzi, bet varbūt profesoru var aizbildināt ar to, ka viņš īsti neredzēja, kas tā bija par krūzi [V.L. – diezgan bezgaumīgs izstrādājums]. Bet viņš tā paņēma to krūzi rokās, viņš saka: “Nu, tā gan ir viena tāda skaista krūze!” Un tā pārdevēja: “Nu, jā, bet protams!” Mēģinot ilustrēt to, cik daudzšķautņains bija profesors, ka viņš mācēja runāt ar pilnīgiem hipijiem, ar sportistiem, [akadēmiķiem un kultūras darbiniekim]… Un tā bija tāda neaptverama bagātība. To cilvēku viņš padarīja labāku ar savu runas veidu. Tā ir tāda liela dāvana.

M. Vēl piebilde no manas pieredzes, ka, es domāju, ka viņš ir tas cilvēks, kurš daudziem iemācīja klausīties, Jo mēs jau esam pieraduši runāt un nedzirdēt, neklausīties citus. Viņš kaut kā ar savu attieksmi, ar savu uzrunāšanu iemācīja mūs klausīties. Iemācīja klausīties stāstu no sākuma līdz galam, nevis izraut kaut kādus izrāvumus no konteksta. Bet bija jāklausās viss stāsts, lai saprastu lietas būtību.

A. Kā profesora sprediķi un mācība ietekmēja tavu sprediķošanu? Vai tu esi kaut ko aizguvis? Vai tas tev ir palīdzējis? Vai tu kaut ko izmanto?

M. Tā ir grūti pateikt, bet katrā ziņā man visvairāk patika iemācīšanās klausīties, sadzirdēt un tieši tā informācija, kas viņam bija izmantota sprediķos. Var jau gudri un skaisti runāt, bet man patika tieši zināšanas, kas viņam bija izmantotas sprediķos. Tas man tā ir palicis un to es tā mēģinu..

A. Sarežģītas lietas pateikt vienkārši.

M. Jā, bet lai būtu tas dziļums. Un tā, es domāju, ir viena no grūtajām lietām, jo visas ģeniālās lietas, kā mēs zinām, ir ļoti vienkāršas. Bet to vienkārši pateikt.. Jā, ir jāpārdomā, ir jāsadzird citi cilvēki arī..

V. Es [par profesora mantojumu] vairāk varu atbildēt, kā baznīcas vēsturnieks. Es domāju, ka profesors Feldmanis, lai arī viņš bija ļoti ierobežots ar avotiem [primārajiem, arhīva materiāliem], viņš bija ļoti ierobežots ar tādu laiku un diskusijas telpu, jo vēsture prasa diskusiju, prasa [primāros] avotus. Viņš bija ļoti ierobežots šinīs lietās. Bet tas, ko viņš saprata, tas, ko viņš pastāstīja, tas ir ļoti būtiski, pat ja reizēm ir lietas, kas šodien vairs netiek skatīts tā, kā viņš ir pierakstījis. Par spīti tam, ka viņš varbūt pasaka lietas, kuras šodien mēs skatām savādāk; aiz viņa teiktā paliek kaut kāda telpa, kur tu viņam turpini uzticēties. Bet, lai aprakstītu tik lielisku cilvēku, ir vajadzīgs vismaz tikpat lielisks cilvēks. Un es tāds neesmu. Bet viņa dziļums bija tāds, ka viņam pat varbūt kļūdoties detaļās, viņš nekļūdījās pamatlietās. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Un, vēl varbūt piebilstot par baznīcas vēsturnieka niansi, profesors Feldmanis ir it kā uz diviem laikmetiem stāvošs. No vienas puses viņš visu laiku atsaucās uz Latvijas laika slavenāko Baznīcas vēsturnieku Adamoviču, un it kā viņš, man liekas, arī domāja, ka viņš turpina Adamoviča darbu. Bet es domāju, ka viņš spēra ļoti noteiktu soli uz priekšu un var runāt par to, ka Latvijas Baznīcas vēsturē Feldmaņa darbības veids ir unikāls, Feldmaņa formējums, kā viņš redzēja mūsu Baznīcas vēsturi, ir ļoti būtisks, jo viņš to redzēja kā pestīšanas vēsturi, nevis kā Adamovičs, kurš to redzēja savādāk.

A. Vai jums pašiem ir no profesora Feldmaņa kaut kas saglabājies, kāda piemiņas lieta vai grāmatas ar viņa ierakstu?

M. Es domāju, tajā laikā tās lietas bija mazsvarīgas. Man personīgi tas bija zināšanu krājums. Varbūt tas nebija precīzs, kā Voldemārs teica, bet tanī laikā ļoti… Pēc padomijas izglītības tas bija kaut kas unikāls, kaut ko tādu uzzināt, ka viss ir pilnīgi savādāk… Es fanoju par to, kā viņš varēja atcerēties visas cariskās ģimenes radu rakstus, kad mēs vispār par to neko nezinājām.

A. Ko es atceros no saviem pirmajiem gadiem – tas man bija tāds šoks. Viņa mājās bija tādi rituāli: kafijas dzeršana, Bībeles stundas vīriem un sievietēm atsevišķi. Katram ir savs. Un to viņš ļoti turēja. Tagad tu to redzi izpaužamies tālāk. Tad viņš pasūtīja “National Geographics” un to lasīja, un to informāciju visās Bībeles stundās uzreiz aprobēja (izmēģināja) dzīvē. Tā kā viņš jau balstījās ne tikai uz Svētajiem Rakstiem. Bet arī uz zinātnes atklājumiem, uz visādiem pētniecības objektiem – tam visam ļoti sekoja līdzi. Un tā arī citas lietas, ko viņš saņēma no ārzemēm.

M. Arī šodien es runāju ar vienu cilvēku, kad Ēriks bija Amerikā un Kaspars Dimiters braukāja ar viņu un mēs bijām pie profesora visi kopā. Viņš man atgādināja: Vai tu atceries, kā profesors toreiz minēja, kā, kur, kas, kaut arī viņš pats nekad nebija Amerikā bijis, bet viņš perfekti zināja, kas kurā štatā aug, kādi augi, kādi koki, kanjoni u.tml. Bez maz vai uzzīmēja mūsu priekšā visu to bildi, kur derētu aizbraukt un ko redzēt. Tie bija padomju laiki.

A. Tāpēc es saku: viņš dziļi sekoja līdz.

Uldis Alpe. Es Voldemāra sacīto nesapratu par to ierobežoto informācijas telpu. Vai tu to domāji tieši attiecībā uz Latvijas Baznīcas vēsturi?

V. Te ir runa par [primārajiem] avotiem. Jā, viņš bija izracis ļoti daudz sekundārās literatūras. Viņš bija atradis ļoti daudz lietas, kuras viņa darbu tiešām dara ļoti nozīmīgu, bet tā nianse ir tāda, ka viņam varbūt nebija pieeja tiem dokumentiem, tām diskusijām, kuras viņa darbu pasargātu no kaut kādas sekošanas. Var ļoti just, ka viņš seko tam pašam Adamovičam. Ja viņš seko līdzi Adamovičam, kā Adamoviča skolēns, tad viņš pieļauj tās pašas kļūdas, ko pieļauj Adamovičs. Un tomēr lasot to pašu grāmatu “Latvijas Baznīcas vēsture”, viņa personīgās nianses, ko viņš pieliek klāt, rāda, ka viņš nav gluži Adamoviča skolēns. Tur ir tāds bišķi jūklis. Un tā nekādā gadījumā nav kritizēšana. Es gribu teikt, ka viņš varbūt pieļaujot kaut kādas nebūtiskas kļūdas, tomēr spēja būtisko paturēt pareizu.

M. Viņa valodas zināšanas noteikti arī palīdzēja. Mūsu kaujas grupā arī bija šādi tādi ieroči. Vienreiz ienāca franču gāzes baloniņi. Protams, aizsardzībai. Un mēs franču valodu neviens nezinājām. Profesoram franču valoda arī nebija pirmā, bet ņemot vērā viņa citu valodu zināšanas… Viņš ātri apskatījās: Ā, tas, tas, tas. Un ātri salika pa plauktiem. Tādi sīkumi, bet šeit bija tā profesora spēja ķert šīs lietas un ar savu dzīves pieredzi un valodas zināšanām – salika kopā lietas.

Vilis Kolms. Vilis runāja par savā jomā – liturģijā – konstatēto, ka ir lietas, kurās viņš spriež savādāk, nekā kādreiz rakstīja un sacīja profesors, bet ļoti svarīgi bija tas, ka viņš tās vispār sāka kustināt, sāka aprakstīt un par tām runāt.

M. Par laicīgākām lietām. To var salīdzināt ar Bulgakova “Suņa sirdi’, kur profesors Preobraženskis daudz runāja par galošām. Profesoram Feldmanim arī bija vesela teorija. Viņam vienmēr bija galošas sliktos laika apstākļos. Un viņš vienmēr ieteica mums arī tās iegādāties.

V. Man ir ļoti svarīgi tagad ir tanī dziļumā. Tu (Vilis Kolms) ļoti pareizi sacīji, ka Feldmanis sāka kaut ko darīt, kad neviens vēl to nedarīja. Un tas vien ir fakts par sevi. Tas ir kaut kāds tāds solis, kuru baznīcas vēsturē nedrīkst novērtēt par zemu. Un tās lietas darot, protams, gadījās arī nelielas kļūdiņas, un tas ir normāli, jo viņš ir cilvēks. Viņš ir cilvēks, kurš sekoja kaut kādiem avotiem, kas varbūt tanī brīdī viņu neveda pareizā virzienā. Bet tas nemazina mūsu uzdevumu pagriezt stūri pareizā virzienā. Tas nemazina viņa spēju ar to sevis sacīto, mācīto ietekmēt cilvēkus vislabākajā iespējamajā veidā. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi. Un tāpēc, ja mēs lasām šodien viņa darbus, un mēs zinām: “O, tur ir maza kļūdiņa” – es domāju, tā ir mūsu bagātība nevis profesora nabadzība. Jo tas neliecina par viņu kaut ko sliktu, tas nozīmē, ka mēs ejam soli uz priekšu.

A. Kad jūs sapratāt, ka viņš jūs sauc par “dēlu”?

V. es pieļauju, ka viņš reizēm mani sauca par dēlu, bet es esmu viens no tiem dēliem, kas nekad oficiāli neesmu kandidējis uz šo “amatu”. Kaut kā tā ir sanācis. Tā ir personības īpatnība. Bet es necienu viņu mazāk tāpēc vai ka mums tā sadarbība nebija sliktāka. Tāpēc es nelietoju attiecībā uz viņu: “Garīgais tēvs”, lai gan es pieļauju, ka kaut kādā ziņā viņš man ir viens no garīgajiem tēviem. Un arī viņš, es pieļauju, sauca mani par garīgo dēlu, bet es konkrēti neatceros. Bet es nedomāju, ka tas mani kaut kādā veidā ir apdalījis, jo viņa persona nebija tikai tajā vienā personā. Un es pieļauju, ka tie, kas bija viņa garīgie dēli – tā ir vēl tāda īpaša grupa.

M.Mēs bijām un vēl joprojām esam viņa ģimene. Tā bija tā viņa bagātība. Un te nav jābūt asinsradniecībai, bet te ir tā garīgā radniecība, kas tiek uzturēta vēl joprojām.

V. Bija tā, ka, tiklīdz pavērās durvis, bija profesora dēli, kas uzreiz sevi iecēla dēlu kārtā. Un varbūt tas bija iemesls, kāpēc es negribēju.

A. Profesors atrada laiku visiem. Kādreiz tev liekas: viņam taču ir jādara kaut kādi zinātniski darbi vai jāraksta kādas grāmatas. Ko tu tur kavēsi laiku un traucēsi? Bet viņš atrod laiku. Un tas bija tas brīnums. Es atceros, ka mani nokaitinātie radinieki gāja pie viņa runāties (atgriezt mani no supergarīgas dzīves). Bet viņš ar tādu mīlestību sagaida – paiet pusstunda, viņi nenāk ārā – tur jau ir dzimuši jauni dēli vai jaunas meitas. Tas mīlestības pārkausējošais spēks. Tas ir arī tas, ko es mēģinu mācīties un apskaužu, bet man nesanāk.

M. Arī tas viņa dzīves stils. Tā agrā celšanās. Cikos viņš gāja gulēt – tas bija cits jautājums, bet tā gulēšana arī bija tāda ļoti spartiska: maza gultiņa… es ievēroju, ka viņam līdzīgi kā cietumā vienmēr pa nakti dega maza gaismiņa, kas ir palicis vēl no lēģera laikiem.

Feldmaņa krustmeitas meita (Beata Berga-Ritenberga). Feldmanim bija daudzi hobiji. Viens no viņa lielākajiem hobijiem bija vēsture un ģeogrāfija. Es par to interesējos jau skolas gados. Un tajā laikā (1970-tie gadi un 1980-to gadu sākums) likās: kur tad mēs varēsim aizbraukt vai aizceļot? Kad es gāju ciemos tagadējā Alksnāja ielā, toreiz Sarkanās Gvardes ielā, viņa dzīvoklītis vairāk atgādināja bibliotēku. Bija stūrītis sadzīvei, bija viens pie otra grāmatu plaukti, plaukti, plaukti, plaukti un kaktusu kolekcija. Kad es pie viņa aizgāju, vienmēr viņš bija sagatavojis kartes un grāmatas. Tajos neiedomājamajos laikos viņš nekad nesacīja, ka nebūs iespējams. Viņš sacīja: “Tu izaugsi liela, izmācīsies un tur visur tu aizbrauksi.” Likās, nu, kā? Bet laiki mainījās un tas notika. Es vēl atceros: viņš bija sagatavojis kartes par Maroku. Manuprāt, viņš tur nebija bijis, bet tā vizualizācijas spēja… Viņš lasīja grāmatas, viņam tās bija ļoti daudz. Pēc tam bija publicistika. Mana mamma ... Mēs skatījāmies tās kartes. Viņš stāstīja par to tuksnesi, par visu ko. Kā tur ir bijis, par vēsturi, par mākslu. Tās bija tik fantastiskas sarunas. Atmodas laikos, kad pavērās iespēja ceļot, viņš brauca uz Vāciju, uz citām zemēm. Katru reizi viņš atbrauca ar kaut kādām grāmatām, ar stāstiem, kā tur ir bijis. Un kad es aizbraukšu tur un tur, kas man ir jāredz, kuras vietas jāapskata. Tā kā tas lielais hobijs ir ģeogrāfija un vēsture. Arī tajos padomju laikos viņš Vecrīgā dzīvoja, gāja uz grāmatnīcu Globuss, kur bija grāmatas svešvalodās par mākslu, vēsturi, ģeogrāfiju. Tas bija kaut kas fantastisks. Es zināju, kad es aiziešu pie Feldmaņa, es atkal studēšu par kādu zemi, par kādu skaistu vietu un es noteikti ar tādām skaistām grāmatām nākšu mājās.